Kā es braucu ziemeļblāzmu lūkoties

Dabas fenomeni mēdz izsist cilvēkus no viņiem tik ierastā ikdienas ritma. Tie liek cilvēkiem apbrīnot kaut ko neikdienišķu un nepierastu, piemēram, ziemeļblāzmas gaismas spēles debesīs. Personīgi man vienmēr bija kārojies ieraudzīt ziemeļblāzmu dzīvē, pārliecināties, vai tā tik tiešām ir tik iespaidīga un spoža, kādu to var vērot fotogrāfijās. Lai to noskaidrotu, noorganizējām kārtējo ceļojumu uz Zviedrijas ziemeļiem, kur bijām pabijuši arī vasarā. Ziemeļi vilināja ne tikai ar polārblāzmu, bet arī ar braucienu husky suņu pajūgā un citām ziemeļos pieejamajām izklaidēm.

Zviedrija ir ļoti izstiepta valsts un liela daļa cilvēku nemaz nenojauš cik ļoti izstiepta tā patiesībā ir. Salīdzinājumam, ja Zviedriju tās galējā dienvidu punktā pieturētu un apgrieztu otrādi, tās ziemeļi sniegtos līdz pat Romai. Līdz ar to nokļūšana līdz mūsu galamērķim – Abisko, nebija nemaz tik vienkārša. Kā jau tiku rakstījis iepriekš, tad pārsvarā ir divi veidi, kā iespējams tur nokļūt – lidot ar lidmašīnu vai braukt ar vilcienu. Te jāpiemin, ka Norwegian ir pārtraucis lidojumus uz Kirūnu, tā kā pa lielam atliek vien SAS, kas ir nedaudz dārgāks, bet, laicīgi pērkot biļetes, lidojumam no Stokholmas nevajadzētu maksāt vairāk kā 85 EUR vienam cilvēkam abos virzienos. Tomēr, tā kā lidošanu jau bijām izmēģinājuši un 18 stundu brauciens vilcienā šķita piedzīvojumu vērts, nolēmām doties turp ar vilcienu. Turklāt vilciens mūs aizvesda uzreiz līdz Abisko, kamēr, lidojot ar lidmašīnu līdz Kirunai, atlikušos 100 km tāpat nāktos mērot ar vilcienu vai autobusu.

Jāsaka, ka tipiskā gadījumā vilciens nav ne ātrāks, ne lētāks variants. Tomēr pa reizei SJ lapā pavīd kāda akcija. Tādu brīdi izdevās noķert arī mums un varējām doties turp par puscenu. Diezgan lētas ir arī biļetes sēdvietās, bet tas jau ir sava veida mazohisms. Kopā bijām četri braucēji un paņēmām divas trīsvietīgas kajītes guļamajā vagonā (Sovvagn). Vilcienā ir pieejamas vietas arī kopējās kajītēs cita veida guļamvagonā (Liggvagn). Tāpat tur ir arī Bistro vagons, kurā iespējams ieturēt kādu maltīti, iedzert kafiju, vai vienkārši retro atmosfērā palasīt avīzi vai grāmatu. Vilciens kursē maršrutā Stokholma – Narvika (Norvēģijā), tas atiet no Stokholmas vakarā ap 18:00 un pienāk Abisko stacijā nākamajā dienā ap 12:00. Vilciens nav rentabls un ir vairāk kā piedzīvojums nevis ierasts pārvietošanās līdzeklis. Par tādu to mēs arī uztvērām un devāmies savā trīs dienu piedzīvojumā.

Sovvagn

Continue Reading »

3 responses so far

Diena bez apkures

Feb 26 2010 — Life, Zviedrija

Vakardiena iesākās ļoti interesanti, ar 15.9 grādu aukstumu telpā, jo par siltumu to laikam vairs īsti nevar nosaukt, īpaši, ja ārā tajā pat laikā ir jau plus 1.5 grādi pēc Celsija skalas. Sinoptiķi jau brīdināja par pavasara milzīgajiem plūdiem, bet kamēr tie nav pienākuši, es to laižu gar ausi. Patiesībā viss sākās jau trešdienas vakarā, kad daži no radiatoriem bija knapi remdeni, īpaši par to nesatraucos un devos gulēt, bet no rīta mani pārsteidza liels aukstums un pilnīgi auksti radiatori. Uzreiz ķēros pie lietas un sazinājos ar dzīvokļa īpašnieku, kurš man iedeva “kooperatīva galvas”, Deivida, numuru. Piezvanīju viņam un pastāstīju savu sāpi, tas bija ap 8:40. Viņš apsolīja pie manis uzreiz kādu atsūtīt un atzvanīt, lai noskaidrotu progresu. Pēc 5min pie manis ieradās divi cilvēki, kas mēģināja izdarīt to pašu, ko es jau biju mēģinājis – atgaisot radiatorus. Tā kā radiatoros nebija ne spiediena, ne ūdens, tad, protams, to izdarīt neizdevās. Patiesībā viens no šiem cilvēkiem, Larss, bija mūsu mājas iedzīvotājs un nebija nekāds santehniķis vai apkures speciālists. Viņš atzina, ka diemžēl palīdzēt nevarēs, bet piedāvāja aizdot sildītāju, lai nedaudz sasildītu dzīvokli. Pēc šī neveiksmīgā mēģinājuma man pats piezvanīja Deivids un noskaidrojis, ka problēma nav atrisināta, teicās izsaukt kontraktorus, kas salabos problēmu un viņš man atzvanīšot, lai noskaidrotu statusu. Pēc pusstundas viņš atzvanīja un tā kā kontraktoru kompānija nevarēja atbraukt, viņš bija sazinājies ar avārijas dienestu, kurš tūlīt atbraukšot un salabošot. Un tā arī bija – nepagāja pat stunda, kad viņi atbrauca un visu salaboja. Vakarā vēl ienāca Larss, lai noskaidrotu, vai viss nokārtojies un vai dzīvoklis atkal esot silts.

Par ko man tas viss lika padomāt? Par to, kā es cīnījos Latvijā, ja man bija atgadījusies kāda problēma. Nomainīt spuldzīti prasīja nedēļu. “Atzvanīs” parasti nozīmēja “piezvani, kad tev atkal apniks gaidīt”. Kaut kā jutos tur vairāk izčakarēts. Vai te es esmu laimīgāks? Ne gluži, mājās tāpat nav pārāk silts – ir tikai ap 18 grādiem, bet sirdī kaut kā ir silti, jo redzu, ka cilvēki tev mēģina palīdzēt. Cilvēki te tomēr ir savādāki – ziemeļnieki. Te izlasīju rakstu par ziemeļvalstu iedzīvotājiem. Kas zin, ja nebūtu dzelzs priekškars, varbūt arī mēs būtu tādi.

5 responses so far

Kārtīga ziema

Feb 07 2010 — Life, Zviedrija

Pirms kāda laika biju iesācis melnrakstu rakstam par to, ka pienākusi kārtīga ziema, bet kā izrādās, tad tāda kārtīga ziema vēl nemaz nebija pienākusi. Pilnīgi baidos tagad publicēt šo rakstu, jo ir bail, ka tas varētu piesaukt īstu ledus laikmetu. Jā, ziema ir atnākusi, un ar to laikam nevienu vairs nepārsteigšu. Šī ir tāda ziema, kādu es atceros no savas bērnības, kad sniegs ziemā bija normāla parādība un kad man nebija jādodas uz skolu, ja temperatūras stabiņš noslīdēja zem -20 vai -25 grādiem. Tā vietā, lai dotos uz skolu, es devos uz padomju karaspēka paliekām – lokatoru kalniem. Tā bija lieliska vieta, lai brauktu lejā no kalna ar visu, ko vien var iedomāties – ragaviņām, plēvi, “ābolīti” (bija tāds plastmasas verķis), slēpēm vai pat bez nekā – ar neilona biksēm. Bet pēdējos gados domāju, ka cilvēkiem bija maz ko tur darīt, zālīti pļaut var arī vasarā, ragaviņas tam nav nepieciešamas. Saprotu, ka auksta un sniegota ziema līdzi sev nes arī neiztīrītas ielas un lielākus apkures rēķinus, bet, manuprāt, tas taču ir normāli, jo “Nedzīvojam Āfrikā,- Sals nāks un dzels, Sniegs nāks un snigs.” dziedāja Kaspars Dimiters. Arī Zviedrijā situācija ir līdzīga, ar vienu izņēmumu – viņi uz ielām nekaisa sāli, līdz ar to vietām ceļi ir kļuvuši īpaši neizbraucami. Tomēr trakākā situācija ir ar ielas malās esošajām stāvvietām – Stokholmā tās tīra reizi nedēļā, kad tur nedrīkst novietot automašīnas, bet Solnā tas notiek reizi mēnesī, mēneša otrajā ceturtdienā, tātad nākamnedēļ. Un šobrīd pa logu var vērot kā katru dienu vismaz 5 cilvēki “iesēžas” un mēģina tikt ārā no stāvvietas aka sniega kupenas, arī man to nācās piedzīvot, nu ko lai saka, īsti ziemas prieki. Ceru, ka arī jūs ziemu mīlat tik pat ļoti kā es… un skatoties pa logu redzu, ka atkal viens “iesēdās”.

2 responses so far

Gandrīz atnākusi ziema

Dec 04 2009 — Zviedrija

Pirms divām dienām arī Stokholmā termometra stabiņš noslīdēja zem nulles atzīmes un gandrīz jau varēja pasludināt ziemas atnākšanu, bet tā kā no nokrišņiem (Stokholmai netipiskā kārtā) nebija ne miņas, tad ziema izpaudās ar pamatīgu sarmu, kas turējās veselas divas dienas. Patiesībā jāatzīstas, ka nemaz nedzīvoju Stokholmā, bet gan tās piepilsētā Solna, kas “kā tāda pussala iestiepjas jūrā”, ko sauc par Stokholmu. Tomēr pastāvīgai dzīvošanai tas pat varētu būt izdevīgāk, jo te ir zemākas dzīvokļu cenas, daudz zemāka maksa par auto novietošanu uz ielas, mazāks ikmēneša maksājums par dzīvokļa apsaimniekošanu, bet tajā pat laikā dislokācija ir pietiekoši tuva Stokholmas centram.

Winter has reached Solna

Continue Reading »

No responses yet