Archive for the 'Life' category

Diena bez apkures

Feb 26 2010 — Life, Zviedrija

Vakardiena iesākās ļoti interesanti, ar 15.9 grādu aukstumu telpā, jo par siltumu to laikam vairs īsti nevar nosaukt, īpaši, ja ārā tajā pat laikā ir jau plus 1.5 grādi pēc Celsija skalas. Sinoptiķi jau brīdināja par pavasara milzīgajiem plūdiem, bet kamēr tie nav pienākuši, es to laižu gar ausi. Patiesībā viss sākās jau trešdienas vakarā, kad daži no radiatoriem bija knapi remdeni, īpaši par to nesatraucos un devos gulēt, bet no rīta mani pārsteidza liels aukstums un pilnīgi auksti radiatori. Uzreiz ķēros pie lietas un sazinājos ar dzīvokļa īpašnieku, kurš man iedeva “kooperatīva galvas”, Deivida, numuru. Piezvanīju viņam un pastāstīju savu sāpi, tas bija ap 8:40. Viņš apsolīja pie manis uzreiz kādu atsūtīt un atzvanīt, lai noskaidrotu progresu. Pēc 5min pie manis ieradās divi cilvēki, kas mēģināja izdarīt to pašu, ko es jau biju mēģinājis – atgaisot radiatorus. Tā kā radiatoros nebija ne spiediena, ne ūdens, tad, protams, to izdarīt neizdevās. Patiesībā viens no šiem cilvēkiem, Larss, bija mūsu mājas iedzīvotājs un nebija nekāds santehniķis vai apkures speciālists. Viņš atzina, ka diemžēl palīdzēt nevarēs, bet piedāvāja aizdot sildītāju, lai nedaudz sasildītu dzīvokli. Pēc šī neveiksmīgā mēģinājuma man pats piezvanīja Deivids un noskaidrojis, ka problēma nav atrisināta, teicās izsaukt kontraktorus, kas salabos problēmu un viņš man atzvanīšot, lai noskaidrotu statusu. Pēc pusstundas viņš atzvanīja un tā kā kontraktoru kompānija nevarēja atbraukt, viņš bija sazinājies ar avārijas dienestu, kurš tūlīt atbraukšot un salabošot. Un tā arī bija – nepagāja pat stunda, kad viņi atbrauca un visu salaboja. Vakarā vēl ienāca Larss, lai noskaidrotu, vai viss nokārtojies un vai dzīvoklis atkal esot silts.

Par ko man tas viss lika padomāt? Par to, kā es cīnījos Latvijā, ja man bija atgadījusies kāda problēma. Nomainīt spuldzīti prasīja nedēļu. “Atzvanīs” parasti nozīmēja “piezvani, kad tev atkal apniks gaidīt”. Kaut kā jutos tur vairāk izčakarēts. Vai te es esmu laimīgāks? Ne gluži, mājās tāpat nav pārāk silts – ir tikai ap 18 grādiem, bet sirdī kaut kā ir silti, jo redzu, ka cilvēki tev mēģina palīdzēt. Cilvēki te tomēr ir savādāki – ziemeļnieki. Te izlasīju rakstu par ziemeļvalstu iedzīvotājiem. Kas zin, ja nebūtu dzelzs priekškars, varbūt arī mēs būtu tādi.

5 responses so far

Ceļojums uz Ziemeļpolu

Feb 08 2010 — Life, Travel, Zviedrija

Mani vienmēr ir vilinājis neaizsniedzamais – kaut kas tāds, ko sasniedzot, jāpārvar lielākas vai mazākas grūtības. Tieši pirms pusotra gada biju nolēmis ar velosipēdu apbraukt apkārt Latvijai, braucot pēc iespējas tuvāk tās robežai. Patiesībā man ir grūti nosaukt iemeslu, kāpēc vēlējos to izdarīt, vienkārši iekšēji bija tāda sajūta, ka es to vēlos – ne tāpēc, lai citiem kaut ko pierādītu, bet vairāk tāpēc, lai pats sev pierādītu, ka to spēju, un lai saprastu, ka dzimtene, kurā esmu piedzimis un uzaudzis nemaz nav tik maza un vienmuļa. Vai es apbraucu apkārt Latvijai? Nē, neapbraucu un nevaru ar to lielīties. Es nebiju atbilstoši sagatavojies, bet nav vērts meklēt attaisnojumus. Un tomēr es aizbraucu no Rīgas līdz Ventspilij, kā arī atpakaļ, kas sastādīja ceturto daļu no ceļojuma plānotās kilometrāžas. Lai arī neizdarīju ieplānoto, tomēr ieguvu to, pēc kā biju devies – piedzīvojumu vienatnē, laiku, kad vienkārši padomāt par tālākajiem piedzīvojumiem un patiesajiem iemesliem, kāpēc biju devies ceļā. Reizēm tas šķiet tik savādi, ka tā vietā, lai cilvēki dzīvotu mierīgi, viņi izaicina likteni, piemēram, lecot ar gumiju, izpletni, kāpjot kalnos. Laikam tāpēc, ka ir vēlme gūt adrenalīnu un iekšā ir tā sajūta, kuru nevar aprakstīt vārdiem. Tāpat arī man tagad kārtējo reizi ir atnākusi tā sajūta, ka vēlos izdarīt kaut ko, kur jāpārvar zināmas grūtības – doties tālu tālu uz ziemeļiem.

Continue Reading »

2 responses so far

Kārtīga ziema

Feb 07 2010 — Life, Zviedrija

Pirms kāda laika biju iesācis melnrakstu rakstam par to, ka pienākusi kārtīga ziema, bet kā izrādās, tad tāda kārtīga ziema vēl nemaz nebija pienākusi. Pilnīgi baidos tagad publicēt šo rakstu, jo ir bail, ka tas varētu piesaukt īstu ledus laikmetu. Jā, ziema ir atnākusi, un ar to laikam nevienu vairs nepārsteigšu. Šī ir tāda ziema, kādu es atceros no savas bērnības, kad sniegs ziemā bija normāla parādība un kad man nebija jādodas uz skolu, ja temperatūras stabiņš noslīdēja zem -20 vai -25 grādiem. Tā vietā, lai dotos uz skolu, es devos uz padomju karaspēka paliekām – lokatoru kalniem. Tā bija lieliska vieta, lai brauktu lejā no kalna ar visu, ko vien var iedomāties – ragaviņām, plēvi, “ābolīti” (bija tāds plastmasas verķis), slēpēm vai pat bez nekā – ar neilona biksēm. Bet pēdējos gados domāju, ka cilvēkiem bija maz ko tur darīt, zālīti pļaut var arī vasarā, ragaviņas tam nav nepieciešamas. Saprotu, ka auksta un sniegota ziema līdzi sev nes arī neiztīrītas ielas un lielākus apkures rēķinus, bet, manuprāt, tas taču ir normāli, jo “Nedzīvojam Āfrikā,- Sals nāks un dzels, Sniegs nāks un snigs.” dziedāja Kaspars Dimiters. Arī Zviedrijā situācija ir līdzīga, ar vienu izņēmumu – viņi uz ielām nekaisa sāli, līdz ar to vietām ceļi ir kļuvuši īpaši neizbraucami. Tomēr trakākā situācija ir ar ielas malās esošajām stāvvietām – Stokholmā tās tīra reizi nedēļā, kad tur nedrīkst novietot automašīnas, bet Solnā tas notiek reizi mēnesī, mēneša otrajā ceturtdienā, tātad nākamnedēļ. Un šobrīd pa logu var vērot kā katru dienu vismaz 5 cilvēki “iesēžas” un mēģina tikt ārā no stāvvietas aka sniega kupenas, arī man to nācās piedzīvot, nu ko lai saka, īsti ziemas prieki. Ceru, ka arī jūs ziemu mīlat tik pat ļoti kā es… un skatoties pa logu redzu, ka atkal viens “iesēdās”.

2 responses so far

Kā uztaisīt Ziemassvētku zvaigzni?

Dec 13 2009 — Life, Zviedrija

Ejot pa ielu Zviedrijā laikā pirms Ziemassvētkiem var redzēt, ka gandrīz katrā logā ir iekārta kāda Ziemassvētku atribūtika un populārākā no tām ir liela papīra zvaigzne, kurā iekšā ir lampiņa, kas izgaismo zvaigzni no iekšpuses. Tādas zvaigznes var nopirkt veikalā, bet var arī pagatavot pats, ko es arī izdarīju, lai radītu Ziemassvētku noskaņu arī mūsu logā. Tiesa, pagaidām zvaigzne nav izgaismota, bet domāju to ar laiku mainīt. Tālāk aprakstīšu, kā pašam pagatavot šādu zvaigzni.

Christmas star

Continue Reading »

One response so far

Kanēļmaizītes

Dec 06 2009 — Life

Tuvojoties Ziemassvētkiem un svinot 2. adventi, ienāca prātā doma uzcept kanēļmaizītes, jo kanēļa smarža man vienmēr saistījusies ar Ziemassvētkiem. Varbūt tas ir tāpēc, ka bērnībā mamma man lika rīvēt kanēli, kas kā varat nojaust nebija no tiem patīkamākajiem darbiem, ja varat iedomāties, cik cietas ir kanēļa standziņas. Nezinu, vai padomju laikos nebija iespējams nopirkt jau maltu kanēli, vai tas bija deficīts vai arī mammai vienkārši bija milzīgi kanēļa standziņu krājumi, kurus pirms jaunā gada likt bērniem rīvēt, lai tie pārdomā visus pagājušajā gadā pastrādātos nedarbus. Tomēr man šis grūtais process tāpat ir palicis atmiņā kā kaut kas pozitīvs, jo galu beigās taču varēja tikt pie svaigām, tikko no krāsns izņemtām kanēļmaizītēm. Rauga mīkla parasti tika raudzēta bļodā uz radiatoriem, un man šis rūgšanas process bija palicis atmiņā kā kaut kas mežonīgi ilgs, lai gan patiesībā tā laikam bija tikai nepilna stunda.

Ja arī jūs tuvojoties svētkiem gribat pagatavot kaut ko paši nevis nopirkt veikalā gatavu, tad pastāstīšu kā var vienkārši pagatavot kanēļmaizītes.

Kanēļmaizītes

Continue Reading »

No responses yet