Apkārt Veternam ar velosipēdu

Aug 02 2013 — Travel, Zviedrija

Veterns jeb zviedru valodā Vättern ir otrs lielākais ezers Zviedrijā. Tas atrodas Zviedrijas dienviddaļā, aptuveni 250 kilometru attālumā no Stokholmas. Katru gadu jūnija vidū ap to notiek velobraukšanas pasākums Vätternrundan, kura laikā braucēji no visas pasaules mēģina apbraukt ar velosipēdu apkārt ezeram. Šis ir garākais ar tik lielu dalībnieku skaitu organizētais atpūtas velobrauciens pasaulē un ik gadu tajā pulcējas ap 20 tūkstoši dalībnieku. Pirmais šāds brauciens notika 1966. gadā, un vēl joprojām ir 4 dalībnieki, kas tajā piedalījušies katru gadu. Brauciena garums ir nedaudz virs 300 kilometriem, bet ir iespēja braukt arī tikai 150km vai tā saukto “meiteņu braucienu”, kas ir 100 km garš. Velobrauciena laikā tiek aizvērti galvenie ceļi ap ezeru un sacensības var sākties. Ašākie mēģina trasi pieveikt mazāk nekā 9 stundās, kamēr pārējiem tiek dotas maksimums 18-28 stundas laika.

Veterns

Skats uz Veternu netālu no Gränna

Pavisam nesaistīti vai tikai daļēji saistīti apkārt ezeram iet arī veloceliņš Runt Vättern, kas tulkojams kā “Apkārt Veternam”. Šis veloceliņš iet pa maziem lauku ceļiem, mežiem, gājēju ceļiem, veloceliņiem un kur tik vēl ne, bet gandrīz nemaz pa lielajiem ceļiem, pa kuriem brauc Vätternrundan dalībnieki. Pa šo celiņu cilvēki var netraucēti braukt cauru gadu, jo mašīnu tur ir maz un tās visas pieklājīgi sabremzējas tevi apdzenot. Šo maršrutu tad arī mēs mēģinājām pieveikt.

Continue Reading »

2 responses so far

Ceļojums uz Budapeštu

Sep 19 2012 — Travel

Cik vēl ir tādu priekšnieku, kas savam darbiniekam uz kāzām uzdāvinātu ceļojumu uz Budapeštu? Es tādu zinu tikai vienu un tas ir manējais – Laszlo. Nedaudz negaidīti jau tas nāca, tomēr atteikties būtu bijis vienkārši nepieklājīgi. Īpaši jau tāpēc, ka biļetes jau bija nopirktas un priekšnieks pats ir no Ungārijas. Tādā veidā viņš gribēja mūs ne tikai iepriecināt, bet arī iepazīstināt ar savu dzimteni, ar kuru viņš ļoti lepojas un kurā viņš patiesībā arī dzīvo, jo uz darbu viņš brauc lido tikai no pirmdienas līdz piektdienai. Budapešatas iepazīšanai mums bija atvēlēta vien nedēļas nogale. Kā izteicās Laszlo, tad tas tikai, lai iekarinātu āķi lūpā, jo mums noteikti vajadzēs tur atgriezties vēl, lai iepzītu ne tikai tās galvaspilsētu, bet arī plašos vīna reģionus un Balatonu. Turklāt mūsu vizīte notika 2011. gada 14.-16. oktobrī, kad Ungārijā jau paliek vēss, jo vasarā tur mēdz būt pat 40 grādus karsts.

Continue Reading »

2 responses so far

Islande

Aug 28 2012 — Travel

Vasaras karstumā (2012.07.27-2012.08.06) devāmies desmit dienu ceļojumā uz vulkānu zemi – Islandi. Lai arī vēl šodien atmiņā uzpeld pelnu radītie gaisa satiksmes traucējumi no vulkāna, kura nosaukumu normāls cilvēks izrunāt nespēj, nevienu aktīvu vulkānu ceļojuma laikā tā arī neredzējām. Toties redzējām neskaitāmo vulkānu sekas, kas klāja vairāk nekā pusi salas – tās bija porainas struktūras lavas paliekas, kas bija pilnīgi nepiemērotas jebkādas veģetācijas augšanai. Šādas vietas izskatījās pēc Mēness un tā tās sauca arī vietējie. Kad tie stāstīja par to, ko mēs nākamajā dienā varētu apskatīt, viņi rādīja uz kartes šo un to, bet tad piemetināja – tur gan nebrauciet, tur nekā nav, tur ir tikai Mēness. Bet mēs uz Mēness vēl nekad nebijām bijuši, tāpēc aizbraucām paskatīties arī to.

Continue Reading »

No responses yet

Burāšana Stokholmas arhipelāgā

Aug 26 2012 — Travel, Zviedrija

Bija 2012. gada 7. jūlijs, agrs sestdienas rīts, kad mēs sapakojušies devāmies uz jahtu piestātni, lai uzsāktu 9 dienu izbraukumu pa Stokholmas arhipelāgu. Plānos ietilpa izmest arī nelielu līkumu atklātā (Baltijas) jūrā, bet lielāko daļu laika tomēr bija paredzēts burāt salu aizsegā.  Stokholmas arhipelāgs šādiem izbraukumiem ir ideāli piemērots – tas sastāv no aptuveni 30000 salveidīgiem veidojumiem un burāt šādā vidē garlaicīgi nepaliek praktiski nekad. Arī infrastruktūra tur ir attīstīta un viesostu (guestharbor), kur pārnakšņot, netrūkst. Ceļā devāmies četratā – divi precēti pāri, un tas bija iecerēts kā pārbaudījums iespējamam nākamā vai aiznākamā gada braucienam Adrijas jūrā. Kāpēc pārbaudījums? Pirmkārt jau tāpēc, ka ilgstoši uzturoties uz jahtas cilvēkiem mēdz piemesties “jūrasslimība”, bet otrkārt arī tāpēc, ka burāšana ir tāda intīma padarīšana – jūs visu laiku dzīvojat noslēgtā telpā un privātums tur ir svešs jēdziens. Ja izbraucienā pa arhipelāgu vēl ir iespējams izkāpt krastā vai kādā brīdī griezties atpakaļ, tad, piemēram, bracot pāri okeānam, izkāpt nekur īsti nav iespējams un griezties atpakaļ varētu sanākt tik pat ilgi, ja ne ilgāk, kā turpināt ceļu uz priekšu. Burājām ar jahtu, kas nedaudz garāka par 8 metriem un kurai ir divas telpas – viena guļamtelpa un viena dzīvojamā/virtuve ar diviem dīvāniņiem, kas naktī arī transformējas par gultām. Tualete ir aiz aizkarieņiem un atrodas tādā kā skapī starp šīm divām telpām. Manuprāt, tipisks šāda izmēra jahtas iekārtojums. Kā jau minēju, tad tiesības uz privātumu ir diezgan ierobežotas.

Pārbaudījums, manuprāt, noslēdzies ar nepārliecinošu rezultātu, jo, lai arī uzskatu, ka brauciens bija izdevies lielisks, šādas tādas viedokļu nesakritības uz ceļojuma beigām starp mums parādījās, turklāt šobrīd, uz to atskatoties, liekas, ka par kaut kādiem galīgākajiem sīkumiem. Es, protams, pie tā nebiju vainīgs, bet tieši tādās pašās domās droši vien ir arī otra konfliktā iesaistītā puse. Kaut kā pirms tam nebiju aizdomājies par to, cik grūti varētu būt ilgstoši ceļot kopā ar kādu. Ja tā ir ģimene, tad to tu tomēr pazīsti un rēķinies, ka cilvēki ir tādi kādi ir, turklāt nav īpaši grūti “noskaidrot attiecības” iespējama konflikta rezultātā. Savukārt, ja ceļabiedrs ir kāds draugs vai vēl attālāks cilvēks, tad šāda “attiecību noskaidrošana” var izvērsties par vēl lielāku konfliktu. Šobrīd jau ar apbrīnu lasu ceļotāju forumus, kur cilvēki meklē sev ceļabiedrus nedēļu un reizēm pat mēnešu ilgām avantūrām. Manuprāt, tas ir diezgan bīstams solis. Tāpat šobrīd man vairs nešķiet jocīgs appasaules motobraucēju izmēģinājuma brauciens apBaltija pirms lielā ceļojuma, lai noskaidrotu raksturu saderību. Patiesībā man tas pat šķiet vitāli nepieciešams.

Continue Reading »

One response so far

Ceļojums uz Portugāles vidieni

Jul 24 2012 — Travel

Jau rakstīju, ka septembris un nosacīti arī oktobris pieskaitāms pie labākā laika, kad kaut kur aizceļot, jo aktīvā tūrisma sezona ir beigusies un lidojumu/viesnīcu piedāvājumi ir pietiekoši vilinoši, lai no tiem nespētu atteikties. Arī šoreiz mēs kritām par upuri šādam piedāvājumam un oktobra vidū devāmies kārtējajā ceļojumā uz Portugāli, šoreiz, lai apskatītu Portugāles vidieni – Lisabonu un tās apkārtni. Te gan jāmin, ka šis bija 2010. gada oktobris un tā arī līdz šim nebija sanācis uzrakstīt piezīmes par šo ceļojumu. Līdz ar to šis būs pietiekoši labs vingrinājums manai atmiņai. Šis ceļojums atšķīrās no citiem ar to, ka līdzi mums bija divi “gidi” – mūsu portugāļu draugi, kuri labprātīgi piekrita mūs iepazīstināt ar savu dzimto zemi. Portugāļi vispār ir ļoti laipni un atsaucīgi, kā arī lepni par savu tautu un valsti. Viņu patriotismu var manīt gandrīz katrā teikumā par un ap Portugāli.

Tā nu 2010. gada 6. oktobrī agri no rīta devāmies ceļā, lai lidotu uz Faro lidostu Portugāles dienvidos. Tas nebija gluži mūsu galamērķis, jo Faro reģions šajā gada laikā ir diezgan tukšs, to varētu salīdzināt ar Lietuvas Palangu ziemā. Tomēr vairāk nekā 4 stundu lidojums, kas abiem turp/atpakaļ izmaksāja vien 30 EUR, lika mums doties tieši uz šo lidostu. Zem jakas, kas paņemta līdzi dēļ lietus sezonas sākuma, bija uzvilkts vien t-krekls, kas 8 no rīta Stokholmā lika nedaudz nodrebināties. Pagaidām nekas neliecināja, ka galamērķī varētu būt ap 20 grādiem. Tomēr uzticējāmies Rodrigo un Karlai, kuri, sazinājušies ar savām ģimenēm, droši ziņoja, ka, lai arī līst, temperatūra ārā turas pietiekami augsta. Nokļuvuši Faro, tālāko ceļu mērojām ar auto. Todien bija jāšķērso teju vai pusvalsts, tāpēc laiku kavējam ar dažādām sarunām. Viņi kārtējo reizi uzjautrinājās par latviešu valodas pērli “karaļu pils”, jo “karaļu” (caralho) portugāļu valodā nozīmē “dzimumloceklis”, savukārt “pils” nozīmē tieši to pašu tikai šo vārdu lieto, runājot ar bērniem. Mums šo vārdu salikumu ceļojuma laikā vajadzēja atkārtot vēl un vēl, jo neviens neticēja, ka “kings’ castle” varētu tulkot šādi. Izbraucot no Faro reģiona, Rodrigo teica, ka tagad mums kādu laiku būs jābrauc pa Alentežu reģionu, kas esot milzīgs līdzenums un līdz ar to tur nav nekā ko redzēt. Nez ko viņi teiktu par Latviju, kas visa ir viens liels līdzenums? Bet Latvijā tas ir savādāk, tur ir pļavas, koki, meži, lauki, kaut kas tāds, kas Portugālē ir retums. Alentežu esot arī viena liela pilsēta Peža (Beja). Te nu arī mums bija vaļa nelielai jautrībai, kas sākotnēji bija pilnīgi neizprotama portugāļiem. Tas, protams, prasīja skaidrojumu no mūsu puses. Portugāļi mēdz diezgan daudz aprunāt un apsmiet Alentežu reģionā dzīvojošus, sakot, ka viņi ir pārāk slinki un lēnīgi, apmēram tāpat kā mēs smejamies par igauņiem.

Continue Reading »

No responses yet

Azoru salas, 5. daļa (noslēdzošā)

Feb 05 2012 — Travel

Nu jau vairāk kā mēnesi šajā blogā ir bijis klusums. Neesmu pat pabeidzis iesākto Azoru salu ceļojuma aprakstu. Arvien biežāk gadās tā, ka pirms vēl esmu aprakstījis iepriekšējo ceļojumu, esmu jau devies nākamajā, un daži no ceļojumiem te savu dienasgaismu tā arī neierauga. Šoreiz tam bija diezgan attaisnojošs iemesls, jo bijām devušies savā līdz šim garākajā ceļojumā un personīgi es arī pirmo reizi pametu politiskās Eiropas kontinentu. Bijām uz mēnesi aizbraukuši uz ASV austrumu krastu – Floridu un Ņujorku. Par to gan jau arī tuvākajā (vai arī ne tik tuvā?) laikā uzrakstīšu. Ceļojuma aprakstus ir vērtīgi rakstīt ne tikai citiem, bet arī pašam sev, jo tagad, kad pagājuši jau vairāki mēneši kopš bijām Azoru salās, daudzi jo daudzi sīkumi jau ir aizmirsušies. Varbūt rakstīt ceļojuma aprakstu pa daļām nav nemaz tik laba ideja, varbūt jāapraksta viss uzreiz, bet tad var gadīties tik gari apraksti kā Madeira, kuru līdz galam, visdrīzāk, izlasa tikai retais. Varbūt vienkārši jāraksta par būtiskāko un sīkās detaļas jāmet ārā? Lai nu kā – aprakstu par Azoru salām esmu izlēmis pabeigt, lai varu turpināt blogā ar kaut ko svaigu.

Sestā diena

Sestajā ceļojuma dienā, 13. septembrī, devāmies uz salas ziemeļiem, pilsētu ar nosaukumu Ribeira Grande. No tās mērojamā attālumā atrodas dabīgi izveidojušies baseini, kuros ūdens ietek no karstajiem avotiem. Izkāpuši no autobusa, uzreiz devāmies uz informācijas centru, kas atradās turpat autoostas ēkā. Tur mūs sagaidīja, šķiet, laipnākā tūrisma informācijas centra darbiniece, kādu nācies sastapt. Viņa mums pastāstīja ne tikai par karstajiem baseiniem un kā līdz tiem nokļūt, bet arī par labākajiem skatu punktiem pilsētā, kurus dienas otrajā pusē arī apmeklējām. Pats ceļš līdz karstajiem baseiniem bija mērojams kājām un prasīja aptuveni stundu katrā virzienā. Jāiet bija pa asfaltētu vietējo ceļu, bet kā jau novērojām iepriekšējās dienās, nevienam pret to nekādi īpašie iebildumi neradās. Informācijas centra darbiniece jau mūs brīdināja, ka ūdens baseinā vairs nav tik silts kā kādreiz, lai neteiktu remdens, tāpēc lielas cerības uz to nelikām.

Ceļš uz mūsu mērķi, kā jau pie pārgājieniem pieradušiem cilvēkiem, mums nešķita ne garš, ne mokošs un, nokļuvuši galā, devāmies taisnā ceļā uz ūdens tilpni. Pretī mums nāca pāris cilvēki ar dvieļiem uz pleciem un slapjiem matiem, pēc kā secinājām, ka esam uz īstās takas un ka cilvēki šo baseinu tik tiešām vēl izmanto. Galā gan mūs sagaidīja pavisam cita aina – apkārt bija pāris cilvēki, bet baseinā – neviena. Nedaudz saminstinājāmies, bet nospriedām, ka neba velti esam šo ceļu mērojuši, un devāmies iekšā. Drīz pēc tam arī pārējie cilvēki sekoja mūsu piemēram. Ūdens nebija auksts, bet arī par karstu to nenosauksi. Atbilstošākais vārds laikam te būtu “mēreni silts”. Labākā vieta baseinā noteikti bija pie nelielā ūdenskrituma, kurš papildina baseinu ar ūdeni. Tas nāca pa tiešo no “remdenā” avota un tajā ūdens tik tiešām bija silts. Cilvēki uz maiņām izmantoja šo punktu, lai izbaudītu dabīgu pazemes ūdeņu masāžu pār saviem pleciem. Tas noteikti nebija ne tik komfortabli, ne silti kā dažā labā spa, bet tas bija kaut kas daudz vairāk – dabīgi izveidojusies vieta džungļu vidū. Visapkārt tiešām izskatījās kā džungļos, jo koki bija cieši viens pie otra saauguši un starp tiem vijās liānas vai tamlīdzīgi vīteņaugi.

Pavadījām tur aptuveni stundu. Redzējām atnākam un aizejam citus cilvēkus, tai skaitā kādu amerikāņu/portugāļu ģimenīti, kura par šo dabas veidojumu nebija pārāk lielā sajūsmā. Pēc peldes jutāmies pavisam svaigi un atvēsināti karstajā dienā, lai dotos atpakaļ uz Ribeira grande. Tur apskatījām pilsētu un uzkāpām arī uz vietējo izslavēto skatu punktu pilsētas ziemeļaustrumos. No tā varēja pārredzēt gan visu pilsētu, gan milzīgos viļņus, kas sitās pret klinšaino krastu.

Septītā diena – ceļš mājup

Pēdējā diena mūs sagaidīja ar nelielu pārsteigumu – lietu. Līdz šim visas iepriekšējās dienas bija trāpījušās vairāk vai mazāk sausas. Tā kā tūlīt jau plānojām doties projām, tad lietus mūs pārāk nesatrauca, ja nu vienīgi tas, ka ceļu uz lidostu mērojām kājām. Nokļuvām galā nedaudz salijuši, bet arī tas mums nespēja izbojāt garastāvokli par lieliski pavadīto nedēļu un pāragri beigušos ceļojumu. Azoru salās noteikti varētu pavadīt daudz vairāk laika, īpaši jau apceļojot arhipelāga pārējās salas. Iespēja, ka te atgriezīsimies, nav diez ko liela, bet ja tomēr tā notiks, tad daudz precīzāk zināsim, ko tieši te vēl neesam paspējuši apskatīt. Lidojums atpakaļceļā atkal bija ar vienu pieturu Gēteborgā un tad jau mūsu mājas – Stokholma. Laiks te, šķiet bija palicis vēl vēsāks. Nākamajā dienā atkal bija jāatgriežas ikdienas rutīnā un  jāķeras jau pie jaunu ceļojumu plānošanas.

 

No responses yet

Azoru salas, 4. daļa

Nov 12 2011 — Travel

Ceturtā diena

Ceturto dienu, 11. septembri, pavadījām ar somiem pazemē. Gluži visa diena gan tur neaizgāja, bet pazeme bija īsta. Dienas pirmajā pusē bijām devušies vulkānisko alu tūrē. Tā kā pirms aptuveni gada jau bijām pabijuši portugāļu pazemes alās, tad šāda tāda pieredze mums bija, tomēr šīs alas bija pavisam savādākas, jo tajās kādreiz bija tecējusi vulkāniskā lava. Uz Sao Miguel salas sastopamas tikai četras šādas veida alas, no kurām tikai daļu iespējams apmeklēt parastajiem mirstīgajiem. Daudz bagātīgāk apveltīta šajā sakarā ir Pico sala, kur pēc gides teiktā alu ir daudz vairāk kā ceļu uz salas. Gide bija jautra un ik pa laikam bārstīja šādus tādus jociņus, bet, kad uzzināja faktu, ka nākam no Latvijas, tad sāka šausmināties cik ļoti tālu tas esot. Blakus stāvošie somi droši vien bija pat nedaudz greizsirdīgi, jo patiesībā nāk no vēl tālākas valsts, tikai viņiem te neviens nepievērš tādu uzmanību kā mums.

Ejot pa pazemes ceļiem redzējām, ka lava aiz sevis ir atstājusi pēc izskata glumu pārklājumu uz akmeņiem. Skatoties, liekas, ka tie apsegti ar zīda drānu, bet patiesībā tā ir akmenscieta virsma. Bijām gan piekodināti ar rokām neko neaiztikt, tomēr ejot tiem garām, atturēties bija grūti. Tad gide izrādīja mums arī savu tā saukto “dārzu” – tie bija nedaudzie augi un saknes, kas mākslīgā apgaismojuma rezultātā bija sākušas augt pazemē. Šī iemesla dēļ, ejot prom, gaisma tur vienmēr tika izslēgta. Tūres beigās mums vēl piekodināja ierakstīties viesu grāmatā, jo mēs it kā esot te pirmie latvieši. Zinājām, protams, ka tā nav taisnība, bet šai gidei varbūt arī esam pirmie, tāpēc labprāt atstājām kādu liecību par sevi.

Continue Reading »

No responses yet

Azoru salas, 3. daļa

Oct 24 2011 — Travel

Trešajā dienā izdomājām paveikt kaut ko nopietnāku, tāpēc devāmies garākā pārgājienā, kura ietvaros plānojām noiet trīs atsevišķas takas. Viena no tām tika uzrādīta kā īslaicīgi slēgta, bet, tā kā tam ne vienmēr var ticēt, tad izlēmām skatīties situāciju uz vietas un nepieciešamības gadījumā doties atpakaļ. Ceļojumam vajadzēja sākties Azoru salu bijušajā galvaspilsētā Villa Franca Do Campo, bet beigties salas dienvidaustrumos esošajā pilsētā Povocao. Līdz Povocao vajadzēja paspēt līdz pieciem pēcpusdienā, kad no turienes atiet pēdējais autobuss uz Ponta Delgada. Gandrīz viss takas ceļš gāja pa okeāna piekrasti. Tā kā šāda veida taku bijām gājuši arī Madeirā, tad domājām, ka tai noteikti vajadzētu attaisnot uz to liktās cerības.

Autobuss uz Villa Franca Do Campo izbrauca neilgi pēc astoņiem no rīta, tāpēc kārtējo reizi viesnīcā ieturējām agrās brokastis. Iznākot ārā no viesnīcas, varēja redzēt, ka naktī bija lijis, tomēr pa dienu lietu te sastapuši vēl netikām. Visapkārt bija spirgts rīta gaiss, tomēr laiks nebija vēss. Valda bija uzvilkusi jaku katram gadījumam, bet jau līdz autobusa pieturai secināja, ka tajā ir par karstu, un vilka to nost. Ieradāmies Villa Franca neilgi pirms 9:00. Pilsēta izskatījās ļoti interesanta un tajā noteikti varētu pavadīt veselu dienu, tās ielas bija izrotātas ar kokos iekārtām dažādu krāsu spuldzītēm. Tās te palikušas no vēl nesen svinētās svēto dienas. Katrai pilsētai ir savs svētais, kuru tā katru gadu godā ar lielām svinībām. Tas ir viens no salu lielajiem notikumiem, par kuru bieži var dzirdēt arī vietējā Azoru televīzijā. Mums no šīm svinībām pāri bija palikusi tikai pēcgarša.

Continue Reading »

No responses yet

Azoru salas, 2. daļa

Oct 09 2011 — Travel

Lieki laiku netērējām un jau otrajā dienā devāmies savā pirmajā pārgājienā. Tomēr, lai dotos plānotajā pārgājienā, mums bija jānokļūst līdz tā sākumpunktam. Vēl pirms ceļojuma pētījām pārvietošanās iespējas pa salu un visi kā viens apgalvoja, ka obligāti esot jāīrē automašīna, savādāk nu nekādi. Mēs gan vairāk gribējām braukt ar autobusu, galu galā automašīnas īre ir tikai mīkstajiem. Tā jau gluži arī nav, automašīnas īre ir arī steidzīgajiem un komfortu mīlošajiem, viss ir atkarīgs no situācijas. Ja mēs te būtu tikai uz pāris dienām, tad droši vien arī izmantotu automašīnas īri, jo tā iespējams apskatīt daudz vairāk daudz īsākā laikā. Bet tā kā mums uz salas bija vesela nedēļa, tad plānojām to apceļot nesteidzīgi ar autobusu, izbaudot vietējo kultūru. Iepriekšējā vakarā ieklīdām tūrisma informācijas centrā, kur mums laipni apstāstīja situāciju un iedeva autobusu sarakstu. Internetā neko no tā atrast nevarējām. Līdzīgi kā Madeirā, arī tur ir vairākas autobusu kompānijas, kuras katra apkalpo savu salas daļu. Vēlu vakarā sākām pētīt kur un kā varētu aizbraukt nākamajā dienā. Autobusu pienākšanas/atiešanas laiki nebija tie ērtākie, pārsvarā paredzēti vietējiem, kas no rīta brauc uz darbu Ponta Delgadā, bet vakarā dodas atpakaļ. Mums bija nepieciešams tieši pretējais – no rīta braucam prom no Ponta Delgada un vakarā dodamies atpakaļ. Kamēr Valda bija jau aizmigusi, tikmēr es pusmiegā plānoju maršrutu, šo to arī izdevās sakombinēt.

Otrās dienas rīts iesākās ar agrām brokastīm pulksten 7:20 un jau ap 8:00 mēs bijām ārā no viesnīcas. Skriešus devāmies uz piekrasti, kur atrodas visu autobusu pieturas. Paspējām uz autobusu tieši laikā un varējām doties uz vienu no zināmākajiem Sao Miguel salas apskates objektiem – Sete Cidades. Tas ir milzīgs vulkānisks krāteris, aptuveni 5km diametrā un 400m augstumā. Krāteris izveidojies, nobrūkot sānu sienām. Tomēr no vulkāna tur ir maz kas palicis, tā iekšpusē atrodas divi dvīņu ezeri, kuri patiesībā ir savienoti un tos atdala tikai mazs tilts.

Starp ezeriem, to rietumu piekrastē, atrodas mazs ciemats ar tādu pašu nosaukumu, un tajā mīt vien aptuveni 1000 iedzīvotāju. Viens no ezeriem ir zaļā krāsā, kamēr otrs ir zils, tādi arī to nosaukumi – Zaļais un Zilais ezers. Lai arī atšķirība nav tik izteikta un lielā mērā atkarīga no saules leņķa un laikapstākļiem, bija samērā interesanti redzēt ezerus, kuri ir savienoti, bet tai pat laikā atšķirīgi krāsā. Šo ezeru krāsa tiek skaidrota arī ar kādu leģendu. Tā stāsta par senseniem laikiem, kad karalis nav atļāvis savai meitai, princesei, tikties ar nevienu potenciālo precinieku. Tomēr viņa paslepus izlavījusies no pils un regulāri tikusies ar kādu ganu, kuru ar laiku iemīlēja. Kādu dienu viņa devās pie sava tēva, lai lūgtu viņa atļauju apprecēt ganu zēnu, bet karalis, protams, to aizliedza. Kad princese to pastāstīja ganu zēnam, abi raudāja ilgi jo ilgi, tā pieraudot divus ezerus – vienu zaļu, jo tāda bija princeses acu krāsa, otru – zilu, ganu zēna acu krāsā.

Continue Reading »

No responses yet

Azoru salas, 1. daļa

Oct 05 2011 — Travel

Pēdējā no Portugālei piederošajām teritorijām, kuru vēl nebijām apmeklējuši, bija Azoru salas. Turp devāmies rudenī – gadalaikā, kurš mums šķiet vispiemērotākais ceļošanai. Tiesa par silto laiku Azoru salās nav jāsatraucas pat ziemā, jo klimats tur ir vēl vienmērīgāks nekā Madeiras arhipelāgā un dienas vidējā temperatūra svārstās ap 20 grādiem visu cauru gadu. Daudz vairāk nekā temperatūrai uzmanība jāpievērš vēja stiprumam un virzienam, tieši tas nosaka to, cik silts vai auksts šķitīs laiks uz vietas. Klimats ir tik vienmērīgi silts, ka gada laikā iespējams novākt pat trīs kartupeļu vai citu dārzeņu ražas. Lauksaimniecība, lopkopība un zvejniecība ir arī salu galvenais ienākumu avots. Tāds ir arī tūrisms, un tieši tas pēdējā laikā ieņem arvien lielāku lomu Azoru ekonomikā. Lai arī augošs, tas ļoti atpaliek no Madeiras tūrisma līmeņa. Tam par iemeslu, protams, ir arī fakts, ka Azoru salas atrodas daudz tālāk no Eiropas krastiem – aptuveni 1500 km no Eiropas un 3900 km no Ziemeļamerikas tuvākā punkta. Madeira šajā ziņā ir daudz pievilcīgāks galamērķis ikdienas tūristam; turklāt uz to lido daudz vairāk aviokompānijas, tai skaitā, lētie easyJet. Arī atpūtas iespēju un restorānu Madeirā ir daudz vairāk.

Lai arī pirmajā brīdī varētu šķist, ka pat no dažādajiem dabasskatiem Madeirā ir vairāk ko redzēt – tuksnesīgs rags salas ziemeļaustrumos, necaurredzams lauru mežs salas vidienē, tomēr lielu dažādību iespējams vērot arī Azoru salās. Tiesa, tur tā nebūs sastopama vienkopus, jo Azoru arhipelāgs sastāv no deviņām krasi atšķirīgām salām. Te jāpiemin, ka mēs apmeklējām tikai vienu arhipelāga salu – Sao Miguel. Tajā atrodas arī Azoru galvaspilsēta Ponta Delgada. Azoru salas ir tik dažādas, ka katrai ir dots arī otrs nosaukums – kāda no krāsām. Sao Miguel sala ir zaļā sala; runā, ka uz tās iespējams redzēt visus iespējamos zaļās krāsas toņus. Šo salu pārsvarā klāj pļavas un meži, pa vidu pavīdot kādam vulkāniskas izcelsmes ezeram.

 

[flickr id=”6214751915″ thumbnail=”medium” overlay=”true” size=”small” group=”” align=”center”]

Diemžēl apskatīt visas Azoru salas ir diezgan problemātiski. Ja ne problemātiski, tad dārgi noteikti. Lieta tāda, ka salas ir izvietotas 3 salu grupās un attālums starp salu grupām ir aptuveni 200km. Regulāri prāmji starp salu grupām nekursē, jo, pirmkārt, tas prasa pārāk daudz laika, otrkārt, ir ļoti grūti nodrošināt regulāru prāmju satiksmi laika apstākļu nestabilitātes dēļ. Tomēr salas ir savienotas ar vietējās aviokompānijas SATA reisiem. Lidojumi ir regulāri un ērti, bet ne pārāk lēti. Lidojums vienā virzienā vienam cilvēkam var izmaksāt aptuveni 75-100 EUR. Vietējiem iedzīvotājiem ir īpašas cenas un tie var praktiski jebkurā laikā aizlidot jebkur par 50 EUR. Katras salu grupas ietvaros, savukārt, pastāv lielāka vai mazāka iespēja starp individuālajām salām pārvietoties ar prāmi, tā kā pilnīgi bezcerīga visu salu apmeklēšana gluži nav. Tomēr tā kā mēs ceļojumu uz Azoru salām pirkām caur tūrisma kompāniju kā charter flight un komplektā mums bija rezervēta arī viesnīca, tad lidot uz citu salu un apmaksāt vairākas naktis viesnīcā dubultā mēs, protams, negribējām.

Continue Reading »

2 responses so far