Jā, tas beidzot (nu jau pirms divām dienām gan) ir noticis, Stīvs mums ir paziņojis par to, ka jūnija beigās iznāks jaunais iPhone 4 ar jauno iOS 4. Ja gribam būt pavisam precīzi, tad tas notiks 24. jūnijā. Vai tiešām par godu mūsu Līgo svētkiem Jāņiem? Laikam jau ne, jo savādāk arī Latvija būtu to valstu sarakstā, kuras saņems iPhone pirmās. Negribu šobrīd ieslīgt detaļās par to, kas tajā būs jauns, jo to var izlasīt arī daudz kur citur, pie tam daudz sīkāk un izsmeļošāk nekā es to te varētu mēģināt aprakstīt, tāpēc izklāstīšu vien savas domas un viedokli par šo visu.

Noskatoties Stīva šovu iekš WWDC 2010, man prātā bija divas domas – vajag un vai varēs jailbreakot. Domāju, ka ne es vienīgais biju ar šādām domām, jo mūsdienās piesieties uz diviem gadiem pie viena mobilo sakaru pakalpojumu sniedzēja man nešķiet normāli. Esmu jau savas dzīves laikā gana cietis no šiem subsidēto tālruņu līgumiem, lai iekristu tajās pašās lamatās vēlreiz. Arī savu esošo iPhone 3G pirku “no rokām” un atlauzu, lai varētu to lietot jebkurā tīklā. Tāpat domāju darīt arī ar iPhone 4, kas nozīmē, ka droši vien pie tā netikšu tik drīz, lai arī Zviedrija ir to valstu sarakstā, kurās iPhone sāks pārdot jau no jūlija.

Kāpēc vajag? Principā esmu gana apmierināts arī ar savu esošo iPhone 3G, un līdzīgi kā Vilhelms, arī es, kopš nopirku iPhone, esmu pasācis mazāk interesēties par jaunumiem mobilo telefonu jomā, kā to tiku darījis līdz šim. Vienkārši neredzu tam īpašu iemeslu, tāpēc, ka esošajā telefonā viss vienkārši strādā. Un kāpēc gan man vajag ceturto versiju, ja gan apmierināts esmu arī ar trešo. Ir vairāki iemesli:

• Lielāka baterija – ja tik tiešām ceturtais sniedz par 40% ilgāku darbības laiku, tad tas vien ir to vērts, īpaši jau ņemot vērā, ka baterija iPhone nav maināma un esošajam tā savu pusi dzīves jau droši vien ir nokalpojusi.
• Fiziski mazāks – jā, plānāks ir forši, tomēr es lielāko uzmanību pievērsu tieši platumam, kas nu ir samazināts par 0.35 cm no 6.21 cm uz 5.86. No savas pieredzes varu teikt, ka tieši šis platums bija vislielākais apgrūtinājums, kas liedza pilnīgi ērti manipulēt to ar vienu roku, cerams, ka šis samazinājums to atrisinās.
• WiFi 802.11n – pēdējā laikā pārāk bieži sanāk aplauzties, kad bezmaksas internets autobusos, ciemos vai kur citur pieejams tikai izmantojot 802.11n standartu.
• Jaunais displejs ar 960 x 640 punktu izšķirtspēju – bez komentāriem.

Visas pārējās fīčas, protams, ir foršas, tomēr vairāk izpriecām nekā reālām vajadzībām. Ne es veicu videozvanus pirms tam, ne es viņus veikšu tuvākajā laikā, vēl jo vairāk tāpēc, ka otrā galā arī būtu jāsēd kādam ar iPhone 4 un gan man, gan viņam  būtu jāatrodas WiFi zonā. Kā jūs to iedomājieties? Es piezvanu un prasu “Eu Kārli, tu esi WiFi, davai ieslēdzam to videozvanu? Nē, neesi %@^&? Kā lai es tev tagad to skatu, kā kaķis uz divām kājām staigā, lai parādu? Ā, paga, tūlīt iefilmēšu 720p HD, ok?” Jā, 720p video filmēšana, manuprāt, ir no sērijas HD video ne vienmēr ir tik HDīgs, cik HDīgu to HDīgo. Common, Apple paši saka, ka ne jau pikseļu skaitā slēpjas attēlu kvalitāte, bet tajā pat laikā tiek pievienota HD video fīča. Man, protams, prieks par to, ka ir uzlabots (palielināts) sensors fotokamerai, kas nozīmē, ka twitpic varētu parādīties ciešamākas kvalitātes fotoattēli, tomēr pārejai uz jauno iPhone versiju tas noteikti nav noteicošais.

Par pašu šovu runājot, tas, protams, bija izdevies un lielisks kā vienmēr. Ne visi mācētu tik labi un nesaspringstot izgrozīties no problēmas ar pārslogotu tīklu. Nedaudz pārspīlēta likās nepārtrauktā Retina displeja uzsvēršana un pieminēšana katra teikuma beigās, kaut gan Apple bija tie, kas visu laiku iepalika, salīdzinot ar citiem ražotājiem. Piemēram, HTC jau 2008. gadā bija telefoni ar izšķirtspēju 480×800. Jā, šobrīd 640×960 ir augstākais iespējamais, bet tas nav jāpasniedz kā pasaules brīnums. Ja man būtu jāsamierinās ar nedaudz mazākas izšķirtspējas displeju, bet ilgāku baterijas laiku, tad es nedomājot izvēlētos ilgāku baterijas laiku, kas, manuprāt, ir viens no svarīgākajiem telefona rādītājiem.

Ļoti bezjēdzīga, lai neteiktu ironiska, likās iPhone applikāciju prezentācija. Divas aplikācijas ko viņi izvēlējās prezentēt bija FarmVille un GuitarHero. Vai tiešām mēs tiekam tik zemu vērtēti? Jā, saprotu, ka šīs spēles ir populārās un ka uzsvars tur tika likts uz izstrādātājiem, kuri arī varētu izveidot ko tādu un pelnīt lielo naudu, tomēr man tas likās pārāk primitīvi. FarmVille? Tiešām? Un GuitarHero, kam nav ne mazākā sakara ar īstas ģitāras spēlēšanu, bet kas iekšēji rada apziņu, ka tu esi kaut ko nospēlējis. Manuprāt, diezgan truli. Man Stīva vietā būtu kauns šādas lietas iekļaut savā citādāk perfekti nostrādātajā prezentācijā.

Un nezinu, kāpēc neviens cits neuzdod šo jautājumu, bet kāda vella pēc iPhone vēl joprojām nav mitrumizturīgs? Internets ir pilns ar stāstiem par iPhone slīcināšanu, tam ir tikai viena (nu labi 5, ja ieskaita sānos esošās) poga. Kāpēc to nevarētu uztaisīt mitrumizturīgu? Iespējams, lai vienmēr būtu iemesls atteikt garantijas remontu, paziņojot, ka telefonā iekļuvis mitrums? Diezgan skaidrs, protams, ir arī tas, ka tādā gadījumā viņš droši vien nebūtu pasaulē plānākais un mazākas, jo savādāk visu cieņu par to, cik daudz un kādas kvalitātes ir sastumts tik mazā kastītē.

Tādas manas pārdomas par šo haju.

Dzīvojot Stokholmā, nākas krietni vien pārdomāt, vai pārvietoties ar sabiedrisko transportu, vai automašīnu. Sabiedriskais transports te ir tik attīstīts un ērts, ka tā vien gribās mest auto pie malas un pārsēsties kādā ap 2000. gadu ražotā metro. Autobusi varbūt nav tik pievilcīgi, toties to ceļi šķērso pilsētu krustu šķērsu kā tādi zirnekļu tīkli. Vienīgais, kas attur no sabiedriskā transporta izmantošanas, ir tā cenas, kas ir dārgākās pasaulē rēķinot uz vienā piegājienā nobrauktiem 10 km.

Parasti izvēle ir šāda – ja dzīvo pilsētā, tad auto ir kā apgrūtinājums un cilvēki labrātāk pārvietojas ar sabiedrisko, ja dzīvo piepilsētā, tad bieži vien izšķiras par labu auto. Protams, ir izņēmumi, bet tendence ir tāda, kāda tā ir.

Un, ja pārvietošanās notiek ar auto, tad, protams, nākas uztankoties. Rodas jautājums: “Kur vislētak uzpildīt degvielu?” Līdzīgi, kā visās citās valstīs, arī Zviedrijā degviela automātiskajās degvielas uzpildes stacijās ir lētāka nekā pilna servisa DUS. Parasti vislētākā degviela ir Jet tīkla degvielas uzpildes stacijās, kurās arī vienmēr iegriežos, jo viena no tām ir kāreiz pa ceļam uz veikalu. Nesmādēju arī Preem, ja Jet negadās tuvumā.

Tomēr jebkurā brīdī lētāko degvielas tirdzniecības vietu var atrast šajā mājaslapā:
http://www.bensinpriser.nu/

Tajā pat var izvēlēties, kurā reģionā un komūnā vēlaties uzpildīties, kādu degvielu vēlaties uzpildīt un citus sīkumus. Un cenas mēdz būt diezgan atšķirīgas, piemēram, šobrīd lētākā 95 markas degviela Stokholmā maksā 12.82 SEK litrā, kamēr Ystad tā maksā vien 11.87 SEK litrā.

Lai labi ripo!

Vēl nekad nebiju bijis pie okeāna, vēl nekad nebiju bijis siltajās zemēs, vēl nekad nebiju redzējis tik daudz palmu vienuviet, tā varētu īsumā raksturot mūsu ceļojumu uz pašiem Eiropas dienvidrietumiem. Liekas, ka dienvidiem ir kāds īpašs spēks, kas visu laiku mūs velk uz leju – no sākuma ceļojums uz Zviedrijas dienvidiem, tagad uz Portugāles dienvidiem, varbūt mums, esot ziemeļniekiem, nedaudz pietrūkst dienvidniekiem tik ļoti pierastā karstuma un saules, tāpēc mēs vienmēr raujamies nokļūt kādā siltākā vietā, lai tur pavadītu savas brīvdienas. Bet varbūt tas spēks ir nevis dienvidos, bet manā draudzenē, kura ne par ko nevēlējās pavadīt visas brīvdienas manis piedāvātajos, īsteni ziemeļnieciskajos variantos – pieveicot Kungsleden taku Zviedrijas pašā augšgalā, Arktikā esošajā Svalbārdas arhipelāga salā Špicbergenā vai Islandē. Nepārprotiet mani, nav jau gluži tā, ka es negribētu braukt uz dienvidiem, patiesībā es gribu darīt gandrīz visu, bet ir jāplāno, jāsaliek prioritātes. Ja man kāds jautā “Vai Tu gribētu aizbraukt tur un tur, darīt to un to?”, es gandrīz vienmēr atbildu “Jā, protams!” Vienkārši visu jau izdarīt nav iespējams, tāpēc šogad būs sava veida kompromiss – Algarves reģions Portugāles dienvidos no siltajām opcijām, bet vēlāk vasarā Kungsleden taka Zviedrijas ziemeļos no aukstajām opcijām. Bet nu pēc izplūdušā ievada var mest visas domas pie malas un doties uz vietu, kur vienīgais uztraukums ir nedabūt saules dūrienu vai apdegumu. Kā varēs redzēt, izlasot ceļojuma aprakstu, uztraukumu varētu būt daudz vairāk, bet tā jau laikam gadās tikai mums, kuriem vienmēr izdodas atrast problēmas jeb kā man to patīk saukt – piedzīvojumus.

Read the rest of this entry »

Garajā nedēļas nogalē no 13. līdz 16. maijam devāmies ceļojumā ar auto uz Zviedrijas dienvidiem. Nedēļas nogale sanāca gara tāpēc, ka 13. maijā zviedri atzīmē Jēzus atdzimšanas dienu, bet nākamā diena ir brīva atslodzei pēc iepriekšējās dienas svinībām. Nekur tālu doties nevēlējāmies, bet arī veltīgi laiku izniekot nē, tāpēc izlēmām apskatīt tepat blakus esošos Zviedrijas dienvidus. Bija maija vidus un arī laikam nevajadzēja būt nemaz tik sliktam (uzsvars uz nevajadzēja). Par to, kā tas viss izvērtās, turpinājumā.

Read the rest of this entry »

Filma A tanú (tulk. liecinieks) ir par komunisma laiku Ungārijā pēc Otrā Pasaules kara. Lai arī tā ir mākslas filma, tā diezgan precīzi ataino tā laika notikumus un daudzi fakti filmā ir patiesi. To apliecina arī mans šefs, kurš pēc tautības ir ungārs un kurš arī man ieteica un iedeva noskatīties šo filmu. Protams, vislabāk filmu varēs saprast cilvēki, kas dzīvojuši tur un tajā laikā vai, ja ne tur, tad vismaz komunismā. Nu gluži kā tikai mēs spējam saprast to, kāpēc Viktors filmā Limuzīns Jāņu nakts krāsā ir tik labi iekārtojies un kāpēc traktorists Jāzeps strādā arī pa naktīm. Lieki piebilst, ka šī atklātība par komunismu nav diezko pozitīva un glaimojoša vietējās varas pārstāvjiem, tāpēc filma, kas uzfilmēta tālajā 1969. gadā, tiek aizliegta uz vairāk nekā 10 gadiem. Šķiet tieši tas liek šo filmu uztvert kā kaut ko vēl īpašāku, vēlāk saņemot atzinību un iegūstot pat kulta statusu.

Filmas notikumi norisinās Rákosi laikā un filmas galvenais varonis ir vienkāršs cilvēks, biedrs Jozefs, kurš ikdienā strādā par slūžu uzraugu, tomēr jau pašā filmas sākumā iekuļas lielās nepatikšanās, jo nevienam nesakot nokauj savu cūku, kas šajā laikā galīgi nav pieļaujams. Tomēr par lielu izbrīnu, viņš no cietuma tiek ātri vien atbrīvots un tiek iekārtots kādā pavisam cienīgā amatā. Diemžēl ilgi viņš neuzkavējas arī tur, jo nekad īsti neprot izdarīt visu pa prātam komunistiskajai valdībai. Tā nu viņš visu laiko ceļo starp cietumu uz ikreiz jaunu, elitāru darba vietu. Katrā jaunajā darba vietā viņš vienmēr iekuļas kādās problēmās, piemēram, esot par baseina uzraugu, ielaiž baseinā arī parastos cilvēkus laikā, kad tajā savu ikdienas peldi pieņem svarīgs partijas biedrs. Tā skatītājam ar Jozefa acīm no vienas darba vietas uz citu tiek parādītas dažādas komunisma bezjēdzības, tomēr netiek sniegta atbilde, kāpēc Jozefs vienmēr tiek atbrīvots no cietuma un atkal tiek iekārtots jaunā darba vietā. Lai to noskaidrotu, filma jānoskatās līdz galam pašam.

Kopumā filma lieliski ataino tā laika notikumus, iepinot tajā arī satīriskus jokus, tomēr pats sižets virzās diezgan lēni un lielākajai meinstrīma kino skatītāju liksies garlaicīgs, tomēr man filma patika. Nevērtēju to kā kaut ko izcilu, bet labu gan.

Lieku filmai 7 no 10.

83. filma no movies from 200 countries.