Dokumentālās filmas par latviešu emigrantiem

Apr 19 2010 — Life, Movies

Nesen noskatījos Ivara Zviedra dokumentālo filmu Bēgums par latviešu emigrantiem jeb tā sauktajiem “gliemežu vācējiem”.  Filmu var noskatīties sekojošā adresē, kas, acīmredzot, ir ierakstīta LNT translācija:

http://stagevu.com/video/iqrwzzzchxpw

Dažādus rakstus par filmu var palasīt gan baltic-ireland.ie, gan laikrakstā sveiks.ie, tai skaitā arī interviju ar pašu filmas režisoru vēl pirms filmas iznākšanas. Filmas režisors ir arī televīzijas sēriju SIBĪrija līdzautors, padarot šo kā savu turpinājumu izpētei par latviešu gaitām Īrijā. Par ko tad īsti ir filma? Protams, tā nav par tipiskiem mietpilsoņiem vai kādu veiksmes stāstu, tā ir par melnstrādniekiem, kuri reizēm balansē uz izdzīvošanas robežas un nepārtraukti ir kādam parādā. Šis kāds ir “gliemežu vācēju vadonis” Valdis Budahs, kurš lielākajai daļai no filmā redzamajiem strādniekiem ir palīdzējis nokļūt Īrijā un ir aizdevis naudu, lai uzsāktu tur dzīvi. Viņš organizē mājas īri, pārtikas iegādi, pašu gliemežu lasīšanu, strādniekiem atliek vien maksāt un strādāt. Jā, dažiem izdodas šo to nopelnīt pa virsu, bet daži diezgan ilgu laiku paliek Valdim parādā. Vai viņa rīcību vērtēt pozitīvi vai negatīvi, tas paliek katra paša ziņā. Es vairāk sliecos domāt, ka neviens jau nespiež doties uz Īriju un lasīt gliemežus, tā ir cilvēka paša izvēle, lai arī reizēm viņam varētu likties, ka citas iespējas vienkārši nav.

Filmas nosaukums izvēlēts diezgan interesants. Bēgums tāpēc, ka šos gliemežus var lasīt tikai tad, kad jūra atkāpjas, bet to var uztvert arī kā latviešu bēgšanu prom no dzimtenes. Ir jau cilvēki, kas pārmet Ivaram par to, ka šis ir pasūtījuma darbs, lai tikai parādītu to, cik ārpus Latvijas latviešiem ir grūti un ka viņus citur neviens negaida, lai gan patiesībā ļoti liela daļa dzīvo labi un pārtikuši. Bet es to tā neuztveru, jo filma jau nav veidota par visiem latviešiem, tā neparāda to, kā dzīvo visi latvieši pēc emigrēšanas, tā ir filma par konkrētiem cilvēkiem, kas šajā gadījumā ir gliemežu lasītāji. Arī pats filmas autors saka, ka viņš filmē kaut ko tādu, kur ir stāsts, nevis filmu par visu tautu. Šajā vasarā viņš plānojis doties uz Austrāliju, lai veidotu filmu par to, kā “vecie” latviešu emigranti ķenguru zemē satiekas ar “jaunajiem” iebraucējiem, kas nu par savu mērķi, sakarā ar krīzi, ir izvirzījuši tieši šo zemi. Redzēsim kā viņam veiksies un, iespējams, varēsim sagaidīt vēl kādu dokumentālo filmu no Zviedra.

Mani personīgi interesē šādas filmas, jo arī pats šobrīd esmu emigranta statusā. Bet tas nav vienīgais iemesls, arī pirms tam skatījos daudzas dokumentālās filmas par latviešu izceļošanu uz ārzemēm (skatīt zemāk). Nevarētu teikt, ka tas mani iedvesmoja pārcelties uz dzīvi ārzemēs, patiesībā par to biju domājis jau senāk, jo nejūtos vienai vietai piesiets, patiesībā gluži otrādi – vēlos dzīvot daudz un dažādās vietās savas dzīves laikā, bet palikt kādā konkrētā vietā tikai savas dzīves nogalē. Nu gan aizrunājos tā itkā būtu milzīgs ceļotājs, lai gan patiesībā pat gadu neesmu nodzīvojis ārpus dzimtenes, tomēr iekšēji domāju, ka man viss vēl ir priekšā.

Dokumentālās filmas par latviešu emigrantiem:

  • Viens reiz viens, dokumentālā filma, 2009, Gints Grūbe
  • Bēgums, dokumentālā filma, 2009, Ivars Zviedris
  • SIBĪrija, 7 sēriju televīzijas raidījumu cikls, 2007, Ivars Zviedris, Inese Kļava (http://www.boms.lv/Video.aspx?VID=8424)
  • Atrasts Amerikā, dokumentālā filma, 2003, Sandis Jūra (http://faili.clan.su/load/10-1-0-31)
  • Sprīdītis Amerikā, dokumentālā filma, 2003, Ieva Salmane

Jāatzīst gan, ka “Viens reiz viens” pats nemaz vēl neesmu redzējis, turklāt tā lielākoties ir par jau sen aizbraukušiem latviešiem.

No responses yet

Transsibīrijas ekspresis

Feb 19 2010 — Travel

Pirms kāda laiciņa biju padzirdējis par Transsibīrijas Ekspresi un vēlējos doties ar to ceļojumā uz otru Eirāzijas kontinenta pusi. Braucienā no Maskavas līdz Vladivostokai ar to ceļā jāpavada gandrīz 7 dienas un darīt šajā vilcienā īsti nav ko, kas arī ir galvenais iemesls kas mani atturēja no šī mērķa īstenošanas. Tomēr tas izklausās diezgan iespaidīgi un ekstrēmi, tāpēc pilnībā šo domu atmetis nebiju. Papētījis sīkāk, noskaidroju, ka patiesībā šajā maršrutā kursē četri ekspreši, no kuriem divi ir Ķīnas un divi ir Krievijas. Abu valstu vilcienu sākotnējais maršruts līdz pilsētai Čita pārklājas, bet tālāk Krievijas ekspresis turpina braucienu gar Baikāla ezeru uz Vladivostoku, savukārt Ķīnas ekspresis dodas uz Pekinu caur Mongoliju. No tūristu pieredzes uzzināju, ka labāk izvēlēties Ķīnas vilcienu, jo tā galamērķī tomēr ir ko darīt, atšķirībā no Vladivostokas, kur tā īsti nekā nav. Ķīnas vilcieni arī ir nedaudz modernāki, lai gan neko īpašu no viņiem gaidīt nevajadzētu. Pa ceļam ir pāris skaisti dabasskati, tomēr daba kopumā ir diezgan vienāda un vienmuļa.

Kamēr es biju savu ceļojumu uz laiku atlicis, parādījās Google projekts, kas ļauj mums šo ceļojumu (Maskava – Vladivostoka) veikt virtuāli. Ir iespējams izvēlēties skaistākos ceļojuma posmus, kas ir uzfilmēti un kuru garums svārstās no pāris minūtēm līdz gandrīz stundai. Fonā varam izvēlēties klausīties mūziku, krievu radio vai daiļliteratūras lasāmo gabalu, kas arī būs vienīgais, ko darīt, braucot ar šo vilcienu dzīvē. Diezgan interesants projekts un iespējams aiztaupīs man 14 dienas, ko būtu pavadījis veicot šo ceļojumu.

Tā kā mans brālēns ir uzaudzis Permā, kas arī atrodas šī maršruta pieturu sarakstā, tad pakonsultējos ar viņu, vai ir vērts veikt šādu ceļojumu, uz ko viņa atbilde bija: “Ja Tev nav laba kompānija, ar kuru pavadīt šo laiku, tad šis brauciens būs diezgan garlaicīgs.”

Varbūt arī jums aiztaupīšu laiku, ļaujot nodoties virtuālā ceļojumā, bet varbūt tieši iedrošināšu kādu to izmēģināt.

9 responses so far