Geocaching in Västerås

Aug 28 2011 — LifeNo comments yet


Velopārvadājumi

Aug 25 2011 — Life, ZviedrijaNo comments yet

Ja agrāk skatījos uz fotogrāfijām ar pārkrautiem velosipēdiem ar zināmu jautrību, tad pēdējā laikā man tā ir kļuvusi par realitāti. Jūtos tā, it kā būtu tikko izbraucis no kādas Indijas šķērsielas, tikai atšķirība ir tāda, ka atrodos Zviedrijā un te tā braukt nav pieņemts.

Sāku pārvietoties tikai ar velosipēdu no šī gada februāra, kad darbā man atņēma stāvvietu un nebija vairs, kur novietot savu auto. Neilgi pēc tam šķīros arī no savas automašīnas. Tad arī iegādājos Gazelle velosipēdu no kādas nīderlandietes, kura tieši šajā laikā taisījās doties atpakaļ uz savu dzimteni. Velosipēds te bija atceļojis no pašas Nīderlandes un, lai arī vecs un nedaudz aprūsējis, ir braucams un vismaz nepiesaista lieku uzmanību. Gazelle ir lielākais un vecākais velosipēdu ražotājs Nīderlandē. Arī pirms tam man jau bija velosipēds, tāds, kas domāts nopietnākai braukšanai, tomēr ar jauniegūto ir ērtāk pārvietoties pa pilsētu un to ir mazāk bail atstāt uz ielas. Lai gan atklāti jāsaka, ka velosipēdus te pārāk daudz nezog.

Tā nu kopš brīža, kad sāku pārvietoties tikai ar velosipēdu, sāku saskarties arī ar dažām, bet uzsveru, tikai dažām, grūtībām. Viena no tām bija došanās iepirkties. Reizēm pirkumu skaits vai izmērs bija tik liels, ka to visu nevarēja ievietot mugursomā. Ar to arī sākās prakse vest lietas uz bagāžnieka. Te talkā nāca viens no labākajiem cilvēces izgudrojumiem – bungee cord. Nezinu pat, kā to īsti nosaukt latviski, sauksim to par gumiju ar āķiem. Ar tiem pie bagāžnieka var piestiprināt visneidomājamākās lietas. Piemēram, 40 ruļļus tualetes papīra.

Lai arī diezgan lielas lietas biju pārvadājis arī līdz šim, šķiet, mana lielākā krava bija tieši šajā nedēļā. Saņēmu no pasta zīmīti, ka jādodas pakaļ pēc sūtījuma. Nebija konkrētas nojausmas, cik liels šis sūtījums būs, patiesībā nemaz tik daudz par to pirms tam netiku domājis. Aizbraucu ar velosipēdu līdz pastam un izņēmu “sūtījumu”. Tas izrādījās aptuveni 100x80x40 cm liels. Svars ap 20kg. Pirmajā brīdī biju drošs, ka uz velosipēda to atvest nevarēšu, bet arī atpakaļ pastā nodot vairs īsti nevarēja. Šajā brīdī talkā nāca manas āziātu prasmes un acumirklī (pēc 20 minūšu čakarēšanās) krava bija nostiprināta uz bagāžnieka.

Ja es atrastos Indijā, tad droši vien saplūstu ar masu un būtu vien tipiskais ikdienas braucējs, bet te, atceļā uz mājām, man likās, ka gandrīz visi atskatījās uz mani aizbraucam. Nokļuvu līdz mājām veiksmīgi, bez nevienas avārijas vai starpgadījuma. Par to, kas bija sūtījumā, jau pēc pāris dienām tepat – blogā.

Jāatzīst, ka šis nav mans vienīgais piedzīvojums ar sūtījumu saņemšanu pastā. Šī paša gada februārī saņēmu kārtējo lapiņu ar uzaicinājumu uz pasta nodaļu. Dīvainākais bija tas, ka tieši tajā laikā nebiju neko pasūtījis. Neko ļaunu nenojausdams, devos uz pastu ar jau pieminēto velosipēdu un mugursomu plecos. Te svarīga piebilde, ka tas bija ziemā. Aizbraucu, iedevu laipnajai pasta darbiniecei savu paziņojumu un sāku gaidīt. Prātā šaudījās dažādas domas par to, kas varētu būs atnācis. Sieviete atnesa salīdzinoši maza izmēra kartona kasti un to lēnām, pat nedaudz neveikli nolika uz galda. Es tikai pabrīnījos par viņas neveiklumu, lai tajā pat mirklī pats aplauztos vēl vairāk. Grasījos vienkārši paķert paciņu sev padusē un doties projām, tikai bija viens bet – paciņa likās kā pienaglota pie galda. Šoreiz ņēmu talkā abas rokas un ar grūtībām un muļķīgu smaidu sejā devos uz blakus galdiņu, lai ieliktu kasti somā. Galvā šaudījās doma par to, ka tās varētu būt hanteles, jo biju par tām ieminējies draudzenei pirms kāda laika un ap šo laiku tuvojās vai tikko bija pagājusi mana dzimšanasdiena. Kaut kā ieliku to kasti somā un braucu uz mājām… Vai es jau teicu, ka ārā bija ziema? Nebija jau jābrauc tālu, vien 4 kilometri. Pa ceļam paspēju nomierināties par neveiklo situāciju un, lai vai kādā veidā es to dāvanu saņemu, tā tomēr ir un paliek dāvana. Atbraucot mājās, viss izrādījās vēl interesantāk – tā bija nevis draudzene, bet mana ģimene, kas man tās hanteles bija atsūtījusi. Šķiet neprāts, sūtīt pa pastu 20-30kg smagu sūtījumu. Izrādās, ka īsts neprāts tas tomēr nav, amazon.co.uk piedāvā bezmaksas piegādi noteiktām precēm virs 25 GBP uz konkrētām valstīm (precīzāk – Belgium, Denmark, Luxembourg, Netherlands, Andorra, Finland, Gibraltar, Greece, Iceland, Ireland, Italy, Liechtenstein, Norway, Portugal, San Marino, Spain, Sweden, Vatican city and Poland). Protams, šo preču tirgotājam jābūt pašam Amazon. Vēl viens plusiņš, dzīvojot Zviedrijā.

Geocaching nightmare

Aug 22 2011 — Life, Zviedrija5 comments so far

Fona mūzika: Kings of Leon – The End.

Bija vēls sestdienas vakars. Visu iepriekšējo dienu un nakti bija lijis stiprs lietus, tomēr mēs saņēmāmies un devāmies sameklēt multislēpni ar nosaukumu Mr. Pettifoggers NIGHTmare No 1. Tas atrodas pie Sandasjön ezera, kas, savukārt, atrodas Nakas rezervāta meža vidū. Todien mūsu rīcībā bija auto, tāpēc bija jāizmanto izdevība un jādodas uz šo rezervātu tieši tad, neskatoties uz ne pārāk labvēlīgajiem laikapstākļiem. Aprakstā bija minēts, ka  slēpni ieteicams ņemt naktī, jo starp tā daudzajiem posmiem izvietoti miniatūri atstarotāji, kurus dienas laikā ieraudzīt būtu praktiski neiespējami. Naktī tiem virsū var spīdināt lukturīti un skatīties vai kaut kur 50-100m rādiusā nav manāms atspīdam nākošais punkts.

Uz slēpni devāmies četratā, kopā ar shotgun&bullet komandu un, spriežot pēc logiem, tā bija darījusi arī lielākā daļa citu slēpņotāju. Kad bijām nokļuvuši līdz rezervāta robežai, atstājām mašīnu stāvvietā un turpmāko ceļu mērojām kājām. Nebija vēl pilnīgi satumsis, tāpēc pa ceļam vēl paņēmām pāris citus slēpņus. Jāsaka, ka šajā rezervātā izvietoto slēpņu īpašniekiem izdoma patiesi strādā. Tur bija sastopami  gan akmeņos iebūvēti konteineri, gan kokos iekārti mākslīgie čiekuri. Tomēr mēs te bijām ieradušies dēļ kaut kā cita – piedzīvojuma naktī. Necerējām, protams, ka tas tiešām izvērtīsies murgā.

Continue Reading »

Kā vispareizāk izvārīt rīsus?

Aug 16 2011 — Recipes2 comments so far

Klejojot pa interneta plašumiem, uzdūros Agneses rakstam par to, kā pareizi izvārīt rīsus. Bet katrs jau, protams, esam gudrāks par visiem pārējiem, tāpēc katram savs rīsu vārīšanas variants šķiet tas pats vispareizākais. Esot ciemos, atliek vien ieminēties, ka zini vienu labu veidu kā uzvārīt rīsus, kad tevi apbērs ar dažādiem epitetiem: “Es jau nu gan zinu kā vārīt rīsus! Man daudzi cilvēki ir teikuši, ka es vāru visperfektākos rīsus!” Citi, savukārt, gatavo rīsus ar rīsu tvaicējamo aparātu. Es ļaušu viņiem vārīt visperfektākos rīsus, bet tāpat padalīšos ar savu, protams, vispareizāko recepti rīsu vārīšanai.

Tiesa jau pašā sākumā nāksies jūs nedaudz apbēdināt – nav vienas konkrētas receptes, kā uzvārīt perfektus rīsus, jo katri rīsi ir savādāki. Tas nozīmē, ka, lai atrastu perfektas rīsa/ūdens attiecības un vārīšanas laiku, jums nāksies nedaudz eksperimentēt. Es ieteiktu izvēlēties vienu rīsu veidu un ražotāju un eksperimentēt ar to, kamēr iegūsiet perfektu rezultātu, un pēcāk turpināt lietot tieši šo vienu rīsu veidu. Tomēr var gadīties arī nekvalitatīvi jeb, kā es mēdzu teikt, slikti rīsi, kurus, lai kā arī jūs necenstos, būs gandrīz neiespējami uzvārīt perfektus. Neskatoties uz visiem izliktajiem šķēršļiem, konkrēti soļi, kas jāievēro rīsu vārīšanā, tomēr ir.

  1. Rīsus noskalo. Pirmkārt, rīsi pirms vārīšanas ir jānoskalo, un tas ir jādara vairākas reizes. Vislabāk ir tos skalot traukā ar ūdeni, lēnām maisot un saujā berzējot tos, bet to var darīt arī zem tekoša ūdens sietiņā. Pēdējā variantā gan būs grūtāk noteikt, kad tie ir patiesi tīri. Rīsi jānomazgā tāpēc, ka viss ūdens, kurā tie tiks vārīti, uzsūksies rīsos un mēs to visu apēdīsim. Tāpēc, ja negribat ēst rīsu putekļus vai sajust savādas piegaršas, tad rīsus noteikti ieteicams nomazgāt.
  2. Rīsus mērcē. Šo posmu ļoti daudzi cilvēki izlaiž. Rīsus var izvārīt arī bez mērcēšanas, bet tad to vidus būs nedaudz ciets. Rīsus pietiek iemērkt uz 30-60 minūtēm, lai pēc vārīšanās tie būtu vienmērīgi mīksti.
  3. Rīsus vāra. Te nāk pats svarīgākais posms – rīsus vāra konkrētā ūdens rīsu attiecībā uz mazas uguns, nenoceļot vāku. Rīsu/ūdens attiecība ir aptuveni 1:1.5 jeb uz 1 glāzi rīsu jāņem 1.5 glāze ūdens, tomēr šī ir tā daļa, kas ļoti variē. Esmu vārījis pat rīsus, kam attiecība ir bijusi 1:1. Te nu ir jāeksperimentē, kamēr nonāksiet pie labākā rezultāta. Ūdens attiecība var mainīties pat vienas firmas rīsiem, no ražas uz ražu jeb, precīzāk, no lauka uz lauku, kur tie novākti. Parasti rīsi ir jāvāra aptuveni 9-10 minūtes, turklāt vākam ir visu laiku jābūt noslēgtam. Ja rīsi ir kaut kāds ātri vārāmais draņķis, tad pietiek ar pusi no laika, kas rakstīts uz paciņas, otru pusi atvēlot rīsiem pašiem pastāvēt katliņā zem noslēgta vāka. Pastāvēšana 10 minūtes zem vāka piemērojama arī parastajiem rīsiem. Rezultātā nekam nevajadzētu būt piedegušam, rīsiem nevajadzētu būt salipušiem un tiem vajadzētu būt ne par sausu, ne par slapju.
  4. Rīsus apber ar garšvielām. Procesa beigās es parasti pārkaisu tiem pāri vienu no saviem mīļākajiem garšvielu maisījumiem – kariju, un rīsus sajaucu. Tie iegūst ne vien karija garšu, bet arī dzeltenu krāsu. Un mēs taču ēdam arī ar acīm.

To visu noslēdzot, jāsaka, ka visi šie posmi ir vispārzināmi un nav manis izdomāti. Mans pienesums ir tāds, ka nevajag pieturēties pie vienas konkrētas receptes ar vienām konkrētām attiecībām, ja katrs mēs izmantojam dažādus produktus (šajā gadījumā rīsus).

100 slēpņi

Pirms kāda laika sasniedzām zināmu slieksni slēpņošanā – atradām savu 100 ģeoslēpni. Precīzi tāds bija arī mans uzstādītais mērķis 101 lietas sarakstā. Bet pie šī skaitļa neesam apstājušies un turpinām meklēt slēpņus vēl un vēl, kas arī bija īstais 59. lietas mērķis – iekustināt mani slēpņošanas kustībā. Uz doto brīdi esam atraduši jau 125 slēpņus, turklāt gandrīz jau divus mēnešus atrodam pa vismaz vienam slēpnim katru dienu. Nedzenamies pēc statistikas, tas drīzāk ir kā iegansts neieiet ikdienas rutīnā un nesēdēt visu laiku mājās. Pat tad, ja slēpnis atrodas vien kilometra attālumā no mājām, līdz tam ir jānokļūst un tas ir jāatrod. Protams, ne vienmēr noskatīto slēpni izdodas atrast ar pirmo piegājienu, tāpēc šādos gadījumos jādodas kāda cita slēpņa meklējumos. Ir bijis arī gadījums, kad savas aizmāršības dēļ pusstundu pirms pusnakts esmu devies ielogot kādu no mājām netālu esošu slēpni. Tuvākie slēpņi gan vairāk tiek atstāti rezervei īpaši lietainām vai slinkām dienām. Un mūžīgi jau katru dienu pa slēpnim atrast nevarēsim, pirmkārt, nav tik daudz slēpņu, otrkārt, ziemā vēlēšanās slēpņot noteikti mazināsies. Turklāt ziemā arī paliek tumšāks daudz ātrāk, citiem vārdiem sakot – atstājot darbu, ārā ir melna, melna nakts. Nedaudz katras dienas slēpņu meklēšanu atvieglo fakts. ka esam divu cilvēku komanda. Tas nozīmē, ka vienu dienu viens no mums var paņemt brīvu, savukārt otrā atpūšas otrs.

Slēpņu meklēšanai izmantojam jau aprakstītos telefonus ZTE Blade, kas apvienojumā ar izcilo android aplikāciju c:geo, ir pilnīgi pietiekoši mūsu vajadzībām. Tajā iespējams iekešot slēpņus lietošanai bez interneta, turklāt, lai to izdarītu, nav vajadzīgs premium membership. Tik sarežģītus vaicājumus kā vairumu pocket queries ar to, protams, veikt nevar, toties iekešoti tiek arī tādi papildus dati kā attēli gan slēpņa aprakstā, gan no spoileriem. Programma lieliski strādā arī ar karšu programmu locus maps, kura pati par sevi prot iekešot kartes un kurā var attēlot visus saglabātos slēpņus vienlaicīgi uz kartes. Jāsaka gan, ka programma spēs parādīt visus slēpņus tikai tādā gadījumā, ja to skaits ir zem 150 (varbūt uz jaudīgāka tālruņa šis skaitlis ir lielāks). Tomēr apskatīt atsevišķu slēpni uz kartes, protams, nav problēma arī pie lielāka kopējā slēpņu skaita.

Tiesa ar slēpņošanu ir kāda problēma – ne visi slēpņi ir apmeklēšanas vērti, dabā pastāv diezgan daudz arī tā saukto sūdslēpņu. Šobrīd gan par tiem pārāk lielu kreņķi neķeram, jo, slēpņojot tepat pa Stokholmu, mūsu galvenais ieguvums ir izraušanās no mājām. Tomēr, dodoties kādā ceļojumā vai slēpņošanai vien paredzētā dienā, ir bēdīgi atrast sūdīgus slēpņus. Manuprāt, lai slēpnis būtu izdevies un apmeklēšanas vērts, tam ir jāatbilst vismaz vienam no diviem kritērijiem – tam ir interesants, oriģināls noformējums, vai arī pati vieta, kur izvietots slēpnis, ir apmeklēšanas vērta. Ja vieta ir īpaša, tad mani pārāk neuztrauc, ka slēpnis ir parasta filmiņas kastīte. Savukārt, ja slēpnis ir oriģināli paslēpts vai noformēts, tad tas vien ir tā vērts, lai dotos tam pakaļ. Diemžēl bieži jeb jāsaka biežāk gadās tā, ka nav ne viena, ne otra. Īpaši jau pilsētvidē, kur izskatās, ka katrs mikrorajons, krustojums un pat māja ir pelnījusi vismaz vienu slēpni. Lielākoties to visu, protams, var nojaust pēc slēpņa apraksta, tomēr pirms doties lielākā slēpņošanā, nepieciešams diezgan ilgs laiks, lai izravētu to visu drazu no meklējamo slēpņu saraksta. Zināms rādītājs slēpņu kvalitātei ir neoficiālie slēpņu vērtējumi un favorite punkti, īpaši jau attiecībā pret kopējo logu skaitu. Piemēram, mūsu visu laiku visinteresantākais slēpnis tieši vietas izvēles ziņā ir Darkness awaits you. Tas atrodas pilnīgas nekurienes vidū un normāli cilvēki tur nekad neiegrieztos. Tas ir atrasts tikai 83 reizes (vidēji ap 9 reizēm gadā), bet tam ir 15 favoriti, kas, jāteic, ir diezgan labs rādītājs. Vai arī draugu izveidotais Huvusta keys, kas atrasts tikai 34 reizes, bet tam piešķirti 15 favoriti. Te gan vairāk nopelns tieši slēpņa noformējumā, ne vietas izvēlē. Zināms kvalitātes rādītājs ir arī terrain, jo esmu novērojis, ka dīkdieņi parasti neveido slēpņus ar ļoti apgrūtinātu piekļuvi.

Uz šīs nots pabeidzot rakstu, jāsaka, ka pagaidām Stokholmā slēpņu mums vēl pietiek, vienīgi katru dienu ir jādodas arvien tālāk un tālāk, lai atrastu kādu jaunu slēpni. Sākumā nedaudz izbrīnīja fakts, ka te ir tik daudz unknown jeb mystery tipa slēpņu, bet laikam dēļ aukstajām zviedru ziemām, viņi to laikā risina visus mystery slēpņus, savukārt vasarā dodas tos ielogot.

Multikulturālisms jeb kā es MacBook no nigēriešiem pirku

Aug 13 2011 — Life, ZviedrijaOne comment so far

Parunāsim par multikulturālismu. Tēma īpaši aktuāla kļuvusi pēdējā laikā, Londonas grautiņu ietekmē. Tomēr es negribu diskutēt par Londonu. Tāpat jau ir skaidrs, ka neba nu imigranti ir tie lielākie nekārtību rīkotāji. Tā vietā es padalīšos ar savu pieredzi par dažādu tautību sastaptajiem cilvēkiem tepat Stokholmā, pērkot un pārdodot lietas sludinājumu serverī. Stāsts par nigēriešiem raksta beigās – saldajā ēdienā.

Continue Reading »

Kāpiens Positivusā

Rakstu šo ierakstu, lai atskaitītos par punktu numur 62. savā 101 lietas sarakstā. Punktā ir teikts, ka man jāuzkāpj mākslīgi veidotā kāpšanas sienā. To arī starp daudzajām Positivus festivālā piedāvātajām atrakcijām paveicu. Siena nebija no tām augstākajām, tāpēc, iespējams, ka tuvākajā laikā došos arī uz kādu specializētu kāpšanas vietu, kur esot sienas līdz pat 14m augstumam. Tomēr pie reizes vēlējos uzrakstīt arī savas pārdomas par šī gada Positivus festivālu. Visapkārt no visiem varēja dzirdēt tikai pozitīvas atsauksmes, tāpēc gribēju padalīties nedaudz atšķirīgā viedoklī, lai arī kopumā par Positivus apmeklējumu esmu gandarīts un to nenožēloju.

Šogad apmeklējām Posituvus festivālu otro reizi. Pirmo reizi bijām uz to pāris gadus atpakaļ, kad tur uzstājās Manic Street Preachers un Travis. 2008. gada Positivus man palicis atmiņā kā kaut kas ļoti foršs, īpaši jau Travis uzstāšanās. Diemžēl nevaru to pašu teikt par festivālu šajā gadā. Tas vēl joprojām bija labs, tomēr, manuprāt, tas ir zaudējis kaut ko no sava šarma. Tagad saprotu, kas man tajā tik ļoti patika pirmajā reizē – tā bija publika. Pirmkārt, pirms pāris gadiem cilvēku nebija tik daudz kā šajā reizē, otrkārt – tie bija atbraukuši patiešām labi atpūsties un izbaudīt mūziku lieliskā vietā pie jūras, nevis vienkārši nodzerties un notusēties. Vienmēr jau visur gadās arī pa kādam šāda veida tipiņam, tomēr šoreiz to bija savairojies diezgan daudz.

Lieliski manu viedokli atspoguļo sekojošs tipiskā tusētāja apraksts. Viņam rokā ir vismaz viena, bet vēlams divas vai trīs pilnas alus glāzes, viņa galvenais uzdevums ir iztukšot pēc iespējas vairāk dzērienu pēc iespējas īsākā laikā un izsmēķēt vismaz 3 cigaretes 5 minūšu laikā. Viņš parasti atrodas skatītāju aizmugurējās rindās, tuvāk tualetei krūmiņiem un alus letei, tomēr brīdī, kad viņš izdzird kādu populāru dziesmu, kurai viņš ir atpazinis melodiju, viņam ir pilnā ātrumā jānešās cauri publikai ar visām savām pilnajām alus glāzēm un cigareti mutē līdz pat pirmajai rindai pie skatuves. Nedaudz pārspīlēti, bet melots nav. Vienā brīdī arī pamanīju, ka kāds pavisam iekarsis svinētājs no priekiem uzmeta gaisā pilnu alus glāzi. Par laimi, es šajā brīdī neatrados šī notikuma epicentra tuvumā, bet tur esošajiem gan jutu līdzi.

Cits novērojums bija Arsenāla kino teltī. Zināms jau, ka tur nerāda tradicionālo kino. Tomēr sestdien ap pusdienlaiku, kad tur rādīja kārtējo filmu, teltī ik pa laikam uzradās tipiņi ar dzērieniem rokās un izteikti stulbiem un skaļiem komentāriem pa visu telti. Ja neinteresē šis kino, tad vismaz nevajag bojāt prieku citiem, lai arī saprotams, ka šajā laikā nekur citur nekas īsti vēl nenotika.

Skaidrs, ka bez liela apmeklētāju skaita nav iespējams noorganizēt lielu pasākumu, uzaicināt lielas zvaigznes. Tomēr man nemaz nevajag tās lielākās zvaigznes, man patīk mūzikas daudzveidība un atmosfēra, kas tur bija pirms kāda laika. Man pilnībā pietiktu arī ar pāris netradicionālākiem headlineriem. Un es varu un vēlos atpūsties bez pārmērīgas alkohola lietošanas un smēķētājiem visapkārt, bet tā jau varbūt ir mana problēma.

Varbūt palieku vecs, varbūt nesaprotu īsto festivālu būtību, bet kā jau teicu – pirms pāris gadiem tā nebija. Metot visu slikto pie malas, jāatzīst, ka Positivus tomēr vēl joprojām ir un es domāju, ka arī būs, labākais mūzikas festivāls Latvijā. Mēs no tā atgriezāmies pozitīvu emociju lādēti, izbaudījuši mūziku no pozitīvi lādētiem cilvēkiem. Ja tikai ne tā daļa publikas.

Puzzle no 1001 gabaliņa

Lieta numur 69 no 101 lietu saraksta – salikt puzzli no 1000 gabaliņiem. Vienkārši tāpat, gribējās atsvaidzināt bērnības atmiņas, kad pužļu likšana bija topā. Pēc lietas ierakstīšanas sarakstā pat tika nopirkta speciāla puzzle ar 2 x 500 gabaliņiem. Uz tās bija attēlota vintage stila pasaules karte, 500 gabaliņi katrai puslodei. Tomēr aizķērusies bija arī kāda cita puzzle, kas bija iegādāta jau daudz senāk un kurai ir īpašs stāsts. Tas bija 2009. gada janvārī, kad pirmo reizi bijām aizbraukuši līdz Londonai. Tur uzgājām tādu 1 mārciņas veikalu, kurā, protams, viss maksāja vienu mārciņu. Latvijā šādi veikali tolaik vēl nebija tik populāri, tāpēc to noteikti vajadzēja iemēģināt. Veikalā starp citām lietām tika noskatīta arī jau pieminētā puzzle. Par tādu cenu bija grēks nepirkt, tāpēc izvēlējāmies to kurai visskaistākais attēls un ņēmām ciet. Tajā brīdī gan jau nojautām par priekšā stāvošajām problēmas tāda izmēra kasti pārvest rokas bagāžā, jo lidojām ar Ryanair. Tagad atceroties, jāsaka, ka tas arī bija viens no imigrantu top rajoniem, saucās viņš Barking. Nez vai viņi šādus vienas mārciņas veikalus arī demolē, internetā runā, ka neaiztiekot tikai grāmatu veikalus. Pēc internetā atrodamajām bildēm, šķiet, ka arī puzzli no 1000 gabaliņiem viņi nesmādētu, īpaši jau ar tik skaistu un ugunīgās krāsās rotātu attēlu. Bet jokus pie malas, puzzle tika iegādāta un tās ceļš mājup varēja turpināties.

Tiesa, ceļš puzzlei nevarēja turpināties kastē, jo tā bija pārāk liela, lai to ietilpinātu jau tā piebāztajā somā. Pēc nelielām pārdomām pie vakariņu galda risinājums bija rokā – jāved tikai pati puzzle, kaste jāatstāj. Un tiesa, bez kastes puzzle patiešām aizņēma daudz mazāk vietas, nu tā satilpa vienā pavisam mazītiņā maisiņā. Puzzle aizceļoja līdz Latvijai un uz kādu laiku tika aizmirsta. Vēlāk tajā pašā gadā pārvācāmies uz Zviedriju un, protams, ka tādu mantu tak ārā nemetīsi, patiesībā sakot es tiešām nesaprotu, kāpēc jau toreiz viņu neizsviedu, jo, Valda, mēģinājusi to pirms tam salikt, zvērējās, ka tas nav iespējams un griezdama zobus lūdza man atļauju izmest viņu ārā. Tomēr es šādu atļauju nedevu, tā bija mana godīgi iztērētā mārciņa un ja jau puzzle ir tik tālu ceļu mērojusi, tad viņa ir arī pelnījusi, lai kāds viņu saliek. Tā nu viņa atceļoja līdz Zviedrijai un tur tika uz kādiem diviem gadiem aizmirsta.

Pēc diviem gadiem es viņu uzgāju un nospriedu, ka man tā ir vai nu jāsaliek vai jāmet ārā. Tas bija svētdienas rīts, kā tagad atceros, ka zvanīja baznīcas zvani, un es ķēros tai klāt. Papildus stimulu deva tas, ka Valda vēl joprojām apgalvoja, ka puzzle ir nesaliekama. Viņas nesaliekamības teorija bija pamatota ar vairākiem faktiem

  •  puzzlei nav kastītes, līdz ar to neviens īsti nezina/neatceras, kam tur galā ir jāsanāk
  • puzzle ir taisīta no plāna kartona gabaliņiem, kur gandrīz katru otro var salikt ar katru otro gabaliņu (1 mārciņas puzzle, doh!)
  • pa lielam puzzle sastāv no četru veidu gabaliņiem: melns, dzeltens, sarkans, dzeltensarkans miksētais

Izbēru puzzli uz grīdas, apsēdos un domāju tā – sākšu ar maliņu, tad ņemšu pa krāsām vidu. Plāns šķita vienkāršs un ģeniāls. Pirmais darbs bija izlasīt maliņas gabaliņus. Te nu nāca mans pirmais pārsteigums – atradu 5 stūrus. Labi padomāju, bet pēc atmiņas šķita, ka piecstūru puzzle tā tomēr nebija, nu vismaz pa vienu mārciņu jau nu noteikti ne. Tomēr arī šis atklājums mani neatturēja. Ilgi liku, bet maliņu saliku, izrādījās, ka tas piektais stūris bija lieks (vismaz tajā brīdī es tā cerēju). Tomēr pamazām liekot puzzli tālāk sāku aizdomāties, ka kaut kur jau tam piektajam stūrim vajadzēja rasties, varbūt no kādas citas puzzles. Bet ja jau tas varēja iekrist pie manis no kāda cita puzzles komplekta, tad tas nozīmē, ka arī kāds no manas puzzles gabaliņiem varēja kaut kur izkrist. Tālākais stāsts vairs nebija tik aizraujošs – liku puzzli, tad nedaudz vēl liku puzzli un tad atkal liku puzzli. Ar nelielu pusdienu pārtraukumu, kopumā liku puzzli no vietas 10 stundas, sāku ap 10:00 un beidzu ap 20:00. Un saliku. Biju ļoti gandarīts, ne tik daudz par to, ka saliku puzzli, cik par to, ka apgāzu nesaliekamās puzzles teorēmu. Viens gabaliņš tik tiešām palika pāri, tāpēc arī ieliku rakstam nosaukumu “Puzzle no 1001 gabaliņa”. Kā saka: “Te ir jūsu mašīna puzzle, un te – liekās detaļas!” Zemāk var redzēt manu veikumu.

Puzzle no 1001 gabaliņa

Viens mīnuss šādai likšanai bija tas, ka nākamajā dienā diezgan stipri sāpēja mugura, jo, liekot puzzli, visu laiku nācās rāpot pa zemi un stiķēt kopā puzzles gabaliņus ne pārāk ērtās pozās. Tagad tikai jāsaka otrai puzzlei: “Zemeslode, es jau nāku!” Otra puzzle ar kvalitatīviem gabaliņiem, redzamu galarezultātu un uzrakstiem uz puzzles gabaliņiem (jo tā ir zemes karte) tagad liksies kā saldais ēdiens.

“Jāņi” 2011

Šogad Jāņus svinējām nedaudz savādāk kā ierasts – kopā ar portugāļiem Latvijā. Bijām viņus uzaicinājuši uz Jāņu svinībām Latvijā vēl pagājušajā gadā, kad kopīgi pavadījām vasaras saulgriežus Stokholmas arhipelāgā. Toreiz viņiem stāstījām, cik daudz dažādu tradīciju latviešiem ir un viņi bija ļoti ieinteresēti tās visas izmēģināt. Dažreiz nāk tikai par labu veidot arī kādus tālejošākus plānus, pat, ja tas ir gadu vai vairāk uz priekšu.

Kopā pavadījām Latvijā gandrīz nedēļu un tāpēc izmantojām izdevību iepazīstināt viņus ne tikai ar saulgriežu tradīcijām, bet arī ar mūsu dzimteni. Neko daudz jau pa nedēļu apskatīt nevar, tāpēc pa lielam braukājām tikai ap Rīgu, tālākajam punktam esot Līgatnei. Lai arī laiks, kā jau uz Jāņiem, bija diezgan lietains, to pavadījām jautrā gaisotnē, pārsvarā izbaudot Latvijas dabu.

Pirmais vakars pēc ielidošanas Rīgā tika aizvadīts ar pastaigu pa Vecrīgu, pavakariņošanu Lido alus sētā un jūgendstila arhitektūras apskati vēstniecību rajonā. Vakaru noslēdzām ar saulrieta vērošanu pie kafijas Sky Bar, viesnīcas Latvija augšējā stāvā. Manuprāt, tas bija labs dienas noslēgums, jo varējām aplūkot tikko ar kājām izstaigāto Rīgu no augšas. Portugāļi teica, ka šādu vietu būtu neiespējami atrast Lisabonā, jo tā ir ļoti kalnaina. Portugāles galvaspilsētā no katra augstāka punkta iespējams pārredzēt pilsētu tikai līdz nākamajam augstajam punktam. Savukārt Rīgā iespējams apskatīt praktiski visu pilsētu no vienas mājas jumta, un tas tikai tāpēc, ka tā ir tik plakana.

Continue Reading »

ZTE Blade / Orange San Francisco

Jul 08 2011 — Gadgets2 comments so far

Galvā jau kādu laiku rosās ideja, ka vajag uzrakstīt kaut ko par šo telefonu, tomēr, kā var redzēt pēc bloga ierakstu trūkuma, tad pēdējos mēnešos nav atlicis laika praktiski nekam. Tam ir savi attaisnojumi, par ko varbūt uzrakstīšu kādā no nākamajiem ierakstiem. Tomēr ar kaut ko jau ir jāatsāk, un lai tas šoreiz būtu neliels telefona apskats.

Četros vārdos es varētu teikt – lēts un labs android telefons. Ja jāstāsta plašāk, tad jāsāk ar nelielu ievadu kā es līdz viņam nokļuvu. Precīzi pusotru gadu mani bija priecējis iPhone 3G. Nevaru teikt par viņu nevienu sliktu vārdu. Nu ja nu vienīgi to, ka varbūt ar bezmaksas programmnodrošinājumu viņam reizēm bija tā pašvakāk. Jā, viņš bija jailbreakots un atbloķēts no piesaistītā operatora, varēju uz instalēt ko vien vēlos, tomēr bezmaksas programmatūra, piemēram, navigācijas un karšu jomā, man likās visai ierobežota. Laikam jau Apple lietotāju pieradums par visu maksāt dara savu, bet mans pieradums par neko nemaksāt traucē man dzīvot. Lai arī minētais trūkums tam bija, tas mani pilnībā apmierināja un neredzēju īpašu iemeslu no tā šķirties. Tomēr tā kā tas man bija nokalpojis jau pusotru gadu, turklāt nopirku to jau pusgadu lietotu, tad bija skaidrs, ka baterija viņam drīz ies uz beigām. Ikdienā to nemanīju, jo šā kā tā tas bija jālādē katru otro vai trešo dienu. Tāpat bija iznācis arī iPhone 4 un, ja es vēl ilgi tā gaidītu, tad droši vien drīz ar šo telefonu varētu vairs tikai dauzīt naglas sienā. Nolēmu, ka tas jāpārdod un, lai sasper mani jupis, pārdevu to tikai par 5 Ls lētāk nekā nopirku. Diezgan izdevīga noma sanākusi – 5 Ls uz pusotru gadu. Laikam jau svētlietas savu vērtību tik strauji nezaudē. Lai nu kā, biju ieguvis naudu jauna telefona iegādei. Zināju, ka no smartphoniem novērsties nevēlos, jo ir tomēr ērti, ka telefonā vari pārbaudīt epastu, ka nav jāsatraucas par kontaktu sinhronizāciju starp Gmail un telefonu, ka vari viegli pārlūkot kalendāru, pasērfot internentā, neņemot līdzi datoru, kad esi ceļojumā, kā arī paslēpņot. Laikam arī visu, kam man nepieciešams telefons, uzskaitīju.

Pirkt jaunu vai lietotu iPhone tajā brīdī likās pārāk dārgi un neprātīgi, tāpēc sāku mest acis uz android operētājsistēmas telefoniem. Tā rokoties pa internetu, pamazām nokļuvu līdz ZTE Blade jeb kā to sauc Apvietonatjā Karalistē – Orange San Francisco. Pirms tam neko par tādu ZTE nebiju dzirdējis, tomēr kā izrādās, tad tas ir piektais lielākais mobilo telefonu ražotājs pasaulē un otrs lielākais telekomunikāciju nodrošinājuma ražotājs Ķīnā. Kas bija pārsteidzoši, tad telefona specifikācijām tam bija nepieklājīgi zema cena. Vismaz Apvienotajā Karalistē tas maksāja nieka 99 mārciņas (80 Ls). Tiesa visās valstīs šo telefonu netirgoja un vēl joprojām netirgo. Tomēr uzzinājis, ka tas pieejams Zviedrijā, ilgi nedomādams, nopirku to par aptuveni 1500 kronām (120 Ls), kas ir daudz vairāk nekā Anglijā, tomēr tā kā telefons bija paredzēts, lai navigētos nākamajā ceļojumā, tad tas tik tiešām bija nepieciešams tad un uzreiz.

Runājot par tehniskajiem parametriem, visu iespējams apskatīt gsmarena.com, tomēr, kas mani piesaistīja visvairāk bija 480×800 punktu izšķirtspēja ekrānam, 600 MHz procesors, 512 MB operatīvā atmiņa, WiFi un, protams, GPS. Viss, kas man nepieciešams. Turklāt papildus pluss, ko tiešām spēju novērtēt ir tā mazais izmērs – 116 x 56.5 x 11.8 mm. Man ir (gandrīz) vienalga cik tas ir biezs vai garš, bet man ļoti nepatīk, ka visi šie telefoni parasti ir plati – virs 60mm, visbiežāk ap 65mm. Šir ir ļoti tuvs ideālajam platumam, lai to varētu ērti nēsāt kabatā un puslīdz ērti lietot arī ar vienu roku. Jā, saka, ka viņš rokā liekas tāds nedaudz plastmasīgs, kam es tomēr nepiekrītu, kā arī to, ka baterija netur tik ilgi, tomēr īpašu atšķirību no iPhone baterijas darbības laika nejutu. Viss atkarīgs no tā, kā tu to lieto. Un lai arī specifikācijā rakstīts, ka tam ir AMOLED ekrāns, nedaudz jāsarūgtina, ka jau sākot no pagājušā gada nogales to vairs neražo ar AMOLED ekrānu, bet gan parasto LCD.

Papildus pluss šim telefonam, tā zemās cenas dēļ, ir izveidojusies  ZTE Blade komūna, kas veido custom firmware šim telefonam, kā arī diskutē par visneiedomājamākajām lietām saistībā ar šo telefonu.

Īpaša aplikācija, kuru vēlos izcelt, ir Locus kartes. Tā piedāvā visu funkcionalitāti, ko es no šādas aplikācijas sagaidu – iekešot vairāk nekā 10 dažādu veidu kartes offline, ielādēt KML failus, kurus esmu izveidojis Google Maps vai Google Earth, pievienot interesējošos punktus, sadarbība ar c:geo aplikāciju, kas ir labākā slēpņošanas aplikācija android vidē. Tāpat tajā var veikt sava maršruta saglabāšanu ar visu statistiku, kā arī vēl daudz citas lietas, kuras nevaru te īsumā uzskaitīt. Jālieto ir tieši šīs programmas versija 1.5.1, jo tā ir pēdējā versija, kas darbojas ar lielo kvantumu karšu. No nākamās versijas, pēc Google un citu gigantu lūguma, viņu kartes ir izņemtas un ir palikušas tikai OpenStreet kartes, kas pašas par sevi ir pat ļoti labas, tomēr reizēm ir vēlme arī pēc satelītattēliem, jūras kartēm vai kā cita. Izmantojot šo programmu arī plānojām pārgājienu maršrutus mūsu ceļojumā uz Madeiru. Un tur attēlotie maršruti ir saglabāti tieši ar šo programmu un šo tālruni. Runājot par baterijas laiku, uz ZTE Blade telefona maršruta saglabāšana pie izslēgta ekrāna darbojās aptuveni 8-9 stundas, kas ir pietiekami daudz viena vienas dienas pārgājiena fiksēšanai.

Atpakaļceļā no Madeiras lidojām caur Londonu. Tur lidojumu starplaikā no Gatwick lidostas ar vietējo autobusu aizbraucām līdz Crawley pilsētai, kur pēc pozitīvās pieredzes ar jau iegādāto telefonu, nopirkām tādu arī Valdai, šoreiz jau par daudz pievilcīgāku cenu 🙂 Pēdējais, ko vēlos piebilst, ir tas, ka, manuprāt, šis ir šobrīd labākais price/performance android telefons (vismaz tāds tas bija brīdi, kad to nopirku es).