Klejojot pa interneta plašumiem, uzdūros Agneses rakstam par to, kā pareizi izvārīt rīsus. Bet katrs jau, protams, esam gudrāks par visiem pārējiem, tāpēc katram savs rīsu vārīšanas variants šķiet tas pats vispareizākais. Esot ciemos, atliek vien ieminēties, ka zini vienu labu veidu kā uzvārīt rīsus, kad tevi apbērs ar dažādiem epitetiem: “Es jau nu gan zinu kā vārīt rīsus! Man daudzi cilvēki ir teikuši, ka es vāru visperfektākos rīsus!” Citi, savukārt, gatavo rīsus ar rīsu tvaicējamo aparātu. Es ļaušu viņiem vārīt visperfektākos rīsus, bet tāpat padalīšos ar savu, protams, vispareizāko recepti rīsu vārīšanai.

Tiesa jau pašā sākumā nāksies jūs nedaudz apbēdināt – nav vienas konkrētas receptes, kā uzvārīt perfektus rīsus, jo katri rīsi ir savādāki. Tas nozīmē, ka, lai atrastu perfektas rīsa/ūdens attiecības un vārīšanas laiku, jums nāksies nedaudz eksperimentēt. Es ieteiktu izvēlēties vienu rīsu veidu un ražotāju un eksperimentēt ar to, kamēr iegūsiet perfektu rezultātu, un pēcāk turpināt lietot tieši šo vienu rīsu veidu. Tomēr var gadīties arī nekvalitatīvi jeb, kā es mēdzu teikt, slikti rīsi, kurus, lai kā arī jūs necenstos, būs gandrīz neiespējami uzvārīt perfektus. Neskatoties uz visiem izliktajiem šķēršļiem, konkrēti soļi, kas jāievēro rīsu vārīšanā, tomēr ir.

1. Rīsus noskalo. Pirmkārt, rīsi pirms vārīšanas ir jānoskalo, un tas ir jādara vairākas reizes. Vislabāk ir tos skalot traukā ar ūdeni, lēnām maisot un saujā berzējot tos, bet to var darīt arī zem tekoša ūdens sietiņā. Pēdējā variantā gan būs grūtāk noteikt, kad tie ir patiesi tīri. Rīsi jānomazgā tāpēc, ka viss ūdens, kurā tie tiks vārīti, uzsūksies rīsos un mēs to visu apēdīsim. Tāpēc, ja negribat ēst rīsu putekļus vai sajust savādas piegaršas, tad rīsus noteikti ieteicams nomazgāt.
2. Rīsus mērcē. Šo posmu ļoti daudzi cilvēki izlaiž. Rīsus var izvārīt arī bez mērcēšanas, bet tad to vidus būs nedaudz ciets. Rīsus pietiek iemērkt uz 30-60 minūtēm, lai pēc vārīšanās tie būtu vienmērīgi mīksti.
3. Rīsus vāra. Te nāk pats svarīgākais posms – rīsus vāra konkrētā ūdens rīsu attiecībā uz mazas uguns, nenoceļot vāku. Rīsu/ūdens attiecība ir aptuveni 1:1.5 jeb uz 1 glāzi rīsu jāņem 1.5 glāze ūdens, tomēr šī ir tā daļa, kas ļoti variē. Esmu vārījis pat rīsus, kam attiecība ir bijusi 1:1. Te nu ir jāeksperimentē, kamēr nonāksiet pie labākā rezultāta. Ūdens attiecība var mainīties pat vienas firmas rīsiem, no ražas uz ražu jeb, precīzāk, no lauka uz lauku, kur tie novākti. Parasti rīsi ir jāvāra aptuveni 9-10 minūtes, turklāt vākam ir visu laiku jābūt noslēgtam. Ja rīsi ir kaut kāds ātri vārāmais draņķis, tad pietiek ar pusi no laika, kas rakstīts uz paciņas, otru pusi atvēlot rīsiem pašiem pastāvēt katliņā zem noslēgta vāka. Pastāvēšana 10 minūtes zem vāka piemērojama arī parastajiem rīsiem. Rezultātā nekam nevajadzētu būt piedegušam, rīsiem nevajadzētu būt salipušiem un tiem vajadzētu būt ne par sausu, ne par slapju.
4. Rīsus apber ar garšvielām. Procesa beigās es parasti pārkaisu tiem pāri vienu no saviem mīļākajiem garšvielu maisījumiem – kariju, un rīsus sajaucu. Tie iegūst ne vien karija garšu, bet arī dzeltenu krāsu. Un mēs taču ēdam arī ar acīm.

To visu noslēdzot, jāsaka, ka visi šie posmi ir vispārzināmi un nav manis izdomāti. Mans pienesums ir tāds, ka nevajag pieturēties pie vienas konkrētas receptes ar vienām konkrētām attiecībām, ja katrs mēs izmantojam dažādus produktus (šajā gadījumā rīsus).

Pirms kāda laika sasniedzām zināmu slieksni slēpņošanā – atradām savu 100 ģeoslēpni. Precīzi tāds bija arī mans uzstādītais mērķis 101 lietas sarakstā. Bet pie šī skaitļa neesam apstājušies un turpinām meklēt slēpņus vēl un vēl, kas arī bija īstais 59. lietas mērķis – iekustināt mani slēpņošanas kustībā. Uz doto brīdi esam atraduši jau 125 slēpņus, turklāt gandrīz jau divus mēnešus atrodam pa vismaz vienam slēpnim katru dienu. Nedzenamies pēc statistikas, tas drīzāk ir kā iegansts neieiet ikdienas rutīnā un nesēdēt visu laiku mājās. Pat tad, ja slēpnis atrodas vien kilometra attālumā no mājām, līdz tam ir jānokļūst un tas ir jāatrod. Protams, ne vienmēr noskatīto slēpni izdodas atrast ar pirmo piegājienu, tāpēc šādos gadījumos jādodas kāda cita slēpņa meklējumos. Ir bijis arī gadījums, kad savas aizmāršības dēļ pusstundu pirms pusnakts esmu devies ielogot kādu no mājām netālu esošu slēpni. Tuvākie slēpņi gan vairāk tiek atstāti rezervei īpaši lietainām vai slinkām dienām. Un mūžīgi jau katru dienu pa slēpnim atrast nevarēsim, pirmkārt, nav tik daudz slēpņu, otrkārt, ziemā vēlēšanās slēpņot noteikti mazināsies. Turklāt ziemā arī paliek tumšāks daudz ātrāk, citiem vārdiem sakot – atstājot darbu, ārā ir melna, melna nakts. Nedaudz katras dienas slēpņu meklēšanu atvieglo fakts. ka esam divu cilvēku komanda. Tas nozīmē, ka vienu dienu viens no mums var paņemt brīvu, savukārt otrā atpūšas otrs.

Slēpņu meklēšanai izmantojam jau aprakstītos telefonus ZTE Blade, kas apvienojumā ar izcilo android aplikāciju c:geo, ir pilnīgi pietiekoši mūsu vajadzībām. Tajā iespējams iekešot slēpņus lietošanai bez interneta, turklāt, lai to izdarītu, nav vajadzīgs premium membership. Tik sarežģītus vaicājumus kā vairumu pocket queries ar to, protams, veikt nevar, toties iekešoti tiek arī tādi papildus dati kā attēli gan slēpņa aprakstā, gan no spoileriem. Programma lieliski strādā arī ar karšu programmu locus maps, kura pati par sevi prot iekešot kartes un kurā var attēlot visus saglabātos slēpņus vienlaicīgi uz kartes. Jāsaka gan, ka programma spēs parādīt visus slēpņus tikai tādā gadījumā, ja to skaits ir zem 150 (varbūt uz jaudīgāka tālruņa šis skaitlis ir lielāks). Tomēr apskatīt atsevišķu slēpni uz kartes, protams, nav problēma arī pie lielāka kopējā slēpņu skaita.

Tiesa ar slēpņošanu ir kāda problēma – ne visi slēpņi ir apmeklēšanas vērti, dabā pastāv diezgan daudz arī tā saukto sūdslēpņu. Šobrīd gan par tiem pārāk lielu kreņķi neķeram, jo, slēpņojot tepat pa Stokholmu, mūsu galvenais ieguvums ir izraušanās no mājām. Tomēr, dodoties kādā ceļojumā vai slēpņošanai vien paredzētā dienā, ir bēdīgi atrast sūdīgus slēpņus. Manuprāt, lai slēpnis būtu izdevies un apmeklēšanas vērts, tam ir jāatbilst vismaz vienam no diviem kritērijiem – tam ir interesants, oriģināls noformējums, vai arī pati vieta, kur izvietots slēpnis, ir apmeklēšanas vērta. Ja vieta ir īpaša, tad mani pārāk neuztrauc, ka slēpnis ir parasta filmiņas kastīte. Savukārt, ja slēpnis ir oriģināli paslēpts vai noformēts, tad tas vien ir tā vērts, lai dotos tam pakaļ. Diemžēl bieži jeb jāsaka biežāk gadās tā, ka nav ne viena, ne otra. Īpaši jau pilsētvidē, kur izskatās, ka katrs mikrorajons, krustojums un pat māja ir pelnījusi vismaz vienu slēpni. Lielākoties to visu, protams, var nojaust pēc slēpņa apraksta, tomēr pirms doties lielākā slēpņošanā, nepieciešams diezgan ilgs laiks, lai izravētu to visu drazu no meklējamo slēpņu saraksta. Zināms rādītājs slēpņu kvalitātei ir neoficiālie slēpņu vērtējumi un favorite punkti, īpaši jau attiecībā pret kopējo logu skaitu. Piemēram, mūsu visu laiku visinteresantākais slēpnis tieši vietas izvēles ziņā ir Darkness awaits you. Tas atrodas pilnīgas nekurienes vidū un normāli cilvēki tur nekad neiegrieztos. Tas ir atrasts tikai 83 reizes (vidēji ap 9 reizēm gadā), bet tam ir 15 favoriti, kas, jāteic, ir diezgan labs rādītājs. Vai arī draugu izveidotais Huvusta keys, kas atrasts tikai 34 reizes, bet tam piešķirti 15 favoriti. Te gan vairāk nopelns tieši slēpņa noformējumā, ne vietas izvēlē. Zināms kvalitātes rādītājs ir arī terrain, jo esmu novērojis, ka dīkdieņi parasti neveido slēpņus ar ļoti apgrūtinātu piekļuvi.

Uz šīs nots pabeidzot rakstu, jāsaka, ka pagaidām Stokholmā slēpņu mums vēl pietiek, vienīgi katru dienu ir jādodas arvien tālāk un tālāk, lai atrastu kādu jaunu slēpni. Sākumā nedaudz izbrīnīja fakts, ka te ir tik daudz unknown jeb mystery tipa slēpņu, bet laikam dēļ aukstajām zviedru ziemām, viņi to laikā risina visus mystery slēpņus, savukārt vasarā dodas tos ielogot.

Parunāsim par multikulturālismu. Tēma īpaši aktuāla kļuvusi pēdējā laikā, Londonas grautiņu ietekmē. Tomēr es negribu diskutēt par Londonu. Tāpat jau ir skaidrs, ka neba nu imigranti ir tie lielākie nekārtību rīkotāji. Tā vietā es padalīšos ar savu pieredzi par dažādu tautību sastaptajiem cilvēkiem tepat Stokholmā, pērkot un pārdodot lietas sludinājumu serverī. Stāsts par nigēriešiem raksta beigās – saldajā ēdienā.

Continue Reading »

Rakstu šo ierakstu, lai atskaitītos par punktu numur 62. savā 101 lietas sarakstā. Punktā ir teikts, ka man jāuzkāpj mākslīgi veidotā kāpšanas sienā. To arī starp daudzajām Positivus festivālā piedāvātajām atrakcijām paveicu. Siena nebija no tām augstākajām, tāpēc, iespējams, ka tuvākajā laikā došos arī uz kādu specializētu kāpšanas vietu, kur esot sienas līdz pat 14m augstumam. Tomēr pie reizes vēlējos uzrakstīt arī savas pārdomas par šī gada Positivus festivālu. Visapkārt no visiem varēja dzirdēt tikai pozitīvas atsauksmes, tāpēc gribēju padalīties nedaudz atšķirīgā viedoklī, lai arī kopumā par Positivus apmeklējumu esmu gandarīts un to nenožēloju.

Šogad apmeklējām Posituvus festivālu otro reizi. Pirmo reizi bijām uz to pāris gadus atpakaļ, kad tur uzstājās Manic Street Preachers un Travis. 2008. gada Positivus man palicis atmiņā kā kaut kas ļoti foršs, īpaši jau Travis uzstāšanās. Diemžēl nevaru to pašu teikt par festivālu šajā gadā. Tas vēl joprojām bija labs, tomēr, manuprāt, tas ir zaudējis kaut ko no sava šarma. Tagad saprotu, kas man tajā tik ļoti patika pirmajā reizē – tā bija publika. Pirmkārt, pirms pāris gadiem cilvēku nebija tik daudz kā šajā reizē, otrkārt – tie bija atbraukuši patiešām labi atpūsties un izbaudīt mūziku lieliskā vietā pie jūras, nevis vienkārši nodzerties un notusēties. Vienmēr jau visur gadās arī pa kādam šāda veida tipiņam, tomēr šoreiz to bija savairojies diezgan daudz.

Lieliski manu viedokli atspoguļo sekojošs tipiskā tusētāja apraksts. Viņam rokā ir vismaz viena, bet vēlams divas vai trīs pilnas alus glāzes, viņa galvenais uzdevums ir iztukšot pēc iespējas vairāk dzērienu pēc iespējas īsākā laikā un izsmēķēt vismaz 3 cigaretes 5 minūšu laikā. Viņš parasti atrodas skatītāju aizmugurējās rindās, tuvāk tualetei krūmiņiem un alus letei, tomēr brīdī, kad viņš izdzird kādu populāru dziesmu, kurai viņš ir atpazinis melodiju, viņam ir pilnā ātrumā jānešās cauri publikai ar visām savām pilnajām alus glāzēm un cigareti mutē līdz pat pirmajai rindai pie skatuves. Nedaudz pārspīlēti, bet melots nav. Vienā brīdī arī pamanīju, ka kāds pavisam iekarsis svinētājs no priekiem uzmeta gaisā pilnu alus glāzi. Par laimi, es šajā brīdī neatrados šī notikuma epicentra tuvumā, bet tur esošajiem gan jutu līdzi.

Cits novērojums bija Arsenāla kino teltī. Zināms jau, ka tur nerāda tradicionālo kino. Tomēr sestdien ap pusdienlaiku, kad tur rādīja kārtējo filmu, teltī ik pa laikam uzradās tipiņi ar dzērieniem rokās un izteikti stulbiem un skaļiem komentāriem pa visu telti. Ja neinteresē šis kino, tad vismaz nevajag bojāt prieku citiem, lai arī saprotams, ka šajā laikā nekur citur nekas īsti vēl nenotika.

Skaidrs, ka bez liela apmeklētāju skaita nav iespējams noorganizēt lielu pasākumu, uzaicināt lielas zvaigznes. Tomēr man nemaz nevajag tās lielākās zvaigznes, man patīk mūzikas daudzveidība un atmosfēra, kas tur bija pirms kāda laika. Man pilnībā pietiktu arī ar pāris netradicionālākiem headlineriem. Un es varu un vēlos atpūsties bez pārmērīgas alkohola lietošanas un smēķētājiem visapkārt, bet tā jau varbūt ir mana problēma.

Varbūt palieku vecs, varbūt nesaprotu īsto festivālu būtību, bet kā jau teicu – pirms pāris gadiem tā nebija. Metot visu slikto pie malas, jāatzīst, ka Positivus tomēr vēl joprojām ir un es domāju, ka arī būs, labākais mūzikas festivāls Latvijā. Mēs no tā atgriezāmies pozitīvu emociju lādēti, izbaudījuši mūziku no pozitīvi lādētiem cilvēkiem. Ja tikai ne tā daļa publikas.

Lieta numur 69 no 101 lietu saraksta – salikt puzzli no 1000 gabaliņiem. Vienkārši tāpat, gribējās atsvaidzināt bērnības atmiņas, kad pužļu likšana bija topā. Pēc lietas ierakstīšanas sarakstā pat tika nopirkta speciāla puzzle ar 2 x 500 gabaliņiem. Uz tās bija attēlota vintage stila pasaules karte, 500 gabaliņi katrai puslodei. Tomēr aizķērusies bija arī kāda cita puzzle, kas bija iegādāta jau daudz senāk un kurai ir īpašs stāsts. Tas bija 2009. gada janvārī, kad pirmo reizi bijām aizbraukuši līdz Londonai. Tur uzgājām tādu 1 mārciņas veikalu, kurā, protams, viss maksāja vienu mārciņu. Latvijā šādi veikali tolaik vēl nebija tik populāri, tāpēc to noteikti vajadzēja iemēģināt. Veikalā starp citām lietām tika noskatīta arī jau pieminētā puzzle. Par tādu cenu bija grēks nepirkt, tāpēc izvēlējāmies to kurai visskaistākais attēls un ņēmām ciet. Tajā brīdī gan jau nojautām par priekšā stāvošajām problēmas tāda izmēra kasti pārvest rokas bagāžā, jo lidojām ar Ryanair. Tagad atceroties, jāsaka, ka tas arī bija viens no imigrantu top rajoniem, saucās viņš Barking. Nez vai viņi šādus vienas mārciņas veikalus arī demolē, internetā runā, ka neaiztiekot tikai grāmatu veikalus. Pēc internetā atrodamajām bildēm, šķiet, ka arī puzzli no 1000 gabaliņiem viņi nesmādētu, īpaši jau ar tik skaistu un ugunīgās krāsās rotātu attēlu. Bet jokus pie malas, puzzle tika iegādāta un tās ceļš mājup varēja turpināties.

Tiesa, ceļš puzzlei nevarēja turpināties kastē, jo tā bija pārāk liela, lai to ietilpinātu jau tā piebāztajā somā. Pēc nelielām pārdomām pie vakariņu galda risinājums bija rokā – jāved tikai pati puzzle, kaste jāatstāj. Un tiesa, bez kastes puzzle patiešām aizņēma daudz mazāk vietas, nu tā satilpa vienā pavisam mazītiņā maisiņā. Puzzle aizceļoja līdz Latvijai un uz kādu laiku tika aizmirsta. Vēlāk tajā pašā gadā pārvācāmies uz Zviedriju un, protams, ka tādu mantu tak ārā nemetīsi, patiesībā sakot es tiešām nesaprotu, kāpēc jau toreiz viņu neizsviedu, jo, Valda, mēģinājusi to pirms tam salikt, zvērējās, ka tas nav iespējams un griezdama zobus lūdza man atļauju izmest viņu ārā. Tomēr es šādu atļauju nedevu, tā bija mana godīgi iztērētā mārciņa un ja jau puzzle ir tik tālu ceļu mērojusi, tad viņa ir arī pelnījusi, lai kāds viņu saliek. Tā nu viņa atceļoja līdz Zviedrijai un tur tika uz kādiem diviem gadiem aizmirsta.

Pēc diviem gadiem es viņu uzgāju un nospriedu, ka man tā ir vai nu jāsaliek vai jāmet ārā. Tas bija svētdienas rīts, kā tagad atceros, ka zvanīja baznīcas zvani, un es ķēros tai klāt. Papildus stimulu deva tas, ka Valda vēl joprojām apgalvoja, ka puzzle ir nesaliekama. Viņas nesaliekamības teorija bija pamatota ar vairākiem faktiem

•  puzzlei nav kastītes, līdz ar to neviens īsti nezina/neatceras, kam tur galā ir jāsanāk
• puzzle ir taisīta no plāna kartona gabaliņiem, kur gandrīz katru otro var salikt ar katru otro gabaliņu (1 mārciņas puzzle, doh!)
• pa lielam puzzle sastāv no četru veidu gabaliņiem: melns, dzeltens, sarkans, dzeltensarkans miksētais

Izbēru puzzli uz grīdas, apsēdos un domāju tā – sākšu ar maliņu, tad ņemšu pa krāsām vidu. Plāns šķita vienkāršs un ģeniāls. Pirmais darbs bija izlasīt maliņas gabaliņus. Te nu nāca mans pirmais pārsteigums – atradu 5 stūrus. Labi padomāju, bet pēc atmiņas šķita, ka piecstūru puzzle tā tomēr nebija, nu vismaz pa vienu mārciņu jau nu noteikti ne. Tomēr arī šis atklājums mani neatturēja. Ilgi liku, bet maliņu saliku, izrādījās, ka tas piektais stūris bija lieks (vismaz tajā brīdī es tā cerēju). Tomēr pamazām liekot puzzli tālāk sāku aizdomāties, ka kaut kur jau tam piektajam stūrim vajadzēja rasties, varbūt no kādas citas puzzles. Bet ja jau tas varēja iekrist pie manis no kāda cita puzzles komplekta, tad tas nozīmē, ka arī kāds no manas puzzles gabaliņiem varēja kaut kur izkrist. Tālākais stāsts vairs nebija tik aizraujošs – liku puzzli, tad nedaudz vēl liku puzzli un tad atkal liku puzzli. Ar nelielu pusdienu pārtraukumu, kopumā liku puzzli no vietas 10 stundas, sāku ap 10:00 un beidzu ap 20:00. Un saliku. Biju ļoti gandarīts, ne tik daudz par to, ka saliku puzzli, cik par to, ka apgāzu nesaliekamās puzzles teorēmu. Viens gabaliņš tik tiešām palika pāri, tāpēc arī ieliku rakstam nosaukumu “Puzzle no 1001 gabaliņa”. Kā saka: “Te ir jūsu mašīna puzzle, un te – liekās detaļas!” Zemāk var redzēt manu veikumu.

Viens mīnuss šādai likšanai bija tas, ka nākamajā dienā diezgan stipri sāpēja mugura, jo, liekot puzzli, visu laiku nācās rāpot pa zemi un stiķēt kopā puzzles gabaliņus ne pārāk ērtās pozās. Tagad tikai jāsaka otrai puzzlei: “Zemeslode, es jau nāku!” Otra puzzle ar kvalitatīviem gabaliņiem, redzamu galarezultātu un uzrakstiem uz puzzles gabaliņiem (jo tā ir zemes karte) tagad liksies kā saldais ēdiens.