Šodien noskatījos jaunāko The Amazing Race sēriju, kurā viens no uzdevumiem Hamburgā bija apēst vienu šķīvi ar sautētiem skābiem kāpostiem. Tas bija jāizdara abiem komandas dalībniekiem kopā, bet paskatoties uz porciju man likās, ka man pat vienam tur nebūtu īsti ko iesākt. Viena dalībniece izteicās, ka tā irnastiest thing she has ever tried. Vai tiešām tas ir kaut kas tik drausmīgs? Jāpiebilst, ka viena komanda uzdevumu tā arī nepievieca. Arī pagājušajā nedēļā, kad, esot Vācijā, kopā ar draugiem aizgāju uz kārtīgu vācu krogu iedzert alu un uzēst sautētus kāpostus ar desiņām, portugāļiem šis gardums ne pārāk gāja pie sirds. Tas viss man lika aizdomāties par Latvijas produktiem, kuri man šeit esot pietrūkst:

• sautēti skābi kāposti
• biezpiena sieriņi
• rupjmaize
• no iepriekšējā punkta izrietošs ēdiens – maizes zupa ar putukrējumu
• trekns skābais krējums
• siers ar ķimenēm

Varbūt šis tas ir piemirsies, šo to varētu atrast arī te, ja labi pameklētu, bet šis ir tas, ko reizēm prasās. Un tā īsti tu to atskārt tikai tad, kad tev tā vairs nav. Jāsaka gan, ka maizes zupas krājumus zināmam laikam es sev esmu sagādājis, tā kā vismaz ar to man pagaidām problēmu nebūs.

Pagājusī nedēļa pagāja diezgan klusi, jo apmeklēju pasaulē lielāko ikgadējo datortehnoloģiju izstādi Hannoverē CeBIT 2010. Tās apmērus ir grūti aprakstīt, bet, lai radītu priekšstatu, iedomājieties Skonto halli un tad pareiziniet to ar 50. Izstādes teritorijā pat bija divas autobusu līnijas, lai būtu vieglāk pārvietoties no halles uz halli. Pilsētā izstādes laikā pat ir speciāla vilcienu līnija, kas kursē no Lidostas līdz Messe (CeBIT norises vieta). Turklāt pilsētā ir vairākas metro līnijas, kurās kursē divi metro, piemēram, 8 un 18, bet 18 vai 8 (īsti neatceros kurš) kursē tikai tad, kad Messe notiek izstādes.

Lai arī izstāde tiek pozicionēta kā starptautiska, ļoti sarūgtināja pārmērīgi lielais informācijas daudzums, kas pieejams tikai vācu valodā. Piemēram, Webcietey zonā, kur noritēja daudz interesantas diskusijas par sociālajiem tīkliem, vairāk nekā puse no diskusijām un runām bija vācu valodā. Arī liela daļa izdales materiālu bija pieejami tikai vāciski, kas savā ziņā raksturo ne tikai norises vietu, bet arī Vācijas tirgus apmērus.

Šajās piecās dienās cilvēks vienkārši fiziski nevar pilnvērtīgi apskatīt visu, tāpēc, protams, nācās izvēlēties zināmas prioritātes. Tā kā atrados šajā izstādē darba vajadzībās, tad prioritāte protams tika dota darbam, kas saistīts ar knowledge management, enteprise search technologies, dažādi Microsoft rīki un citas lietas, tomēr sanāca laiku atvēlēt arī kaut kam, kas tuvs sirdij, bet nav tieši saistīts ar darbu.

Spilgtākais, kas palicis atmiņā un kas spiedās ārā pa visām varītēm bija 3D monitori, kurus var lietot bez brillēm, skārienjūtīgie galdi (tai skaitā Microsoft Surface pa 11000 EUR un PQ Labs variants pa 5000 EUR), cloud computing un citas lietas. Nenoliedzami uzsvars bija arī uz visa veida mobilajām iekārtām. 3D monitori, kurus var lietot bez brillēm, darbojas uz prizmas principa un tos vislabāk ir vērot no aptuveni 4m attāluma un tie tik tiešām strādā, gluži kā Avatar vai kāda cita 3D filma, tikai nav vajadzīgas 3D brilles.

Paralēli izstādēm un mazākām diskusijām un runām hallēs, centrālajā konferenču ēkā runāja svarīgi cilvēki. Tas notika katru dienu laikā no 10:00 – 13:00 un viens cilvēks parasti uzstājās pusstundu. Daļa no šīm runām bija patiesi interesantas, bet daļa bija diezgan vienmuļas, tomēr bija iespēja klātienē sastapt un dzirdēt tādu populāru un izcilu rīku veidotājus kā Stewart Butterfield (flickr.com), Kevin Eyres (linkedin), Russ Shaw (skype), Conrad Wolfram (wolfram) un citus. Conrad Wolfram bija viens no visinteliģentākajiem cilvēkiem un diskusiju sesijā, kurā viņš piedalījās, varēja just, ka viņš tiešām ne tikai saprot, bet arī domā, ko saka. Tomēr visinteresantākā runa, manuprāt, bija Dr. Zvi Schreiber stāsts par to, kā radies, attīstijies un pirms divām dienām bankrotējis viņa uzņēmums Ghost Cloud Computing. Diezgan ironiski, jo tas noticis tieši pirms CeBIT, tomēr viņš piekritis sniegt jau laicīgi izziņoto runu un varējis tajā runāt daudz atklātāk nekā tad, ja viņa uzņēmums vēl turpinātu pastāvēt. Bankrota iemesls bija tāds, ka viņi izstrādāja savu rīku, lietojot Amazon Web Services, no kā tika īrēta serveru vieta utt., tomēr kopš Google paziņoja, ka piedāvā uz servera vienu megabaitu par 0.025 centiem gadā, bet tai pat laikā Ghost pērk vienu megabaitu no Amazon Web Services par 0.15 centiem, bija skaidrs, ka uzņēmums ilgi vairs nevarēs pastāvēt. Diezgan primitīvā veidā Google izspieda Ghost no tirgus.

Tādi ir mani īsie iespaidi par CeBIT. Diezgan interesants bija fakts, ka pirms ieejas CeBIT 2010 tika reklamēts jau CeBIT 2011, bet visur pilsētā bija redzamas COMPUTEX Taipei savā ziņā konkurējošās izstādes reklāmas.

Vakardiena iesākās ļoti interesanti, ar 15.9 grādu aukstumu telpā, jo par siltumu to laikam vairs īsti nevar nosaukt, īpaši, ja ārā tajā pat laikā ir jau plus 1.5 grādi pēc Celsija skalas. Sinoptiķi jau brīdināja par pavasara milzīgajiem plūdiem, bet kamēr tie nav pienākuši, es to laižu gar ausi. Patiesībā viss sākās jau trešdienas vakarā, kad daži no radiatoriem bija knapi remdeni, īpaši par to nesatraucos un devos gulēt, bet no rīta mani pārsteidza liels aukstums un pilnīgi auksti radiatori. Uzreiz ķēros pie lietas un sazinājos ar dzīvokļa īpašnieku, kurš man iedeva “kooperatīva galvas”, Deivida, numuru. Piezvanīju viņam un pastāstīju savu sāpi, tas bija ap 8:40. Viņš apsolīja pie manis uzreiz kādu atsūtīt un atzvanīt, lai noskaidrotu progresu. Pēc 5min pie manis ieradās divi cilvēki, kas mēģināja izdarīt to pašu, ko es jau biju mēģinājis – atgaisot radiatorus. Tā kā radiatoros nebija ne spiediena, ne ūdens, tad, protams, to izdarīt neizdevās. Patiesībā viens no šiem cilvēkiem, Larss, bija mūsu mājas iedzīvotājs un nebija nekāds santehniķis vai apkures speciālists. Viņš atzina, ka diemžēl palīdzēt nevarēs, bet piedāvāja aizdot sildītāju, lai nedaudz sasildītu dzīvokli. Pēc šī neveiksmīgā mēģinājuma man pats piezvanīja Deivids un noskaidrojis, ka problēma nav atrisināta, teicās izsaukt kontraktorus, kas salabos problēmu un viņš man atzvanīšot, lai noskaidrotu statusu. Pēc pusstundas viņš atzvanīja un tā kā kontraktoru kompānija nevarēja atbraukt, viņš bija sazinājies ar avārijas dienestu, kurš tūlīt atbraukšot un salabošot. Un tā arī bija – nepagāja pat stunda, kad viņi atbrauca un visu salaboja. Vakarā vēl ienāca Larss, lai noskaidrotu, vai viss nokārtojies un vai dzīvoklis atkal esot silts.

Par ko man tas viss lika padomāt? Par to, kā es cīnījos Latvijā, ja man bija atgadījusies kāda problēma. Nomainīt spuldzīti prasīja nedēļu. “Atzvanīs” parasti nozīmēja “piezvani, kad tev atkal apniks gaidīt”. Kaut kā jutos tur vairāk izčakarēts. Vai te es esmu laimīgāks? Ne gluži, mājās tāpat nav pārāk silts – ir tikai ap 18 grādiem, bet sirdī kaut kā ir silti, jo redzu, ka cilvēki tev mēģina palīdzēt. Cilvēki te tomēr ir savādāki – ziemeļnieki. Te izlasīju rakstu par ziemeļvalstu iedzīvotājiem. Kas zin, ja nebūtu dzelzs priekškars, varbūt arī mēs būtu tādi.

Viena no visu laiku vislabāk novērtētajām īsfilmām ir Mark Osborne 1998. gada īsfilma More. Filma tika veidota 9 mēnešus, bet tajā sešās minūtēs tiek parādīts tas, cik ļoti cilvēks (attēlots kā mistisks radījums) dzīves laikā var izmainīties. Filma parāda to, ka, kaut ko iegūstot, mēs kaut ko arī zaudējam un to, ka, lai arī cik ļoti vēlētos, mēs nekad vairs nevarēsim atgriezt sevī bērnības sajūtas un labo pasaules uztveri.

Skatāmies īsfilmu, kurai fonā skan lieliski piemeklētā New Order dziesma Elegia no 1985. gada albuma Low-life:

http://en.wikipedia.org/wiki/More_(1998_film)

http://www.imdb.com/title/tt0188913/

Pirms kāda laiciņa biju padzirdējis par Transsibīrijas Ekspresi un vēlējos doties ar to ceļojumā uz otru Eirāzijas kontinenta pusi. Braucienā no Maskavas līdz Vladivostokai ar to ceļā jāpavada gandrīz 7 dienas un darīt šajā vilcienā īsti nav ko, kas arī ir galvenais iemesls kas mani atturēja no šī mērķa īstenošanas. Tomēr tas izklausās diezgan iespaidīgi un ekstrēmi, tāpēc pilnībā šo domu atmetis nebiju. Papētījis sīkāk, noskaidroju, ka patiesībā šajā maršrutā kursē četri ekspreši, no kuriem divi ir Ķīnas un divi ir Krievijas. Abu valstu vilcienu sākotnējais maršruts līdz pilsētai Čita pārklājas, bet tālāk Krievijas ekspresis turpina braucienu gar Baikāla ezeru uz Vladivostoku, savukārt Ķīnas ekspresis dodas uz Pekinu caur Mongoliju. No tūristu pieredzes uzzināju, ka labāk izvēlēties Ķīnas vilcienu, jo tā galamērķī tomēr ir ko darīt, atšķirībā no Vladivostokas, kur tā īsti nekā nav. Ķīnas vilcieni arī ir nedaudz modernāki, lai gan neko īpašu no viņiem gaidīt nevajadzētu. Pa ceļam ir pāris skaisti dabasskati, tomēr daba kopumā ir diezgan vienāda un vienmuļa.

Kamēr es biju savu ceļojumu uz laiku atlicis, parādījās Google projekts, kas ļauj mums šo ceļojumu (Maskava – Vladivostoka) veikt virtuāli. Ir iespējams izvēlēties skaistākos ceļojuma posmus, kas ir uzfilmēti un kuru garums svārstās no pāris minūtēm līdz gandrīz stundai. Fonā varam izvēlēties klausīties mūziku, krievu radio vai daiļliteratūras lasāmo gabalu, kas arī būs vienīgais, ko darīt, braucot ar šo vilcienu dzīvē. Diezgan interesants projekts un iespējams aiztaupīs man 14 dienas, ko būtu pavadījis veicot šo ceļojumu.

Tā kā mans brālēns ir uzaudzis Permā, kas arī atrodas šī maršruta pieturu sarakstā, tad pakonsultējos ar viņu, vai ir vērts veikt šādu ceļojumu, uz ko viņa atbilde bija: “Ja Tev nav laba kompānija, ar kuru pavadīt šo laiku, tad šis brauciens būs diezgan garlaicīgs.”

Varbūt arī jums aiztaupīšu laiku, ļaujot nodoties virtuālā ceļojumā, bet varbūt tieši iedrošināšu kādu to izmēģināt.