Tuvojoties vasaras karstajiem mēnešiem, prasās vairāk baudīt tādu dzērienu kā ledus tēja, īpaši jau šodien, kad gaisa temperatūra uzkāpusi līdz 24 grādiem pēc Celsija skalas. N.R. jau rakstīja, ka ledus tēja pudelēs praktiski nesatur tēju kā tādu. Arī man tas nebija nekāds jaunums, tāpēc cenšos nekad nepirkt šo dzērienu, bet mana draudzene uz viņu reizēm ir kā traka, jo viņai patīkot šī dzēriena garša, kas, jāatzīst, patiešām ir līdzīga tējas garšai. Tad nu mēs pa reizei paši uztaisām ledus tēju mājas apstākļos, kas sanāk pat daudz garšīgāka nekā veikalā nopērkamā. Precīzi neatceros, bet šķiet, ka šo recepti man pasvieda māsa ar Jāni.

Paskatoties internetā, redzu, ka ledus tējas recepšu ir daudz bez sava gala, tomēr nekur neatradu tieši šādu recepti. Recepte ir laba savā vienkāršībā un perfektajā garšā.

Read the rest of this entry »

Līdz ar to, ka vasarā tiek plānots garāks pārgājiens ārpus civilizācijas pa Kungsleden taku Zviedrijas ziemeļos, radās nepieciešamība iegādāties pārvietojamo naktsmāju – tautā sauktu arī par telti. Varētu jau protams baudīt vasaras burvību un gulēt zem klajas debess, tomēr laikapstākļus neviens tā īsti nespēj precīzi paredzēt un negribētos attapties no rīta salijušiem un pelnu pārklātiem. Lai telti varētu pirms tam kārtīgi iemēģināt, izlēmu iegādāties to pirms tuvāk esošā ceļojuma uz Zviedrijas dienvidiem. Līdz ceļojuma sākumam zīmīgajā 13. maijā bija palicis arvien mazāk un mazāk laika, bet telts izvēle kā nebija izdarīta, tā nebija. Biju izlasījis 357 recenzijas un 17.1 aprakstu, kas jāņem vērā, izvēloties telti, bet kā nevarēju izvēlēties, tā nevarēju. Protams, nopirkt izcilu, bet tai pat laikā dārgu telti nav liela māksla, tomēr tā kā budžets bija samērā ierobežots, tad tas izvēli padarīja daudz sarežģītāku.

Atceros, kā pirms pāris gadiem lasīju SB blogā ierakstu par telts izvēli un nodomāju, ka es jau nu gan nekad neizdošu tik daudz naudas (50-70 Ls) par telti. Galu galā līdz šim biju gulējis 2 Ls teltī no Rimi, tāpēc 30 reižu dārgāks risinājums mani tajā brīdī pārāk neuzrunāja. Tajā brīdī es pat neapzinājos, ka pēc pāris gadiem par telti šķiršos no teju vai divreiz lielākas summas. Vēl joprojām neesmu drošs, vai esmu izdarījis pareizu izvēli, bet tāda nu tā ir un ar tādu būs tuvākajā laikā jāsadzīvo. Bet kā es pie šādas izvēles nonācu? Par to tālāk.

Read the rest of this entry »

9. maijā Eiropas Savienībā svinama Eiropas Diena. Vikipēdijas rakstā minēts arī 5. maijs, tomēr es pieturos pie pirmā varianta. Arī mēs darbā atzīmējām šos svētkus ar kārtīgu tusiņu piektdienas, 7. maija, vakarā, kas patiesībā pat iekrita pa vidu abiem minētajiem datumiem, lai gan vienīgais iemesls, kāpēc svinības noritēja tieši šajā dienā, bija tas, ka tā bija piektdiena. Lai kā arī nebūtu, jāsaka, ka svētki, pateicoties visiem iesaistītajiem, bija godam izdevušies. Šis bija vairāk pasākums “no cilvēkiem priekš cilvēkiem” un savādāks tas nemaz nevarēja būt, jo kurš gan spētu sarūpēt ēdienus un dzērienus no visām Eiropas malām vēl labāk, ja ne paši šo valstu pārstāvji. Tā kā strādāju kopā ar praktiski visu Eiropas valstu pārstāvjiem, tad šī bija lieliska iespēja ne tikai iepazīt viņus tuvāk kā cilvēkus, bet arī nobaudīt ēdienus un dzērienus no viņu pārstāvētajām valstīm.

Tā nu nogaršoju anīsa degvīnu Ouzo no Grieķijas, lieliskus vīnus no Portugāles, Spānijas, Itālijas un Francijas, labi noturētu skotu viskiju un daudz citu dzērienu. Arī ēdienu ziņā visi bija pacentušies, somi bija sagādājuši karēļu maizi, šveicietis bija atstiepis kaudzi siera un gaļas ar tādu griežamo mašīnu, kādu parasti varu redzēt tikai lielveikalos, vācieši ārpusē cepa desiņas, spāņi bija sagatavojuši tortiljas, zviedri, protams, cienāja ar lasi. Ar nožēlu jāatzīst, ka nespēju pat visu nogaršot vai noskaidrot nosaukumu un izcelsmi tam, ko nogaršoju, jo pasākums vēl nebija beidzies, kad vēders jau bija pilns un arī nobaudītā alkohola daudzums lika sevi manīt. Arī pēc pasākuma diezgan daudz ēdiena bija palicis pāri, laikam cilvēki šo visu bija ņēmuši diezgan nopietni.

No Latvijas galdā cēlām kartupeļu pankūkas ar dzērveņu ievārījumu, maizes zupu ar putukrējumu, ķimeņu sieru, ābolu pīrāgu latviešu gaumē, Laimas konfektes un Rīgas Melno Balzamu sakombinētu ar upeņu sulu. Atklājās, ka maizes zupu bērnībā ēduši arī dāņi, lietuvieši un somi, bet mūsdienās tā vairs neesot tik populāra, tomēr par garšīgu to atzina pilnīgi visi, kas nomēģināja.

Pasākuma laikā skanēja pašu sarūpēta mūzika no visām Eiropas valstīm, kā arī tika rādīti dažādi priekšnesumi, prezentācijas un video. Kopumā jāsaka, ka pasākums bija izdevies riktīgi labs gan atmosfēras ziņā, gan unikālajā iespējā iepazīt tik daudz dažādu kultūru vienā vakarā. Protams, vēl labāk to var izdarīt aizbraucot uz katru valsti atsevišķi, bet zināmu ieskatu tas tomēr deva.

Isle of Man sala ir ļoti maza  un  vēl mazāki tajā ir ciematiņi. Tik mazi, ka tajos visi iedzīvotāji pazīst viens otru. Ja gribam būt pavisam precīzi, tad tajā dzīvo tieši 52 iedzīvotāji… nu vismaz filmas sākumā tā bija. Un filma Waking Ned ir tieši par šādiem cilvēkiem, kuri galu galā, lai kur arī dzīvotu, vienmēr iekšēji būs savtīgu un mantkāru īpašību vadīti.

Filmas sižets grozās ap milzīgu 6.9 miljonus lielu loterijas laimestu, ko laimējis kāds no ciemata iedzīvotājiem. Tomēr, kad noskaidrojas, ka laimīgais uzvarētājs ir aizgājis uz labākiem medību laukiem, ķerot sirdstrieku no labajiem jaunumiem, dažiem no viņa draugiem negribas laist lielo naudu zudībā.

Nezinu, kā biju palaidis garām šo lielisko filmu, bet prieks, ka to beidzot, 12 gadus pēc iznākšanas, noskatījos. Nav jau tā, ka būtu kaut ko zaudējis to neredzot, tomēr noskatoties to guvu ar pozitīvām emocijām piepildītu vakaru. Jā, vienīgi nedaudz nesakarīgi un Monty Phyton stilā filmas beigās aizlidoja telefona būdiņa, tas gan man likās nedaudz jocīgi.

Lieku filmai 8 no 10.

196. filma no movies from 200 countries.

Noslēdzu savā sarakstā mazāko valsti jeb teritoriju – Maršalu salas, ar dokumentālo filmu Radio Bikini no dokumentālo sēriju cikla The American Experience. Šī ir pirmās sezonas otrā sērija, kas savu dienasgaismu piedzīvoja 1988. gada oktobrī. Šis raidījumu cikls tiek demonstrēts vēl joprojām un ir vēl vecāks par ilgdzīvotājiem Simpsoniem. Līdz šim  neko nebiju dzirdējis par šiem lieliskajiem raidījumiem, kuri parāda ASV vēsturi, bet pēc šīs sērijas noskatīšanās, ļoti iespējams, ka noskatīšos arī citas.

Filma ir par operāciju Crossroads, kuras laikā 1946. gadā Maršalu salu arhipelāga Bikini salā tika veikti kodoleksperimenti ar atombumbām. Viena no tām tika uzspridzināta gaisā, bet otra 27m dziļumā zem ūdens. Šie bija  pirmie atomeksperimenti šajās salās. Es tos drīzāk nosauktu par eksperimentiem ar cilvēkiem, jo lielākā daļa jūras kājinieku, kas piedalījās šajos eksperimentos, netika nekādā veidā aizsargāti no radiācijas, turklāt netika pat informēti par iespējamo ietekmi uz veselību. Lai gan ļoti iespējams, ka viņi paši nemaz neapzinājās iespējamās sekas, jo galu galā tas taču bija eksperiments. Wikipēdijas rakstā var lasīt, ka nekādu nopietnu ietekmi uz eksperimentā dalību ņēmušajiem cilvēkiem tas neatstāja, tikai samazināja dzīves ilgumu par vidēji 3 mēnešiem, jo viņi bija ļoti labi aizsargāti, tomēr noskatoties filmu tas izklausās vairāk nekā smieklīgi. Ja par aizsardzību var uzskatīt saulesbrilles, kas tika uzliktas eksplozijas laikā, tad nu tiešām jāapbrīno atbildīgo personu izdoma. Jā, augsta ranga personām bija īpaši apavi, cimdi, nekas daudz, tomēr lielākais vairums staigāja vienkāršās kedās un maikās. Tāpat gribētu pateikt to cilvēkam, kurš ārstiem neizskaidrojamu iemeslu dēļ pēc 20 gadiem zaudēja abas kājas un vēlāk mira.

Tomēr nē, filma nevienu nenosoda, neaizstāv nevienu viedokli, tā vienkārši rāda dokumentālos kadrus, kā arī īsas intervijas ar vienu no operācijas dalībniekiem un vienu no Bikini salas bijušajiem iedzīvotājiem. Tā nav propogandas vai sazvērsetību teoriju filma, tā atstāj visus spriedumus paša skatītāja ziņā un tas man tik tiešām šajā filmā patika.

Lieku filmai 7 no 10.

200. filma no movies from 200 countries.