Velozagšanas kultūra Zviedrijā

Apr 29 2014 — Life, Zviedrija

Parasti velosipēdam saslēdzu tikai aizmugurējo riteni. Tā Zviedrijā dara lielākā daļa cilvēku un tas tiek atzīts par pietiekami drošu veidu, lai kāds ar tavu braucamo tā vienkārši neaizripinātos prom. Tomēr, ja es to atstāju kaut kur uz ilgāku laiku par pāris dienām, tad gan to parasti pieslēdzu arī pie kaut kā ne tik viegli pārvietojama. Šāda vajadzība radās arī pagājušajā piektdienā, kad man vajadzēja atstāt savu braucamo uz 4 dienām, tāpēc pieslēdzu to pie velonovietnes ar ķēdi un piekaramo atslēgu, kā arī saslēdzu aizmugurējo riteni. Bija tikai viena problēma – aizmirsu izņemt atslēgas no slēdzenes. Tajā smuki karājās gan riteņa saslēgšanas atslēga, gan piekaramās slēdzenes atslēga, kā arī bonuss – atslēga no mana skapja. Un tikai vakardien, kad man vajadzēja tikt savā skapī, sapratu, ka nekur nevaru atrast atslēgas. Domāju, vai tiešām es varētu būt tās atstājis savā velosipēdā?

Šorīt aizbraucu uz vietu, kur atstāju savu velo, un tavu brīnumu – tas stāv kā stāvējis ar visām atslēgām “aizdedzē”. Tātad četras dienas velosipēds nostāvēja praktiski nepieslēgts (jo atslēgas bija velosipēdā) un tas pilnīgi nevienu neinteresēja. Nepretendēju, ka mans velosipēds ir kaut kas ļoti iekārojams, patiesībā tas ir diezgan prasts un pat ļoti nobraukts, tomēr sava veida rādītājs par velodrošību tas ir. Zviedrijā velosipēdus zog ļoti reti. Jā, ir rajoni, kuri nav tik droši un es neriskētu atstāt savu velosipēdu tajos uz vairākām dienām, bet nav tāda rajona, kur es nevarētu atstāt velosipēdu uz pāris stundām, par to vispār nesatraucoties un nedomājot.

Ja tomēr gadās, ka velosipēdu nozog, tad to parasti var izskaidrot ar vienu no trim iemesliem:

  • Velosipēds ir tiešām vērtīgs (maksā 700 EUR un uz augšu) un zagļi zin, ko dara. Šādu velosipēdu neieteiktu atstāt tā vienkārši “uz ielas”.
  • Velosipēds ir dramatiski sliktā stāvoklī (norūsējis, varbūt ar caurām riepām) un cilvēki, domājot, ka tas ir pamests, no tā atbrīvojušies. Šādas tīrīšanas (kad tiek aizvesti arī pamesti velosipēdi) parasti notiek divreiz gadā – pavasarī un rudenī, konkrētais laiks atkarīgs no rajona.
  • Kāds (parasti jautrā prātā) jūsu velosipēdu vienkārši paņēmis kā pārvietošanās līdzekli. Gadās, ka piektdienas naktī piedzērušies studenti saprot, ka ir nakts vidus, kopmītnes ir tālu, transports kursē reti vai vajadzīgajā maršrutā vairs nekursē vispār. Un, ja visām šīm sakritībām pa virsu gadās vēl kāds tuvumā esošs nepieslēgts velosipēds, tas var tikt izmantots kā braucamais uz mājām. Tiesa pie šīm mājām tas arī tiks pamests. Tāpēc, ja esat atstājuši velosipēdu relatīvi netālu no kādas studentu pilsētiņas, iespējams, ir vērts apstaigāt šo campus un paskatīties, vai savu rumaku nevarat atrast tur, pirms zvanīt policijai.

Un tad, protams, ir niecīgi niecīgā iespēja, ka kāds tiešām apzināti nozadzis jūsu ne pārāk ievērības cienīgo velosipēdu vienkārši tāpat. Bet šāda iespēja tiešām ir ļoti maza.

Lai arī tikko izlielījos par augsto drošību Zviedrijā, manai kolēģei tieši tajā pašā dienā, kad es sapratu, ka esmu atstājis savu velosipēdu nepieslēgtu, nozaga viņas braucamo. Tas tika nozagts no privātmājas teritorijas, kur tas bija novietots zem nojumes. Dīvainā kārtā zagļi ir paņēmuši viņas velosipēdu, bet vietā atstājuši citu. Ja var ticēt viņas vārdiem, tad tas, kas ir atstāts, ir pat labāks nekā tas, kas tika nozagts. Visai dīvaina situācija. Šobrīd viņa kontaktējas ar policiju, lai iesniegtu ziņojumu par savu nozagto velosipēdu un noskaidrotu, ko darīt ar “jauno”, kas viņai atstāts vietā. Arī viņi ir apmulsuši.

Tagad neliela atkāpe, pārlecot pāri Baltijas jūrai uz Latviju. Lai arī lielākā daļa cilvēku, kā galveno iemeslu vārgajai velosatiksmes attīstībai Latvijā min veloceliņu trūkumu, es domāju, ka ir vēl kāds, iespējams, pat daudz svarīgāks iemesls – velosipēda drošība. Tu nevēlēsies ikdienā lietot savu braucamo, ja nebūsi drošs, ka pēc neliela izbrauciena un iepirkšanās 5 minūšu attālajā veikalā, varēsi atrast to tajā pat vietā, kur atstāji. Tāpat pamatīgi nosist apetīti uz velobraukšanu varētu fakts, ka pēc tam tas būs jāstiepj augšā uz, teiksim, ceturto stāvu. Diez vai kāds riskētu atstāt velosipēdu tā vienkārši pieslēgtu uz ilgāku laiku. Ir dzirdēti pat gadījumi, ka velosipēds ir nozagts no balkona. Lai cilvēki vēlētos lietot velosipēdu, to lietošana ir jāpadara maksimāli ērta. Un to nevar panākt tikai ar veloceliņu vai velojoslu izveidi. Ir jāpanāk, lai cilvēki justos droši ne tikai satiksmē, bet arī brīžos, kad viņi ar velosipēdiem nepārvietojas.

Velkot paralēles ar auto – politiķi uzliek īpaši augstu maksu stāvvietām pilsētas centrā, lai autovadītāji vairītos tur novietot automašīnas. Līdzīgi šobrīd ir ar velonovietnēm. Katrai no tām ir sava “maksa” – iespējamība, ka velosipēdu no tās nozags. Piemēram, stāvvieta pie milzīga tirdzniecības centra ir daudz “dārgāka” nekā stāvvieta pie mazā piemājas veikaliņa, pa kura logu ir iespējams redzēt savu velosipēdu. Stāvvieta pie darba vietas, kas neatrodas norobežotā teritorijā, varētu būt ļoti dārga. Šī maksa nav jāmaksā uzreiz, bet tad, kad velosipēdu nozags, stāvvietas izmaksas varētu būt daudz lielākas nekā tad, ja visu šo laiku būtu braukts ar automašīnu. Lai cilvēki gribētu pārvietoties ar velosipēdu, no šīs stāvvietas “maksas” ir jāatbrīvojas.

Tie, kas kaut brīdi padzīvojuši vidē, kur par šādām lietām vienkārši nav jādomā, sapratīs, cik tas ir svarīgi un ka there’s no going back.

 

No responses yet

Apkārt Veternam ar velosipēdu

Aug 02 2013 — Travel, Zviedrija

Veterns jeb zviedru valodā Vättern ir otrs lielākais ezers Zviedrijā. Tas atrodas Zviedrijas dienviddaļā, aptuveni 250 kilometru attālumā no Stokholmas. Katru gadu jūnija vidū ap to notiek velobraukšanas pasākums Vätternrundan, kura laikā braucēji no visas pasaules mēģina apbraukt ar velosipēdu apkārt ezeram. Šis ir garākais ar tik lielu dalībnieku skaitu organizētais atpūtas velobrauciens pasaulē un ik gadu tajā pulcējas ap 20 tūkstoši dalībnieku. Pirmais šāds brauciens notika 1966. gadā, un vēl joprojām ir 4 dalībnieki, kas tajā piedalījušies katru gadu. Brauciena garums ir nedaudz virs 300 kilometriem, bet ir iespēja braukt arī tikai 150km vai tā saukto “meiteņu braucienu”, kas ir 100 km garš. Velobrauciena laikā tiek aizvērti galvenie ceļi ap ezeru un sacensības var sākties. Ašākie mēģina trasi pieveikt mazāk nekā 9 stundās, kamēr pārējiem tiek dotas maksimums 18-28 stundas laika.

Veterns

Skats uz Veternu netālu no Gränna

Pavisam nesaistīti vai tikai daļēji saistīti apkārt ezeram iet arī veloceliņš Runt Vättern, kas tulkojams kā “Apkārt Veternam”. Šis veloceliņš iet pa maziem lauku ceļiem, mežiem, gājēju ceļiem, veloceliņiem un kur tik vēl ne, bet gandrīz nemaz pa lielajiem ceļiem, pa kuriem brauc Vätternrundan dalībnieki. Pa šo celiņu cilvēki var netraucēti braukt cauru gadu, jo mašīnu tur ir maz un tās visas pieklājīgi sabremzējas tevi apdzenot. Šo maršrutu tad arī mēs mēģinājām pieveikt.

Continue Reading »

2 responses so far

Velopārvadājumi

Aug 25 2011 — Life, Zviedrija

Ja agrāk skatījos uz fotogrāfijām ar pārkrautiem velosipēdiem ar zināmu jautrību, tad pēdējā laikā man tā ir kļuvusi par realitāti. Jūtos tā, it kā būtu tikko izbraucis no kādas Indijas šķērsielas, tikai atšķirība ir tāda, ka atrodos Zviedrijā un te tā braukt nav pieņemts.

Sāku pārvietoties tikai ar velosipēdu no šī gada februāra, kad darbā man atņēma stāvvietu un nebija vairs, kur novietot savu auto. Neilgi pēc tam šķīros arī no savas automašīnas. Tad arī iegādājos Gazelle velosipēdu no kādas nīderlandietes, kura tieši šajā laikā taisījās doties atpakaļ uz savu dzimteni. Velosipēds te bija atceļojis no pašas Nīderlandes un, lai arī vecs un nedaudz aprūsējis, ir braucams un vismaz nepiesaista lieku uzmanību. Gazelle ir lielākais un vecākais velosipēdu ražotājs Nīderlandē. Arī pirms tam man jau bija velosipēds, tāds, kas domāts nopietnākai braukšanai, tomēr ar jauniegūto ir ērtāk pārvietoties pa pilsētu un to ir mazāk bail atstāt uz ielas. Lai gan atklāti jāsaka, ka velosipēdus te pārāk daudz nezog.

Tā nu kopš brīža, kad sāku pārvietoties tikai ar velosipēdu, sāku saskarties arī ar dažām, bet uzsveru, tikai dažām, grūtībām. Viena no tām bija došanās iepirkties. Reizēm pirkumu skaits vai izmērs bija tik liels, ka to visu nevarēja ievietot mugursomā. Ar to arī sākās prakse vest lietas uz bagāžnieka. Te talkā nāca viens no labākajiem cilvēces izgudrojumiem – bungee cord. Nezinu pat, kā to īsti nosaukt latviski, sauksim to par gumiju ar āķiem. Ar tiem pie bagāžnieka var piestiprināt visneidomājamākās lietas. Piemēram, 40 ruļļus tualetes papīra.

Lai arī diezgan lielas lietas biju pārvadājis arī līdz šim, šķiet, mana lielākā krava bija tieši šajā nedēļā. Saņēmu no pasta zīmīti, ka jādodas pakaļ pēc sūtījuma. Nebija konkrētas nojausmas, cik liels šis sūtījums būs, patiesībā nemaz tik daudz par to pirms tam netiku domājis. Aizbraucu ar velosipēdu līdz pastam un izņēmu “sūtījumu”. Tas izrādījās aptuveni 100x80x40 cm liels. Svars ap 20kg. Pirmajā brīdī biju drošs, ka uz velosipēda to atvest nevarēšu, bet arī atpakaļ pastā nodot vairs īsti nevarēja. Šajā brīdī talkā nāca manas āziātu prasmes un acumirklī (pēc 20 minūšu čakarēšanās) krava bija nostiprināta uz bagāžnieka.

Ja es atrastos Indijā, tad droši vien saplūstu ar masu un būtu vien tipiskais ikdienas braucējs, bet te, atceļā uz mājām, man likās, ka gandrīz visi atskatījās uz mani aizbraucam. Nokļuvu līdz mājām veiksmīgi, bez nevienas avārijas vai starpgadījuma. Par to, kas bija sūtījumā, jau pēc pāris dienām tepat – blogā.

Jāatzīst, ka šis nav mans vienīgais piedzīvojums ar sūtījumu saņemšanu pastā. Šī paša gada februārī saņēmu kārtējo lapiņu ar uzaicinājumu uz pasta nodaļu. Dīvainākais bija tas, ka tieši tajā laikā nebiju neko pasūtījis. Neko ļaunu nenojausdams, devos uz pastu ar jau pieminēto velosipēdu un mugursomu plecos. Te svarīga piebilde, ka tas bija ziemā. Aizbraucu, iedevu laipnajai pasta darbiniecei savu paziņojumu un sāku gaidīt. Prātā šaudījās dažādas domas par to, kas varētu būs atnācis. Sieviete atnesa salīdzinoši maza izmēra kartona kasti un to lēnām, pat nedaudz neveikli nolika uz galda. Es tikai pabrīnījos par viņas neveiklumu, lai tajā pat mirklī pats aplauztos vēl vairāk. Grasījos vienkārši paķert paciņu sev padusē un doties projām, tikai bija viens bet – paciņa likās kā pienaglota pie galda. Šoreiz ņēmu talkā abas rokas un ar grūtībām un muļķīgu smaidu sejā devos uz blakus galdiņu, lai ieliktu kasti somā. Galvā šaudījās doma par to, ka tās varētu būt hanteles, jo biju par tām ieminējies draudzenei pirms kāda laika un ap šo laiku tuvojās vai tikko bija pagājusi mana dzimšanasdiena. Kaut kā ieliku to kasti somā un braucu uz mājām… Vai es jau teicu, ka ārā bija ziema? Nebija jau jābrauc tālu, vien 4 kilometri. Pa ceļam paspēju nomierināties par neveiklo situāciju un, lai vai kādā veidā es to dāvanu saņemu, tā tomēr ir un paliek dāvana. Atbraucot mājās, viss izrādījās vēl interesantāk – tā bija nevis draudzene, bet mana ģimene, kas man tās hanteles bija atsūtījusi. Šķiet neprāts, sūtīt pa pastu 20-30kg smagu sūtījumu. Izrādās, ka īsts neprāts tas tomēr nav, amazon.co.uk piedāvā bezmaksas piegādi noteiktām precēm virs 25 GBP uz konkrētām valstīm (precīzāk – Belgium, Denmark, Luxembourg, Netherlands, Andorra, Finland, Gibraltar, Greece, Iceland, Ireland, Italy, Liechtenstein, Norway, Portugal, San Marino, Spain, Sweden, Vatican city and Poland). Protams, šo preču tirgotājam jābūt pašam Amazon. Vēl viens plusiņš, dzīvojot Zviedrijā.

No responses yet