Ceļojums uz Budapeštu

Sep 19 2012 — Travel

Cik vēl ir tādu priekšnieku, kas savam darbiniekam uz kāzām uzdāvinātu ceļojumu uz Budapeštu? Es tādu zinu tikai vienu un tas ir manējais – Laszlo. Nedaudz negaidīti jau tas nāca, tomēr atteikties būtu bijis vienkārši nepieklājīgi. Īpaši jau tāpēc, ka biļetes jau bija nopirktas un priekšnieks pats ir no Ungārijas. Tādā veidā viņš gribēja mūs ne tikai iepriecināt, bet arī iepazīstināt ar savu dzimteni, ar kuru viņš ļoti lepojas un kurā viņš patiesībā arī dzīvo, jo uz darbu viņš brauc lido tikai no pirmdienas līdz piektdienai. Budapešatas iepazīšanai mums bija atvēlēta vien nedēļas nogale. Kā izteicās Laszlo, tad tas tikai, lai iekarinātu āķi lūpā, jo mums noteikti vajadzēs tur atgriezties vēl, lai iepzītu ne tikai tās galvaspilsētu, bet arī plašos vīna reģionus un Balatonu. Turklāt mūsu vizīte notika 2011. gada 14.-16. oktobrī, kad Ungārijā jau paliek vēss, jo vasarā tur mēdz būt pat 40 grādus karsts.

Continue Reading »

2 responses so far

Ceļojums uz Portugāles vidieni

Jul 24 2012 — Travel

Jau rakstīju, ka septembris un nosacīti arī oktobris pieskaitāms pie labākā laika, kad kaut kur aizceļot, jo aktīvā tūrisma sezona ir beigusies un lidojumu/viesnīcu piedāvājumi ir pietiekoši vilinoši, lai no tiem nespētu atteikties. Arī šoreiz mēs kritām par upuri šādam piedāvājumam un oktobra vidū devāmies kārtējajā ceļojumā uz Portugāli, šoreiz, lai apskatītu Portugāles vidieni – Lisabonu un tās apkārtni. Te gan jāmin, ka šis bija 2010. gada oktobris un tā arī līdz šim nebija sanācis uzrakstīt piezīmes par šo ceļojumu. Līdz ar to šis būs pietiekoši labs vingrinājums manai atmiņai. Šis ceļojums atšķīrās no citiem ar to, ka līdzi mums bija divi “gidi” – mūsu portugāļu draugi, kuri labprātīgi piekrita mūs iepazīstināt ar savu dzimto zemi. Portugāļi vispār ir ļoti laipni un atsaucīgi, kā arī lepni par savu tautu un valsti. Viņu patriotismu var manīt gandrīz katrā teikumā par un ap Portugāli.

Tā nu 2010. gada 6. oktobrī agri no rīta devāmies ceļā, lai lidotu uz Faro lidostu Portugāles dienvidos. Tas nebija gluži mūsu galamērķis, jo Faro reģions šajā gada laikā ir diezgan tukšs, to varētu salīdzināt ar Lietuvas Palangu ziemā. Tomēr vairāk nekā 4 stundu lidojums, kas abiem turp/atpakaļ izmaksāja vien 30 EUR, lika mums doties tieši uz šo lidostu. Zem jakas, kas paņemta līdzi dēļ lietus sezonas sākuma, bija uzvilkts vien t-krekls, kas 8 no rīta Stokholmā lika nedaudz nodrebināties. Pagaidām nekas neliecināja, ka galamērķī varētu būt ap 20 grādiem. Tomēr uzticējāmies Rodrigo un Karlai, kuri, sazinājušies ar savām ģimenēm, droši ziņoja, ka, lai arī līst, temperatūra ārā turas pietiekami augsta. Nokļuvuši Faro, tālāko ceļu mērojām ar auto. Todien bija jāšķērso teju vai pusvalsts, tāpēc laiku kavējam ar dažādām sarunām. Viņi kārtējo reizi uzjautrinājās par latviešu valodas pērli “karaļu pils”, jo “karaļu” (caralho) portugāļu valodā nozīmē “dzimumloceklis”, savukārt “pils” nozīmē tieši to pašu tikai šo vārdu lieto, runājot ar bērniem. Mums šo vārdu salikumu ceļojuma laikā vajadzēja atkārtot vēl un vēl, jo neviens neticēja, ka “kings’ castle” varētu tulkot šādi. Izbraucot no Faro reģiona, Rodrigo teica, ka tagad mums kādu laiku būs jābrauc pa Alentežu reģionu, kas esot milzīgs līdzenums un līdz ar to tur nav nekā ko redzēt. Nez ko viņi teiktu par Latviju, kas visa ir viens liels līdzenums? Bet Latvijā tas ir savādāk, tur ir pļavas, koki, meži, lauki, kaut kas tāds, kas Portugālē ir retums. Alentežu esot arī viena liela pilsēta Peža (Beja). Te nu arī mums bija vaļa nelielai jautrībai, kas sākotnēji bija pilnīgi neizprotama portugāļiem. Tas, protams, prasīja skaidrojumu no mūsu puses. Portugāļi mēdz diezgan daudz aprunāt un apsmiet Alentežu reģionā dzīvojošus, sakot, ka viņi ir pārāk slinki un lēnīgi, apmēram tāpat kā mēs smejamies par igauņiem.

Continue Reading »

No responses yet

Ceļošana ar minivenu

Jul 20 2012 — 101 things in 1001 days, Travel

Ceļošana ir tāda interesanta padarīšana. Cilvēki brauc prom no savas ierastās vides, komforta zonas, lai tikai izbaudītu ko jaunu. Ceļošanai noteikti ir visdažādākie iemesli un iegansti, katram krasi atšķirīgi un katrs ceļo tikai sev zināmu iemeslu dēļ. Kādam tā var būt pat atkarība, cilvēks vienkārši nevar mierīgi nosēdēt uz vietas un viņam nepieciešams ceļot. Lielākā daļa droši vien vēlas apskatīt jaunas vietas, nobaudīt savādāku ēdienu, izbaudīt citas valsts kultūru, valodu. Ceļošanai var izmantot visdažādākos transportlīdzekļus – no velosipēdiem līdz pat reaktīvajām lidmašīnām, un galu galā var ceļot arī ar kājām. Pēdējos divos ceļojumos izvēlējāmies nedaudz oldschool ceļošanas veidu – minivenu (latviskais termins vieglais autobuss man šķiet ļoti jocīgs, jo autobusu man tā mašīna nepavisam neatgādina). Par to arī šis raksts – par mūsu pieredzi, ceļojot ar šādu auto.

Apsvērumi un izvēles iemesli

Šķiet ceļojums ar automašīnu rada lielu brīvības sajūtu. Ja tev ir auto, tad tu neesi piesiets pie vienas konkrētas pilsētas, kuru apmeklē, neesi atkarīgs no sabiedriskā transporta. Līdz šim gandrīz visos ceļojumos bijām izvēlējušies pārvietoties ar sabiedrisko transportu un, ja godīgi, tad tas vēl joprojām ir mans iecienītākais pārvietošanās veids. Tomēr, ja ir vēlme apskatīt daudz un īsā laika periodā, braukt uz vietām, kur sabiedriskais transports nekrusē, tad automašīnai nenoliedzami ir milzum daudz priekšrocības. Varētu domāt, ka ceļot ar auto ir lētāk, bet tā nebūt nav, jo lēto aviosabierību ērā aizlidot uz konkrētu galamērķi ir daudz ekonomiskāk. Ja runājam par konkrētu ietaupījumu, tad ietaupīt iespējams, izmantojot auto kā naktsmājas. Te, protams, jāpiebilst, ka negulēsi jau pa nakti mazā kompaktklases auto. Ideāli piemērots tam būtu kemperis jeb RV (Recreational Vehicle), bet tas pats par sevi nav lēts. Lēts ne tikai cenas ziņā, bet arī izmaksu ziņā ceļojuma laikā – kemperi bieži nav atļauts novietot stāvvietās pa nakti, kemperiem ir salīdzinoši lieli gabarīti, gan augstuma, gan garuma ziņā, tāpēc, braucot ar prāmjiem, tas bieži iekļūtu citā cenu kategorijā utt. Rezultātā atliek vien izmēros liela vieglā automašīna – minivens. Esmu braucis ar Volkswagen Sharan, bet iekšā tas nemaz nav tik ļoti ietilpīgs un arī par ērtumu varētu strīdēties. Kā ideālais variants tika izvēlēts Chrysler Voyager, jo tas ir gan ērts, gan pietiekami plašs iekšpusē, turklāt sānu durvis tam atbīdās, nevis taisās uz sāniem kā Volkswagen. Alternatīva Chrysler varētu būtu Dodge Caravan, kas ir tieši tas pats tikai zem cita nosaukuma, vai Ford Galaxy, kas ir gandrīz tas pats tikai ar citu virsbūvi un atkal jau ne pārāk ērtajām durvīm. Gan jau ka eksistē vēl arī citas opcijas, bet mēs palikām pie Chrysler Voyager – pietiekami liels, lai tajā varētu palikt pa nakti, bet pietiekami mazs, lai tā tiktu uzskatīta par vieglo automašīnu.

Modificēšana

Lai pilnībā izbaudītu lielā salona priekšrocības, automašīnu būtu ieteicams nedaudz modificēt. Un tāds bija arī mans mērķis, ko arī ierakstīju savā 101 lietu sarakstā – “modificēt minivenu road tripam”. Diemžēl situācija mainījās un pirmajā ceļojumā izlēmām doties ar tādu pat auto, praktiski nemodificētu. Vienīgais, ko izdarījām – “izravējām”  visus aizmugurējos sēdēkļus, kā arī izgriezām no kartona aizslietņus logiem. Lai arī logi ir tonētie, no saules iespīdēšanas sejā tie vieni paši diez ko nepalīdz. Visas mantas sakārtojām pēc izmantošanas biežuma un pielietojuma kastēs vienos sānos, savukārt otros tika ieklāts piepūšamais matracis ar guļammaisiem – tāda uz pāris naktīm bija mūsu guļamistaba. Vairāk nekādas īpašās pārmaiņas mašīnā veiktas netika.

Pieredze

Kopumā braucām ar minivenu divos ceļojumos. Pirmais ceļojums veda no Stokholmas līdz Rīgai, braucot cauri Dānijai, Vācijai, Polijai un Lietuvai. Tas ilga 10 dienas. Savukārt otrais bija ceļojums uz Norvēģijas rietumiem (fjordu zemi) un ilga 12 dienas. Vidēji izvēlējāmies palikt viesnīcā ik pēc 2-3 naktīm, kas, manuprāt, ir optimālākais variants. Viesnīca noder ne tikai spēka, bet arī ūdens uzpildīšanai. Šāda veida ceļojumam noteikti ieteiktu iegādāties plastmasas tvertni ar krānu. Tās pieejamas dažādos izmēros – no 5 līdz pat 25 litri. Pēc mūsu pieredzes 2-3 dienām pietiek ar 10l ūdens, bet var jau braukt arī daudz ekonomiskāk, par to noteikti būs teikt tiem, kas ir burājuši jūrās ar maza izmēra jahtām. Patērētā ūdens daudzumā ietilpa gan ēdiena gatavošana, gan sejas noskalošana no rītiem, gan zobu tīrīšana un roku mazgāšana. Runājot par ēst gatavošanu, otrajā braucienā uz Norvēģiju bijām sarūpējuši arī gāzes baloniņu un degli, ko parasti ņemam līdzi pārgājienos. Tas mums palīzēja gan no rītiem uzvārīt siltu tēju vai auzupārslu putru, gan citas reizes pagatavot arī silto ēdienu, kad bijām pavisam prom no civilizācijas. Ļoti ieteicams darbarīks, ko ņemt līdzi.

Vēl šādā ceļojumā noteikti ir jāņem līdzi arī lādētājs telefonam un citām elektronikas iekārtām. Labākais, ko es esmu atradis ir pāreja no auto 12V uz 2x USB. Un gandrīz visas iekārtas mūsdienās iespējams uzlādēt ar USB kabeli. Šādas pārejas ne vienmēr ir kvalitatīvas, bet pa pāris latiem no ebay var pasūtīt diezgan pieklājīgu pārveidotāju. Svarīgākais, uz ko skatīties, veicot pasūtījumu, būtu cik ampērus tas dod ārā. Personīgi es esmu atzinis par labu šādus, kas ir ar divām USB izejām, no kurām viena parasti domāta iPad (2A), jo tas prasa lielāku strāvas stiprumu, bet otra ir 0.5A vai 1A.

Dodoties ar auto uz aukstāku klimatu, aktuāls ir arī jautājums par to, cik silti ir nakšņot automašīnā. Diez ko siltāk par telti nav, jo galu galā tas ir viens milzīgs bleķa gabals, kurš diezgan ātri atdziest, lai arī cik karstu to uzkarsētu pirms doties gulēt. Patiesībā es ieteiktu auto pārāk nekarsēt pirms gulētiešanas, jo, pirmkārt, tas liks jums pastiprināti svīst, no kā mašīna diezgan ātri piesmaks, otrkārt, auto tāpat diezgan ātri atdzisīs, lai cik stipri viņš arī nebūtu uzsildīts. Ieteiktu to uzsildīt pietiekami siltu, lai komfortabli aizmigtu, bet par gulēšanu siltumā rūpēties citā veidā. Tas, cik silta būs gulēšana, atkarīgs tikai un vienīgi no guļammaisa, bet domāju, ka te nav īstā vieta gari un plaši aprakstīt guļammaisus raksturojošās īpašības. Tomēr viena lieta, ko es varu ieteikt, un tā attiecināma uz jebkuru gulēšanu (nosacīti) brīvā dabā – velciet cepuri. Jā, tas, ka cilvēks caur galvu zaudē lielāko daļu siltuma varbūt arī ir mīts, tomēr tā kā tā ir vienīgā ķermeņa daļa, kas guļot guļammaisā paliek neapsegta, tad uzvelkot cepuri, tik tiešām sajūtas būs siltākas.

Pozitīvais

  • ceļojot ar automašīnu var izbaudīt pilnīgu brīvību: braukt kur vēlies, piestāt kur un kad vien vēlies
  • nav laikus jāizplāno maršruts, jārezervē viesnīčas, hosteļus vai cita veida naktsmājas; palikt pa nakti iespējams gandrīz vienalga kur, lai tik būtu iespējams novietot automašīnu
  • var ieekonomēt daudz finansiālo līdzekļu, īpaši tādās valstīs, kā Norvēģija
  • ir daudz lielāks stimuls piecelties agrāk no rīta, līdz ar to ceļojumā var redzēt un piedzīvot daudz vairāk; tāpat kā ir iemesls iet gulēt vēlāk un atkal gūt vairāk piedzīvojumu

Negatīvais

  • lai arī auto ir plašs, gulēšana tajā nav diezko ērta (es gan par to pārāk nesūdzējos, bet ilgstošam ceļojumam arī es neizvēlētos šādu variantu)
  • guļot automašīnā, tā diezgan ātri sasmok, jāizmanto ventilēšanas iespējas (tāpat kā teltīs)
  • reizēm tomēr ir diezgan grūti atrast piemērotu naktsvietu, īpaši lielāku pilsētu tuvumā, tomēr nenoliedzami vienkāršāk kā meklējot, kur pārnakšņot ar telti
  • nākas nosacīti ļaunprātīgi izmantot publiskās vai degvielas uzpildes stacijas tualetes, tomēr tā kā degviela jāpilda šā kā tā, tad varbūt tik ļaunprātīgi tas nemaz nav

Secinājumi

Pēc diviem aizvadītajiem ceļojumiem varu teikt, ka šāda veida ceļošanai nav ne vainas, bet tā tomēr neizrādījās tik aizraujoša un forša, kādu es to biju iztēlojies pirms tam. Īsiem ceļojumiem salīdzinoši netālu no mājvietas tas noteikti ir tieši laikā un nav jālauza galva par visu citu, bet, lai tādu izmantotu garākiem ceļojumiem, būtu tiešām sevi visu jānodod ceļošanai. Es nesaku, ka tas ir slikt, gluži otrādi, es pats tā kādreiz vēlētos izdarīt. Tomēr minivenu atdevām uz pārdošanu citu iemeslu dēļ, tāpēc pagaidām ar šādiem ceļojumiem iepauzēsim. Kārtīgāka minivena pielāgošana, izveidojot platformu gultai zem kuras varētu salikt citas mantas, kā arī nodalījumu izveide dažādām lietām noteikti būtu uzlabojusi pieredzi, bet to ņemšu vērā, ja kādreiz izdomāsim ko tādu atkārtot vēlreiz.

4 responses so far

European road trip

Mani vienmēr ir tirdījusi doma veikt tādu kārtīgu Eiropas apceļošanu ar auto. Tomēr vienmēr, kad apsēžos un iespējamajam maršrutam sarēķinu veicamos kilometrus, secinu, ka tas aizņemtu pārāk daudz laika. Tāds kārtīgs Eiropas mēroga road trip prasītu vismaz 8000km. Un tas ir tikai tīrais maršruts, kam klāt jāpierēķina savi 20%, lai nobrauktu nost no lielajiem ceļiem un apskatītu ieplānotos objektus, kā arī savu tiesu paņems nomaldīšanās no pareizā ceļa. Kopā sanāktu gandrīz vai desmit tūkstoši kilometru.  No personīgās pieredzes varu teikt, ka, lai izbaudītu ceļojumu un justos komfortabli, vairāk par 200km dienā braukt nav ieteicams. Un 10000 dalīti ar 200 veido apaļas piecdesmit dienas. Tāds būtu nepieciešamais laiks, lai, atklāti sakot, visai virspusēji apbraukātu vien aptuveni pusi Eiropas valstu. Un kamēr es neesmu piepildījis savu dzīves sapni un kļuvis pats savas laimes kalējs (nestrādājot The Man), tikmēr man 50 dienas nepārtraukta atvaļinājuma neredzēt kā savas ausis.

Tādas bija manas līdzšinējās pārdomas par šādu ceļojumu. Tomēr tad dzīve izstrādāja nelielu pārsteigumu un šī gada janvārī kā tādu Ziemassvētku/Jaungada pārsteigumu saņēmu īres līguma uzteikumu no dzīvokļa īpašnieka, no kura līdz šim bijām īrējuši dzīvokli Stokholmā. Jāizvācas bija līdz pirmajai aprīļa nedēļai. Intensīvas meklēšanas rezultātā atradām jauno mājvietu, tomēr tajā ievākties varējām vien no aprīļa beigām. Līdz ar to sanāca, ka gandrīz vai pusmēnesi bijām bez noteiktas dzīvesvietas. Un tā kā dzīvot viesnīcā tajā laikā vai meklēt pagaidu variantu, kas Stokholmā arī nav viegli, nevēlējāmies, tad izlēmām, ka šajā periodā varētu labāk paceļot, jo izdevumi sanāktu tikpat lieli, kā paliekot kādā lētā viesnīcā/hostelī. Pirmā doma bija doties uz sen iecerēto galamērķi – Norvēģiju, bet kā jau var noprast pēc virsraksta, izlēmām, ka šajā laikā Norvēģijā vēl ir pārāk auksts, tāpēc devāmies uz Eiropu. Par Eiropu to saukt varētu ļoti nosacīti, jo atkal jau ierobežotā laika dēļ tas bija vien ātrs izbrauciens caur Zviedriju, Dāniju, Vāciju, Poliju, Lietuvu un Latviju.

Kādam ceļš caur Vāciju un Poliju varētu šķist garlaicīgs, jo 90-tajos gados, kad ceļošana ar lidmašīnu vēl nebija tik pieejama, dodoties uz Eiropu, šis ceļš bija jāmēro ikreiz. Nenoliegšu, ka arī mani pašu mocīja līdzīgas pārdomas, bet tā kā deviņdesmitajos nebiju liels Eiropas apceļotājs un patiesībā vienīgā reize, kad mēroju šo ceļu, bija atdzenot sev automašīnu no Vācijas, tad tas mani pārāk neuztrauca.

Continue Reading »

4 responses so far

Madeira

Apr 22 2011 — Travel

Marta beigās bijām aizbraukuši tuvāk pavasarim – uz Madeiras arhipelāgu. Patiesībā saka, ka Madeiras salās valda mūžīgais pavasaris, jo vidējā gaisa temperatūra tur vienmēr ir 16-22 grādu robežās, kā arī puķes un koki uz salas zied cauru gadu, kulmināciju sasniedzot maija sākumā, kad tur tiek rīkots ziedu festivāls. Madeira atrodas Atlantijas okeānā, aptuveni 1000km no Eiropas un 500km no Āfrikas kontinenta krastiem. Pateicoties tās vienmērīgajam klimatam, nav tik ļoti svarīgi, kad uz turieni doties, tiesa jāņem vērā, ka ziemas mēnešos tur līs daudz vairāk. Vislielākais tūristu pieplūdums droši vien ir uz rudens pusi, kad citviet vasara jau beigusies, bet tur valda tāda kā atvasara. Vienmērīgā temperatūra Madeirā ir pateicoties ģeogrāfiskajam novietojam un siltajām vēja masām. Dienās, kad termometra rādītājs uzkāpj līdz 25 grādiem, liekas, ka ir pat karstāks nekā vidējā Latvijas vasarā.

Madeiras arhipelāgs ir viens no diviem Portugāles autonomajiem reģioniem, otram esot Azoru arhipelāgam, kas atrodas vēl tālāk Atlantijas okeānā. Tomēr Madeira, tās dabas daudzveidības dēļ, vidējam ceļotājam ir daudz pievilcīgāks galamērķis nekā Azoru salas, kur daba vairāk vai mazāk uz visām tās salām ir vienāda, tomēr nekādā ziņā ne mazāk aizraujoša. No sākuma mūs nedaudz baidīja apziņa, ka atradīsimies tik tālu no sauszemes, noslēgti no ārpasaules, bet, kā vēlāk izrādījās, tad sajūtas, esot uz salas ir gandrīz tādas pašas kā atrodoties uz kontinentālās Portugāles. Un, ja vien neuzkāpām kādā virsotnē, apziņa, ka atradāmies uz salas brīžiem pat izzuda pavisam. Arhipelāga galvenā un apdzīvotākā sala, Madeira, ir aptuveni Kandavas novada jeb puses no Gulbenes rajona izmērā, tomēr dabas daudzveidība un atpūtas iespēju tajā ir prātam neaptverami daudz. Arhipelāgā ietilpst arī vēl pāris neapdzīvotas salas, kā arī Porto Santo sala, kas ir aptuveni Ventspils pilsētas izmērā. Porto Santo sala ir krasi atšķirīga no Madeiras, tajā ir diezgan gara balto smilšu pludmale, kamēr Madeirā mums ierasto pludmaļu nav vispār, izņemot dažas cilvēku veidotas, īsas pludmales strēmeles. Starp divām apdzīvotajām salām var pārvietoties vai nu ar vietējo lidsabiedrību, vai daudz lētāku un, manuprāt, interesantāku veidu – ar prāmi. Prāmis starp Porto Santo un Madeiru kursē ik dienu, nopirkt biļetes un sīkāku informāciju par prāmi var iegūt kompānijas mājaslapā http://www.portosantoline.pt. Lai arī bijām ieplānojuši, šoreiz uz Porto Santo salu tā arī neaizbraucām. Acīmredzot 9 dienas bija krietni par maz, lai iepazītu Madeiras arhipelāgu pilnībā.

Nokļūšana

Uz Madeiru visvieglāk nokļūt ar lidmašīnu, tiesa nosēšanās var būt diezgan ekstrēma dēļ spēcīgajām un mainīgajām vēja brāzmām. Tā kā Madeira ir vulkāniskas izcelsmes sala, tad tajā nav praktiski nevienas līdzenas vietas. Un pat, lai iegūtu lidostas skrejceļam nepieciešamo garumu, nācās izveidot speciālu uz pāļiem balstītu platformu. Starp portugāļu pilotiem var dzirdēt šādas sarunas: “Tu esi iesācējs vai arī lido uz Madeiru?”

Mums ar laikapstākļiem palaimējās un nosēšanās noritēja diezgan mierīgi. Uz Madeiru lido vairākas aviokompānijas, lielākajai no tām esot portugāļu kompānijai TAP. TAP piedāvā tiešos reisos no diezgan daudzām Eiropas pilsētām, kā arī samērā augsta līmeņa servisu. Ja esat nolēmuši uz Madeiru doties lētāk, iespējams izmantot easyJet, kas arī piedāvā tiešos lidojumus uz Madeiru no vairākām Eiropas pilsētām. Vislētākās biļetes ar easyJet uz Madeiru ir no Lisabonas un Londonas (Stansted un Gatwick lidostām). Tā kā Lisabona, manuprāt, pati par sevi ir viena no visdārgākajām Eiropas galvaspilsētām lidojumu ziņā, tad loģiski, ka mēs uz Madeiru izvēlējāmies lidot caur Londonu, izmantojot easyJet pakalpojumus. Agrāk uz Madeiru kursēja arī vairāki regulāri prāmju reisi, tomēr šodien vienīgais regulārais maršruts ar prāmi uz Madeiru ir no Portugāles dienvidu pilsētas Portimao. Naviera Armas prāmis kursē vienu reizi nedēļā un brauciens aizņem aptuveni 23 stundas. Tomēr tas nenozīmē, ka Funchal, kas arī Madeiras lielākā pilsēta, nav populāra prāmju vai kuģu pieturvieta. Tajā regulāri piestāj appasaules vai transatlantijas prāmji. Gandrīz katru dienu, ko pavadījām uz salas, ostā bija pietauvojies cits prāmis. Viens par otru iespaidīgāks. Funšalas promenādē bija iespējams iegādāties arī fotokartiņas ar lielākajiem pasaules prāmjiem, kas pietauvojušies Funšalas ostā. Interesants ir fakts, ka Funšalā var piestāt daudz lielāki prāmji nekā Lisabonā, jo Lisabonā tiem ir jāiebrauc upē, kuras gultne nav tik dziļa, savukārt Funšala atrodas vulkāniskas salas piekrastē, kur kritums ir ļoti straujš.

Funchal port in Madeira

Continue Reading »

19 responses so far

I Shouldn’t Be Alive

Oct 20 2010 — Video

Noskatījos visas trīs pagaidām iznākušās Discovery raidījumu cikla I Shouldn’t Be Alive sezonas. Šis, atšķirībā no, piemēram, Survivor, nav dokumentāls raidījumu cikls, lai arī balstīts uz patiesiem notikumiem. Es pat teiktu, ka tas ir vairāk nekā tikai balstīts uz patiesiem notikumiem, jo tie tiek diezgan precīzi rekonstruēti no patieso varoņu atstāstiem. Viņi arī tiek intervēti raidījuma laikā un darbojas tā aizkadrā, kamēr notikušais tiek uzfilmēts ar aktieru palīdzību.

Katrs raidījums ir veidots par kādu atgadījumu cilvēku dzīvē, kur pēc dabas likumiem un varbūtību teorijām, cilvēkiem visticamāk bija jāaiziet bojā, tomēr viņi izdzīvoja. Raidījuma sākumā vienmēr skatījos, vai aizkadrā intervēto cilvēku skaits saskan ar notikušā piedzīvojušo cilvēku skaitu. Tas savā ziņā bija garants, ka visi cilvēki izdzīvos. Vissmagākā bija pati pirmā sērija, kad gandrīz vai izlēmu pārtraukt šī raidījuma skatīšanos, tomēr saņēmos un noskatījos vēl pāris sērijas, kas mainīja manas domas.

Ja arī cilvēki šajos atgadījumos izdzīvo, viņi ne vienmēr tiek sveikā cauri. Tomēr visvairāk mani pozitīvi pārsteidza fakts, ka, lai arī guvuši neatgriezenisku garīgu un fizisku traumu, viņi ir spējuši saglabāt vai pat uzlabot savu dzīvesprieku un ka šobrīd viņi patiesi spēj novērtēt dzīves vērtību. Piemēram, cilvēks, kurš bija zaudējis kāju no apsaldēšanās kalnos, vēl joprojām turpina nodarboties ar kalnos kāpšanu un ir pat noskrējis maratonu.

Interesants bija arī fakts, ka lielākā daļa lietu, ko viņi darīja, kad iekļuva kādā nelaimē, patiesībā bija kaut kas interesants un aizraujošs, un tikai nepilnīgas sagatavotības vai nelabvēlīgu sakritību rezultātā, viņus piemeklēja kāda liksta. Varbūt izklausās pretrunīgi, bet arī es gribētu darīt lielāko daļu no tā, ko centās paveikt varoņi šajos raidījumos. Varbūt šo raidījumu noskatīšanās liks man pienācīgi sagatavoties un mācīties no viņu kļūdām, bet varbūt saprast, kā izkļūt no šādām situācijām un nenonākt tādās pirmām kārtām.

Pēdējā trešās sezonas sērija tika pārraidīta 2006. gadā, tomēr izskatās, ka nākamā gada janvārī, pēc četru gadu pārtraukuma, raidījums plāno atgriezties. Gaidīšu!

One response so far

12 dienas aiz polārā loka jeb ceļojums uz Zviedrijas ziemeļiem

Nedaudz vairāk kā pirms diviem mēnešiem bijām devušies ceļojumā uz pašiem Zviedrijas ziemeļiem. Mērķis – noiet daļu no slavenās Zviedrijas dabas takas Kungsleden un uzkāpt augstākajā Zviedrijas kalnā – Kebnekaise. Kopumā ceļojums ilga 12 dienas, no kurām 9 tika aizvadītas ārpus mūsdienu civilizācijas – bez ceļiem, apdzīvotām vietām un lielākoties arī bez mobilo sakaru pārklājuma. Ceļojuma rezultāts beidzot ir tapis pieejams video formātā, ko varat noskatīties zemāk. Uz līdzpaņemto mantu svaru tika spēcīgi taupīts, tāpēc nekāds statīvs vai ārējais mikrofons līdzi ņemts netika. Nu ok, ārējā mikrofona nemaz nebija un labi vēl, ka laicīgi tika sagādāta kompakta kamera filmēšanai (Olympus E-P1) ar vairākām baterijām un atmiņas kartēm. Skatieties video un, lūdzu, izsakiet arī konstruktīvu kritiku vai komentārus par video tehnisko pusi, jo ir doma kaut ko tādu veidot arī nākotnē. Jāatzīst, ka šis ir pirmais veikums video pasaulē, tāpēc daudzi trūkumi jau ir pašu pamanīti un, protams, iegūta neatsverama praktiskā pieredze.

Kungsleden and Kebnekaise from Andris Liedskalnins on Vimeo.

Continue Reading »

14 responses so far

Ceļojums uz Portugāles dienvidiem

Jun 06 2010 — 101 things in 1001 days, Travel

Vēl nekad nebiju bijis pie okeāna, vēl nekad nebiju bijis siltajās zemēs, vēl nekad nebiju redzējis tik daudz palmu vienuviet, tā varētu īsumā raksturot mūsu ceļojumu uz pašiem Eiropas dienvidrietumiem. Liekas, ka dienvidiem ir kāds īpašs spēks, kas visu laiku mūs velk uz leju – no sākuma ceļojums uz Zviedrijas dienvidiem, tagad uz Portugāles dienvidiem, varbūt mums, esot ziemeļniekiem, nedaudz pietrūkst dienvidniekiem tik ļoti pierastā karstuma un saules, tāpēc mēs vienmēr raujamies nokļūt kādā siltākā vietā, lai tur pavadītu savas brīvdienas. Bet varbūt tas spēks ir nevis dienvidos, bet manā draudzenē, kura ne par ko nevēlējās pavadīt visas brīvdienas manis piedāvātajos, īsteni ziemeļnieciskajos variantos – pieveicot Kungsleden taku Zviedrijas pašā augšgalā, Arktikā esošajā Svalbārdas arhipelāga salā Špicbergenā vai Islandē. Nepārprotiet mani, nav jau gluži tā, ka es negribētu braukt uz dienvidiem, patiesībā es gribu darīt gandrīz visu, bet ir jāplāno, jāsaliek prioritātes. Ja man kāds jautā “Vai Tu gribētu aizbraukt tur un tur, darīt to un to?”, es gandrīz vienmēr atbildu “Jā, protams!” Vienkārši visu jau izdarīt nav iespējams, tāpēc šogad būs sava veida kompromiss – Algarves reģions Portugāles dienvidos no siltajām opcijām, bet vēlāk vasarā Kungsleden taka Zviedrijas ziemeļos no aukstajām opcijām. Bet nu pēc izplūdušā ievada var mest visas domas pie malas un doties uz vietu, kur vienīgais uztraukums ir nedabūt saules dūrienu vai apdegumu. Kā varēs redzēt, izlasot ceļojuma aprakstu, uztraukumu varētu būt daudz vairāk, bet tā jau laikam gadās tikai mums, kuriem vienmēr izdodas atrast problēmas jeb kā man to patīk saukt – piedzīvojumus.

Praia da Rocha

Continue Reading »

One response so far

Ceļošana mūsdienās

Feb 15 2010 — Movies, Travel

Ceļošana pēdējos gadu desmitos ir būtiski mainījusies. Vienas no lielākajām ir izmaiņas transportlīdzekļu izvēlē. Ja šobrīd lētās aviokompānijas brīvi pieejamas, tad agrāk aviopakalpojumi vidējam iedzīvotāju slānim nebija pa kabatai. Cilvēki pārsvarā izvēlējās lētākus, bet tai pat laikā lēnākus pārvietošanās līdzekļus. Reti kurš uzdrīkstējās sapņot par nedēļas nogales pavadīšanu otrā Eiropas pusē, jo tas gluži vienkārši nebūtu iespējams, pārvietojoties ar sauszemes transportlīdzekļiem, un būtu pārāk dārgi vidējam tūristam,  lai lidotu ar lidmašīnu un pavadītu galamērķī tikai pāris dienas. Ja agrāk cilvēki daudz biežāk ceļoja ar vilcieniem, autobusiem vai personīgajām automašīnām, tad šobrīd šādi pārvietošanās veidi liekas diezgan ekstrēmi, jo dzelzceļa vai autobusa pārbrauciens pāri Eiropai prasa vismaz pusi nedēļas. Manuprāt, tas savā ziņā noved pie zināmas ceļošanas degradācijas, jo cilvēkiem tūrisms vairāk asociējas ar “aizlidoju, apskatīju, atlidoju”, lai gan etimoloģija vārda travel saknes skaidro kā “to make a laborious journey, travel”, kas nozīmē, ka ceļojums ir kā darbs, kā kaut kas grūts, kas jāpaveic, lai pēc tā paliktu sajūta, kā par paveiktu kaut ko lielu, nozīmīgu. Bet, aizlidojot ar lidmašīnu vienā un otrā virzienā, šis kaut kas lielais tiek daļēji sagrauts. Uz visām šīm pārdomām mani vedināja vairāku Micheal Palin ceļojumu sēriju noskatīšanās. Sākot no 1988. gada viņš ir apceļojis pasauli krustu šķērsu, turklāt to darījis pārsvarā bez gaisa pārvietošanās līdzekļiem. Un pārvietojoties pa zemi, ūdeni, tu patiesībā vari iepazīt pasauli, ko apceļo, kamēr debesīs vairāk vai mazāk viss ir vienāds.

Continue Reading »

3 responses so far

Kurp doties?

Nov 02 2009 — Life, Travel

Līdz šim savus ceļojumus lielākoties biju veidojis pēc principa – jābrauc tur, kur lētāk, kur līdzekļi atļaus. Nebraucu, protams, “uz dullo”, tomēr, ja kaut kur bija jālido, tad parasti tas bija kāds no Ryanair maršrutu galapunktiem, uz kuru bija pieejamas lētas biļetes. Un tas, ko tur apskatīšu, tika noskaidrots tikai pēc tam. Tagad, uz to atskatoties, saprotu, ka tam bija gan savi plusi, gan savi mīnusi. Starp plusiem varētu pieskaitīt to, ka aizbraucu uz vietām, kuras savādāk iespējams nekad nebūtu apmeklējis, piemēram, Brēmene man atmiņā palikusi kā viena no top pilsētām. Tomēr mīnuss ir tāds, ka es neapmeklēju tās vietas, kuras patiešām vēlētos.

Continue Reading »

No responses yet