Multikulturālisms jeb kā es MacBook no nigēriešiem pirku

Parunāsim par multikulturālismu. Tēma īpaši aktuāla kļuvusi pēdējā laikā, Londonas grautiņu ietekmē. Tomēr es negribu diskutēt par Londonu. Tāpat jau ir skaidrs, ka neba nu imigranti ir tie lielākie nekārtību rīkotāji. Tā vietā es padalīšos ar savu pieredzi par dažādu tautību sastaptajiem cilvēkiem tepat Stokholmā, pērkot un pārdodot lietas sludinājumu serverī. Stāsts par nigēriešiem raksta beigās – saldajā ēdienā.

Pirmā šāda veida saskare man bija, pērkot fotoaparātu no kāda irāņa. Kā pēcāk izrādījās, tad viņš bija ārsts un pirkšanas brīdī bija izbraucis no Zviedrijas uz kādu konferenci, tāpēc darījumu reāli noslēdzu ar viņa dēlu. Pēc izskata varēja manīt, ka zviedrs viņš nav, tāpēc preces apskates un kaulēšanās laikā jautāju, no kurienes viņš nāk. Saņēmis atbildi, ka no Zviedrijas, teicu, ka viņa vārds neizklausās zviedrisks, tāpēc arī šāds jautājums no manas puses. Tad viņš pastāstīja, ka viņa tēvs ir ārsts un iebraucis te no Irānas. Fotoaparātu nopirku un, braucot mājās, pie sevis vēl nodomāju, ka tā ir bijusi interesanta sagadīšanās, ka caur sludinājumu nonācu pie pārdevēja ar tik attālas valsts izcelsmi. Tad gan es vēl nezināju, kas man stāv priekšā.

Pēc kāda laika sadomāju paplašināt savu objektīvu klāstu un noskatīju blocket.se kādu Canon objektīvu. Cena bija ļoti pievilcīga un arī stāvoklis aprakstā vēstīja, ka tas esot “kā jauns”. Sarunāju satikties un galā mani sagaidīja smaidīgs ķīnietis. Viņš teicās, ka te mācoties studentu apmaiņas programmā. Tā kā tikāmies pie lielākajām Stokholmas kojām, tad tas izklausījās ticami. Te man uzreiz jāsaka, ka ar ķīniešiem kaulēties man ir nācies visgrūtāk. Viņi praktiski nav ar mieru atkāpties no savas cenas ne par santīmu. Vismaz ne te – rietumos. Kad jautāju, kāpēc viņš pārdod šo objektīvu, ja jau tas esot tik labs, viņš atbildēja, ka esot pārgājis uz vidējā formāta filmu un tādi štrunti viņu vairs neinteresējot. Par cenu runājām ilgi un dikti. Es viņam prasu nomest pārsimt kronas no cenas, bet šis atkal stāstot, cik viņam grūta dzīve un ka viņš ir tikai students un viņam kaut kā jāsavelk gali kopā. Ļoti kuriozi tas izklausās, ņemot vērā, ka runa gāja par L klases objektīvu un viņš tikko bija pārgājis uz vidējā formāta filmu, kas, maigi izsakoties, nemaksā maz. Lai nu kā, beigās tomēr pierunāju viņu nolaist cenu par 100 kronām zemāku un vismaz ar simbolisku atlaidi, objektīvu nopirku.

Arī ar pārdošanu man ir izgājis dažādi. Pirms aptuveni gada biju izlicis sludinājumā savu 20″ iMac. Pēc kāda laika saņēmu zvanu no cilvēka, kurš izrādīja interesi par manu datoru. Telefonsarunas sākumā uzreiz jau zviedriski mēģināju atvainoties, ka īsti labi zviedriski nerunāju. Otrā galā saņēmu kārtīgu smieklu devu un atbildi, ka viņš arī zviedriski pārāk labi nerunājot, tomēr man par nelaimi – angliski vispār ne vārda. Lai nu kā, abi ar savām lauzītajām zviedru valodas zināšanām norunājām tikšanās laiku, kad datoru varētu apskatīties. Sarunātajā laikā pie manis ieradās divi mongoļi! Te tev nu bija zviedriskā Zviedrija. Skatījās datoru ilgi un dikti. Pēc brītiņa viens, tas kurš it kā tehniskais džeks, paskatījās uz mani un teica: “Apple!” Es, drusku izbrīnīts, viņam pretī: “Jā, Apple? So what?” Viņš man atkal: “Apple!?” Es: “WTF!?” Beigās viņš parāda man divus īkšķus uz augšu un atkal saka “Apple”, ar domu, ka tas ir baigi kruti. Es šim pretī arī smaidu no vienas auss līdz otrai un saku: “Jā, Apple! Baigi labs!” Pēc šīs diskusijas, čaļi saka, ka ņemšot, bet vai man nav somas vai maisa, kur ielikt, jo šie esot ar autobusu… Te mani nedaudz parauj smiekli, jo dators sver savus 10kg un izmērs arī nav mazais, turklāt šie saka, ka esot atbraukuši no citas pilsētas. Dators bija oriģinālajā kastē, bet tā kā ārā lija, tad sameklēju šiem arī kaut kādu maisu, novēlēju veiksmīgu datora lietošanu un ar hej dåhej då (atvadas zviedriski) atvadījāmies. “Tā… nu jau trešā tautība manā sludinājumu pieredzē,” pie sevis nodomāju.

Pēc laika atkal uzradās vajadzība kaut ko pārdot, šoreiz tas bija iPhone. Ieliku sludinājumu un sāku saņemt SMS un zvanu jūru jau 15 minūtes pēc sludinājuma ievietošanas. Laikam jau visiem tik ļoti vajadzēja manu iPhone. It kā jau man tā cena bija pati zemākā portālā, tomēr man viņš bija apskrāpēts un bija arī nedaudz neērti likt lielāku cenu nekā es pats par to biju samaksājis pirms pusotra gada. Tā nu sanāca gandrīz rat race – kurš pirmais atbrauks, tas dabūs. Neliku, protams, pircējiem skrieties, ar vienu sarunāju, lai šis brauc, bet pārējiem teicu, lai piezvana pēc laiciņa, jo viens jau ir ceļā. Stundu pēc sludinājuma ievietošanas kazahstānis bija klāt. “Man veicas,” es nodomāju. Ar viņu mēs atradām kopīgu valodu – krievu. Akcents viņam bija savāds, bet saprasties varējām. Traucēja ne tik daudz akcents, cik viņa interesantā vārdu izvēle krievu valodā. Pēc pārdošanas – Kazahstāna, Check!

Kad kaut kas ir pārdots, tad kaut ko vajag arī nopirkt. Šoreiz pārdevējam atceros pat vārdu – Juki Nakamura. Un kā gan es neatcerēšos, ja viņš man uzdāvināja pats savu grāmatu. Pēc neilgas “biznesa” sarunas, viņš man vaicāja, no kuras valsts es nākot. Uzzinājis, ka nāku no Latvijas, viņš ātri aizskrēja uz blakusistabu un atgriezās ar grāmatu rokās, uz kuras bija rakstīts “Lībieši”. Izrādās, ka viņš, Juki Nakamura, bija 2005. gadā apceļojis Latviju, lai veidotu fotogrāmatu un vāktu liecības par lībiešiem. Uz šādu rīcību viņu pamudinājis kāds izplēsts avīžraksts no Japānas avīzes, kurā bija rakstīts, ka tādā mazā valstī kā Latvija ir lībiešu valoda, kurā runā vairs pāris desmiti cilvēku. Grāmata izdota angļu, zviedru un latviešu valodās un nu tāda ir arī manā īpašumā. Jocīgs liekas fakts, ka šādu grāmatu ir veidojis un šī problēma aktuāla šķitusi nevis kādam latvietim, bet gan japānim.

Un beidzot nonākam arī līdz nigēriešiem. Uzreiz pasaku, ka datoru no viņiem es nepirku caur internetu, bet gan tiekoties aci pret aci, galīgs idiots neesmu. Patiesībā, es nemaz nezināju, ka viņi ir nigērieši, pirms nebiju ar viņiem saticies. Sarunājām tikties stacijas McDonald, vieta vien jau izklausās daudzsološa. Nonācis tur, es sapratu, ka ap staciju ir daudz McDonaldu, bet kaut kā pa telefonu tomēr vienojāmies, kurš būs īstais. Biju galā pirmais un pēc laiciņa arī viņi ieradās – divi tumšas ādas krāsas vīrieši. Arī tad es vēl nezināju, ka viņi ir nigērieši, lai gan jau no paša sākuma biju viņiem brother. Apskatīju datoru, kurš bija praktiski jauns, un sāku runāt par cenas pazemināšanu, jo, pērkot kaut ko sludinājumos, vienmēr kaulējos. Tad nu aizgāja arī viss nigēriešu ļembasts. Viens no viņiem sāka stāstīt par to, ka viņam brālis saslimis Nigērijā un ka rītdien jau jābrauc uz Nigēriju un jāpērk lidmašīnas biļetes. Otrs laikam bija paņemts līdzi vairāk teātrim un iežēlināšanai, jo visu laiku tikai skatījās ar bēdīga nigērieša seju un māja ar galvu. Goda vārds, ja šie teksti nāktu epastā, es ne mirkli nešaubītos, ka tas ir scam un turētos no tā pa gabalu, bet te man priekšā sēdēja dzīvs cilvēks un to stāstīja gandrīz pilnā nopietnībā. Brīžiem man bija grūti valdīt smieklus par to kādas nigēriešu vēstulēm atbilstošas gudrības nāca no viņiem ārā. Pamainīju nedaudz taktiku, sakot, ka dators nemaz neizskatās tik jauns un, šķiet, ka te ir skrāpējums. Šis aiznesās pēc salvetes un teica, ka tūlīt izpulēšot, nekāda skrāpējuma tur neesot. Tad vēl pārmetās pie blakus galdiņa piedāvāt datoru, sakot, ka es esmu muļķis, ka negribot pirkt. Aktieri viņi ir labi, tas man tik tiešām jāatzīst. Beigās jau visu smuki sapakoja kastē un paziņoja, ka tūlīt ies prom, ja es nepērku, un ka rindām gaida jau citi. Es sēdu… šie arī sēž… Šis saka: “Nē, nopietni, es tūlīt eju projām, brāl!” Es tik smejos un saku, ka lai nolaiž pāris simtus vēl. Beigās par pāris simtiem zemāk arī pārdeva. Tāda jocīga sajūta pēc tam drusku gan bija – ejot mājās pāris reizes nočekoju, vai dators tiešām ir kastē, vai neesmu kaut kādā veidā uzmests? Bet gan seriālais numurs, gan viss pārējais atbilda. Nigērija, Check!

Tomēr neba nu sludinājumos vienmēr sastopami tika ārzemnieki, ir bijusi darīšana arī ar vietējiem zviedriem. Tie ir īpaša suga. Viņi tev vienmēr pajautās uz baltas papīra lapas uzrakstīt, ka tu, tāds un tāds, pārdod savu to un to par tādu un tādu summu tam un tam. Un kurš teica, ka zviedri vienmēr ir godīgi? Divi no trijiem man ir pajautājuši, vai es nevaru uzrakstīt lielāku summu nekā to, par kādu es patiesībā pārdodu, viņi varot dabūt kaut kādas nodokļu atlaides. Man jau nav grūti – cik miljonus rakstīsim? Vienam tādam zviedriam man pēc darījuma vajadzēja palīdzēt mašīnu iestumt, jo viņam tā bija galīgi noslāpusi un sniegā iesēdusies. Vēl kādam pārdevu objektīvu par dārgāku cenu nekā biju ielicis sludinājumā. Viņš no sākuma mēģināja drusku nokaulēt, bet tā kā cena jau tā bija diezgan zema, tad es neļāvos. Un tā kā cena beidzās ar 999, tad beigās viņš to noapaļojām uz augšu.

Tāda mana pieredze ar pirkšanu/pārdošanu Zviedrijā un dažādajiem sastaptajiem cilvēkiem.

One response so far

  1. Labs stāsts, raksti vēl par dzīvi svensonijā – lai nav tik tas priekštats kas no prāmja nokāpjot un pa pilsētu pavazājoties. :)

Leave a reply