Pēdējā no Portugālei piederošajām teritorijām, kuru vēl nebijām apmeklējuši, bija Azoru salas. Turp devāmies rudenī – gadalaikā, kurš mums šķiet vispiemērotākais ceļošanai. Tiesa par silto laiku Azoru salās nav jāsatraucas pat ziemā, jo klimats tur ir vēl vienmērīgāks nekā Madeiras arhipelāgā un dienas vidējā temperatūra svārstās ap 20 grādiem visu cauru gadu. Daudz vairāk nekā temperatūrai uzmanība jāpievērš vēja stiprumam un virzienam, tieši tas nosaka to, cik silts vai auksts šķitīs laiks uz vietas. Klimats ir tik vienmērīgi silts, ka gada laikā iespējams novākt pat trīs kartupeļu vai citu dārzeņu ražas. Lauksaimniecība, lopkopība un zvejniecība ir arī salu galvenais ienākumu avots. Tāds ir arī tūrisms, un tieši tas pēdējā laikā ieņem arvien lielāku lomu Azoru ekonomikā. Lai arī augošs, tas ļoti atpaliek no Madeiras tūrisma līmeņa. Tam par iemeslu, protams, ir arī fakts, ka Azoru salas atrodas daudz tālāk no Eiropas krastiem – aptuveni 1500 km no Eiropas un 3900 km no Ziemeļamerikas tuvākā punkta. Madeira šajā ziņā ir daudz pievilcīgāks galamērķis ikdienas tūristam; turklāt uz to lido daudz vairāk aviokompānijas, tai skaitā, lētie easyJet. Arī atpūtas iespēju un restorānu Madeirā ir daudz vairāk.

Lai arī pirmajā brīdī varētu šķist, ka pat no dažādajiem dabasskatiem Madeirā ir vairāk ko redzēt – tuksnesīgs rags salas ziemeļaustrumos, necaurredzams lauru mežs salas vidienē, tomēr lielu dažādību iespējams vērot arī Azoru salās. Tiesa, tur tā nebūs sastopama vienkopus, jo Azoru arhipelāgs sastāv no deviņām krasi atšķirīgām salām. Te jāpiemin, ka mēs apmeklējām tikai vienu arhipelāga salu – Sao Miguel. Tajā atrodas arī Azoru galvaspilsēta Ponta Delgada. Azoru salas ir tik dažādas, ka katrai ir dots arī otrs nosaukums – kāda no krāsām. Sao Miguel sala ir zaļā sala; runā, ka uz tās iespējams redzēt visus iespējamos zaļās krāsas toņus. Šo salu pārsvarā klāj pļavas un meži, pa vidu pavīdot kādam vulkāniskas izcelsmes ezeram.

Diemžēl apskatīt visas Azoru salas ir diezgan problemātiski. Ja ne problemātiski, tad dārgi noteikti. Lieta tāda, ka salas ir izvietotas 3 salu grupās un attālums starp salu grupām ir aptuveni 200km. Regulāri prāmji starp salu grupām nekursē, jo, pirmkārt, tas prasa pārāk daudz laika, otrkārt, ir ļoti grūti nodrošināt regulāru prāmju satiksmi laika apstākļu nestabilitātes dēļ. Tomēr salas ir savienotas ar vietējās aviokompānijas SATA reisiem. Lidojumi ir regulāri un ērti, bet ne pārāk lēti. Lidojums vienā virzienā vienam cilvēkam var izmaksāt aptuveni 75-100 EUR. Vietējiem iedzīvotājiem ir īpašas cenas un tie var praktiski jebkurā laikā aizlidot jebkur par 50 EUR. Katras salu grupas ietvaros, savukārt, pastāv lielāka vai mazāka iespēja starp individuālajām salām pārvietoties ar prāmi, tā kā pilnīgi bezcerīga visu salu apmeklēšana gluži nav. Tomēr tā kā mēs ceļojumu uz Azoru salām pirkām caur tūrisma kompāniju kā charter flight un komplektā mums bija rezervēta arī viesnīca, tad lidot uz citu salu un apmaksāt vairākas naktis viesnīcā dubultā mēs, protams, negribējām.

Continue Reading »

Tā kā ir notikušas kardinālas izmaiņas mūsu autoparkā, tad drīzumā skatīsimies nevis uz benzīna, bet autogāzes cenām. Ja vien būtu, kur skatīties, jo izrādās, ka autogāze Zviedrijā nav tik populāra kā Latvijā vai, pasarg dievs, Vācijā. Te gan uzreiz jāprecizē, ka pastāv divu veidu autogāze – saspiesta dabasgāze (CNG jeb compressed natural gas) un sašķidrināta propāna gāze (LPG jeb liquified petroleum gas). Tieši LPG ir tā gāze, ko cilvēki Latvijā saprot ar vārdu autogāze. Pirms kāda laika bija iespējams iegādāties arī CNG, kas izmaksu ziņā ir vēl izdevīgāka, tomēr kopš 2010. gada 1. aprīļa, kad Latvijas Gāze slēdza trīs Latvijā esošās uzpildes stacijas, to izdarīt vairs nav iespējams. Zviedrijā situācija, savukārt, ir gluži pretēja – te ir daudz vairāk CNG uzpildes staciju, bet krietni mazāk LPG uzpildes staciju. Stokholmā tāda ir tikai viena. Tas nozīmē, ka tā vienkārši braukāt apkārt un meklēt, kur uzpildīt gāzi būtu diezgan bezcerīgi.

CNG

Sākšu ar CNG, jo par to informācija ir pieejama daudz vairāk, lai arī iespēja, ka jums būs auto, kas darbojas ar CNG, ir daudz mazāka. Īpaši jau tad, ja tas uz Zviedriju atceļojis no Latvijas. CNG zviedriski sauc par fordongas (tulk. autogāze). Ar to problēmu ir vismazāk. Ir pat speciāli izveidota mājaslapa ar visām uzpildes stacijām Zviedrijā: http://www.fordonsgas.se/. Gāzes cenas iespējams noskaidrot kādā no degvielas cenu portāliem, piemēram, http://www.bensinpriser.se.

LPG

LPG zviedriski sauc gasol vai motorgas. Informācija par šo gāzes veidu ir daudz skopāka. Ir viens blogs, kur var atrast diezgan regulāru informāciju par cenu izmaiņām vai jaunatvērtām uzpildes stacijām. Nav jau grūti ko tādu uzturēt, ja valstī ir vien 21 uzpildes stacija. Lai pašam un arī citiem būtu vieglāk orientēties, izveidoju karti ar LPG uzpildes stacijām Zviedrijā:

Cena par vienu litru LPG uz raksta tapšanas brīdi Stokholmā ir 9.40 kronas. Svaigāko cenu iespējams apskatīties te. Kā redzams, tad braukt ar gāzi Zviedrijā nemaz nav tik izdevīgi. Ja Latvijā un Vācijā izmaksas uz vienu kilometru (salīdzinājumā ar benzīnu) ir gandrīz vai divtik mazākas, tad Zviedrijā ietaupījums ir vien 20%.

Ja agrāk skatījos uz fotogrāfijām ar pārkrautiem velosipēdiem ar zināmu jautrību, tad pēdējā laikā man tā ir kļuvusi par realitāti. Jūtos tā, it kā būtu tikko izbraucis no kādas Indijas šķērsielas, tikai atšķirība ir tāda, ka atrodos Zviedrijā un te tā braukt nav pieņemts.

Sāku pārvietoties tikai ar velosipēdu no šī gada februāra, kad darbā man atņēma stāvvietu un nebija vairs, kur novietot savu auto. Neilgi pēc tam šķīros arī no savas automašīnas. Tad arī iegādājos Gazelle velosipēdu no kādas nīderlandietes, kura tieši šajā laikā taisījās doties atpakaļ uz savu dzimteni. Velosipēds te bija atceļojis no pašas Nīderlandes un, lai arī vecs un nedaudz aprūsējis, ir braucams un vismaz nepiesaista lieku uzmanību. Gazelle ir lielākais un vecākais velosipēdu ražotājs Nīderlandē. Arī pirms tam man jau bija velosipēds, tāds, kas domāts nopietnākai braukšanai, tomēr ar jauniegūto ir ērtāk pārvietoties pa pilsētu un to ir mazāk bail atstāt uz ielas. Lai gan atklāti jāsaka, ka velosipēdus te pārāk daudz nezog.

Tā nu kopš brīža, kad sāku pārvietoties tikai ar velosipēdu, sāku saskarties arī ar dažām, bet uzsveru, tikai dažām, grūtībām. Viena no tām bija došanās iepirkties. Reizēm pirkumu skaits vai izmērs bija tik liels, ka to visu nevarēja ievietot mugursomā. Ar to arī sākās prakse vest lietas uz bagāžnieka. Te talkā nāca viens no labākajiem cilvēces izgudrojumiem – bungee cord. Nezinu pat, kā to īsti nosaukt latviski, sauksim to par gumiju ar āķiem. Ar tiem pie bagāžnieka var piestiprināt visneidomājamākās lietas. Piemēram, 40 ruļļus tualetes papīra.

Lai arī diezgan lielas lietas biju pārvadājis arī līdz šim, šķiet, mana lielākā krava bija tieši šajā nedēļā. Saņēmu no pasta zīmīti, ka jādodas pakaļ pēc sūtījuma. Nebija konkrētas nojausmas, cik liels šis sūtījums būs, patiesībā nemaz tik daudz par to pirms tam netiku domājis. Aizbraucu ar velosipēdu līdz pastam un izņēmu “sūtījumu”. Tas izrādījās aptuveni 100x80x40 cm liels. Svars ap 20kg. Pirmajā brīdī biju drošs, ka uz velosipēda to atvest nevarēšu, bet arī atpakaļ pastā nodot vairs īsti nevarēja. Šajā brīdī talkā nāca manas āziātu prasmes un acumirklī (pēc 20 minūšu čakarēšanās) krava bija nostiprināta uz bagāžnieka.

Ja es atrastos Indijā, tad droši vien saplūstu ar masu un būtu vien tipiskais ikdienas braucējs, bet te, atceļā uz mājām, man likās, ka gandrīz visi atskatījās uz mani aizbraucam. Nokļuvu līdz mājām veiksmīgi, bez nevienas avārijas vai starpgadījuma. Par to, kas bija sūtījumā, jau pēc pāris dienām tepat – blogā.

Jāatzīst, ka šis nav mans vienīgais piedzīvojums ar sūtījumu saņemšanu pastā. Šī paša gada februārī saņēmu kārtējo lapiņu ar uzaicinājumu uz pasta nodaļu. Dīvainākais bija tas, ka tieši tajā laikā nebiju neko pasūtījis. Neko ļaunu nenojausdams, devos uz pastu ar jau pieminēto velosipēdu un mugursomu plecos. Te svarīga piebilde, ka tas bija ziemā. Aizbraucu, iedevu laipnajai pasta darbiniecei savu paziņojumu un sāku gaidīt. Prātā šaudījās dažādas domas par to, kas varētu būs atnācis. Sieviete atnesa salīdzinoši maza izmēra kartona kasti un to lēnām, pat nedaudz neveikli nolika uz galda. Es tikai pabrīnījos par viņas neveiklumu, lai tajā pat mirklī pats aplauztos vēl vairāk. Grasījos vienkārši paķert paciņu sev padusē un doties projām, tikai bija viens bet – paciņa likās kā pienaglota pie galda. Šoreiz ņēmu talkā abas rokas un ar grūtībām un muļķīgu smaidu sejā devos uz blakus galdiņu, lai ieliktu kasti somā. Galvā šaudījās doma par to, ka tās varētu būt hanteles, jo biju par tām ieminējies draudzenei pirms kāda laika un ap šo laiku tuvojās vai tikko bija pagājusi mana dzimšanasdiena. Kaut kā ieliku to kasti somā un braucu uz mājām… Vai es jau teicu, ka ārā bija ziema? Nebija jau jābrauc tālu, vien 4 kilometri. Pa ceļam paspēju nomierināties par neveiklo situāciju un, lai vai kādā veidā es to dāvanu saņemu, tā tomēr ir un paliek dāvana. Atbraucot mājās, viss izrādījās vēl interesantāk – tā bija nevis draudzene, bet mana ģimene, kas man tās hanteles bija atsūtījusi. Šķiet neprāts, sūtīt pa pastu 20-30kg smagu sūtījumu. Izrādās, ka īsts neprāts tas tomēr nav, amazon.co.uk piedāvā bezmaksas piegādi noteiktām precēm virs 25 GBP uz konkrētām valstīm (precīzāk – Belgium, Denmark, Luxembourg, Netherlands, Andorra, Finland, Gibraltar, Greece, Iceland, Ireland, Italy, Liechtenstein, Norway, Portugal, San Marino, Spain, Sweden, Vatican city and Poland). Protams, šo preču tirgotājam jābūt pašam Amazon. Vēl viens plusiņš, dzīvojot Zviedrijā.

Fona mūzika: Kings of Leon – The End.

Bija vēls sestdienas vakars. Visu iepriekšējo dienu un nakti bija lijis stiprs lietus, tomēr mēs saņēmāmies un devāmies sameklēt multislēpni ar nosaukumu Mr. Pettifoggers NIGHTmare No 1. Tas atrodas pie Sandasjön ezera, kas, savukārt, atrodas Nakas rezervāta meža vidū. Todien mūsu rīcībā bija auto, tāpēc bija jāizmanto izdevība un jādodas uz šo rezervātu tieši tad, neskatoties uz ne pārāk labvēlīgajiem laikapstākļiem. Aprakstā bija minēts, ka  slēpni ieteicams ņemt naktī, jo starp tā daudzajiem posmiem izvietoti miniatūri atstarotāji, kurus dienas laikā ieraudzīt būtu praktiski neiespējami. Naktī tiem virsū var spīdināt lukturīti un skatīties vai kaut kur 50-100m rādiusā nav manāms atspīdam nākošais punkts.

Uz slēpni devāmies četratā, kopā ar shotgun&bullet komandu un, spriežot pēc logiem, tā bija darījusi arī lielākā daļa citu slēpņotāju. Kad bijām nokļuvuši līdz rezervāta robežai, atstājām mašīnu stāvvietā un turpmāko ceļu mērojām kājām. Nebija vēl pilnīgi satumsis, tāpēc pa ceļam vēl paņēmām pāris citus slēpņus. Jāsaka, ka šajā rezervātā izvietoto slēpņu īpašniekiem izdoma patiesi strādā. Tur bija sastopami  gan akmeņos iebūvēti konteineri, gan kokos iekārti mākslīgie čiekuri. Tomēr mēs te bijām ieradušies dēļ kaut kā cita – piedzīvojuma naktī. Necerējām, protams, ka tas tiešām izvērtīsies murgā.

Continue Reading »