Tā kā pirms pāris nedēļām devāmies prom no civilizācijas, vismaz tās ierastajās izpausmēs, uz vairāk nekā 10 dienām, tad nonācu pie secinājuma, ka tik ilgā periodā izmantot GPS iekārtu bez uzlādes nebūs iespējams. Tā kā GPS iekārta man ir iPhone, tad sāku domāt, kā to uzlādēt bez elektrības. Ne nu gluži bez elektrības, bet bez ierastās 220V rozetes. Zinu, ka ir pieejami saules bateriju lādētāji, tomēr laiks pirms aptvēru to bija pārāk īss un nebija arī pārliecības cik efektīvi saules baterijas varētu veikt šo uzlādi. Tiesa šis varēja būt labs variants, jo vietā, kurp devāmies, saules netrūkst – tie ir paši Zviedrijas ziemeļi aiz Ziemeļu polārā loka, kur polāro dienu iespējams novērot gandrīz līdz jūlija vidum.

Read the rest of this entry »

Gandrīz uz ikviena datora, kas ir manā pārziņā, ir uzinstalēti vairāki interneta pārlūki. Un tam visam ir pavisam vienkāršs un loģisks izskaidrojums – šos datorus lieto vairāki cilvēki. Lietojot vienu pārlūku un vienus tos pašus servisus (Gmail, Twitter, Flickr utt.) rodas acīmredzama problēma – ikreiz, kad “otrs” lietotājs piesēžas pie datora un vēlas lietot šos servisus, viņam nākas izrakstīties no iepriekšējā lietotāja konta un ierakstīties savā kontā. Un tā katru reizi, kad nomainās lietotājs. Lai risinātu šo problēmu, tiek lietoti vairāki pārlūki – es lietoju Chrome vai Safari, kamēr draudzene lieto Firefox, katram tiek saglabāti viņa lietotāja vārdi un sesijas savā pārlūkā, problēma atrisināta.

Lai arī pats es priekšroku dodu Safari un Chrome, reizēm lietoju Firefox tā iemesla pēc, ka viņam ir ļoti attīstīta spraudņu kopa. Ir daži specifiski spraudņi, kurus nelietoju ikdienā, bet kuri ir ļoti nepieciešami, tāpēc tajos brīžos pārslēdzos uz Firefox.

Varbūt šo problēmu var risināt arī savādāk – veidojot un saglabājot vairākas sesijas ar vienu pārlūku? Man jau šķiet, ka  vairāku pārlūku lietošana ir diezgan elegants risinājums, kamēr datora lietotāju skaits nepārsniedz “normālo” pārlūku skaitu.

Nedēļas nogalē Stokholmā notika viens no pēdējā laika nozīmīgākajiem pasākumiem Zviedrijā – tās bija princeses Viktorijas kāzas ar nu jau viņas esošo vīru – princi Danielu. Interesanti, ka princis Daniels ne ar ko īpašu zināms pirms tam nav bijis. Tomēr 2002. gadā viņš iepazinās ar princesi un kļuva par viņas personīgo treneri. Attiecības attīstījās, bet šķēršļus viņu precībām lika viņa ne tik dižciltīgās saknes. Tā nu pamazām viņš kļuva par sporta zaļu tīkla īpašnieku un vadītāju. Protams, tas viņa saknes nepadarīja vairāk dižciltīgas, bet tomēr izskatījās nedaudz lepnāk nekā tad, ja Viktorija satiktos ar parastu ierindas cilvēku.

Arī es biju viņu kāzās, dzēru alu, pār lūpām lija, bet mutē netika. Gluži tā jau gan nebija, bet ar to redzēšanu tā bija kā bija, jo piekļūt pie jebkura no trim lielajiem ekrāniem, uz kuriem tika demonstrēta ceremonija, bija ļoti grūti. Tā nu es noskatījos pusi ceremonijas caur lapu žuburu ik pa laikam uzdodot muļķīgus jautājumus savai draudzenei, piemēram, “Vai tas ko es redzu ir princeses  roka vai kāja?”

Read the rest of this entry »

Pagājušā gada nogalē tika nolemts, ka laiks starp Zviedrijas nacionālo dienu, 6. jūniju, un Zviedrijas troņprinceses Viktorijas kāzām, 19. jūniju, tiks saukts par Love Stockholm 2010 dienām. Šo dienu ietvaros pilsētā tiks rīkoti dažnedažādi kultūras, mākslas, mūzikas, dizaina un kulinārijas pasākumi. Viens no šādiem pasākumiem ir fotogrāfa Tobias Hofsäss fotoizstāde Love Slussen.

Foto: Tobias Hofsäss

Tobias Hofsäss

http://tobiashofsaess.com/

Tobias ir 1973. gadā Hamburgā dzimis fotogrāfs un žurnālists, kurš savulaik arī nodzīvojis 12 gadus kontrastainajā Berlīnē. Kopš 2006. gada viņš dzīvo Stokholmā un Love Slussen ir viņa pirmā lielā fotoizstāde Zviedrijā. Tā ir par pretrunīgi vērtēto arhitektūras un satiksmes objektu Slussen.

Slussen

Slussen ir viena no centrālākajām Stokholmas vietām par kuru centrālāka varbūt ir vienīgi vecpilsēta Gamla Stan un Sergels Torg. Patiesībā tās tulkojumā nozīmē un arī ir slūžas, kas atdala Mēlerens ezeru no Baltijas jūras. Tomēr tās ir arī kas vairāk, jo ietver sevī arī autotransporta šķērsošanas ceļus, gājēju un velo celiņus, metro tuneli, kā arī nodrošina kuģu un laivu caurbraukšanu, turklāt tajā atrodas arī autobusa galapunkts un dzelzceļa stacija. Īsāk sakot tajā ir gandrīz viss, ko vien no satiksmes var iedomāties, turklāt tas viss izveidots ļoti mazā platībā, tamdēļ ilgu laiku uzskatīts ne tikai par zviedru inženierijas lepnumu, bet arī par vienu no sarežģītākajiem izbūvētajiem satiksmes mezgliem visā Eiropā.

Tā kā tas tika uzbūvēts vēl tālajā 1935. gadā, tad tas tika veidots pa kreiso ceļa pusi braucošai transporta plūsmai, kāda valdīja Zviedrijā līdz pat 1967. gadam, kad iestājās Dagen H. Dagen H priekš Slussen varētu saukt arī par apjukuma dienu, jo tā kā Slussen projektējot nebija paredzēts braukšanai pa labo ceļa pusi, tad pēc satiksmes maiņas tas kļuva un vēl joprojām ir diezgan haotisks. Šodien tas ir novecojis ne tikai morāli, bet arī fiziski, jo daudzas būves daļas apdraud satiksmes dalībniekus, tamdēļ šis monstrs ir nolemts bojāejai. Tomēr ne visi ir vienisprātis ar pieņemto lēmumu, jo ir cilvēki, kam šī vieta asociējas ar sentimentālām atmiņām, gandrīz katram stokholmietim ir kāds stāsts, kāds piedzīvojums, kas saistīts ar šo vietu, tāpēc ir pat izveidota kustība pret šī objekta nojaukšanu.

Izstāde

Lai arī kāds būtu iznākums, skaidrs ir viens – katram, kas te reiz pabijis, būs savs viedoklis, savas atmiņas, savs skatījums. Un tāds ir arī fotogrāfam Tobias, kurš savu redzējumu par šo vietu iemūžinājis fotogrāfijās, kuras tiek demonstrētas fotoizstādē LOVE Slussen.

Izstāde tiek izrādīta galerijā Galleri Kontrast, kas ir 5 soļu attālumā no Slussen, laikā no 12. jūnija līdz 18. jūlijam. Oficiālā izstādes atklāšana ir šodien, 12. jūnijā, pulksten 12:00, uz ko arī visi esat laipni aicināti. Ieeja galerijā ir bez maksas.

Izstāde arī apvienota ar Stokholmas pilsētas muzeja izstādi Perspective on Slussen šajā pašā galerijā, kas sniedz ieskatu ar fotogrāfijām un īsfilmām par Slussen pirmsākumiem no 20. gadsimta sākuma līdz sešdesmitajiem gadiem.

Sīkāka informācija par izstādi:

http://www.lovestockholm2010.se/EN/Program/tabid/87/ctl/Detail/mid/425/Event/517/Default.aspx

http://www.gallerikontrast.se/

Tā kā pazīstu fotogrāfu, tad biju uzaicināts arī uz izstādes pirmsatklāšanas pasākumu aizvakar un varēju novērtēt izstādi vēl pirms oficiālās atklāšanas. Manuprāt, izstāde ir lieliska un sniedz pavisam citu skatījumu uz ikdienā tik pierasto betona būvi. Braucot mājup no izstādes caur Slussen, es uz to raudzījos pavisam citādāk nekā tad, kad biju ceļā uz izstādi.

Tiekamies Slussen!

Noskatījos filmu no otras mazākās valsts savā 200 valstu sarakstā – Bermudas. Tā ir 1977. gadā filmētā The Deep. Sākoties filmai, iespējams pat pārprast, kāds tad īsti ir filmas nosaukums, jo kā pirmais parādās milzīgs uzraksts “Bermuda” un tikai tad seko īstais filmas nosaukums “The Deep”.

Apzināti pēdējā laikā skatos filmas no saraksta lejasgala, lai pieveiktu visas mazās valstis, no kurām grūtāk ir atrast  filmas vispār, nemaz nerunājot par labām filmām, savukārt, lielākās valstis atstāju kā saldo ēdienu, kad grūtākais būs pieveikts. Nepārprotiet, man nesagādā grūtības skatīties filmas kā tādas, man grūtības sagādā fakts, ka nevaru atrast filmas no kādas pundurvalstiņas vai ka atrastā filma nav diezko baudāma.

Sākotnēji filma The Deep aizrauj skatītāju ar zemūdens skatiem, kas, manuprāt, veidoti visai iespaidīgi, ņemot vērā filmas vecumu. Tomēr diemžēl ne pirmo reizi nākas atzīt, ka tā arī ir filmas lielākā vērtība, jo saturiski tā ir diezgan trula un nebaudāma. Ja vēl sižets būtu pietiekami aizraujošs un ticams, tad varētu vēl pieciest filmas lēno notikumu virzību, tomēr šis gadījums nebija no tiem, šis bija vienkārši naivs stāsts un lēna notikumu virzība.

Jau pašā filmas sākumā mani māca šaubas, vai gadījumā es neesmu pārāk samaitāts, jo man likās, ka filmas galvenajai varonei Geilai, kuru atveido aktrise Jacqueline Bisset, caur plāno augšiņu pārāk uzkrītoši izspiežas krūšu galiņi. Galu galā, kurš dodas nirt jūras dzīlēs, augšā uzvelkot vienu vienīgu kokvilnas T-kreklu? Sievietes, vai tas tiešām izklausās ērti? Palasot citu atsauksmes par filmu, saprotu, ka ne es vienīgais biju to pamanījis un par laimi vai nožēlu jāatzīst, ka tik samaitāts laikam nemaz neesmu. Tomēr šis nav vienīgais ekstravagantais niršanas gājiens,  senlietu eksperts filmā mīl nirt džinsās ar smuku kreklu un siksnu. Es saprotu, ka, ja apstākļi spiež vai arī sliktie dzenās pakaļ, var gadīties visādi, bet, ja tā ir brīva izvēle, tad man to grūti komentēt.

Pats filmas stāsts ir vienkāršs un vecs kā pati pasaule – dārgumu meklēšana. Tās galvenie varoņi ir kāds pāris, kas aizbraucis uz Bermudu, lai nirtu un meklētu artefaktus. Nirstot, tie uzduras diviem vienā vietā nogrimušiem vai aizskalotiem kuģiem, no kuriem viens ir pilns ar nezināmas izcelsmes un ļoti vērtīgām senlietām, savukārt otrs, lai radītu spriedzi, ar morfīna kapsulām. Vietējais narkotiku tirgonis ir ļoti ieinteresēts morfīna kapsulās, tāpēc liek neskaitāmus šķēršļus mūsu galvenajiem varoņiem viņu “arheoloģiskajās” nodarbēs. Filma ir pilna ar dažādiem neticamiem pavērsieniem, bet ar brīnišķīgi un manām acīm neaptverami laimīgām beigām. Skaidrs ir viens – fizikas likumi Bermudā nedarbojas, tāpēc, ja vēlaties izgudrot mūžīgo dzinēju vai ko citu tamlīdzīgu, zināt kur jums jādodas.

Lieku filmai 6 no 10.

199. filma no movies from 200 countries.