Šogad Jāņus svinējām nedaudz savādāk kā ierasts – kopā ar portugāļiem Latvijā. Bijām viņus uzaicinājuši uz Jāņu svinībām Latvijā vēl pagājušajā gadā, kad kopīgi pavadījām vasaras saulgriežus Stokholmas arhipelāgā. Toreiz viņiem stāstījām, cik daudz dažādu tradīciju latviešiem ir un viņi bija ļoti ieinteresēti tās visas izmēģināt. Dažreiz nāk tikai par labu veidot arī kādus tālejošākus plānus, pat, ja tas ir gadu vai vairāk uz priekšu.

Kopā pavadījām Latvijā gandrīz nedēļu un tāpēc izmantojām izdevību iepazīstināt viņus ne tikai ar saulgriežu tradīcijām, bet arī ar mūsu dzimteni. Neko daudz jau pa nedēļu apskatīt nevar, tāpēc pa lielam braukājām tikai ap Rīgu, tālākajam punktam esot Līgatnei. Lai arī laiks, kā jau uz Jāņiem, bija diezgan lietains, to pavadījām jautrā gaisotnē, pārsvarā izbaudot Latvijas dabu.

Pirmais vakars pēc ielidošanas Rīgā tika aizvadīts ar pastaigu pa Vecrīgu, pavakariņošanu Lido alus sētā un jūgendstila arhitektūras apskati vēstniecību rajonā. Vakaru noslēdzām ar saulrieta vērošanu pie kafijas Sky Bar, viesnīcas Latvija augšējā stāvā. Manuprāt, tas bija labs dienas noslēgums, jo varējām aplūkot tikko ar kājām izstaigāto Rīgu no augšas. Portugāļi teica, ka šādu vietu būtu neiespējami atrast Lisabonā, jo tā ir ļoti kalnaina. Portugāles galvaspilsētā no katra augstāka punkta iespējams pārredzēt pilsētu tikai līdz nākamajam augstajam punktam. Savukārt Rīgā iespējams apskatīt praktiski visu pilsētu no vienas mājas jumta, un tas tikai tāpēc, ka tā ir tik plakana.

Continue Reading »

Galvā jau kādu laiku rosās ideja, ka vajag uzrakstīt kaut ko par šo telefonu, tomēr, kā var redzēt pēc bloga ierakstu trūkuma, tad pēdējos mēnešos nav atlicis laika praktiski nekam. Tam ir savi attaisnojumi, par ko varbūt uzrakstīšu kādā no nākamajiem ierakstiem. Tomēr ar kaut ko jau ir jāatsāk, un lai tas šoreiz būtu neliels telefona apskats.

Četros vārdos es varētu teikt – lēts un labs android telefons. Ja jāstāsta plašāk, tad jāsāk ar nelielu ievadu kā es līdz viņam nokļuvu. Precīzi pusotru gadu mani bija priecējis iPhone 3G. Nevaru teikt par viņu nevienu sliktu vārdu. Nu ja nu vienīgi to, ka varbūt ar bezmaksas programmnodrošinājumu viņam reizēm bija tā pašvakāk. Jā, viņš bija jailbreakots un atbloķēts no piesaistītā operatora, varēju uz instalēt ko vien vēlos, tomēr bezmaksas programmatūra, piemēram, navigācijas un karšu jomā, man likās visai ierobežota. Laikam jau Apple lietotāju pieradums par visu maksāt dara savu, bet mans pieradums par neko nemaksāt traucē man dzīvot. Lai arī minētais trūkums tam bija, tas mani pilnībā apmierināja un neredzēju īpašu iemeslu no tā šķirties. Tomēr tā kā tas man bija nokalpojis jau pusotru gadu, turklāt nopirku to jau pusgadu lietotu, tad bija skaidrs, ka baterija viņam drīz ies uz beigām. Ikdienā to nemanīju, jo šā kā tā tas bija jālādē katru otro vai trešo dienu. Tāpat bija iznācis arī iPhone 4 un, ja es vēl ilgi tā gaidītu, tad droši vien drīz ar šo telefonu varētu vairs tikai dauzīt naglas sienā. Nolēmu, ka tas jāpārdod un, lai sasper mani jupis, pārdevu to tikai par 5 Ls lētāk nekā nopirku. Diezgan izdevīga noma sanākusi – 5 Ls uz pusotru gadu. Laikam jau svētlietas savu vērtību tik strauji nezaudē. Lai nu kā, biju ieguvis naudu jauna telefona iegādei. Zināju, ka no smartphoniem novērsties nevēlos, jo ir tomēr ērti, ka telefonā vari pārbaudīt epastu, ka nav jāsatraucas par kontaktu sinhronizāciju starp Gmail un telefonu, ka vari viegli pārlūkot kalendāru, pasērfot internentā, neņemot līdzi datoru, kad esi ceļojumā, kā arī paslēpņot. Laikam arī visu, kam man nepieciešams telefons, uzskaitīju.

Pirkt jaunu vai lietotu iPhone tajā brīdī likās pārāk dārgi un neprātīgi, tāpēc sāku mest acis uz android operētājsistēmas telefoniem. Tā rokoties pa internetu, pamazām nokļuvu līdz ZTE Blade jeb kā to sauc Apvietonatjā Karalistē – Orange San Francisco. Pirms tam neko par tādu ZTE nebiju dzirdējis, tomēr kā izrādās, tad tas ir piektais lielākais mobilo telefonu ražotājs pasaulē un otrs lielākais telekomunikāciju nodrošinājuma ražotājs Ķīnā. Kas bija pārsteidzoši, tad telefona specifikācijām tam bija nepieklājīgi zema cena. Vismaz Apvienotajā Karalistē tas maksāja nieka 99 mārciņas (80 Ls). Tiesa visās valstīs šo telefonu netirgoja un vēl joprojām netirgo. Tomēr uzzinājis, ka tas pieejams Zviedrijā, ilgi nedomādams, nopirku to par aptuveni 1500 kronām (120 Ls), kas ir daudz vairāk nekā Anglijā, tomēr tā kā telefons bija paredzēts, lai navigētos nākamajā ceļojumā, tad tas tik tiešām bija nepieciešams tad un uzreiz.

Runājot par tehniskajiem parametriem, visu iespējams apskatīt gsmarena.com, tomēr, kas mani piesaistīja visvairāk bija 480×800 punktu izšķirtspēja ekrānam, 600 MHz procesors, 512 MB operatīvā atmiņa, WiFi un, protams, GPS. Viss, kas man nepieciešams. Turklāt papildus pluss, ko tiešām spēju novērtēt ir tā mazais izmērs – 116 x 56.5 x 11.8 mm. Man ir (gandrīz) vienalga cik tas ir biezs vai garš, bet man ļoti nepatīk, ka visi šie telefoni parasti ir plati – virs 60mm, visbiežāk ap 65mm. Šir ir ļoti tuvs ideālajam platumam, lai to varētu ērti nēsāt kabatā un puslīdz ērti lietot arī ar vienu roku. Jā, saka, ka viņš rokā liekas tāds nedaudz plastmasīgs, kam es tomēr nepiekrītu, kā arī to, ka baterija netur tik ilgi, tomēr īpašu atšķirību no iPhone baterijas darbības laika nejutu. Viss atkarīgs no tā, kā tu to lieto. Un lai arī specifikācijā rakstīts, ka tam ir AMOLED ekrāns, nedaudz jāsarūgtina, ka jau sākot no pagājušā gada nogales to vairs neražo ar AMOLED ekrānu, bet gan parasto LCD.

Papildus pluss šim telefonam, tā zemās cenas dēļ, ir izveidojusies  ZTE Blade komūna, kas veido custom firmware šim telefonam, kā arī diskutē par visneiedomājamākajām lietām saistībā ar šo telefonu.

Īpaša aplikācija, kuru vēlos izcelt, ir Locus kartes. Tā piedāvā visu funkcionalitāti, ko es no šādas aplikācijas sagaidu – iekešot vairāk nekā 10 dažādu veidu kartes offline, ielādēt KML failus, kurus esmu izveidojis Google Maps vai Google Earth, pievienot interesējošos punktus, sadarbība ar c:geo aplikāciju, kas ir labākā slēpņošanas aplikācija android vidē. Tāpat tajā var veikt sava maršruta saglabāšanu ar visu statistiku, kā arī vēl daudz citas lietas, kuras nevaru te īsumā uzskaitīt. Jālieto ir tieši šīs programmas versija 1.5.1, jo tā ir pēdējā versija, kas darbojas ar lielo kvantumu karšu. No nākamās versijas, pēc Google un citu gigantu lūguma, viņu kartes ir izņemtas un ir palikušas tikai OpenStreet kartes, kas pašas par sevi ir pat ļoti labas, tomēr reizēm ir vēlme arī pēc satelītattēliem, jūras kartēm vai kā cita. Izmantojot šo programmu arī plānojām pārgājienu maršrutus mūsu ceļojumā uz Madeiru. Un tur attēlotie maršruti ir saglabāti tieši ar šo programmu un šo tālruni. Runājot par baterijas laiku, uz ZTE Blade telefona maršruta saglabāšana pie izslēgta ekrāna darbojās aptuveni 8-9 stundas, kas ir pietiekami daudz viena vienas dienas pārgājiena fiksēšanai.

Atpakaļceļā no Madeiras lidojām caur Londonu. Tur lidojumu starplaikā no Gatwick lidostas ar vietējo autobusu aizbraucām līdz Crawley pilsētai, kur pēc pozitīvās pieredzes ar jau iegādāto telefonu, nopirkām tādu arī Valdai, šoreiz jau par daudz pievilcīgāku cenu :) Pēdējais, ko vēlos piebilst, ir tas, ka, manuprāt, šis ir šobrīd labākais price/performance android telefons (vismaz tāds tas bija brīdi, kad to nopirku es).

Viena no manām 101 lietām bija pamēģināt 10 jaunus restorānus. Tā kā ikdienā bieži uz restorāniem neeju, jo cenšos ietaupīt naudu sev svarīgākām lietām, piemēram, ceļošanai, tad šis bija kā dzinulis ieturēt maltīti ārpus mājas nedaudz biežāk. Restorānus ārpus Stokholmas neskaitīju, jo ceļojot tā vai tā nākas ēst.

Tad nu zemāk būs desmit (man) jauni restorāni Stokholmā:

Vapiano (karte, ap 100 SEK), itāļu

http://www.vapiano.se

Vapiano ir sākotnēji Vācijā izveidots itāļu ēdienu restorānu tīkls. Tajā pārsvarā var nobaudīt picas un pastas ēdienus. Stokholmā tādu ir trīs, es šoreiz izvēlējos to, kas vistuvāk autoostai. Restorāni ir gaumīgi iekārtoti un tajos ir īpaša apkalpošanas vai, precīzāk sakot, pašapkalpošanās kārtība. Ienākot restorānā, katram no ēdājiem izsniedz magnētisko karti kredītkartes izmērā. Tad tu ar to dodies pie vienas no vairākām letēm un izvēlies no ēdienkartes sev tīkamo ēdienu. Ēdiens tiek piereģistrēts tavā kartē un pretī tu dabū peidžeri, ar kuru vari doties atpakaļ pie sava galdiņa. Kad ēdiens gatavs, tavs peidžeris sāk pīkstēt un tu vari doties tam pakaļ. Pēc maltītes ieturēšanas, dodoties ārā no restorāna, pie ārdurvīm ir kase, kurā tu atdod savu magnētisko karti un samaksā tik, cik esi apēdis. Restorāns ir labāks vakariņām, jo pusdienlaikā iespējams atrast pietiekami daudz citus restorānus ar pusdienu piedāvājumiem, savukārt šim cenas visu dienu ir vienādas – vakariņām lēti, pusdienām vidēji.

Palmyra Kebab (karte, ap 100 SEK)

http://www.palmyrakebab.se

Kā jau pēc nosaukuma var saprast, tad šī ir kebabu ēstuve. Cilvēki saka, ka šī ir labākā kebabu vieta Stokholmā. Nevaru nepiekrist, jo neko labāku te pagaidām neesmu atradis. Turklāt ēdiens te ir ne tikai garšīgs (kebabam), bet arī tiek pasniegts milzīgās porcijās. Pēc pieredzes ar pārēšanos šajā vietā, ir skaidrs, ka uz diviem te ir jāņem viena porcija. Nevajag sagaidīt no šīs ēstuves neko daudz, jo tā ir vienkārša ieskrietuve, bet, ja meklējat, kur uzēst kebabu, tad tā būs tieši laikā.

Grappa (karte, ap 200 SEK), itāļu

http://www.grapparestaurang.se/

Grappa ir restorāns, kas piedāvā itāļu ēdienus. Par restorāna itāliskumu var spriest pēc fakta, ka īsta itāliete lasīja ēdienkarti, kas bija zviedru un itāļu valodā, un uzjautrinājās par pieļautajām kļūdām itāļu valodā. Ne sevišķi lēts, bet nav arī no dārgākajiem. Par parastu picas/pastas maltīti nāksies samaksāt ap 170 SEK, bet par jūras veltēm un ko izsmalcinātāku 300 SEK un uz augšu. Neteiktu, ka ēdiens tur ir izcils, tomēr atmosfēra un iekārtojums ir lieliski, kas arī ir vienīgais, kas man liktu uz šo vietu atgriezties.

Thai House Wok (karte, ap 110 SEK), taizemiešu

http://www.thaihousewok.com/

Šī, manuprāt, ir labākā taizemiešu ēstuve Stokholmā. Apgalvojot šo, man jāsaka, ka pats nekad neesmu bijis Taizemē, un šis vērtējums tiek balstīts tikai uz manām garšas kārpiņām. Patiesība tā ir vairāk uz takeaway servisu orientēta vieta un, ja vēlies paēst uz vietas, tad par apkalpošanu jāpiemaksā 10 SEK. Tomēr es vienmēr izvēlos ēst tieši uz vietas un ar uz pusēm pāršķeltu baļķu veidotiem galdiem, tā man šķiet diezgan gaumīga vieta, kur ieturēt maltīti. Viņiem ir vairākas ēstuves, bet es esmu bijis tikai  Birkagatan 14. Pastāv iespēja, ka serviss un kvalitāte citās vietās atšķiras. Noteikti ieteiktu te pamēģināt kokosriekstu un karija zupu ar vistu vai garnelēm. Tas ir mans iecienītākais ēdiens šajā vietā. Pirms pasūtīt ēdienu, paskatieties zīmēto pipariņu skaitu pie tā, tas nosaka, cik ass būs ēdiens. Ja viens pipariņš man ir tieši laikā, divi ar grūtībām, tad trīs es laikam nevarētu apēst.

Akkurat (karte, 145-205 SEK)

http://www.akkurat.se

Ja esat gliemežu cienītājs, un te es runāju par apaļajiem gliemežiem (ja es iztulkoju pareizi, skatīt http://en.wikipedia.org/wiki/Mercenaria_mercenaria), tad jums noteikti ir jāiegriežas šajā vietā. Šos gliemežus esot jāprot korekti uzglabāt un pareizi pagatavot, lai, tos ēdot, nenodarītu pāri savai veselībai. Te to visu dara pareizi. Jāatzīst, ka es pats nemaz neesmu tāds gliemežu piekritējs, tomēr te pasniegtais ēdiens pat man garšoja ļoti labi. Pasūtot gliemežus, varat izvēlēties, kādā mērcē tos vēlaties (http://www.akkurat.se/?section=mussel&p=alacarte&s=mussels). Es ieteiktu pamēģināt tos, kas ar rokforas sieru. Ir divas porcijas, mazā un lielā. Ja mazo vēl viens cilvēks varētu pieveikt, tad lielajai klāt būs jāķeras diviem. Ēdiens tiek pasniegts elegantos kastrolīšos – mazā porcija ir puskastrolis, lielā – pilns kastrolis. Noteikti iesaku!

Bagpipers Inn (karte, ap 150 SEK), skotu

Iekārtots kā tipisks skotu pabs, apkārt dažādas zīmes par to, ka “rītdien būs aliņš par brīvu”, “šeit šajā vietā nekas agrāk nav bijis” utt. Tomēr atmosfēra ir omulīga un piedāvājumā diezgan liels alus klāsts. Arī ēdieni, lai arī vienkārši, ir garšīgi un paēdināt jūs spēs. Vairāk bārs nekā restorāns, turklāt bieži vakaros un brīvdienās pārpildīts.

Yam Yam Thai (karte, ap 100 SEK), taizemiešu

Vienkārša taizemiešu bufetes stila ēstuve. Labāk ieteiktu izvēlēties King Tan, kur izvēle ir daudz plašāka un arī ēdiens, manuprāt, garšīgāks.

Indian Guru (karte, pusdienās ap 80 SEK, vakarā ap 150 SEK), indiešu

http://indianguru.se/

Te iegriezos, lai nobaudītu indiešu virtuvi. Ieturot te pusdienas, kā dzērienu var izvēlēties ne tikai ūdeni vai kādu limonādi, bet arī alu. Cenā iekļauta arī kafija/tēja pēc pusdienām. Noteikti iesaku paņemt klāt arī uz vietas cepto maizi, kas maksās klāt papildus pāris kronas. Katru dienu restorānā nedaudz mainās ēdienkarte, tomēr tur vienmēr var dabūt vistu karija mērcē.

Pompei Ristorante (karte, pusdienās ap 100 SEK), itāļu

Gaumīgs un vakariņām laikam diezgan iecienīts itāļu restorāns. Biju te iegājis paēst pusdienas ziemā, tomēr nekādas īpašās emocijas tas manī neizraisīja. Vien to, ka tajā bija problēmas ar apkuri un ventilācija pūta tieši uz galvas. Laikam tāpēc arī izlēmu te vairāk neiegriezties.

Lokal Bar & Restaurang (karte, ap 150 SEK)

http://www.lokalgbg.se/

Bijām uzaicināti te uz dzimšanasdienas svinībām, vienīgais kas palicis atmiņā ir tas, ka tur bija ļoti labs un garšīgs vīns. Pārējo neatceros ne tāpēc, ka būtu pārmērīgi lietots alkohols, vienkārši nebija nekas tāds, kas īpaši iespiestos atmiņā. Nevaru pateikt neko sliktu, vien to, ka vakaros tur ir diezgan pilns un var nākties diezgan ilgi gaidīt ne tikai uz galdiņu, bet arī uz vietu pie bāra. Vieta nav pārāk piemērota mierīgām vakariņām, drīzāk tusiņam bārā, kas nav mana mīļākā nodarbe, varbūt tāpēc arī dalītas emocijas.

Precizēšanai – minētās cenas ir aptuvenas un tikai par main course ēdienu, neiekļaujot dzērienus, kas Zviedrijā sākas no 50 SEK par glāzi vīna/alus un uz augšu. Jo īsāks apraksts, jo mazāk emociju man ēstuve izraisīja, līdz ar to varētu teikt – zemāks vērtējums.

Marta beigās bijām aizbraukuši tuvāk pavasarim – uz Madeiras arhipelāgu. Patiesībā saka, ka Madeiras salās valda mūžīgais pavasaris, jo vidējā gaisa temperatūra tur vienmēr ir 16-22 grādu robežās, kā arī puķes un koki uz salas zied cauru gadu, kulmināciju sasniedzot maija sākumā, kad tur tiek rīkots ziedu festivāls. Madeira atrodas Atlantijas okeānā, aptuveni 1000km no Eiropas un 500km no Āfrikas kontinenta krastiem. Pateicoties tās vienmērīgajam klimatam, nav tik ļoti svarīgi, kad uz turieni doties, tiesa jāņem vērā, ka ziemas mēnešos tur līs daudz vairāk. Vislielākais tūristu pieplūdums droši vien ir uz rudens pusi, kad citviet vasara jau beigusies, bet tur valda tāda kā atvasara. Vienmērīgā temperatūra Madeirā ir pateicoties ģeogrāfiskajam novietojam un siltajām vēja masām. Dienās, kad termometra rādītājs uzkāpj līdz 25 grādiem, liekas, ka ir pat karstāks nekā vidējā Latvijas vasarā.

Madeiras arhipelāgs ir viens no diviem Portugāles autonomajiem reģioniem, otram esot Azoru arhipelāgam, kas atrodas vēl tālāk Atlantijas okeānā. Tomēr Madeira, tās dabas daudzveidības dēļ, vidējam ceļotājam ir daudz pievilcīgāks galamērķis nekā Azoru salas, kur daba vairāk vai mazāk uz visām tās salām ir vienāda, tomēr nekādā ziņā ne mazāk aizraujoša. No sākuma mūs nedaudz baidīja apziņa, ka atradīsimies tik tālu no sauszemes, noslēgti no ārpasaules, bet, kā vēlāk izrādījās, tad sajūtas, esot uz salas ir gandrīz tādas pašas kā atrodoties uz kontinentālās Portugāles. Un, ja vien neuzkāpām kādā virsotnē, apziņa, ka atradāmies uz salas brīžiem pat izzuda pavisam. Arhipelāga galvenā un apdzīvotākā sala, Madeira, ir aptuveni Kandavas novada jeb puses no Gulbenes rajona izmērā, tomēr dabas daudzveidība un atpūtas iespēju tajā ir prātam neaptverami daudz. Arhipelāgā ietilpst arī vēl pāris neapdzīvotas salas, kā arī Porto Santo sala, kas ir aptuveni Ventspils pilsētas izmērā. Porto Santo sala ir krasi atšķirīga no Madeiras, tajā ir diezgan gara balto smilšu pludmale, kamēr Madeirā mums ierasto pludmaļu nav vispār, izņemot dažas cilvēku veidotas, īsas pludmales strēmeles. Starp divām apdzīvotajām salām var pārvietoties vai nu ar vietējo lidsabiedrību, vai daudz lētāku un, manuprāt, interesantāku veidu – ar prāmi. Prāmis starp Porto Santo un Madeiru kursē ik dienu, nopirkt biļetes un sīkāku informāciju par prāmi var iegūt kompānijas mājaslapā http://www.portosantoline.pt. Lai arī bijām ieplānojuši, šoreiz uz Porto Santo salu tā arī neaizbraucām. Acīmredzot 9 dienas bija krietni par maz, lai iepazītu Madeiras arhipelāgu pilnībā.

Nokļūšana

Uz Madeiru visvieglāk nokļūt ar lidmašīnu, tiesa nosēšanās var būt diezgan ekstrēma dēļ spēcīgajām un mainīgajām vēja brāzmām. Tā kā Madeira ir vulkāniskas izcelsmes sala, tad tajā nav praktiski nevienas līdzenas vietas. Un pat, lai iegūtu lidostas skrejceļam nepieciešamo garumu, nācās izveidot speciālu uz pāļiem balstītu platformu. Starp portugāļu pilotiem var dzirdēt šādas sarunas: “Tu esi iesācējs vai arī lido uz Madeiru?”

Mums ar laikapstākļiem palaimējās un nosēšanās noritēja diezgan mierīgi. Uz Madeiru lido vairākas aviokompānijas, lielākajai no tām esot portugāļu kompānijai TAP. TAP piedāvā tiešos reisos no diezgan daudzām Eiropas pilsētām, kā arī samērā augsta līmeņa servisu. Ja esat nolēmuši uz Madeiru doties lētāk, iespējams izmantot easyJet, kas arī piedāvā tiešos lidojumus uz Madeiru no vairākām Eiropas pilsētām. Vislētākās biļetes ar easyJet uz Madeiru ir no Lisabonas un Londonas (Stansted un Gatwick lidostām). Tā kā Lisabona, manuprāt, pati par sevi ir viena no visdārgākajām Eiropas galvaspilsētām lidojumu ziņā, tad loģiski, ka mēs uz Madeiru izvēlējāmies lidot caur Londonu, izmantojot easyJet pakalpojumus. Agrāk uz Madeiru kursēja arī vairāki regulāri prāmju reisi, tomēr šodien vienīgais regulārais maršruts ar prāmi uz Madeiru ir no Portugāles dienvidu pilsētas Portimao. Naviera Armas prāmis kursē vienu reizi nedēļā un brauciens aizņem aptuveni 23 stundas. Tomēr tas nenozīmē, ka Funchal, kas arī Madeiras lielākā pilsēta, nav populāra prāmju vai kuģu pieturvieta. Tajā regulāri piestāj appasaules vai transatlantijas prāmji. Gandrīz katru dienu, ko pavadījām uz salas, ostā bija pietauvojies cits prāmis. Viens par otru iespaidīgāks. Funšalas promenādē bija iespējams iegādāties arī fotokartiņas ar lielākajiem pasaules prāmjiem, kas pietauvojušies Funšalas ostā. Interesants ir fakts, ka Funšalā var piestāt daudz lielāki prāmji nekā Lisabonā, jo Lisabonā tiem ir jāiebrauc upē, kuras gultne nav tik dziļa, savukārt Funšala atrodas vulkāniskas salas piekrastē, kur kritums ir ļoti straujš.

Continue Reading »

Par 14% lielāks un 30% gaišāks kā parasti. To pašu, protams, var panākt paņemot 300mm objektīvu (pretstatā manis izmantotajam 200mm) un nedaudz vairāk atverot diafragmu.