Archive for the 'Zviedrija' category

Velozagšanas kultūra Zviedrijā

Apr 29 2014 — Life, Zviedrija

Parasti velosipēdam saslēdzu tikai aizmugurējo riteni. Tā Zviedrijā dara lielākā daļa cilvēku un tas tiek atzīts par pietiekami drošu veidu, lai kāds ar tavu braucamo tā vienkārši neaizripinātos prom. Tomēr, ja es to atstāju kaut kur uz ilgāku laiku par pāris dienām, tad gan to parasti pieslēdzu arī pie kaut kā ne tik viegli pārvietojama. Šāda vajadzība radās arī pagājušajā piektdienā, kad man vajadzēja atstāt savu braucamo uz 4 dienām, tāpēc pieslēdzu to pie velonovietnes ar ķēdi un piekaramo atslēgu, kā arī saslēdzu aizmugurējo riteni. Bija tikai viena problēma – aizmirsu izņemt atslēgas no slēdzenes. Tajā smuki karājās gan riteņa saslēgšanas atslēga, gan piekaramās slēdzenes atslēga, kā arī bonuss – atslēga no mana skapja. Un tikai vakardien, kad man vajadzēja tikt savā skapī, sapratu, ka nekur nevaru atrast atslēgas. Domāju, vai tiešām es varētu būt tās atstājis savā velosipēdā?

Šorīt aizbraucu uz vietu, kur atstāju savu velo, un tavu brīnumu – tas stāv kā stāvējis ar visām atslēgām “aizdedzē”. Tātad četras dienas velosipēds nostāvēja praktiski nepieslēgts (jo atslēgas bija velosipēdā) un tas pilnīgi nevienu neinteresēja. Nepretendēju, ka mans velosipēds ir kaut kas ļoti iekārojams, patiesībā tas ir diezgan prasts un pat ļoti nobraukts, tomēr sava veida rādītājs par velodrošību tas ir. Zviedrijā velosipēdus zog ļoti reti. Jā, ir rajoni, kuri nav tik droši un es neriskētu atstāt savu velosipēdu tajos uz vairākām dienām, bet nav tāda rajona, kur es nevarētu atstāt velosipēdu uz pāris stundām, par to vispār nesatraucoties un nedomājot.

Ja tomēr gadās, ka velosipēdu nozog, tad to parasti var izskaidrot ar vienu no trim iemesliem:

  • Velosipēds ir tiešām vērtīgs (maksā 700 EUR un uz augšu) un zagļi zin, ko dara. Šādu velosipēdu neieteiktu atstāt tā vienkārši “uz ielas”.
  • Velosipēds ir dramatiski sliktā stāvoklī (norūsējis, varbūt ar caurām riepām) un cilvēki, domājot, ka tas ir pamests, no tā atbrīvojušies. Šādas tīrīšanas (kad tiek aizvesti arī pamesti velosipēdi) parasti notiek divreiz gadā – pavasarī un rudenī, konkrētais laiks atkarīgs no rajona.
  • Kāds (parasti jautrā prātā) jūsu velosipēdu vienkārši paņēmis kā pārvietošanās līdzekli. Gadās, ka piektdienas naktī piedzērušies studenti saprot, ka ir nakts vidus, kopmītnes ir tālu, transports kursē reti vai vajadzīgajā maršrutā vairs nekursē vispār. Un, ja visām šīm sakritībām pa virsu gadās vēl kāds tuvumā esošs nepieslēgts velosipēds, tas var tikt izmantots kā braucamais uz mājām. Tiesa pie šīm mājām tas arī tiks pamests. Tāpēc, ja esat atstājuši velosipēdu relatīvi netālu no kādas studentu pilsētiņas, iespējams, ir vērts apstaigāt šo campus un paskatīties, vai savu rumaku nevarat atrast tur, pirms zvanīt policijai.

Un tad, protams, ir niecīgi niecīgā iespēja, ka kāds tiešām apzināti nozadzis jūsu ne pārāk ievērības cienīgo velosipēdu vienkārši tāpat. Bet šāda iespēja tiešām ir ļoti maza.

Lai arī tikko izlielījos par augsto drošību Zviedrijā, manai kolēģei tieši tajā pašā dienā, kad es sapratu, ka esmu atstājis savu velosipēdu nepieslēgtu, nozaga viņas braucamo. Tas tika nozagts no privātmājas teritorijas, kur tas bija novietots zem nojumes. Dīvainā kārtā zagļi ir paņēmuši viņas velosipēdu, bet vietā atstājuši citu. Ja var ticēt viņas vārdiem, tad tas, kas ir atstāts, ir pat labāks nekā tas, kas tika nozagts. Visai dīvaina situācija. Šobrīd viņa kontaktējas ar policiju, lai iesniegtu ziņojumu par savu nozagto velosipēdu un noskaidrotu, ko darīt ar “jauno”, kas viņai atstāts vietā. Arī viņi ir apmulsuši.

Tagad neliela atkāpe, pārlecot pāri Baltijas jūrai uz Latviju. Lai arī lielākā daļa cilvēku, kā galveno iemeslu vārgajai velosatiksmes attīstībai Latvijā min veloceliņu trūkumu, es domāju, ka ir vēl kāds, iespējams, pat daudz svarīgāks iemesls – velosipēda drošība. Tu nevēlēsies ikdienā lietot savu braucamo, ja nebūsi drošs, ka pēc neliela izbrauciena un iepirkšanās 5 minūšu attālajā veikalā, varēsi atrast to tajā pat vietā, kur atstāji. Tāpat pamatīgi nosist apetīti uz velobraukšanu varētu fakts, ka pēc tam tas būs jāstiepj augšā uz, teiksim, ceturto stāvu. Diez vai kāds riskētu atstāt velosipēdu tā vienkārši pieslēgtu uz ilgāku laiku. Ir dzirdēti pat gadījumi, ka velosipēds ir nozagts no balkona. Lai cilvēki vēlētos lietot velosipēdu, to lietošana ir jāpadara maksimāli ērta. Un to nevar panākt tikai ar veloceliņu vai velojoslu izveidi. Ir jāpanāk, lai cilvēki justos droši ne tikai satiksmē, bet arī brīžos, kad viņi ar velosipēdiem nepārvietojas.

Velkot paralēles ar auto – politiķi uzliek īpaši augstu maksu stāvvietām pilsētas centrā, lai autovadītāji vairītos tur novietot automašīnas. Līdzīgi šobrīd ir ar velonovietnēm. Katrai no tām ir sava “maksa” – iespējamība, ka velosipēdu no tās nozags. Piemēram, stāvvieta pie milzīga tirdzniecības centra ir daudz “dārgāka” nekā stāvvieta pie mazā piemājas veikaliņa, pa kura logu ir iespējams redzēt savu velosipēdu. Stāvvieta pie darba vietas, kas neatrodas norobežotā teritorijā, varētu būt ļoti dārga. Šī maksa nav jāmaksā uzreiz, bet tad, kad velosipēdu nozags, stāvvietas izmaksas varētu būt daudz lielākas nekā tad, ja visu šo laiku būtu braukts ar automašīnu. Lai cilvēki gribētu pārvietoties ar velosipēdu, no šīs stāvvietas “maksas” ir jāatbrīvojas.

Tie, kas kaut brīdi padzīvojuši vidē, kur par šādām lietām vienkārši nav jādomā, sapratīs, cik tas ir svarīgi un ka there’s no going back.

 

No responses yet

Apkārt Veternam ar velosipēdu

Aug 02 2013 — Travel, Zviedrija

Veterns jeb zviedru valodā Vättern ir otrs lielākais ezers Zviedrijā. Tas atrodas Zviedrijas dienviddaļā, aptuveni 250 kilometru attālumā no Stokholmas. Katru gadu jūnija vidū ap to notiek velobraukšanas pasākums Vätternrundan, kura laikā braucēji no visas pasaules mēģina apbraukt ar velosipēdu apkārt ezeram. Šis ir garākais ar tik lielu dalībnieku skaitu organizētais atpūtas velobrauciens pasaulē un ik gadu tajā pulcējas ap 20 tūkstoši dalībnieku. Pirmais šāds brauciens notika 1966. gadā, un vēl joprojām ir 4 dalībnieki, kas tajā piedalījušies katru gadu. Brauciena garums ir nedaudz virs 300 kilometriem, bet ir iespēja braukt arī tikai 150km vai tā saukto “meiteņu braucienu”, kas ir 100 km garš. Velobrauciena laikā tiek aizvērti galvenie ceļi ap ezeru un sacensības var sākties. Ašākie mēģina trasi pieveikt mazāk nekā 9 stundās, kamēr pārējiem tiek dotas maksimums 18-28 stundas laika.

Veterns

Skats uz Veternu netālu no Gränna

Pavisam nesaistīti vai tikai daļēji saistīti apkārt ezeram iet arī veloceliņš Runt Vättern, kas tulkojams kā “Apkārt Veternam”. Šis veloceliņš iet pa maziem lauku ceļiem, mežiem, gājēju ceļiem, veloceliņiem un kur tik vēl ne, bet gandrīz nemaz pa lielajiem ceļiem, pa kuriem brauc Vätternrundan dalībnieki. Pa šo celiņu cilvēki var netraucēti braukt cauru gadu, jo mašīnu tur ir maz un tās visas pieklājīgi sabremzējas tevi apdzenot. Šo maršrutu tad arī mēs mēģinājām pieveikt.

Continue Reading »

2 responses so far

Dzīvokļa pirkšana Zviedrijā

Jul 09 2013 — Stockholm 101, Zviedrija

Mājvietas meklēšana Zviedrijā ir diezgan sāpīgs temats. Esmu par to rakstījis jau iepriekš. Bieži vien realitāte izrādās tāda, ka lētāk ir nopirkt dzīvokli “kredītā” nekā īrēt. Tas gan šībrīža ekonomiskajā situācijā ir diezgan riskants solis, tomēr, ja esat nobrieduši iegādāties dzīvokli Zviedrijā, tad zemāk esošā informācija būs tīri praktiski ļoti noderīga, lai saprastu kas un kā ir jādara. Bet vispirms ir jāsaprot tas, ka jūs pirksiet nevis dzīvokli, bet gan dalību kooperatīvā, kas ļaus jums beztermiņā ilgi dzīvot šajā dzīvoklī. Ja izlasīsiet augstāk minēto ierakstu, tad sapratīsiet, kāpēc tas tā ir.

Continue Reading »

One response so far

Piegriezās maksāt komisijas maksu

Nov 21 2012 — Life, Zviedrija

Īsāk sakot, pieķēru sevi pie domas, ka, regulāri ceļojot un iepērkoties ārzemēs, visu laiku nākas maksāt komisijas maksu kā par valūtas konvertāciju, tā par naudas izņemšanu no bankomāta. Nav jau lielas tās izmaksas – par valūtas konvertāciju 1.5%, bet par naudas izņemšanu liberālas 35 kronas (2.8 Ls) neatkarīgi no izņemtā naudas daudzuma. Tomēr kāpēc maksāt, ja var nemaksāt? Tā nu es devos savas ideālās kredītkartes/debetkartes meklējumos, un jau pēc neilga laika uzgāju karti, kurai nav ne gada maksas, ne valūtas konvertācijas maksas, ne komisijas maksas par naudas izņemšanu no bankomāta, vienalga vai tā ir Zviedrija vai cits pasaules nostūris, turklāt tai ir pieejams bezprocentu kredīts līdz 60 dienām (līdz nākamā mēneša beigām). Tiesa šis bezprocentu kredīts nedarbojas, izņemot naudu no bankomāta ārzemēs, tādā gadījumā uzreiz ir jāsāk maksāt procenti par izņemto summu, bet tā kā plānoju kartes kontā ieskaitīt naudu, pirms to tērēt, tad domāju, ka arī šie procenti man nedraud. Aizmirsu vēl pieminēt tādu “sīkumu” kā bonusā tam visam ir arī bezmaksas ceļojumu apdrošināšana. Te gan vismaz 75% no ceļojuma jābūt apmaksātiem ar šo karti, bet tāpat patīkami. Šī karte ir GE Money Bank MasterCard kredītkarte. Kartei pieteicos, redzēs vai viss būs tik skaisti, kā šobrīd izskatās. Alternatīva šai kartei ir ICA Bankkort Plus, kurai ir viss līdz šim pieminētais, vienīgi klāt nāk gada maksa, kas ir 324 kronas gadā. Te es, protams, runāju par Zviedrijā pieejamajām kartēm.

Neesmu informēts, vai Latvijā ir kāda karte ar samērīgu gada maksu, kurai nav ne komisijas maksas par valūtas konvertāciju, ne maksas par naudas izņemšanu no bankomāta ārzemēs. Man (līdz šim mīļajā) Swedbank vairs nav pieejama neviena bezmaksas karte, turklāt tām visām ir gan salīdzinoši liela valūtas konvertācijas maksa, gan maksa par naudas izņemšanu ārzemēs. Ja kādam ir informācija par kaut ko līdzīgu kā aprakstīju augšā, tikai Latvijā, labprāt uzklausīšu.

2 responses so far

Ziemas riepas

Oct 17 2012 — Zviedrija

Gatavojoties ziemas sezonai, šodien nopirku ziemas riepas velosipēdam. Tā kā kopš vasaras no automašīnas esmu atteicies pilnībā, tad šobrīd gandrīz visa pārvietošanās notiek tikai ar velosipēdu, tai skaitā ik dienu uz un no darba. Arī ziemā neplānoju to pārtraukt, jo ar sabiedrisko transportu nokļūšana līdz darbam (maršrutu nesakritības dēļ) aizņem tik pat daudz laikā, kā tad, ja dotos ar kājām, proti, 30 minūtes. Savukārt ar velosipēdu to var paveikt gandrīz tik pat ātri kā ar auto – nieka 12 minūtēs. Ziemā, protams, ātrums būs nedaudz jāsamazina un tas aizņems nedaudz vairāk laika, tomēr jaunās riepas manāmi uzlabos braukšanas drošību.

Patiesībā visnedrošākais laiks braukšanai ar velosipēdu ir tieši starpsezonā, kad uz ielām veidojas apledojums vai arī ledus jau sāk kust, kā arī uz ļoti noblietēta un gluda sniega. Arī pagājušo ziemu braucu ar velosipēdu, tiesa tikai nedēļas nogalēs un bez īpašām ziemas riepām, tomēr tā kā tagad plānoju to darīt ik dienu, tai skaitā uz apledojuša ceļa, tad domāju, ka šis ieguldījums būs tā vērts.

Īpaši liela izvēle starp radžotajām veloriepām nav, gandrīz visur tirgo tieši Nokian/Suomi Tires Hakkapeliitta. Esot arī kaut kādi lētāki varianti, tomēr šīs pēc lietotāju atsauksmēm atzītas par sakarīgāko variantu. Lētākajām jau pēc vienas sezonas esot izbirušas gandrīz visas radzes. Es iegādājos W106 modeli, kas ir standarta 28″ pilsētas riteņa riepu izmērs. Skaitlis 106 modeļa nosaukumā nozīmē, ka riepai ir 106 radzes. Uzreiz jāsaka, ka šis nav lēts prieks. Vidēji Zviedrijā viena riepa maksā aptuveni 28 Ls. Salīdzināju ar Latviju un cenas īpaši neatšķīrās. Tomēr pēc ilgākas meklēšanas atradu Zviedrijas veikalu, kas šo pašu riepu modeli tirgo pa 20 Ls/gab. Tātad braukšana ziemā man izmaksāja 40 Ls. Salīdzinoši dārgi, tomēr ņemot vērā, ka mēnešbiļete sabiedriskajam transportam Stokholmā maksā 63 Ls, tas nemaz tik dārgi vairs neliekas. Turklāt veikalam ir 180 dienu “atvērtā pirkuma” politika, kas nozīmē, ka, ja nu gadījumā Stokholmā ziema šogad “nesāksies”, tad riepas varēšu atgriezt atpakaļ. Vispār Zviedrija šādā ziņā ir krietni priekšā Latvijai un daudz tuvāk ASV. Lielākajā daļā veikalu nelietotu preci drīkst atgriezt 30-60 dienu laikā, bet dažos gadījumos to var darīt pat gadu pēc pirkuma iegādes.

2 responses so far

Burāšana Stokholmas arhipelāgā

Aug 26 2012 — Travel, Zviedrija

Bija 2012. gada 7. jūlijs, agrs sestdienas rīts, kad mēs sapakojušies devāmies uz jahtu piestātni, lai uzsāktu 9 dienu izbraukumu pa Stokholmas arhipelāgu. Plānos ietilpa izmest arī nelielu līkumu atklātā (Baltijas) jūrā, bet lielāko daļu laika tomēr bija paredzēts burāt salu aizsegā.  Stokholmas arhipelāgs šādiem izbraukumiem ir ideāli piemērots – tas sastāv no aptuveni 30000 salveidīgiem veidojumiem un burāt šādā vidē garlaicīgi nepaliek praktiski nekad. Arī infrastruktūra tur ir attīstīta un viesostu (guestharbor), kur pārnakšņot, netrūkst. Ceļā devāmies četratā – divi precēti pāri, un tas bija iecerēts kā pārbaudījums iespējamam nākamā vai aiznākamā gada braucienam Adrijas jūrā. Kāpēc pārbaudījums? Pirmkārt jau tāpēc, ka ilgstoši uzturoties uz jahtas cilvēkiem mēdz piemesties “jūrasslimība”, bet otrkārt arī tāpēc, ka burāšana ir tāda intīma padarīšana – jūs visu laiku dzīvojat noslēgtā telpā un privātums tur ir svešs jēdziens. Ja izbraucienā pa arhipelāgu vēl ir iespējams izkāpt krastā vai kādā brīdī griezties atpakaļ, tad, piemēram, bracot pāri okeānam, izkāpt nekur īsti nav iespējams un griezties atpakaļ varētu sanākt tik pat ilgi, ja ne ilgāk, kā turpināt ceļu uz priekšu. Burājām ar jahtu, kas nedaudz garāka par 8 metriem un kurai ir divas telpas – viena guļamtelpa un viena dzīvojamā/virtuve ar diviem dīvāniņiem, kas naktī arī transformējas par gultām. Tualete ir aiz aizkarieņiem un atrodas tādā kā skapī starp šīm divām telpām. Manuprāt, tipisks šāda izmēra jahtas iekārtojums. Kā jau minēju, tad tiesības uz privātumu ir diezgan ierobežotas.

Pārbaudījums, manuprāt, noslēdzies ar nepārliecinošu rezultātu, jo, lai arī uzskatu, ka brauciens bija izdevies lielisks, šādas tādas viedokļu nesakritības uz ceļojuma beigām starp mums parādījās, turklāt šobrīd, uz to atskatoties, liekas, ka par kaut kādiem galīgākajiem sīkumiem. Es, protams, pie tā nebiju vainīgs, bet tieši tādās pašās domās droši vien ir arī otra konfliktā iesaistītā puse. Kaut kā pirms tam nebiju aizdomājies par to, cik grūti varētu būt ilgstoši ceļot kopā ar kādu. Ja tā ir ģimene, tad to tu tomēr pazīsti un rēķinies, ka cilvēki ir tādi kādi ir, turklāt nav īpaši grūti “noskaidrot attiecības” iespējama konflikta rezultātā. Savukārt, ja ceļabiedrs ir kāds draugs vai vēl attālāks cilvēks, tad šāda “attiecību noskaidrošana” var izvērsties par vēl lielāku konfliktu. Šobrīd jau ar apbrīnu lasu ceļotāju forumus, kur cilvēki meklē sev ceļabiedrus nedēļu un reizēm pat mēnešu ilgām avantūrām. Manuprāt, tas ir diezgan bīstams solis. Tāpat šobrīd man vairs nešķiet jocīgs appasaules motobraucēju izmēģinājuma brauciens apBaltija pirms lielā ceļojuma, lai noskaidrotu raksturu saderību. Patiesībā man tas pat šķiet vitāli nepieciešams.

Continue Reading »

One response so far

European road trip

Mani vienmēr ir tirdījusi doma veikt tādu kārtīgu Eiropas apceļošanu ar auto. Tomēr vienmēr, kad apsēžos un iespējamajam maršrutam sarēķinu veicamos kilometrus, secinu, ka tas aizņemtu pārāk daudz laika. Tāds kārtīgs Eiropas mēroga road trip prasītu vismaz 8000km. Un tas ir tikai tīrais maršruts, kam klāt jāpierēķina savi 20%, lai nobrauktu nost no lielajiem ceļiem un apskatītu ieplānotos objektus, kā arī savu tiesu paņems nomaldīšanās no pareizā ceļa. Kopā sanāktu gandrīz vai desmit tūkstoši kilometru.  No personīgās pieredzes varu teikt, ka, lai izbaudītu ceļojumu un justos komfortabli, vairāk par 200km dienā braukt nav ieteicams. Un 10000 dalīti ar 200 veido apaļas piecdesmit dienas. Tāds būtu nepieciešamais laiks, lai, atklāti sakot, visai virspusēji apbraukātu vien aptuveni pusi Eiropas valstu. Un kamēr es neesmu piepildījis savu dzīves sapni un kļuvis pats savas laimes kalējs (nestrādājot The Man), tikmēr man 50 dienas nepārtraukta atvaļinājuma neredzēt kā savas ausis.

Tādas bija manas līdzšinējās pārdomas par šādu ceļojumu. Tomēr tad dzīve izstrādāja nelielu pārsteigumu un šī gada janvārī kā tādu Ziemassvētku/Jaungada pārsteigumu saņēmu īres līguma uzteikumu no dzīvokļa īpašnieka, no kura līdz šim bijām īrējuši dzīvokli Stokholmā. Jāizvācas bija līdz pirmajai aprīļa nedēļai. Intensīvas meklēšanas rezultātā atradām jauno mājvietu, tomēr tajā ievākties varējām vien no aprīļa beigām. Līdz ar to sanāca, ka gandrīz vai pusmēnesi bijām bez noteiktas dzīvesvietas. Un tā kā dzīvot viesnīcā tajā laikā vai meklēt pagaidu variantu, kas Stokholmā arī nav viegli, nevēlējāmies, tad izlēmām, ka šajā periodā varētu labāk paceļot, jo izdevumi sanāktu tikpat lieli, kā paliekot kādā lētā viesnīcā/hostelī. Pirmā doma bija doties uz sen iecerēto galamērķi – Norvēģiju, bet kā jau var noprast pēc virsraksta, izlēmām, ka šajā laikā Norvēģijā vēl ir pārāk auksts, tāpēc devāmies uz Eiropu. Par Eiropu to saukt varētu ļoti nosacīti, jo atkal jau ierobežotā laika dēļ tas bija vien ātrs izbrauciens caur Zviedriju, Dāniju, Vāciju, Poliju, Lietuvu un Latviju.

Kādam ceļš caur Vāciju un Poliju varētu šķist garlaicīgs, jo 90-tajos gados, kad ceļošana ar lidmašīnu vēl nebija tik pieejama, dodoties uz Eiropu, šis ceļš bija jāmēro ikreiz. Nenoliegšu, ka arī mani pašu mocīja līdzīgas pārdomas, bet tā kā deviņdesmitajos nebiju liels Eiropas apceļotājs un patiesībā vienīgā reize, kad mēroju šo ceļu, bija atdzenot sev automašīnu no Vācijas, tad tas mani pārāk neuztrauca.

Continue Reading »

4 responses so far

Auto gāzes uzpildes stacijas Zviedrijā

Sep 27 2011 — Stockholm 101, Zviedrija

Tā kā ir notikušas kardinālas izmaiņas mūsu autoparkā, tad drīzumā skatīsimies nevis uz benzīna, bet autogāzes cenām. Ja vien būtu, kur skatīties, jo izrādās, ka autogāze Zviedrijā nav tik populāra kā Latvijā vai, pasarg dievs, Vācijā. Te gan uzreiz jāprecizē, ka pastāv divu veidu autogāze – saspiesta dabasgāze (CNG jeb compressed natural gas) un sašķidrināta propāna gāze (LPG jeb liquified petroleum gas). Tieši LPG ir tā gāze, ko cilvēki Latvijā saprot ar vārdu autogāze. Pirms kāda laika bija iespējams iegādāties arī CNG, kas izmaksu ziņā ir vēl izdevīgāka, tomēr kopš 2010. gada 1. aprīļa, kad Latvijas Gāze slēdza trīs Latvijā esošās uzpildes stacijas, to izdarīt vairs nav iespējams. Zviedrijā situācija, savukārt, ir gluži pretēja – te ir daudz vairāk CNG uzpildes staciju, bet krietni mazāk LPG uzpildes staciju. Stokholmā tāda ir tikai viena. Tas nozīmē, ka tā vienkārši braukāt apkārt un meklēt, kur uzpildīt gāzi būtu diezgan bezcerīgi.

CNG

Sākšu ar CNG, jo par to informācija ir pieejama daudz vairāk, lai arī iespēja, ka jums būs auto, kas darbojas ar CNG, ir daudz mazāka. Īpaši jau tad, ja tas uz Zviedriju atceļojis no Latvijas. CNG zviedriski sauc par fordongas (tulk. autogāze). Ar to problēmu ir vismazāk. Ir pat speciāli izveidota mājaslapa ar visām uzpildes stacijām Zviedrijā: http://www.fordonsgas.se/. Gāzes cenas iespējams noskaidrot kādā no degvielas cenu portāliem, piemēram, http://www.bensinpriser.se.

LPG

LPG zviedriski sauc gasol vai motorgas. Informācija par šo gāzes veidu ir daudz skopāka. Ir viens blogs, kur var atrast diezgan regulāru informāciju par cenu izmaiņām vai jaunatvērtām uzpildes stacijām. Nav jau grūti ko tādu uzturēt, ja valstī ir vien 21 uzpildes stacija. Lai pašam un arī citiem būtu vieglāk orientēties, izveidoju karti ar LPG uzpildes stacijām Zviedrijā:



View LPG gas stations in Sweden in a larger map
Cena par vienu litru LPG uz raksta tapšanas brīdi Stokholmā ir 9.43 kronas. Svaigāko cenu iespējams apskatīties te. Kā redzams, tad braukt ar gāzi Zviedrijā nemaz nav tik izdevīgi. Ja Latvijā un Vācijā izmaksas uz vienu kilometru (salīdzinājumā ar benzīnu) ir gandrīz vai divtik mazākas, tad Zviedrijā ietaupījums ir vien 20%.

One response so far

Velopārvadājumi

Aug 25 2011 — Life, Zviedrija

Ja agrāk skatījos uz fotogrāfijām ar pārkrautiem velosipēdiem ar zināmu jautrību, tad pēdējā laikā man tā ir kļuvusi par realitāti. Jūtos tā, it kā būtu tikko izbraucis no kādas Indijas šķērsielas, tikai atšķirība ir tāda, ka atrodos Zviedrijā un te tā braukt nav pieņemts.

Sāku pārvietoties tikai ar velosipēdu no šī gada februāra, kad darbā man atņēma stāvvietu un nebija vairs, kur novietot savu auto. Neilgi pēc tam šķīros arī no savas automašīnas. Tad arī iegādājos Gazelle velosipēdu no kādas nīderlandietes, kura tieši šajā laikā taisījās doties atpakaļ uz savu dzimteni. Velosipēds te bija atceļojis no pašas Nīderlandes un, lai arī vecs un nedaudz aprūsējis, ir braucams un vismaz nepiesaista lieku uzmanību. Gazelle ir lielākais un vecākais velosipēdu ražotājs Nīderlandē. Arī pirms tam man jau bija velosipēds, tāds, kas domāts nopietnākai braukšanai, tomēr ar jauniegūto ir ērtāk pārvietoties pa pilsētu un to ir mazāk bail atstāt uz ielas. Lai gan atklāti jāsaka, ka velosipēdus te pārāk daudz nezog.

Tā nu kopš brīža, kad sāku pārvietoties tikai ar velosipēdu, sāku saskarties arī ar dažām, bet uzsveru, tikai dažām, grūtībām. Viena no tām bija došanās iepirkties. Reizēm pirkumu skaits vai izmērs bija tik liels, ka to visu nevarēja ievietot mugursomā. Ar to arī sākās prakse vest lietas uz bagāžnieka. Te talkā nāca viens no labākajiem cilvēces izgudrojumiem – bungee cord. Nezinu pat, kā to īsti nosaukt latviski, sauksim to par gumiju ar āķiem. Ar tiem pie bagāžnieka var piestiprināt visneidomājamākās lietas. Piemēram, 40 ruļļus tualetes papīra.

Lai arī diezgan lielas lietas biju pārvadājis arī līdz šim, šķiet, mana lielākā krava bija tieši šajā nedēļā. Saņēmu no pasta zīmīti, ka jādodas pakaļ pēc sūtījuma. Nebija konkrētas nojausmas, cik liels šis sūtījums būs, patiesībā nemaz tik daudz par to pirms tam netiku domājis. Aizbraucu ar velosipēdu līdz pastam un izņēmu “sūtījumu”. Tas izrādījās aptuveni 100x80x40 cm liels. Svars ap 20kg. Pirmajā brīdī biju drošs, ka uz velosipēda to atvest nevarēšu, bet arī atpakaļ pastā nodot vairs īsti nevarēja. Šajā brīdī talkā nāca manas āziātu prasmes un acumirklī (pēc 20 minūšu čakarēšanās) krava bija nostiprināta uz bagāžnieka.

Ja es atrastos Indijā, tad droši vien saplūstu ar masu un būtu vien tipiskais ikdienas braucējs, bet te, atceļā uz mājām, man likās, ka gandrīz visi atskatījās uz mani aizbraucam. Nokļuvu līdz mājām veiksmīgi, bez nevienas avārijas vai starpgadījuma. Par to, kas bija sūtījumā, jau pēc pāris dienām tepat – blogā.

Jāatzīst, ka šis nav mans vienīgais piedzīvojums ar sūtījumu saņemšanu pastā. Šī paša gada februārī saņēmu kārtējo lapiņu ar uzaicinājumu uz pasta nodaļu. Dīvainākais bija tas, ka tieši tajā laikā nebiju neko pasūtījis. Neko ļaunu nenojausdams, devos uz pastu ar jau pieminēto velosipēdu un mugursomu plecos. Te svarīga piebilde, ka tas bija ziemā. Aizbraucu, iedevu laipnajai pasta darbiniecei savu paziņojumu un sāku gaidīt. Prātā šaudījās dažādas domas par to, kas varētu būs atnācis. Sieviete atnesa salīdzinoši maza izmēra kartona kasti un to lēnām, pat nedaudz neveikli nolika uz galda. Es tikai pabrīnījos par viņas neveiklumu, lai tajā pat mirklī pats aplauztos vēl vairāk. Grasījos vienkārši paķert paciņu sev padusē un doties projām, tikai bija viens bet – paciņa likās kā pienaglota pie galda. Šoreiz ņēmu talkā abas rokas un ar grūtībām un muļķīgu smaidu sejā devos uz blakus galdiņu, lai ieliktu kasti somā. Galvā šaudījās doma par to, ka tās varētu būt hanteles, jo biju par tām ieminējies draudzenei pirms kāda laika un ap šo laiku tuvojās vai tikko bija pagājusi mana dzimšanasdiena. Kaut kā ieliku to kasti somā un braucu uz mājām… Vai es jau teicu, ka ārā bija ziema? Nebija jau jābrauc tālu, vien 4 kilometri. Pa ceļam paspēju nomierināties par neveiklo situāciju un, lai vai kādā veidā es to dāvanu saņemu, tā tomēr ir un paliek dāvana. Atbraucot mājās, viss izrādījās vēl interesantāk – tā bija nevis draudzene, bet mana ģimene, kas man tās hanteles bija atsūtījusi. Šķiet neprāts, sūtīt pa pastu 20-30kg smagu sūtījumu. Izrādās, ka īsts neprāts tas tomēr nav, amazon.co.uk piedāvā bezmaksas piegādi noteiktām precēm virs 25 GBP uz konkrētām valstīm (precīzāk – Belgium, Denmark, Luxembourg, Netherlands, Andorra, Finland, Gibraltar, Greece, Iceland, Ireland, Italy, Liechtenstein, Norway, Portugal, San Marino, Spain, Sweden, Vatican city and Poland). Protams, šo preču tirgotājam jābūt pašam Amazon. Vēl viens plusiņš, dzīvojot Zviedrijā.

No responses yet

Geocaching nightmare

Aug 22 2011 — Life, Zviedrija

Fona mūzika: Kings of Leon – The End.

Bija vēls sestdienas vakars. Visu iepriekšējo dienu un nakti bija lijis stiprs lietus, tomēr mēs saņēmāmies un devāmies sameklēt multislēpni ar nosaukumu Mr. Pettifoggers NIGHTmare No 1. Tas atrodas pie Sandasjön ezera, kas, savukārt, atrodas Nakas rezervāta meža vidū. Todien mūsu rīcībā bija auto, tāpēc bija jāizmanto izdevība un jādodas uz šo rezervātu tieši tad, neskatoties uz ne pārāk labvēlīgajiem laikapstākļiem. Aprakstā bija minēts, ka  slēpni ieteicams ņemt naktī, jo starp tā daudzajiem posmiem izvietoti miniatūri atstarotāji, kurus dienas laikā ieraudzīt būtu praktiski neiespējami. Naktī tiem virsū var spīdināt lukturīti un skatīties vai kaut kur 50-100m rādiusā nav manāms atspīdam nākošais punkts.

Uz slēpni devāmies četratā, kopā ar shotgun&bullet komandu un, spriežot pēc logiem, tā bija darījusi arī lielākā daļa citu slēpņotāju. Kad bijām nokļuvuši līdz rezervāta robežai, atstājām mašīnu stāvvietā un turpmāko ceļu mērojām kājām. Nebija vēl pilnīgi satumsis, tāpēc pa ceļam vēl paņēmām pāris citus slēpņus. Jāsaka, ka šajā rezervātā izvietoto slēpņu īpašniekiem izdoma patiesi strādā. Tur bija sastopami  gan akmeņos iebūvēti konteineri, gan kokos iekārti mākslīgie čiekuri. Tomēr mēs te bijām ieradušies dēļ kaut kā cita – piedzīvojuma naktī. Necerējām, protams, ka tas tiešām izvērtīsies murgā.

Continue Reading »

5 responses so far