Relatīvā dzīves dārdzība

Bieži gadās lasīt par pasaules dārgākajām valstīm vai pilsētām. Tiek pat sastādīti dažādi topi ar dažādu pilsētu dzīvošanas izmaksām. Gandrīz vienmēr šo topu augšgalā manāma Londona, tomēr tieši šīs pilsētas godpilno augsto vietu es gribētu apstrīdēt. Jā, vidēji tā varbūt arī sanāk viena no dārgākajām, tomēr, manuprāt, tajā ir diezgan liela plaisa starp to, kā dzīvo vistaupīgākie un visizšķērdīgākie. Te es īpaši vēlos uzsvērt, ka nerunāju par nabagajiem un bagātajiem, jo mans uzskats ir, ka pastāv iespēja dzīvot arī ar ierobežotiem finansiālajiem līdzekļiem, būtiski nezaudējot dzīves kvalitāti. Īpaši jau Apvienotajā Karalistē, kur ir tāda izcila komūna kā http://www.moneysavingexpert.com/. Tā tev pateiks kurā brīdī pārslēgties uz kuru gāzes vai elektrības piegādātāju (jā, citās valstīs ir iespēja izvēlēties, no kā pirkt gāzi un elektrību), kura no maksājumu kartēm tev šobrīd būtu visizdevīgākā, kā vislētāk rezervēt viesnīcu, kuru mobilo pakalpojumu pieslēgumu izvēlēties. Latvijas interneta komūnā šādus cilvēkus bieži mēdz dēvēt par santīmp***m. Neiedziļināšos savstarpējos cieņu aizskarošos apvainojumos, jo pats drīzāk būtu pieskaitāms pie šīs grupas nekā otrā galējībā, tomēr arī te ne vienmēr runa iet tikai par santīmiem. Protams, ir cilvēki, kuru laiks ir dārgāks par dažu santīmu ietaupīšanu, tomēr ir arī cilvēki, kuriem katrs santīms ir no svara. Turklāt bieži vien runa iet nevis par santīmiem, bet gan vairākiem desmitiem latu ietaupījumu. Un ja tas ir ilgtermiņa ietaupījums, kā, piemēram, elektrība vai mobilie sakari, tad ietaupījums ātri vien var sasniegt arī vairākus simtus latu. Tātad iespējas ietaupīt pastāv.

Tomēr pasaulē ir pietiekoši daudz tādu pilsētu, kurās alternatīvu vienkārši nav un gandrīz visiem cilvēkiem ir jādzīvo pēc viena standarta. Šādas pilsētas sociāli ir daudz vienlīdzīgākas un atstāj diezgan mazas izvēles iespējas saviem iemītniekiem. Lai arī dārgas, tās tomēr neierindojas pasaules dārgāko sarakstā. Piemēram, Stokholmā, par jebkuru sabiedriskā transporta veidu ir jāmaksā viens tarifs, kas par vienu braucienu sākas no 25 SEK (2 LVL), kamēr Londonā cilvēkam ir iespēja izvēlēties, braukt ar autobusu un šķirties no 1 GBP (0.80 LVL) vai braukt ar metro un maksāt sākot no 1.9 GBP (1.55 LVL). Nobraucot divas zonas ar Londonas metro, nāksies šķirties jau no 2.1 LVL. Rezultātā Londona izrādīsies tikpat dārga kā Stokholma, lai gan Londonā pastāv izvēles iespēja – nesteigties, braukt ar autobusu un maksāt daudz mazāk. Arī atšķirības pārtikas produktu cenās Londonā ir daudz lielākas. Tam par iemeslu, protams, ir arī daudz lielāks iedzīvotāju skaits Londonas metropolē. Tomēr te neiet runa par iemesliem, iet runa par sekām. Un sekas ir tādas, ka londonieši var iepirkt sev svarīgo pārtiku daudz lētāk nekā stokholmieši, lai arī Stokholma vēl joprojām tiek pozicionēta kā lētāka dzīvesvieta par Londonu. Tomēr izvēle pastāv gandrīz vienmēr. Stokholmā, piemēram, ir pietiekoši labi attīstīts veloceliņu tīkls, kas ļauj ne tikai ietaupīt transporta izdevumus, bet arī pārvietoties ar dabai draudzīgu transportlīdzekli.

Tieši augstāk minēto iemeslu dēļ šādos topos aprēķinātās izmaksas ir ļoti subjektīvas un ne vienmēr būs atbilstošas tev kā indivīdam. Es, lasot šādas spekulācijas, tām akli neuzticos. Es cenšos visu aprēķināt tieši sev. Nedaudz paanalizēšu savu pašreizējo dzīvesvietu – Stokholmu, to, kādi, te dzīvojot, ir plusi un kādi ir mīnusi.

Sākšu ar pamatvajadzību – jumtu virs galvas. Esmu jau vairākkārtīgi rakstījis, bet atkārtošos, ka ar īres tirgu te ir vislielākās problēmas, un lielākā problēma ir tāda, ka īras tirgus te praktiski nav. Sociālisma uzplaukumā sistēma ir aizgājusi tik tālu, ka cilvēki uz dzīvokļiem gaida rindā, un rindas var vilkties pat gadiem. Īres tirgus ir tik ierobežots, ka tev gribot negribot nāksies diezgan pārmaksāt par dzīvokli, salīdzinot ar vietējiem iedzīvotājiem, kuri izstāvējuši uz dzīvokli rindā desmit gadus, maksā salīdzinoši zemu īresmaksu. Slavenajos “dārdzības topos”, protams, figurēs šī zemā īres maksa, kas cilvēkiem varētu radīt ļoti maldinošu priekšstatu.

Ja jumts virs galvas ir atrasts, tad nākamais, kas nāk prātā, ir pārtika. Arī tā būs nepieciešama, lai izdzīvotu. Tad nu pārtikas tirgus Stokholmā ne pavisam nav diversificēts. Šo to izdosies ietaupīt, bet kopumā viss maksās tik, cik tas maksā. Savukārt, Londonā ir veikali ar krasi atšķirīgām cenām un pat, ja standartcena ir augsta, atlaides un īpašie piedāvājumi ir daudz pievilcīgāki nekā Stokholmā. Ja Stokholmā piedāvājumi parasti ir “Pērc 2 un ietaupi 10%”, tad Londonā vairāk tādi kā “Pērc 2 par 1 cenu”. Līdz ar to taupīgais Londonā varēs ietaupīt daudz vairāk.

Par transporta izdevumiem jau rakstīju, bet šo tēmu varētu paplašināt līdz ceļošanai. Galu galā tā arī ir svarīga mūsu dzīves sastāvdaļa, turklāt neesmu drošs, vai tā vispār tiek iekļauta pilsētu dārdzību aprēķinā. Šajā kategorijā visizdevīgākie piedāvājumi būs tieši relatīvi dārgākajās un apdzīvotākajās pilsētās. Galvenais iemesls tam ir lielais tūrisma un aviokompāniju skaits, līdz ar to lielāka konkurence un lielākas iespējas piedāvāt pēdējā brīža ceļojumus par daudz zemākām izmaksām. Ņemot par piemēru Rīgu, tai ir salīdzinoši bēdīga situācija, jo, ja Eiropu vēl iespējams viegli izbraukāt, tad, lai aizbrauktu kaut kur tālāk, gandrīz vienmēr no sākuma būs nepieciešams doties uz kādu lielāku pilsētu. Lidojumi uz San Francisco, Miami vai citām pasaules metropolēm parasti notiks vai nu caur Frankfurti, Londonu vai to pašu netālu esošo Stokholmu. Stokholma šajā gadījumā būs krietni priekšā, bet atkal jau nesalīdzināmi sliktākā pozīcijā par Londonu.

Tā šīs pilsētas varētu analizēt vēl un vēl, bet domāju, ka ar minētajiem piemēriem pilnībā pietiek, lai saprastu, ka tas, kas pirmajā acu uzmetienā vai pēc skaitliskas analīzes šķiet dārgs, tāds var nemaz nebūt. Un tikai tad, kad tu tur esi ielecis iekšā pats, tikai tad tu vari saprast kas un kā ir patiesībā.

No responses yet

Leave a reply