Archive for the 'Life' category

Velozagšanas kultūra Zviedrijā

Apr 29 2014 — Life, Zviedrija

Parasti velosipēdam saslēdzu tikai aizmugurējo riteni. Tā Zviedrijā dara lielākā daļa cilvēku un tas tiek atzīts par pietiekami drošu veidu, lai kāds ar tavu braucamo tā vienkārši neaizripinātos prom. Tomēr, ja es to atstāju kaut kur uz ilgāku laiku par pāris dienām, tad gan to parasti pieslēdzu arī pie kaut kā ne tik viegli pārvietojama. Šāda vajadzība radās arī pagājušajā piektdienā, kad man vajadzēja atstāt savu braucamo uz 4 dienām, tāpēc pieslēdzu to pie velonovietnes ar ķēdi un piekaramo atslēgu, kā arī saslēdzu aizmugurējo riteni. Bija tikai viena problēma – aizmirsu izņemt atslēgas no slēdzenes. Tajā smuki karājās gan riteņa saslēgšanas atslēga, gan piekaramās slēdzenes atslēga, kā arī bonuss – atslēga no mana skapja. Un tikai vakardien, kad man vajadzēja tikt savā skapī, sapratu, ka nekur nevaru atrast atslēgas. Domāju, vai tiešām es varētu būt tās atstājis savā velosipēdā?

Šorīt aizbraucu uz vietu, kur atstāju savu velo, un tavu brīnumu – tas stāv kā stāvējis ar visām atslēgām “aizdedzē”. Tātad četras dienas velosipēds nostāvēja praktiski nepieslēgts (jo atslēgas bija velosipēdā) un tas pilnīgi nevienu neinteresēja. Nepretendēju, ka mans velosipēds ir kaut kas ļoti iekārojams, patiesībā tas ir diezgan prasts un pat ļoti nobraukts, tomēr sava veida rādītājs par velodrošību tas ir. Zviedrijā velosipēdus zog ļoti reti. Jā, ir rajoni, kuri nav tik droši un es neriskētu atstāt savu velosipēdu tajos uz vairākām dienām, bet nav tāda rajona, kur es nevarētu atstāt velosipēdu uz pāris stundām, par to vispār nesatraucoties un nedomājot.

Ja tomēr gadās, ka velosipēdu nozog, tad to parasti var izskaidrot ar vienu no trim iemesliem:

  • Velosipēds ir tiešām vērtīgs (maksā 700 EUR un uz augšu) un zagļi zin, ko dara. Šādu velosipēdu neieteiktu atstāt tā vienkārši “uz ielas”.
  • Velosipēds ir dramatiski sliktā stāvoklī (norūsējis, varbūt ar caurām riepām) un cilvēki, domājot, ka tas ir pamests, no tā atbrīvojušies. Šādas tīrīšanas (kad tiek aizvesti arī pamesti velosipēdi) parasti notiek divreiz gadā – pavasarī un rudenī, konkrētais laiks atkarīgs no rajona.
  • Kāds (parasti jautrā prātā) jūsu velosipēdu vienkārši paņēmis kā pārvietošanās līdzekli. Gadās, ka piektdienas naktī piedzērušies studenti saprot, ka ir nakts vidus, kopmītnes ir tālu, transports kursē reti vai vajadzīgajā maršrutā vairs nekursē vispār. Un, ja visām šīm sakritībām pa virsu gadās vēl kāds tuvumā esošs nepieslēgts velosipēds, tas var tikt izmantots kā braucamais uz mājām. Tiesa pie šīm mājām tas arī tiks pamests. Tāpēc, ja esat atstājuši velosipēdu relatīvi netālu no kādas studentu pilsētiņas, iespējams, ir vērts apstaigāt šo campus un paskatīties, vai savu rumaku nevarat atrast tur, pirms zvanīt policijai.

Un tad, protams, ir niecīgi niecīgā iespēja, ka kāds tiešām apzināti nozadzis jūsu ne pārāk ievērības cienīgo velosipēdu vienkārši tāpat. Bet šāda iespēja tiešām ir ļoti maza.

Lai arī tikko izlielījos par augsto drošību Zviedrijā, manai kolēģei tieši tajā pašā dienā, kad es sapratu, ka esmu atstājis savu velosipēdu nepieslēgtu, nozaga viņas braucamo. Tas tika nozagts no privātmājas teritorijas, kur tas bija novietots zem nojumes. Dīvainā kārtā zagļi ir paņēmuši viņas velosipēdu, bet vietā atstājuši citu. Ja var ticēt viņas vārdiem, tad tas, kas ir atstāts, ir pat labāks nekā tas, kas tika nozagts. Visai dīvaina situācija. Šobrīd viņa kontaktējas ar policiju, lai iesniegtu ziņojumu par savu nozagto velosipēdu un noskaidrotu, ko darīt ar “jauno”, kas viņai atstāts vietā. Arī viņi ir apmulsuši.

Tagad neliela atkāpe, pārlecot pāri Baltijas jūrai uz Latviju. Lai arī lielākā daļa cilvēku, kā galveno iemeslu vārgajai velosatiksmes attīstībai Latvijā min veloceliņu trūkumu, es domāju, ka ir vēl kāds, iespējams, pat daudz svarīgāks iemesls – velosipēda drošība. Tu nevēlēsies ikdienā lietot savu braucamo, ja nebūsi drošs, ka pēc neliela izbrauciena un iepirkšanās 5 minūšu attālajā veikalā, varēsi atrast to tajā pat vietā, kur atstāji. Tāpat pamatīgi nosist apetīti uz velobraukšanu varētu fakts, ka pēc tam tas būs jāstiepj augšā uz, teiksim, ceturto stāvu. Diez vai kāds riskētu atstāt velosipēdu tā vienkārši pieslēgtu uz ilgāku laiku. Ir dzirdēti pat gadījumi, ka velosipēds ir nozagts no balkona. Lai cilvēki vēlētos lietot velosipēdu, to lietošana ir jāpadara maksimāli ērta. Un to nevar panākt tikai ar veloceliņu vai velojoslu izveidi. Ir jāpanāk, lai cilvēki justos droši ne tikai satiksmē, bet arī brīžos, kad viņi ar velosipēdiem nepārvietojas.

Velkot paralēles ar auto – politiķi uzliek īpaši augstu maksu stāvvietām pilsētas centrā, lai autovadītāji vairītos tur novietot automašīnas. Līdzīgi šobrīd ir ar velonovietnēm. Katrai no tām ir sava “maksa” – iespējamība, ka velosipēdu no tās nozags. Piemēram, stāvvieta pie milzīga tirdzniecības centra ir daudz “dārgāka” nekā stāvvieta pie mazā piemājas veikaliņa, pa kura logu ir iespējams redzēt savu velosipēdu. Stāvvieta pie darba vietas, kas neatrodas norobežotā teritorijā, varētu būt ļoti dārga. Šī maksa nav jāmaksā uzreiz, bet tad, kad velosipēdu nozags, stāvvietas izmaksas varētu būt daudz lielākas nekā tad, ja visu šo laiku būtu braukts ar automašīnu. Lai cilvēki gribētu pārvietoties ar velosipēdu, no šīs stāvvietas “maksas” ir jāatbrīvojas.

Tie, kas kaut brīdi padzīvojuši vidē, kur par šādām lietām vienkārši nav jādomā, sapratīs, cik tas ir svarīgi un ka there’s no going back.

 

No responses yet

Kā strādā lielās korporācijas

Apr 04 2013 — Life

Nesen atgadījās kāds interesants notikums. Veicu pirkumu pie pasaules lielākā online tirgotāja – Amazon, bet pēc pāris dienām pamanīju, ka cits internetveikals tai pašai precei ir nolaidis cenu vēl nedaudz zemāk. Tā kā pie Amazon biju pasūtījis vairākas preces, tad negribēju atcelt vienu no precēm un pasūtīt citur, bet arī atstāt to tā negribējās, jo arī 20$ tomēr ir nauda.

Sazinājos ar Amazon klientu servisu, jeb pareizāk sakot viņi sazinājās ar mani, lai pateiktu, ka “rūpējas par manu pasūtījumu”. Atbildēju uz viņu vēstuli, pieminot konkurenta zemāko cenu un apvaicājos, vai nevaram kaut kā sarunāt “price match”. Diemžēl saņēmu negatīvu atbildi, jo, izņemot TV produktus, viņi “price match” taktiku vairs nepielieto, tomēr pateicās par manu modro aci un ieteica paziņot Amazon produkta lapā par atrasto zemāko cenu.

Es, nedaudz naivs būdams, domāju, ka šajā vēstulē bija zemteksts un, ja es paziņošu par šo zemāko cenu, tad arī Amazon varbūt savu cenu nomainīs un tad es kaut kā varēšu sarunāt, lai arī manam pasūtījumam piemēro šo jauno, nu jau samazināto cenu. Tā arī rīkojos – aizgāju uz Amazon produkta lapu, aizpildīju formu par zemāku atrasto cenu. Nepagāja pat pusstunda, kā arī Amazon bija nomainījis cenu uz manis iesniegto. Tad nu ķēros klāt un rakstīju epastu klientu servisam ar jautājumu, vai nevarētu piemērot manam pasūtījumam jauno Amazon cenu. Uz to ātri vien saņēmu atbildi, ka viņi pateicas, ka es esmu izvēlējies Amazon nevis kādu citu tirgotāju, un, tā kā mans sūtījums vēl nav izsūtīts, tad viņi var piemērot jauno cenu manam pasūtījumam, ko arī izdarīja.

Tādam, manuprāt, ir jābūt labam klientu servisam. Tas viss kopā aizņēma mazāk nekā 3 stundas – momentānas atbildes no klientu servisa, cenas izmaiņa, sekojot konkurentam, mazāk nekā 30 minūšu laikā, un mana pasūtījuma cenas atjaunošana. Tiesa, te jāpiebilst, ka iesniegtā cena bija no tirgus līdera šajā produktu sfērā un arī lielākā Amazon konkurenta, tāpēc ar kuru katru kaktu kantora cenu tas droši vien neizdotos.

3 responses so far

Piegriezās maksāt komisijas maksu

Nov 21 2012 — Life, Zviedrija

Īsāk sakot, pieķēru sevi pie domas, ka, regulāri ceļojot un iepērkoties ārzemēs, visu laiku nākas maksāt komisijas maksu kā par valūtas konvertāciju, tā par naudas izņemšanu no bankomāta. Nav jau lielas tās izmaksas – par valūtas konvertāciju 1.5%, bet par naudas izņemšanu liberālas 35 kronas (2.8 Ls) neatkarīgi no izņemtā naudas daudzuma. Tomēr kāpēc maksāt, ja var nemaksāt? Tā nu es devos savas ideālās kredītkartes/debetkartes meklējumos, un jau pēc neilga laika uzgāju karti, kurai nav ne gada maksas, ne valūtas konvertācijas maksas, ne komisijas maksas par naudas izņemšanu no bankomāta, vienalga vai tā ir Zviedrija vai cits pasaules nostūris, turklāt tai ir pieejams bezprocentu kredīts līdz 60 dienām (līdz nākamā mēneša beigām). Tiesa šis bezprocentu kredīts nedarbojas, izņemot naudu no bankomāta ārzemēs, tādā gadījumā uzreiz ir jāsāk maksāt procenti par izņemto summu, bet tā kā plānoju kartes kontā ieskaitīt naudu, pirms to tērēt, tad domāju, ka arī šie procenti man nedraud. Aizmirsu vēl pieminēt tādu “sīkumu” kā bonusā tam visam ir arī bezmaksas ceļojumu apdrošināšana. Te gan vismaz 75% no ceļojuma jābūt apmaksātiem ar šo karti, bet tāpat patīkami. Šī karte ir GE Money Bank MasterCard kredītkarte. Kartei pieteicos, redzēs vai viss būs tik skaisti, kā šobrīd izskatās. Alternatīva šai kartei ir ICA Bankkort Plus, kurai ir viss līdz šim pieminētais, vienīgi klāt nāk gada maksa, kas ir 324 kronas gadā. Te es, protams, runāju par Zviedrijā pieejamajām kartēm.

Neesmu informēts, vai Latvijā ir kāda karte ar samērīgu gada maksu, kurai nav ne komisijas maksas par valūtas konvertāciju, ne maksas par naudas izņemšanu no bankomāta ārzemēs. Man (līdz šim mīļajā) Swedbank vairs nav pieejama neviena bezmaksas karte, turklāt tām visām ir gan salīdzinoši liela valūtas konvertācijas maksa, gan maksa par naudas izņemšanu ārzemēs. Ja kādam ir informācija par kaut ko līdzīgu kā aprakstīju augšā, tikai Latvijā, labprāt uzklausīšu.

2 responses so far

Relatīvā dzīves dārdzība

Jul 06 2012 — Life

Bieži gadās lasīt par pasaules dārgākajām valstīm vai pilsētām. Tiek pat sastādīti dažādi topi ar dažādu pilsētu dzīvošanas izmaksām. Gandrīz vienmēr šo topu augšgalā manāma Londona, tomēr tieši šīs pilsētas godpilno augsto vietu es gribētu apstrīdēt. Jā, vidēji tā varbūt arī sanāk viena no dārgākajām, tomēr, manuprāt, tajā ir diezgan liela plaisa starp to, kā dzīvo vistaupīgākie un visizšķērdīgākie. Te es īpaši vēlos uzsvērt, ka nerunāju par nabagajiem un bagātajiem, jo mans uzskats ir, ka pastāv iespēja dzīvot arī ar ierobežotiem finansiālajiem līdzekļiem, būtiski nezaudējot dzīves kvalitāti. Īpaši jau Apvienotajā Karalistē, kur ir tāda izcila komūna kā http://www.moneysavingexpert.com/. Tā tev pateiks kurā brīdī pārslēgties uz kuru gāzes vai elektrības piegādātāju (jā, citās valstīs ir iespēja izvēlēties, no kā pirkt gāzi un elektrību), kura no maksājumu kartēm tev šobrīd būtu visizdevīgākā, kā vislētāk rezervēt viesnīcu, kuru mobilo pakalpojumu pieslēgumu izvēlēties. Latvijas interneta komūnā šādus cilvēkus bieži mēdz dēvēt par santīmp***m. Neiedziļināšos savstarpējos cieņu aizskarošos apvainojumos, jo pats drīzāk būtu pieskaitāms pie šīs grupas nekā otrā galējībā, tomēr arī te ne vienmēr runa iet tikai par santīmiem. Protams, ir cilvēki, kuru laiks ir dārgāks par dažu santīmu ietaupīšanu, tomēr ir arī cilvēki, kuriem katrs santīms ir no svara. Turklāt bieži vien runa iet nevis par santīmiem, bet gan vairākiem desmitiem latu ietaupījumu. Un ja tas ir ilgtermiņa ietaupījums, kā, piemēram, elektrība vai mobilie sakari, tad ietaupījums ātri vien var sasniegt arī vairākus simtus latu. Tātad iespējas ietaupīt pastāv.

Continue Reading »

No responses yet

Mana klase ārzemēs

Mar 08 2012 — Life

Tā kā emigrācijas tēma man ir diezgan tuva, tad izlēmu papētīt, kur šobrīd dzīvo mani bijušie klasesbiedri un klasesbiedrenes. Par visiem informāciju iegūt neizdevās, bet izrādās, ka no divdesmit pieciem, par kuriem man ir diezgan liela pārliecība, septiņi šobrīd vairs nedzīvo Latvijā. Tātad 28% no manas bijušās klases ir aizbraukuši prom no Latvijas. Te tev nu bija tautas saskaitītie divi miljoni. Labi, iespējams, ka šis skaitlis nav nemaz tik aplams. Īpaši ņemot vērā manis iepriekš veikto pētījumu par patiesajiem emigrācijas apmēriem Latvijā, kurā (diezgan precīzi) prognozēju, ka no Latvijas aizbraukuši aptuveni 250 tūkstoši iedzīvotāju. Starp citu, Latvijas vēstniecība Londonā meklē jaunas telpas, jo esošās esot par mazu tik liela daudzuma cilvēku uzņemšanai. Lēš, ka Lielbritānijā šobrīd dzīvo jau vairāk nekā 100 000 latviešu.

Tāda, lūk, izskatās mana bijusī klase 2012. gadā.

No responses yet

Pasaule bez garšas

Feb 07 2012 — Life

Nu jau aptuveni divas nedēļas mokos ar kaut kādu šausmīgu vīrusu vai baktēriju, kas ir pārņēmusi mana organisma elpceļu sistēmu. Pastāv pamatotas aizdomas, ka tās varbūt ir bijušas pat divas secīgas infekcijas. Pēdējās 5 dienas man ir pilnībā pazudusi smaržas un garšas sajūta. Nav jau nekāds brīnums par to garšas sajūtu, ņemot vērā, ka patieso ēdiena garšu mēs sajūtam ar tā smaržu (http://www.youtube.com/watch?v=2-x9E1xUxqc via @janiskr). Un ar “pazudusi” es domāju tā pa nopietnam pazudusi. Es varētu pat dzert benzīnu bez problēmām, jo es nejustu pat ne mazāko kripatiņu tā smaržas. Es paņemu Extra Stark (īpaši stipro) mentola konfekti – pilnīgi nekādu emociju, es ieelpoju svaigi sarīvētu parmezāna sieru – pilnīgi nekādu sajūtu. Ir gan arī dažas pozitīvās puses smaržas sajūtas neesamībai – gaiss vienmēr ir svaigs un neliekas sasmacis, mājās vienmēr viss smaržo neitrāli – gan virtuvē, gan… tualetē pēc kārtīgas meksikāņu maltītes.

No ēdiena garšas es varu atšķirt tikai – sāļš, rūgts, salds, bet pat šīs sajūtas ir savādākas, jo salds nav tāds salds, kādu es biju iztēlojies pirms tam. Mani pēdējā laika komentāri par ēdienu ir aptuveni šādi: “Mmm, diezgan laba tekstūra.” vai arī “Labs sāls daudzums ēdienā.” Mana atbilde uz jautājumu, ko es vēlētos ēst, ir “Vienalga, es tāpat nejūtu garšu.” Es mierīgi varētu ēst vienus pašus makaronus katru dienu, jo atšķirības manā gašas sajūtā tāpat nebūt. Un tas mani tracina, jo personīgi man ēšana bija un es ceru, ka arī būs, viena no dzīves lielākajām baudām. Pašlaik es jūtos izmisis un ceru, ka atgūšu savu garšas sajūtu jau tuvākajā laikā. Tikmēr man ir jābauda pasaule bez garšas un smaržas. Bezcerīgi!

 

5 responses so far

Asins grupa

Nov 10 2011 — Life

Dzīvojot Zviedrijā, nākas pielāgoties Zviedrijas laika ritumam un arī zviedru brīvdienām. Tā, piemēram, laikā, kad latvieši svin 18. novembri, man jādodas uz darbu, savukārt tad, kad latviešiem jāstrādā, man iespējams ir brīvdienas. Tā arī šoreiz, apvienojot pāris brīvās dienas ar pāris atvaļinājuma dienām, sanāca brīva nedēļa, ko izlēmām pavadīt Latvijā. Ja labi sagatavojas, tad šādā īsā laika posmā iespējams sadarī diezgan daudz lietu, ko ikdienā varbūt nepagūsi. Bijām aizstaigājuši līdz Innocent Coffee kafejnīcai un beidzot apmeklējām arī slaveno Kalnciema tirdziņu. Vītolberga sieru, ko tur meklējām, gan neatradām, bet varbūt vienkārši bijām ieradušies pārāk vēlu vai slikti meklējām.

Viena lieta, kas mani jau ilgāku laiku tirdīja bija savas asins grupas noskaidrošana. Biju to ielicis arī savā 101 lietas sarakstā, lai neatliktu uz pavisam vēlu laiku. Nav jau tā, ka man vajadzēja viņu noskaidrot kādu īpašu iemeslu dēļ, vienkārši māca ziņkāre. Un, ja gadās kāda akūta operācija, asins grupu tāpat noskaidro uz vietas, nekādus zīmogus pasē vērā neņem. Un, ja nav laika noskaidrot, tad laiž iekšā O- asinis, kas der visiem. Tā vismaz man teica mans kolēģis, izbijis ķirurgs. Tad nu pie reizes, noskaidroju arī to.

No responses yet

Geocaching in Västerås

Aug 28 2011 — Life


No responses yet

Velopārvadājumi

Aug 25 2011 — Life, Zviedrija

Ja agrāk skatījos uz fotogrāfijām ar pārkrautiem velosipēdiem ar zināmu jautrību, tad pēdējā laikā man tā ir kļuvusi par realitāti. Jūtos tā, it kā būtu tikko izbraucis no kādas Indijas šķērsielas, tikai atšķirība ir tāda, ka atrodos Zviedrijā un te tā braukt nav pieņemts.

Sāku pārvietoties tikai ar velosipēdu no šī gada februāra, kad darbā man atņēma stāvvietu un nebija vairs, kur novietot savu auto. Neilgi pēc tam šķīros arī no savas automašīnas. Tad arī iegādājos Gazelle velosipēdu no kādas nīderlandietes, kura tieši šajā laikā taisījās doties atpakaļ uz savu dzimteni. Velosipēds te bija atceļojis no pašas Nīderlandes un, lai arī vecs un nedaudz aprūsējis, ir braucams un vismaz nepiesaista lieku uzmanību. Gazelle ir lielākais un vecākais velosipēdu ražotājs Nīderlandē. Arī pirms tam man jau bija velosipēds, tāds, kas domāts nopietnākai braukšanai, tomēr ar jauniegūto ir ērtāk pārvietoties pa pilsētu un to ir mazāk bail atstāt uz ielas. Lai gan atklāti jāsaka, ka velosipēdus te pārāk daudz nezog.

Tā nu kopš brīža, kad sāku pārvietoties tikai ar velosipēdu, sāku saskarties arī ar dažām, bet uzsveru, tikai dažām, grūtībām. Viena no tām bija došanās iepirkties. Reizēm pirkumu skaits vai izmērs bija tik liels, ka to visu nevarēja ievietot mugursomā. Ar to arī sākās prakse vest lietas uz bagāžnieka. Te talkā nāca viens no labākajiem cilvēces izgudrojumiem – bungee cord. Nezinu pat, kā to īsti nosaukt latviski, sauksim to par gumiju ar āķiem. Ar tiem pie bagāžnieka var piestiprināt visneidomājamākās lietas. Piemēram, 40 ruļļus tualetes papīra.

Lai arī diezgan lielas lietas biju pārvadājis arī līdz šim, šķiet, mana lielākā krava bija tieši šajā nedēļā. Saņēmu no pasta zīmīti, ka jādodas pakaļ pēc sūtījuma. Nebija konkrētas nojausmas, cik liels šis sūtījums būs, patiesībā nemaz tik daudz par to pirms tam netiku domājis. Aizbraucu ar velosipēdu līdz pastam un izņēmu “sūtījumu”. Tas izrādījās aptuveni 100x80x40 cm liels. Svars ap 20kg. Pirmajā brīdī biju drošs, ka uz velosipēda to atvest nevarēšu, bet arī atpakaļ pastā nodot vairs īsti nevarēja. Šajā brīdī talkā nāca manas āziātu prasmes un acumirklī (pēc 20 minūšu čakarēšanās) krava bija nostiprināta uz bagāžnieka.

Ja es atrastos Indijā, tad droši vien saplūstu ar masu un būtu vien tipiskais ikdienas braucējs, bet te, atceļā uz mājām, man likās, ka gandrīz visi atskatījās uz mani aizbraucam. Nokļuvu līdz mājām veiksmīgi, bez nevienas avārijas vai starpgadījuma. Par to, kas bija sūtījumā, jau pēc pāris dienām tepat – blogā.

Jāatzīst, ka šis nav mans vienīgais piedzīvojums ar sūtījumu saņemšanu pastā. Šī paša gada februārī saņēmu kārtējo lapiņu ar uzaicinājumu uz pasta nodaļu. Dīvainākais bija tas, ka tieši tajā laikā nebiju neko pasūtījis. Neko ļaunu nenojausdams, devos uz pastu ar jau pieminēto velosipēdu un mugursomu plecos. Te svarīga piebilde, ka tas bija ziemā. Aizbraucu, iedevu laipnajai pasta darbiniecei savu paziņojumu un sāku gaidīt. Prātā šaudījās dažādas domas par to, kas varētu būs atnācis. Sieviete atnesa salīdzinoši maza izmēra kartona kasti un to lēnām, pat nedaudz neveikli nolika uz galda. Es tikai pabrīnījos par viņas neveiklumu, lai tajā pat mirklī pats aplauztos vēl vairāk. Grasījos vienkārši paķert paciņu sev padusē un doties projām, tikai bija viens bet – paciņa likās kā pienaglota pie galda. Šoreiz ņēmu talkā abas rokas un ar grūtībām un muļķīgu smaidu sejā devos uz blakus galdiņu, lai ieliktu kasti somā. Galvā šaudījās doma par to, ka tās varētu būt hanteles, jo biju par tām ieminējies draudzenei pirms kāda laika un ap šo laiku tuvojās vai tikko bija pagājusi mana dzimšanasdiena. Kaut kā ieliku to kasti somā un braucu uz mājām… Vai es jau teicu, ka ārā bija ziema? Nebija jau jābrauc tālu, vien 4 kilometri. Pa ceļam paspēju nomierināties par neveiklo situāciju un, lai vai kādā veidā es to dāvanu saņemu, tā tomēr ir un paliek dāvana. Atbraucot mājās, viss izrādījās vēl interesantāk – tā bija nevis draudzene, bet mana ģimene, kas man tās hanteles bija atsūtījusi. Šķiet neprāts, sūtīt pa pastu 20-30kg smagu sūtījumu. Izrādās, ka īsts neprāts tas tomēr nav, amazon.co.uk piedāvā bezmaksas piegādi noteiktām precēm virs 25 GBP uz konkrētām valstīm (precīzāk – Belgium, Denmark, Luxembourg, Netherlands, Andorra, Finland, Gibraltar, Greece, Iceland, Ireland, Italy, Liechtenstein, Norway, Portugal, San Marino, Spain, Sweden, Vatican city and Poland). Protams, šo preču tirgotājam jābūt pašam Amazon. Vēl viens plusiņš, dzīvojot Zviedrijā.

No responses yet

Geocaching nightmare

Aug 22 2011 — Life, Zviedrija

Fona mūzika: Kings of Leon – The End.

Bija vēls sestdienas vakars. Visu iepriekšējo dienu un nakti bija lijis stiprs lietus, tomēr mēs saņēmāmies un devāmies sameklēt multislēpni ar nosaukumu Mr. Pettifoggers NIGHTmare No 1. Tas atrodas pie Sandasjön ezera, kas, savukārt, atrodas Nakas rezervāta meža vidū. Todien mūsu rīcībā bija auto, tāpēc bija jāizmanto izdevība un jādodas uz šo rezervātu tieši tad, neskatoties uz ne pārāk labvēlīgajiem laikapstākļiem. Aprakstā bija minēts, ka  slēpni ieteicams ņemt naktī, jo starp tā daudzajiem posmiem izvietoti miniatūri atstarotāji, kurus dienas laikā ieraudzīt būtu praktiski neiespējami. Naktī tiem virsū var spīdināt lukturīti un skatīties vai kaut kur 50-100m rādiusā nav manāms atspīdam nākošais punkts.

Uz slēpni devāmies četratā, kopā ar shotgun&bullet komandu un, spriežot pēc logiem, tā bija darījusi arī lielākā daļa citu slēpņotāju. Kad bijām nokļuvuši līdz rezervāta robežai, atstājām mašīnu stāvvietā un turpmāko ceļu mērojām kājām. Nebija vēl pilnīgi satumsis, tāpēc pa ceļam vēl paņēmām pāris citus slēpņus. Jāsaka, ka šajā rezervātā izvietoto slēpņu īpašniekiem izdoma patiesi strādā. Tur bija sastopami  gan akmeņos iebūvēti konteineri, gan kokos iekārti mākslīgie čiekuri. Tomēr mēs te bijām ieradušies dēļ kaut kā cita – piedzīvojuma naktī. Necerējām, protams, ka tas tiešām izvērtīsies murgā.

Continue Reading »

5 responses so far