Burāšana Stokholmas arhipelāgā

Aug 26 2012 — Travel, Zviedrija

Bija 2012. gada 7. jūlijs, agrs sestdienas rīts, kad mēs sapakojušies devāmies uz jahtu piestātni, lai uzsāktu 9 dienu izbraukumu pa Stokholmas arhipelāgu. Plānos ietilpa izmest arī nelielu līkumu atklātā (Baltijas) jūrā, bet lielāko daļu laika tomēr bija paredzēts burāt salu aizsegā.  Stokholmas arhipelāgs šādiem izbraukumiem ir ideāli piemērots – tas sastāv no aptuveni 30000 salveidīgiem veidojumiem un burāt šādā vidē garlaicīgi nepaliek praktiski nekad. Arī infrastruktūra tur ir attīstīta un viesostu (guestharbor), kur pārnakšņot, netrūkst. Ceļā devāmies četratā – divi precēti pāri, un tas bija iecerēts kā pārbaudījums iespējamam nākamā vai aiznākamā gada braucienam Adrijas jūrā. Kāpēc pārbaudījums? Pirmkārt jau tāpēc, ka ilgstoši uzturoties uz jahtas cilvēkiem mēdz piemesties “jūrasslimība”, bet otrkārt arī tāpēc, ka burāšana ir tāda intīma padarīšana – jūs visu laiku dzīvojat noslēgtā telpā un privātums tur ir svešs jēdziens. Ja izbraucienā pa arhipelāgu vēl ir iespējams izkāpt krastā vai kādā brīdī griezties atpakaļ, tad, piemēram, bracot pāri okeānam, izkāpt nekur īsti nav iespējams un griezties atpakaļ varētu sanākt tik pat ilgi, ja ne ilgāk, kā turpināt ceļu uz priekšu. Burājām ar jahtu, kas nedaudz garāka par 8 metriem un kurai ir divas telpas – viena guļamtelpa un viena dzīvojamā/virtuve ar diviem dīvāniņiem, kas naktī arī transformējas par gultām. Tualete ir aiz aizkarieņiem un atrodas tādā kā skapī starp šīm divām telpām. Manuprāt, tipisks šāda izmēra jahtas iekārtojums. Kā jau minēju, tad tiesības uz privātumu ir diezgan ierobežotas.

Pārbaudījums, manuprāt, noslēdzies ar nepārliecinošu rezultātu, jo, lai arī uzskatu, ka brauciens bija izdevies lielisks, šādas tādas viedokļu nesakritības uz ceļojuma beigām starp mums parādījās, turklāt šobrīd, uz to atskatoties, liekas, ka par kaut kādiem galīgākajiem sīkumiem. Es, protams, pie tā nebiju vainīgs, bet tieši tādās pašās domās droši vien ir arī otra konfliktā iesaistītā puse. Kaut kā pirms tam nebiju aizdomājies par to, cik grūti varētu būt ilgstoši ceļot kopā ar kādu. Ja tā ir ģimene, tad to tu tomēr pazīsti un rēķinies, ka cilvēki ir tādi kādi ir, turklāt nav īpaši grūti “noskaidrot attiecības” iespējama konflikta rezultātā. Savukārt, ja ceļabiedrs ir kāds draugs vai vēl attālāks cilvēks, tad šāda “attiecību noskaidrošana” var izvērsties par vēl lielāku konfliktu. Šobrīd jau ar apbrīnu lasu ceļotāju forumus, kur cilvēki meklē sev ceļabiedrus nedēļu un reizēm pat mēnešu ilgām avantūrām. Manuprāt, tas ir diezgan bīstams solis. Tāpat šobrīd man vairs nešķiet jocīgs appasaules motobraucēju izmēģinājuma brauciens apBaltija pirms lielā ceļojuma, lai noskaidrotu raksturu saderību. Patiesībā man tas pat šķiet vitāli nepieciešams.

Continue Reading »

One response so far