Archive for the 'Zviedrija' category

Burāšana Stokholmas arhipelāgā

Aug 26 2012 — Travel, Zviedrija

Bija 2012. gada 7. jūlijs, agrs sestdienas rīts, kad mēs sapakojušies devāmies uz jahtu piestātni, lai uzsāktu 9 dienu izbraukumu pa Stokholmas arhipelāgu. Plānos ietilpa izmest arī nelielu līkumu atklātā (Baltijas) jūrā, bet lielāko daļu laika tomēr bija paredzēts burāt salu aizsegā.  Stokholmas arhipelāgs šādiem izbraukumiem ir ideāli piemērots – tas sastāv no aptuveni 30000 salveidīgiem veidojumiem un burāt šādā vidē garlaicīgi nepaliek praktiski nekad. Arī infrastruktūra tur ir attīstīta un viesostu (guestharbor), kur pārnakšņot, netrūkst. Ceļā devāmies četratā – divi precēti pāri, un tas bija iecerēts kā pārbaudījums iespējamam nākamā vai aiznākamā gada braucienam Adrijas jūrā. Kāpēc pārbaudījums? Pirmkārt jau tāpēc, ka ilgstoši uzturoties uz jahtas cilvēkiem mēdz piemesties “jūrasslimība”, bet otrkārt arī tāpēc, ka burāšana ir tāda intīma padarīšana – jūs visu laiku dzīvojat noslēgtā telpā un privātums tur ir svešs jēdziens. Ja izbraucienā pa arhipelāgu vēl ir iespējams izkāpt krastā vai kādā brīdī griezties atpakaļ, tad, piemēram, bracot pāri okeānam, izkāpt nekur īsti nav iespējams un griezties atpakaļ varētu sanākt tik pat ilgi, ja ne ilgāk, kā turpināt ceļu uz priekšu. Burājām ar jahtu, kas nedaudz garāka par 8 metriem un kurai ir divas telpas – viena guļamtelpa un viena dzīvojamā/virtuve ar diviem dīvāniņiem, kas naktī arī transformējas par gultām. Tualete ir aiz aizkarieņiem un atrodas tādā kā skapī starp šīm divām telpām. Manuprāt, tipisks šāda izmēra jahtas iekārtojums. Kā jau minēju, tad tiesības uz privātumu ir diezgan ierobežotas.

Pārbaudījums, manuprāt, noslēdzies ar nepārliecinošu rezultātu, jo, lai arī uzskatu, ka brauciens bija izdevies lielisks, šādas tādas viedokļu nesakritības uz ceļojuma beigām starp mums parādījās, turklāt šobrīd, uz to atskatoties, liekas, ka par kaut kādiem galīgākajiem sīkumiem. Es, protams, pie tā nebiju vainīgs, bet tieši tādās pašās domās droši vien ir arī otra konfliktā iesaistītā puse. Kaut kā pirms tam nebiju aizdomājies par to, cik grūti varētu būt ilgstoši ceļot kopā ar kādu. Ja tā ir ģimene, tad to tu tomēr pazīsti un rēķinies, ka cilvēki ir tādi kādi ir, turklāt nav īpaši grūti “noskaidrot attiecības” iespējama konflikta rezultātā. Savukārt, ja ceļabiedrs ir kāds draugs vai vēl attālāks cilvēks, tad šāda “attiecību noskaidrošana” var izvērsties par vēl lielāku konfliktu. Šobrīd jau ar apbrīnu lasu ceļotāju forumus, kur cilvēki meklē sev ceļabiedrus nedēļu un reizēm pat mēnešu ilgām avantūrām. Manuprāt, tas ir diezgan bīstams solis. Tāpat šobrīd man vairs nešķiet jocīgs appasaules motobraucēju izmēģinājuma brauciens apBaltija pirms lielā ceļojuma, lai noskaidrotu raksturu saderību. Patiesībā man tas pat šķiet vitāli nepieciešams.

Continue Reading »

One response so far

European road trip

Mani vienmēr ir tirdījusi doma veikt tādu kārtīgu Eiropas apceļošanu ar auto. Tomēr vienmēr, kad apsēžos un iespējamajam maršrutam sarēķinu veicamos kilometrus, secinu, ka tas aizņemtu pārāk daudz laika. Tāds kārtīgs Eiropas mēroga road trip prasītu vismaz 8000km. Un tas ir tikai tīrais maršruts, kam klāt jāpierēķina savi 20%, lai nobrauktu nost no lielajiem ceļiem un apskatītu ieplānotos objektus, kā arī savu tiesu paņems nomaldīšanās no pareizā ceļa. Kopā sanāktu gandrīz vai desmit tūkstoši kilometru.  No personīgās pieredzes varu teikt, ka, lai izbaudītu ceļojumu un justos komfortabli, vairāk par 200km dienā braukt nav ieteicams. Un 10000 dalīti ar 200 veido apaļas piecdesmit dienas. Tāds būtu nepieciešamais laiks, lai, atklāti sakot, visai virspusēji apbraukātu vien aptuveni pusi Eiropas valstu. Un kamēr es neesmu piepildījis savu dzīves sapni un kļuvis pats savas laimes kalējs (nestrādājot The Man), tikmēr man 50 dienas nepārtraukta atvaļinājuma neredzēt kā savas ausis.

Tādas bija manas līdzšinējās pārdomas par šādu ceļojumu. Tomēr tad dzīve izstrādāja nelielu pārsteigumu un šī gada janvārī kā tādu Ziemassvētku/Jaungada pārsteigumu saņēmu īres līguma uzteikumu no dzīvokļa īpašnieka, no kura līdz šim bijām īrējuši dzīvokli Stokholmā. Jāizvācas bija līdz pirmajai aprīļa nedēļai. Intensīvas meklēšanas rezultātā atradām jauno mājvietu, tomēr tajā ievākties varējām vien no aprīļa beigām. Līdz ar to sanāca, ka gandrīz vai pusmēnesi bijām bez noteiktas dzīvesvietas. Un tā kā dzīvot viesnīcā tajā laikā vai meklēt pagaidu variantu, kas Stokholmā arī nav viegli, nevēlējāmies, tad izlēmām, ka šajā periodā varētu labāk paceļot, jo izdevumi sanāktu tikpat lieli, kā paliekot kādā lētā viesnīcā/hostelī. Pirmā doma bija doties uz sen iecerēto galamērķi – Norvēģiju, bet kā jau var noprast pēc virsraksta, izlēmām, ka šajā laikā Norvēģijā vēl ir pārāk auksts, tāpēc devāmies uz Eiropu. Par Eiropu to saukt varētu ļoti nosacīti, jo atkal jau ierobežotā laika dēļ tas bija vien ātrs izbrauciens caur Zviedriju, Dāniju, Vāciju, Poliju, Lietuvu un Latviju.

Kādam ceļš caur Vāciju un Poliju varētu šķist garlaicīgs, jo 90-tajos gados, kad ceļošana ar lidmašīnu vēl nebija tik pieejama, dodoties uz Eiropu, šis ceļš bija jāmēro ikreiz. Nenoliegšu, ka arī mani pašu mocīja līdzīgas pārdomas, bet tā kā deviņdesmitajos nebiju liels Eiropas apceļotājs un patiesībā vienīgā reize, kad mēroju šo ceļu, bija atdzenot sev automašīnu no Vācijas, tad tas mani pārāk neuztrauca.

Continue Reading »

4 responses so far

Auto gāzes uzpildes stacijas Zviedrijā

Sep 27 2011 — Stockholm 101, Zviedrija

Tā kā ir notikušas kardinālas izmaiņas mūsu autoparkā, tad drīzumā skatīsimies nevis uz benzīna, bet autogāzes cenām. Ja vien būtu, kur skatīties, jo izrādās, ka autogāze Zviedrijā nav tik populāra kā Latvijā vai, pasarg dievs, Vācijā. Te gan uzreiz jāprecizē, ka pastāv divu veidu autogāze – saspiesta dabasgāze (CNG jeb compressed natural gas) un sašķidrināta propāna gāze (LPG jeb liquified petroleum gas). Tieši LPG ir tā gāze, ko cilvēki Latvijā saprot ar vārdu autogāze. Pirms kāda laika bija iespējams iegādāties arī CNG, kas izmaksu ziņā ir vēl izdevīgāka, tomēr kopš 2010. gada 1. aprīļa, kad Latvijas Gāze slēdza trīs Latvijā esošās uzpildes stacijas, to izdarīt vairs nav iespējams. Zviedrijā situācija, savukārt, ir gluži pretēja – te ir daudz vairāk CNG uzpildes staciju, bet krietni mazāk LPG uzpildes staciju. Stokholmā tāda ir tikai viena. Tas nozīmē, ka tā vienkārši braukāt apkārt un meklēt, kur uzpildīt gāzi būtu diezgan bezcerīgi.

CNG

Sākšu ar CNG, jo par to informācija ir pieejama daudz vairāk, lai arī iespēja, ka jums būs auto, kas darbojas ar CNG, ir daudz mazāka. Īpaši jau tad, ja tas uz Zviedriju atceļojis no Latvijas. CNG zviedriski sauc par fordongas (tulk. autogāze). Ar to problēmu ir vismazāk. Ir pat speciāli izveidota mājaslapa ar visām uzpildes stacijām Zviedrijā: http://www.fordonsgas.se/. Gāzes cenas iespējams noskaidrot kādā no degvielas cenu portāliem, piemēram, http://www.bensinpriser.se.

LPG

LPG zviedriski sauc gasol vai motorgas. Informācija par šo gāzes veidu ir daudz skopāka. Ir viens blogs, kur var atrast diezgan regulāru informāciju par cenu izmaiņām vai jaunatvērtām uzpildes stacijām. Nav jau grūti ko tādu uzturēt, ja valstī ir vien 21 uzpildes stacija. Lai pašam un arī citiem būtu vieglāk orientēties, izveidoju karti ar LPG uzpildes stacijām Zviedrijā:



View LPG gas stations in Sweden in a larger map
Cena par vienu litru LPG uz raksta tapšanas brīdi Stokholmā ir 9.43 kronas. Svaigāko cenu iespējams apskatīties te. Kā redzams, tad braukt ar gāzi Zviedrijā nemaz nav tik izdevīgi. Ja Latvijā un Vācijā izmaksas uz vienu kilometru (salīdzinājumā ar benzīnu) ir gandrīz vai divtik mazākas, tad Zviedrijā ietaupījums ir vien 20%.

One response so far

Velopārvadājumi

Aug 25 2011 — Life, Zviedrija

Ja agrāk skatījos uz fotogrāfijām ar pārkrautiem velosipēdiem ar zināmu jautrību, tad pēdējā laikā man tā ir kļuvusi par realitāti. Jūtos tā, it kā būtu tikko izbraucis no kādas Indijas šķērsielas, tikai atšķirība ir tāda, ka atrodos Zviedrijā un te tā braukt nav pieņemts.

Sāku pārvietoties tikai ar velosipēdu no šī gada februāra, kad darbā man atņēma stāvvietu un nebija vairs, kur novietot savu auto. Neilgi pēc tam šķīros arī no savas automašīnas. Tad arī iegādājos Gazelle velosipēdu no kādas nīderlandietes, kura tieši šajā laikā taisījās doties atpakaļ uz savu dzimteni. Velosipēds te bija atceļojis no pašas Nīderlandes un, lai arī vecs un nedaudz aprūsējis, ir braucams un vismaz nepiesaista lieku uzmanību. Gazelle ir lielākais un vecākais velosipēdu ražotājs Nīderlandē. Arī pirms tam man jau bija velosipēds, tāds, kas domāts nopietnākai braukšanai, tomēr ar jauniegūto ir ērtāk pārvietoties pa pilsētu un to ir mazāk bail atstāt uz ielas. Lai gan atklāti jāsaka, ka velosipēdus te pārāk daudz nezog.

Tā nu kopš brīža, kad sāku pārvietoties tikai ar velosipēdu, sāku saskarties arī ar dažām, bet uzsveru, tikai dažām, grūtībām. Viena no tām bija došanās iepirkties. Reizēm pirkumu skaits vai izmērs bija tik liels, ka to visu nevarēja ievietot mugursomā. Ar to arī sākās prakse vest lietas uz bagāžnieka. Te talkā nāca viens no labākajiem cilvēces izgudrojumiem – bungee cord. Nezinu pat, kā to īsti nosaukt latviski, sauksim to par gumiju ar āķiem. Ar tiem pie bagāžnieka var piestiprināt visneidomājamākās lietas. Piemēram, 40 ruļļus tualetes papīra.

Lai arī diezgan lielas lietas biju pārvadājis arī līdz šim, šķiet, mana lielākā krava bija tieši šajā nedēļā. Saņēmu no pasta zīmīti, ka jādodas pakaļ pēc sūtījuma. Nebija konkrētas nojausmas, cik liels šis sūtījums būs, patiesībā nemaz tik daudz par to pirms tam netiku domājis. Aizbraucu ar velosipēdu līdz pastam un izņēmu “sūtījumu”. Tas izrādījās aptuveni 100x80x40 cm liels. Svars ap 20kg. Pirmajā brīdī biju drošs, ka uz velosipēda to atvest nevarēšu, bet arī atpakaļ pastā nodot vairs īsti nevarēja. Šajā brīdī talkā nāca manas āziātu prasmes un acumirklī (pēc 20 minūšu čakarēšanās) krava bija nostiprināta uz bagāžnieka.

Ja es atrastos Indijā, tad droši vien saplūstu ar masu un būtu vien tipiskais ikdienas braucējs, bet te, atceļā uz mājām, man likās, ka gandrīz visi atskatījās uz mani aizbraucam. Nokļuvu līdz mājām veiksmīgi, bez nevienas avārijas vai starpgadījuma. Par to, kas bija sūtījumā, jau pēc pāris dienām tepat – blogā.

Jāatzīst, ka šis nav mans vienīgais piedzīvojums ar sūtījumu saņemšanu pastā. Šī paša gada februārī saņēmu kārtējo lapiņu ar uzaicinājumu uz pasta nodaļu. Dīvainākais bija tas, ka tieši tajā laikā nebiju neko pasūtījis. Neko ļaunu nenojausdams, devos uz pastu ar jau pieminēto velosipēdu un mugursomu plecos. Te svarīga piebilde, ka tas bija ziemā. Aizbraucu, iedevu laipnajai pasta darbiniecei savu paziņojumu un sāku gaidīt. Prātā šaudījās dažādas domas par to, kas varētu būs atnācis. Sieviete atnesa salīdzinoši maza izmēra kartona kasti un to lēnām, pat nedaudz neveikli nolika uz galda. Es tikai pabrīnījos par viņas neveiklumu, lai tajā pat mirklī pats aplauztos vēl vairāk. Grasījos vienkārši paķert paciņu sev padusē un doties projām, tikai bija viens bet – paciņa likās kā pienaglota pie galda. Šoreiz ņēmu talkā abas rokas un ar grūtībām un muļķīgu smaidu sejā devos uz blakus galdiņu, lai ieliktu kasti somā. Galvā šaudījās doma par to, ka tās varētu būt hanteles, jo biju par tām ieminējies draudzenei pirms kāda laika un ap šo laiku tuvojās vai tikko bija pagājusi mana dzimšanasdiena. Kaut kā ieliku to kasti somā un braucu uz mājām… Vai es jau teicu, ka ārā bija ziema? Nebija jau jābrauc tālu, vien 4 kilometri. Pa ceļam paspēju nomierināties par neveiklo situāciju un, lai vai kādā veidā es to dāvanu saņemu, tā tomēr ir un paliek dāvana. Atbraucot mājās, viss izrādījās vēl interesantāk – tā bija nevis draudzene, bet mana ģimene, kas man tās hanteles bija atsūtījusi. Šķiet neprāts, sūtīt pa pastu 20-30kg smagu sūtījumu. Izrādās, ka īsts neprāts tas tomēr nav, amazon.co.uk piedāvā bezmaksas piegādi noteiktām precēm virs 25 GBP uz konkrētām valstīm (precīzāk – Belgium, Denmark, Luxembourg, Netherlands, Andorra, Finland, Gibraltar, Greece, Iceland, Ireland, Italy, Liechtenstein, Norway, Portugal, San Marino, Spain, Sweden, Vatican city and Poland). Protams, šo preču tirgotājam jābūt pašam Amazon. Vēl viens plusiņš, dzīvojot Zviedrijā.

No responses yet

Geocaching nightmare

Aug 22 2011 — Life, Zviedrija

Fona mūzika: Kings of Leon – The End.

Bija vēls sestdienas vakars. Visu iepriekšējo dienu un nakti bija lijis stiprs lietus, tomēr mēs saņēmāmies un devāmies sameklēt multislēpni ar nosaukumu Mr. Pettifoggers NIGHTmare No 1. Tas atrodas pie Sandasjön ezera, kas, savukārt, atrodas Nakas rezervāta meža vidū. Todien mūsu rīcībā bija auto, tāpēc bija jāizmanto izdevība un jādodas uz šo rezervātu tieši tad, neskatoties uz ne pārāk labvēlīgajiem laikapstākļiem. Aprakstā bija minēts, ka  slēpni ieteicams ņemt naktī, jo starp tā daudzajiem posmiem izvietoti miniatūri atstarotāji, kurus dienas laikā ieraudzīt būtu praktiski neiespējami. Naktī tiem virsū var spīdināt lukturīti un skatīties vai kaut kur 50-100m rādiusā nav manāms atspīdam nākošais punkts.

Uz slēpni devāmies četratā, kopā ar shotgun&bullet komandu un, spriežot pēc logiem, tā bija darījusi arī lielākā daļa citu slēpņotāju. Kad bijām nokļuvuši līdz rezervāta robežai, atstājām mašīnu stāvvietā un turpmāko ceļu mērojām kājām. Nebija vēl pilnīgi satumsis, tāpēc pa ceļam vēl paņēmām pāris citus slēpņus. Jāsaka, ka šajā rezervātā izvietoto slēpņu īpašniekiem izdoma patiesi strādā. Tur bija sastopami  gan akmeņos iebūvēti konteineri, gan kokos iekārti mākslīgie čiekuri. Tomēr mēs te bijām ieradušies dēļ kaut kā cita – piedzīvojuma naktī. Necerējām, protams, ka tas tiešām izvērtīsies murgā.

Continue Reading »

5 responses so far