Archive for the 'Movies' category

Dokumentālās filmas #3

Sep 03 2012 — Movies

Kārtējā porcija ar noskatītajām dokumentālajām filmām.

  • Why We Fight (2005, http://www.imdb.com/title/tt0436971/) – dokumentālā filma par ASV karu Irākā un ne tikai. Tajā kārtējo reizi tiek parādīts tas, ka neviens no kariem pēdējos 50 gados nav bijis par ASV aizstāvēšanu vai tās drošības garantu, bet gan finansiālu apsvērumu vadīts. Filma neatklāja nekā tāda, ko es nebūtu redzējis jau pirms tam, tomēr tāpat bija gana interesanta.
  • The End of Suburbia: Oil Depletion and the Collapse of the American Dream (2004, http://www.imdb.com/title/tt0446320/) – interesanta dokumentālā filma ar īsu vēsturisku pārskatu par priekšpilsētu izveidi, iemesliem, kāpēc tās tika izveidotas, kā arī fakti, kāpēc tām nav ilgtspējīgas nākotnes. Ja sākotnēji to ideja bija atrasties tālāk no pārapdzīvotām pilsētām, rūpnīcām, piesārņojuma, atrasties tuvāk dabai, kokiem, pļavām, tad tagad no šiem  plusiem nav palicis gandrīz neviens. Priekšpilsētās rindu  vai tipveida mājas ir saceltas viena pie otras, katrai mājai atvēlēts tikai mazs pleķītis tās priekšā, turklāt tas pats ir mākslīgi izveidots mauriņš. Un tomēr lielākā problēma tās sagaida tikai nākotnē, jo, izsīkstot naftas un dabasgāzes resursiem, šo priekšpilsētu iedzīvotājiem būs arvien grūtāka un dārgāka noļūšana līdz savai darbavietai. Atklāts, protams, ir arī jautājums, kādus darbus kā tādus darīsim pēc desmit vai divdesmit gadiem un kur cilvēkiem būs jānokļūst šajā laikā.
  • Taste the Waste (2010, http://www.imdb.com/title/tt2018129/) – filma sākas kā kaut kas jau redzēts un pazīstams – cilvēki rokas pa lielveikalu miskastēm, lai atlasītu veikalu izmesto, bet nemaz ne tik beigto pārtiku. Pirmajā brīdī šķiet, ka neko jaunu šī filma neparādīs, tomēr nākamie sižeti ir interesanti un saistoši. Filma neko neuzspiež, vienkārši ataino to, kā dažādās pasaules malās regulāri tiek izmesti vēl ēdami produkti un kā daži indivīdi vai cilvēku grupas cenšas ar šo problēmu cīnīties. Filma lielākoties ir vāciski ar angļu subtitriem. Noteikti iesaku noskatīties.
  • We Feed the World (2005, http://www.imdb.com/title/tt0478324/) – atkal ieskats megakorporāciju pārveidotajā pārtikas ražošanas procesā. Šoreiz par Spānijas plēvju tuksnesi (siltumnīcām) Almeriā, sojas audzēšanu Brazīlijā, zivju zvejošanu Francijā, vistu audzētavu Austrijā un dārzeņu audzēšanu Rumānijā. Varēja uzzināt par dažām nedzirdētām korporācijām, piemēram, Pioneer, un īpaši patika viena tās vadītāja paustais personiskais viedoklis. Es tomēr uzskatu, ka tādas korporācijas vadīšanu nevar attaisnot ar vienkāršu nepatiku pret to, ko tā dara. Ja tas tiešām ir pretrunā ar personiskajiem uzskatiem, tad darbs tajā vienkārši jāpamet. Un ļoti interesanta bija viena Nestle šefa runa filmas beigās. Šoreiz filmas veidotāji viņu nepārtrauca ar dažādiem jautājumiem vai pretargumentiem, bet ļāva izteikties līdz galam, ko tas arī godam izdarīja. Privatizēt ūdeni? Tiešām?

No responses yet

Millenium triloģija

Laikam jau man nav jāsniedz īss ievads par Stīga Lārsona Millenium triloģiju, jo galu galā tā ir visu laiku vispārdotākā zviedru autora noveļu sērija. Īsāk sakot, pēdējo pāris mēnešu laikā esmu gan izlasījis visas trīs grāmatas, gan noskatījies visas trīs zviedru/dāņu kopražojuma filmas un arī svaigāko amerikāņu/angļu versiju. Grāmatas lasīju angliski, zviedru filmas skatījos zviedriski un amerikāņu versiju, protams, arī skatījos oriģinālvalodā.

Grāmatas man likās aizraujošas un ļoti interesantas. Manuprāt, arī tulkotājs Reg Keeland (īstajā vārdā Steven T. Murray) bija paveicis teicamu darbu to tulkošanā uz angļu valodu, atstājot grāmatā visu zviedrisko. Ironiski, ka grāmatas savu īsteno popularitāti ieguva tikai pēc autora nāves. Sākotnēji viņš tās nemaz neplānoja izdot, bet rakstīja vairāk sev pašam, tāpēc arī grāmatu galvenais varonis Mike Blomkvists ir tik ļoti līdzīgs viņam pašam vai drīzāk viņa paša ideālajam sev. Lai arī saukta par triloģiju, patiesībā autors vēlējās uzrakstīt veselas 10 grāmatas un pirms savas nāves bija sarakstījis 3,75 no tām. Vēl joprojām nav skaidrs vai ceturtā grāmata tiks kaut kādā veidā pabeigta un izdota bez autora līdzdalības. Un man jāsaka žēl, ka autors nepaspēja uzrakstīt visas desmit grāmatas, jo lasīju es tās gandrīz vai katru vakaru, vienā piegājienā pieveicot 50-100 lappuses. Tas man, kas gadiem bija pametis novārtā grāmatu lasīšanu, ir diezgan daudz. Tāpēc arī savā 101 lietas sarakstā biju iekļāvis 10 grāmatu izlasīšanu angļu valodā.

Jo īpaši interesanti grāmatas bija lasīt tādēļ, ka pats dzīvoju Stokholmā jau 2,5 gadus un varēju gandrīz katru autora pieminēto vietu, ielu, rajonu asociēt savā galvā ar amiņām, kad pats tur biju bijis. Visa tā zviedriskā izturēšanās un uzvedība, lasot grāmatas, bija tik ļoti man pazīstama.

Pēc katras grāmatas izlasīšanas noskatījos tai atbilstošo zviedru filmu. Kā jau tas parasti gadās šādos gadījumos, filmā ļoti daudz kas bija izlaists un daudz ko nemaz nebija iespējams parādīt, tomēr, manuprāt, filmas bija izdevušās lieliskas, īstenā zviedru stilā. Vienīgi pirmās filmas beigās bija neliels spoileris par otro grāmatu, ko vēl tikai plānoju lasīt, tāpēc neiesaku skatīties pirmo filmu uzreiz pēc grāmatas izlasīšanas. Nedaudz uzjautrināja arī filmā atveidotā Ērika Bergere, kura izskatījās tik naiva, cik vien iespējams, lai gan grāmatā man par viņu bija radies pavisam cits priekšstats.

Amerikāņu versijā, kā jau noprotams, bija daudz vairāk piestrādāts pie kinematogrāfijas un specefektiem. Viena lietas, kas mani kaitināja, īpaši jau filmas sākumā, bija aktiera Daniel Craig murmināšana zem deguna, likās ka viņš gandrīz vispār nespēj skaidri un akcentēti izteikties. Tomēr filmas gaitā, vai nu viņš sāka runāt skaidrāk, vai es vienkārši biju jau pieradis pie viņa runas manieres, bet tas man vairs netraucēja. Brīžiem, skatoties filmu, likās, ka vairākas ainas ir 1:1 kopijas no zviedru filmas versijas, bet kopumā ņemot tā tomēr bija pilnīgi savādāka un līdzības bija manāmas tikai filmas sākumā. Pozitīvi jānovērtē fakts, ka amerikāņi gandrīz visu bija filmējuši uz vietas Stokholmā, nevis izmantojuši kaut kādu butaforiju. Nedaudz par daudz reizēm likās uzspēlētais zviedru akcents, jo patiesībā lielākā daļa zviedru, īpaši jau Stokholmā, runā gandrīz vispār bez akcenta, tīrā American English, vienīgi skaņu “č” neprot izteikt. Turklāt Robin Wright  tas akcents bija vairāk austrumeiropiešiem līdzīgs, kas diez ko labi neiederēsies gadījumā, ja viņi plānos ekranizēt arī otro un trešo grāmatu. Kopumā ņemot amerikāņu filma daudz labāk parādīja visu grāmatā aprakstīto, es pat teiktu, ka tā izcili parādīja visu to, kas zviedriem neizdevās. Nevaru vienīgi piedot viņu diezgan spēcīgi izmainītās filmas beigas, bet, iespējams, tas visu par daudz samudžinātu. Jā, amerikāņu filmā bija pat kaķītis, kurš varbūt nespēlēja tik lielu lomu un tika izlaists zviedru versijā.

Ja kāds vēl šaubās, vai ķerties klāt šai grāmatu sērijai un to izlasīt, tad varu teikt – ne mirli nešaubieties, vienkārši sāciet lasīt, īpaši jau tad, ja Zviedrija jums tuva un zviedru mentalitāte nav pārāk sveša.

4 responses so far

Dokumentālās filmas #2

Feb 16 2011 — Movies

Kārtējā porcija ar noskatītajām dokumentālajām filmām.

  • Addicted to plastic (2008, http://www.imdb.com/title/tt1572965/) – filma par mūsdienu sabiedrības atkarību no plastmasas. Patiesībā, ja tā labi piedomā, tad gandrīz ik uz soļa ikdienā sastopamies ar plastmasu. Filmas mērķis nav atturēt mūs no plastmasas izmantošanas ikdienā, jo tas patiesībā tuvākajā laikā praktiski nav iespējams, drīzāk novērtēt tās vērtību un vienkārši neizmest atkritumos, kur tā nekad netiks pārstrādāta un nesadalīsies, savukārt izmetamā plastmasa jāražo bioloģiska.
  • McLibel (2005, http://www.imdb.com/title/tt0458425/) – dokumentālā filma par to, kā divi vienkāršie Apvienotās Karalistes iedzīvotāji tiesājās ar fast-food gigantu McDonald’s. Nav jau gluži tā, ka viņi bija pavisam vienkāršie pilsoņi, savulaik viņi bija piedalījušies zaļo aktīvistu klubiņā un izplatījuši skrejlapas, kuras informēja iedzīvotājus par McDonald’s pārtikas kaitīgumu un ļaunumu dabai, kas tiek nodarīts, ražojot šo pārtiku. McDonald’s viņus izsekoja un iesūdzēja tiesā, kā rezultātā viņiem nācās katru rakstu, katru teikumu šajās skrejlapās atspēkot tiesas priekšā, jo Apvienotajā Karalistē, atšķirībā no ASV, nepastāv vārda brīvība un tu esi apmelotājs tikmēr, kamēr neesi pierādījis pretējo.
  • In the Shadow of the Moon (2007, http://www.imdb.com/title/tt0925248/) – filma par daudzajiem NASAs Apollo lidojumiem uz mēnesi. Tajā tiek intervēta lielākā daļa vēl dzīvo astronautu, kuri piedalījušies Apollo lidojumos. Neizpaliek arī liels daudzums dokumentālo kadru un līdz šim pasaules acīm vēl neredzēta materiāla. Šī tēma nenoliedzami ir viena no top konspirācijas teorijām, tāpēc atstāšu spriedumu par filmas patiesumu jūsu pašu ziņā. Runā, ka NASA izveidojusi šo filmu, lai parādītu pasaulei, ka tā visa bijusi patiesība un ka amerikāņi tiešām pirmie spēruši kāju uz mēness. Zinot, cik ļoti Padomju Savienība tolaik sacentās ar ASV, nešaubos, ka, varbūt, neiztika arī bez kādām blēdībām, tomēr daļa no konspirācijas teorijās pieminētajiem faktiem ir tiešām smieklīga. Piemēram, kāpēc fotogrāfijās ASV karogs nav sašļucis pie masta, ja uz mēness neesot vēja. Varbūt tāpēc, ka viņi zināja, ka tur nav vēja un ielika karogā kādu stiepli kā karoga rāmi? Filmas tajā un tajā minūtē var redzēt, ka ektrāna augšpusē ir kaut kāds stienis kurš pēc tam pazūd, tas noteikti ir kāds statīvs studijā, kur šis tika filmēts. Tikai digitālajā pasaulē dzīvojušajiem droši vien nekad nav nācies saskārties ar kaut kādu gružu iekļūšanu filmas priekšā vai tās saskrāpēšanu attīstīšanas procesā. Labi, varbūt es kļūdos, un amerikāņi tiešām melo, tieši tāpēc necenšos apgalvot ne vienu, ne otru.
  • The Power of Nightmares: The Rise of the Politics of Fear (2004, http://uk.imdb.com/title/tt0430484/) – dokumentālo raidījumu cikls (kopā 3 raidījumi) par to, kā politiķi cenšas iegūt varu savās rokās. Ja agrāk viņi to varēja panākt ar tukšiem, bet grandioziem solījumiem, tad tagad kritiskā cilvēku masa ir izglītojusies tik tālu, ka šādiem solījumiem vairs netic. Jaunais veids, kā pakļaut cilvēkus ir no sākuma tos kārtīgi iebiedēt, bet pēc tam solīt viņus no šīm bailēm paglābt. Raidījumos atainotā ideja nav balstīti uz “no pirksta izzīstu” teoriju, bet gan politiskā filozofa Leo Strausa teoriju. Filmas centrā ir Afganistāna, rietumu cīņa ar padomiju, kā arī to, kā arī notikumu attīstība pēc “iedomātā” ļaunuma sakaušanas.
  • GasLand (2010, http://www.imdb.com/title/tt1558250/) – saņēmusi Oskara nomināciju un citus atzinīgus vārdus, filma vēsta par dabasgāzes ieguves veidu, kas piesārņo dzeramo ūdeni ar toksiskām ķimikālijām. Metode saucas hydraulic fracturing un tās pamatā ir ķimikāliju ievadīšana dziļurbumā, kuras tālāk rada plaisas augsnē un ļauj dabasgāzei nokļūt virszemē. Diemžēl šī metode piesārņo gruntsūdeņus un izmantoto ķimikāliju tvaiki brīvi iztvaiko gaisā. Tas viss dēļ starp augstām amatpersonām parakstīta nolikuma, kas ļauj dabasgāzes ieguves firmām neatklāt ķimikāliju sarakstu, kas tiek izmantots šajā dabasgāzes ieguves veidā. Rezultātā no urbumiem netālu esošajās mājās iespējams aizdedzināt ūdeni, kas nāk no krāna, precīzāk sakot, gāzes un ķimikālijas, kas atrodas ūdens sastāvā. Un, ja šos urbumus izvieto uz kartes, puse ASV tiek noklāta ar maziem sarkaniem punktiņiem. Kārtējais iemesls, kas varbūt kādu var atturēt no dzīvošanas ASV.

No responses yet

Movie: 127 Hours

Jan 19 2011 — Movies

Noskatījies filmu 127 Hours, jutos nedaudz vīlies. Ne tāpēc, ka būtu pievīlis režisora darbs vai aktieru tēlojumus, nē, patiesībā gluži otrādi – filma bija meistarīgi uzfilmēta, ar lielisku mūziku un montāžu, ko es tik tiešām spēju novērtēt. Filma vienkārši nesniedza man nekā jauna. Es to salīdzinātu ar jebkuru I Shouldn’t Be Alive sēriju, jo tā vienkārši bija kā jebkura no šī raidījuma sērijām. Arī tās ir balstītas uz patiesiem notikumiem, arī tajās šie notikumi tiek reproducēti, balstoties uz galveno varoņu stāstīto, arī tajās galvenajiem varoņiem ir jāpārvar gan fiziskas, gan psiholoģiskas sāpes, arī tajās skatītājam tiek pateikts precīzi cik ilgi tad šīs mocības galvenajam varonim vilksies. Vienīgais ar ko šī filma atšķīrās bija tas, ka tā bija tehniski profesionāli veidota filma (aktieru tēlojums, režisora darbs, gaismas utt.), bet tas arī viss. Atstājot to visu pie malas, es vēl joprojām iesaku jums noskatīties šo filmu, jo tā nav slikta, un, ja neesat redzējuši neko no I Shouldn’t Be Alive, tad varbūt pat spēs atklāt jums ko jaunu.

Filmas notikumi norit Blue John kanjonā, Jūtas štatā. Filmā ir tikai viens galvenais varonis, kurš vienatnē dodas uz šo kanjonu un tiek tajā iesprostots. Šajā brīdī sākas filma, kuras nosaukums ir “127 studas”. Grūti pateikt kaut ko vairāk, neiekļaujot spoilerus, bet par maz ir teikts, ka pats filmas nosaukums ir viens liels spoileris.

Lieku filmai 7 no 10.

No responses yet

Movie: The Gods Must Be Crazy (Botswana)

Filma ir par kādas Āfrikas cilts piedzīvojumiem ar no debesīm nokritušu jeb dievu raidītu Coca Cola pudeli. Tā kā viņi līdz šim nebija sastapušies ar mūsdienu civilizācijas izpausmēm, tad šī dievu dāvana šķita jo īpaši apbrīnojama un unikāla.

Āfrikas kontinents ir veidots no 54 valstīm starp kurām robežas bieži vien ir novilktas kā ar lineālu, bet to patiesais etnisko kopienu sastāvs droši vien mērāms tūkstošos. Viena no šādām kopienām ir bušmeņi, kas tulkotos kā krūmu cilvēki. Tie mīt arī tuksnesī, kādā Botsvanas nomalē. Tuksnesis ne vienmēr nozīmē mūsu iztēloto Sahāras vidieni ar smiltīm visapkārt, tajā mēdz augt arī pa kādam kokam, krūmam un arī pa kādam dzīvniekam. Tuksnesim ir raksturīgs ilgstošs sausums un ierobežots ūdens daudzums, tomēr bušmeņi ir iemācījušies ar to sadzīvot, viņi prot iegūt sev tik nepieciešamo dzīvības dziru no augu saknēm, rītā sakrājušajām lietus lāsītēm uz augu lapām un ar citām metodēm, viņiem ar to pietiek. Viņi nekad nav sastapušies ar moderno civilizāciju un tās radītajiem objektiem, tai skaitā ar Coca Cola pudeli, ko kāds pāri tuksnesim lidojošs pilots izmeta pa sava lidaparāta logu. Šādus lidaparātus bušmeņi mēdz saukt par jocīgi un skaļi lidojošiem putniem. Nokritusī pudele ir kas unikāls – cietāks par jebko, ko bušmeņi jelkad ir redzējuši, turklāt tam var atrast 101 pielietojumu. Kaut kam tik labam noteikti ir bijis jābūt dievu sūtītam. Tomēr ar katru dienu arvien vairāk cilvēki sāka izjust vajadzību pēc šīs lietas, kas viņiem bija dota tikai viena. Cilvēku dzīve vairs nebija iztēlojama bez šīs pudeles. Nekad viņi nebija sastapušies ar tādām sajūtām kā skaudība, ļaunums un mantkāre. To visu viņiem atnesa šī dievu sūtītā pudele. Cilts vecākais, redzēdams kādas sekas tā nodara viņa tuvajiem, pieņēma izšķirošu lēmumu – aiznest pudeli līdz pasaules malai un atdot to dieviem, jo tā viņiem nesusi tikai ļaunu un vairs nav viņiem vajadzīga.

Filma ir viena no visu laiku labākajām Āfrikas komēdijām, kas tapusi sadarbojoties Botsvanai un Dienvidāfrikai. Tā kā filma ir angliski, tad tā ir arī ļoti viegli saprotama, izņemot epizodes, kad bušmeņi runā savā klikšķināšanas valodā, tomēr arī šīs epizodes ir nodrošinātas ar subtitriem.

Filmai sekoja arī vairāki turpinājumi, tomēr tie nebija ne uz pusi tik labi, cik filmas oriģinālā versija, tomēr arī tos ir vērts noskatīties, kaut vai tās galvenā varoņa N!xau jeb ekranizētajā vārdā Kiko dēļ.

Lieku filmai 8 no 10.

146. filma no movies from 200 countries.

One response so far

Dokumentālās filmas #1

Sep 13 2010 — Movies

Mana vājība, ja tā var teikt, ir dokumentālās filmas. Piedāvāju jums apkopojumu ar pēdējā laikā manis noskatītajām dokumentālajām filmām un īsu to aprakstu. Manuprāt, ir diezgan grūti, ja pat ne bezjēdzīgi, likt konkrētu vērtējumu dokumentālajām filmām. Mani dokumentālā filma vai nu interesē vai nē. Un ja tā mani interesē, tad bieži vien piecietīšu pat ne pārāk labo filmas kvalitāti, lai tikai redzētu filmu par sev saistošu vai interesējošu tēmu. Ja tēma/apraksts aicina, tad noteikti būs interesanti noskatīties filmu.

  • Bananas!* (2009, http://www.imdb.com/title/tt1452291/) – Dokumentālā filma par banānu audzēšanas aizkulisēm trešajās pasaules valstīs, konkrētāk Dienvidamerikas valstī Nikaragvā, kā arī par tiesas prāvu pret pasaulē lielāko augļu un dārzeņu ražotāju Dole Food Company. Šis ir pirmais šāda veida precedents – iesūdzēta tiesā pašas valstī tiek ASV kompānija, kas nodarbina strādniekus trešajās pasaules valstī. Filma skatītājam liks divreiz pārdomāt to, kurus augļus pārtikas veikala plauktā izvēlēties, protams, ja veikalā vispār pastāv izvēles iespējas.
  • The Corporation (2003, http://www.imdb.com/title/tt0379225/) – Filma ir atzīta par Kanādas labāko dokumentālo filmu un saņēmusi arī daudz citas nozīmīgas balvas. Tā ir filma par starptautisku korporāciju  vēsturi sākot no vārda korporācijas definīcijas līdz pat mūsdienu lielākajām korporācijām kā piemēriem. Vai kāds no jums zināja, kāpēc uzņēmumi tiek saukti par juridisku personu. Izrādās iemesls tam meklējams vēl pagājušā gadsimta sākumā, un tas ir arī viens no lielākajiem iemesliem, kāpēc korporācijas bauda tādu visatļautību mūsdienās. Juridiska persona ir gluži kā cilvēks – to var iesūdzēt tiesā, tā var iesūdzēt cilvēku tiesā, tā uzņemas atbildību (reizēm) par saviem darbiem, bet cilvēki, kas atrodas šīs korporācijas aizsegā, nav atbildīgi gandrīz ne par neko. Un tas ir tikai filmas sākums. Filma pārlieku neliekuļo, tiesa, atkārtoti uzsver, kādu ļaunumu nodara korporācijas cilvēcei, bet tas jau tāpat visiem ir zināms.
  • Capitalism: A Love Story (2009, http://www.imdb.com/title/tt1232207/) – Kārtējā Maikla Mūra filma par kapitālismu un tā ļaunumu pašā saknē, jo kapitālisma dzinuļi nav tie pareizākie. Kapitālismā galvenais mērķis ir nopelnīt pēc iespējas vairāk naudas jebkuriem iespējamajiem līdzekļiem, nevis sniegt maksimālu labumu sabiedrībai. Līdz ar to “īsteni kapitālisti” būs gatavi nojaukt dzīvošanai derīgu māju, lai uzceltu jaunu tās vietā, stimulēt karadarbību, lai varētu ražot ieročus utt. Par to arī filma.
  • Maxed Out: Hard Times, Easy Credit and the Era of Predatory Lenders (2006, http://www.imdb.com/title/tt0762117/) – 2006. gads. Vai tiešām tas bija tik sen, kad sākās vēl joprojām pastāvošā finanšu krīze. Ticami vai nē, bet jau tajā laikā cilvēkiem bija problēmas ar kredītu atmaksu un pārlieku lielo kreditēšanu kā tādu. Tas cilvēkiem bija gluži kā dzīves modelis – “dzīvot uz kredīta”. Filma atskatās uz 20-30 gadu senu pagātni, kad kreditēšanas bums vēl tikai sākās un kā mēs esam nokļuvuši tik tālu, ka katram studentam tiek izsniegts kredīts, viņam pašam vēl tā īsti nemaz neuzņemoties atbildību par to un neapzinoties, ka tālā nākotnē tas būs arī jāatmaksā.
  • Yes Men Fix the World, The (2009, http://www.imdb.com/title/tt1352852/) – Atšķirība no citiem, Yes Men no runām ķeras arī pie darbiem un tiešām mēģina kaut ko darīt. Viņa darbi gan nenes tiešus augļus, jo tas, ko viņš dara, ir izliekas par ļauno korporāciju pārstāvjiem, kuri publiski atzīst savas kļūdas un paziņo par (nepatiesiem) nākotnes plāniem, kā visu vērst par labu. Un lai arī tieši rezultāti no tā nav gaidāmi, milzīga publicitāte un sabiedrības uzmanības pievēršana šīm problēmām ir nodrošināta. Pasvārstās arī akciju cenu kurss.
  • Outfoxed: Rupert Murdoch’s War on Journalism (2004, http://www.imdb.com/title/tt0418038/) – Vai tu vēl skaties TV? Es to nedaru nu jau 4 gadus un jūtos tikai ieguvis. Varbūt arī tev ir laiks mest to pie malas. Šī filma stāsta par lielāko ASV mediju magnātu Rūpertu Mērdoku un viņa paņēmieniem, kā un kādas ziņas nogādāt pie skatītāja. To varētu nosaukt arī par lielāko cenzūru ASV vēsturē, tikai cenzētas šajā gadījumā tiek nevis rupjības, bet ietekmīgām personām nevēlamās ziņas.
  • Inside Guantanamo Bay (2009) – Īsa dokumentālā filma par Guantanamo Bay. Ļoti interesanti ir noskatīties šo filmu, kur ieslodzījuma vieta tiek parādīta no sargu un cietuma pārvaldes redzes punkta, bet uzreiz pēc tam nākamo filmu, kur to var redzēt no ieslodzīto skatpunkta.
  • Road to Guantanamo, The (2006, http://www.imdb.com/title/tt0468094/) – Daļēji dokumentālā filma, daļēji drāma, jo kadri par filmas varoņu pavadīto laiku Guantanamo cietumā nav pieejami, stāsta par trim musulmaņu izcelsmes britiem, kas tika turēti divus gadus necilvēciskos apstākļos Guantanamo cietumā, tā arī neizvirzot nekādas apsūdzības un cenšoties falsificēt pierādījumus viņu saistībai ar terorismu. Pēc nepatiesā ieslodzījumā pavadītā laika viņi atguva tikai to, kas viņiem piederēja arī pirms tam – brīvību.
  • No End in Sight (2007, http://www.imdb.com/title/tt0912593/) – Labs turpinājums iepriekšējai filmai būtu fima No End in Sight par Irākas karu. Kā zinām, tad oficiāli (bet varbūt tikai formāli) tas tika izbeigts tikai pagājušajā mēnesī, bet filmas laikā tam gals vēl nebija saredzams.
  • War Photographer (2001, http://www.imdb.com/title/tt0309061/) – Spēcīga dokumentālā filma par vienu no pasaules atpazītākajiem kara fotogrāfiem James Nachtwey. Filma ir pārpilna ar diezgan nepatīkamiem skatiem, kas arī iemesls, kāpēc cilvēkiem ar vājiem nerviem iesaku šo filmu neskatīties. Pretstatā filmas saturam, pats fotogrāfs ir apbrīnojami nosvērts un mierīgs.
  • Kon-Tiki (1950, http://www.imdb.com/title/tt0042650/) – Seši vīri uz plosta šķērso Kluso okeānu. Es domāju, ka šī frāze izsaka visu. Turklāt viņi vēl pamanās to visu nofilmēt un izveidot dokumentālo filmu, un tas viss 1950. gadā. Grūti vēl vairāk ko piebilst. Noteikti jāskatās.
  • Deep Blue (2003, http://www.imdb.com/title/tt0365109/) – BBC filma par dzīvību okeānā un tā dzelmē. Vizuāli ļoti skaista un baudāma filma, kas sniedz ieskatu zemūdens pasaulē, bet tas arī ir viss. Filmā var visā krāšņumā redzēt vaļveidīgo haizivi, kas apciemoja arī Kon-Tiki ekspedīcijas plostu.

3 responses so far

Movie: De grønne slagtere (Denmark)

Šodien sanāca tāda diezgan ar gaļu un tās izstrādājumiem saistīta diena. Sākumā noskatījos Dānijas ražojuma filmu, kas latviski skanētu zaļie miesnieki, bet pēcāk ekspotīcijas ieteikto raidījumu par to, kā tiek ražotas desas. Pats jau tā atturos ēst gaļu cik vien iespējams, lai arī veģetārietis neesmu, tomēr pēc šiem diviem gabaliem domāju, ka atturēšos no tās patēriņa vēl vairāk. Filma un raidījums, protams, nav salīdzināmi, jo raidījums ir fakti, vai vismaz tiek pasniegts kā fakti, savukārt, filma ir mākslas darbs, kur gaļas tēma vairāk bija tā kā apvalks tur esošajiem notikumiem un personāžiem.

Nevarētu teikt, ka desas mani jebkad būtu fascinējušas, varbūt tāpēc, ka netiku jau no agras bērnības radināts pie šīm ķimikālijām un piedevām, kas mūsdienās veido lielāko daļu desas sastāva. Kā izrādās, tad  no gaļas tur ir labi ja 40%, turklāt gaļa var būt mehāniski atdalīti atgriezumi, kauli, ādas un citas ne pārāk estētiskas un uzturam noderīgas lietas. Raidījumā tiek stāstīts par to, kā jau kopš bērnības bērnu garšas kārpiņas tiek pieradinātas pie šīm ķīmiskajām vielām, kas arī ir iemesls, kāpēc mums rodas priekšstats, ka tā ir jāgaršo īstām desām. Pat raidījumā veiktajā eksperimentā ar paprāvu cilvēku grupu, tikai 2 spēja noteikt, kura no desām satur visvairāk gaļas. Lielākā daļa par visvairāk gaļu saturošo desu izvēlējās mūsdienu variantu ar mazāko gaļas sastāvu. Nekļūdīgi to spējot noteikt arī kaķi, kuriem spēja atšķirt visu pēc tikai pēc smaržas vien ir 14 reizes lielāka nekā cilvēkam. Tā kā pirms kaut ko ēst, iespējams, ir vērts to no sākuma piedāvāt savam mīlulim un pavērot, kā viņš vai viņa uz to skatās. Domāju, ka praktiski jebkuram, kas noskatīsies šo raidījumu, pāries vismazākā vēlēšanās ēst desas. Un pat, ja ņem vērā to, ka raidījums pastāsta, kā atšķirt kvalitatīvu desu no nekvalitatīvas, runa iet ne tikai par desu, bet par gaļu un tās izstrādājumiem kopumā. Te varbūt talkā nāks jau minētā filma, kas nesaka neko sliktu par gaļu un tās patēriņu kā tādu, tā neaudzina cilvēku par veģetārieti, bet noteikti liek aizdomāties par to, ko mēs ikdienā patērējam un kas ir tas, kas mums šķiet garšīgs. Interesanti, ka Krievijas desu cehu darbinieki masveidā kļūst par veģetāriešiem. Vai tā būtu tikai sagadīšanās? Starp citu, ja ir interese, tad raidījumu par desām pilnā garumā iespējams noskatīties šeit.

Atgriežoties pie filmas par zaļajiem miesniekiem, uzreiz jāsaka, ka viņi nav veģetārieši, vienkārši zaļā krāsa ir ļoti tuva vienam no diviem miesniekiem, kas arī iemesls, kāpēc viņu kopīgi izveidotajā gaļas veikaliņā valda zaļie toņi un viņiem jāvalkā zaļas krāsas apmetņi. Tomēr līdz savam veikalam viņiem vēl bija garš ceļš ejams. Spēcīgu grūdienu šim lēmumam deva viņu sākotnējais šefs un gaļas veikala īpašnieks, kas diendienā viņus nonicināja un uzskatīja par neveiksminiekiem un pabirām. Saņēmušies, viņi drīz vien piepildīja savu sapni un atvēra paši savu gaļas veikalu, tomēr gadījās kas nelāgs, un elektriķis, kurš bija ieradies viņu saldētavā ierīkot apgaismojumu, nejauši tika tur ieslēgs un atrasts tikai nākamajā rītā nosalis un pagalam. Kamēr Svīstošais Svens, viens no miesniekiem, gaidīja Bjernu, otru miesnieku, ierodamies darbā, viņš jau bija paspējis notirgot vienu iemarinētu elektriķa kāju bijušajam šefam, kurš bija atnācis uz viņu jaunatvērto veikalu un pēc Svena vārdiem, izvedis viņu no pacietības. Filmas turpinājumā viņi cenšas atrisināt radušos problemātisko situāciju. Miesnieku rīcību un uzvedību spēcīgi ietekmē viņu bērnības traumas, pagātnes rēgi un citas lietas, kas ir izveidojušas viņu personības. Filmā netrūkst arī citu interesantu un ar spēcīgu melno humoru apvītu notikumu, kas izceļ šo filmu uz tipiskā kino fona. Filmas režisors un scenārija autors ir pacenties un pat devis filmas varoņiem raksturīgus vārdus – Svīstošais Svens, kurš svīst, Hus (Māja) Hans, jo viņš ir nekustamo īpašumu aģents, kā arī citus vārdus tamlīdzīgā garā. Filmas galvenais varonis, Bjarne, pēc izskata un grimasēm spēcīgi atsit Maiklu Skofīldu no Prison Break, kas varbūt brīžiem traucē skatīties filmu, jo rodas sajūta, ka viņš pastiprināti domā un kaļ kārtējo plānu ar 10 gājieniem uz priekšu, kā atrisināt visas radušās problēmas. Filma ir pietiekoši savdabīga un interesanti izveidota, tāpēc noteikti ieteiktu to noskatīties, tomēr, jāņem vērā, ka daudziem psiholoģiski varētu būt grūti to skatīties, respektīvi, viewer discretion must be advised.

Lieku filmai 8 no 10.

109. filma no movies from 200 countries.

4 responses so far

Movie: Toy Story 1, 2, 3

Aug 02 2010 — Movies, My IMDB Top 250

Kādu laiku blogā ir bijis klusums, jo pusotra nedēļa tika aizvadīta Latvijā. Karstums tur bija teju vai neizturams, kamēr, atgriežoties Stokholmā, mani sagaidīja par grādiem 10 zemāka temperatūra un gulēt pie atvērta loga bez segas laikam vairs nebūs opcija. Latvijā izmantoju iespēju aizstaigāt uz kino, kas Zviedrijā ir makten dārgs – 7 Ls par biļeti neatkarīgi no tā, kurā laikā vai nedēļas dienā tu to apmeklē. No tajā laikā kinoteātros esošā repertuāra mani saistīja Inception un Toy Story 3. Abas diezgan labi novērtētas IMDB: Inception šobrīd atrodas 3. vietā, kamēr Toy Story 3 izbauda 10. vietas laurus. Tas, protams, pagaidām, jo ar laiku gan jau pirmā sajūsma pāries un filmas nostabilizēsies, iespējams, kādā zemākā vietā, līdzīgi kā tas bija arī ar The Dark Knight.

Toy Story (1995)

Pirms devos noskatīties Toy Story 3, izpildīju mājasdarbu un noskatījos abas pirmās daļas, ko līdz šim nebiju paguvis izdarīt. Tā kā tās abas ir IMDB Top 250, tad pie reizes arī daļiņa no šī darba būs izpildīta, jo savādāk vasarā filmu skatīšanās uz priekšu iet diezgan gausi. Jāsaka, ka pirmā daļa mani patīkami pārsteidza un noskatījos to patīkamu emociju pārņemts. Varu teikt, ka uz šādu filmu man nebūtu bail vest savu bērnu, ko nevarētu teikt par citām mūsdienu multiplikācijas filmām ar ne pārāk pozitīvo ietekmi. Varbūt papildus sajūsmu manī radīja tas, ka apzinājos, cik liels sasniegums datorgrafikā bija izveidot šādu filmu 1995. gadā, lai gan arī bez tā, filmas sižets likās interesants. Filma bija vienkārša un viegli uztverama, kādai tai arī būtu jābūt, ņemot vērā to, ka tā ir bērnu filma.

Lieku tai 8 no 10.
159. filma no My IMDB Top 250.

Toy Story 2 (1999)

Otrā daļa lika man nedaudz vilties, jo tajā nesaskatīju neko jaunu un interesantu. Filmā bija problēma – kāds ir nozagts/noklīdis un nu tas ir jāizglābj. Nu ļoti jau nu līdzīgi pirmajam variantam par pazudušo kovboju un kosmonautu. Neskatoties uz to, filma bija pārpilna ar jautrībām un jokiem, kā jau bērnu filmai būtu jābūt. Neko daudz nezaudēsiet, ja šo filmu arī nenoskatīsieties, bet bērniem, protams, patiks.

Lieku tai 6 no 10.
246. filma no My IMDB Top 250.

Toy Story 3, 3D (2010)

Trešā daļa ir veidota 3D, kas, protams, dod papildus plusiņu no emocionālā viedokļa. Bet tagad ķersimies klāt pie saturiskā. Filmas trešā daļa būtībā bija tas, ko es biju gaidījis, bet nesagaidīju jau no otrās daļas. Tiesa, ja tas būtu parādīts jau otrajā daļā, tad man īsti nebūtu skaidrs, ko rādīt trešajā daļā. Runa iet par to, ka bērni kādreiz pieaug un pārstāj spēlēties ar rotaļlietām. Bet kur nokļūst rotaļlietas, kad tas ir noticis? Tiek kādam atdāvinātas, izmestas miskastē vai vienkārši nogrūstas kādā attālākā stūrī? Par to arī ir filma. Tiesa, kas gan būtu Toy Story, ja atkal kāds nebūtu kaut kur noklīdis/nozagts. Jā, arī te spriedzes momentu pa lielam rada tas pats.

Lieku tai 8 no 10.

Noskatījies filmas trešo daļu, arī pats sāku domāt par to, cik daudz bērniem mūsdienās ir rotaļlietu, turklāt viena par otru “stulbāka”, gandrīz visas kaut kādi Ķīnā ražoti plastmasas štrunti. Neiet runa tikai par to, ka tās neattīsta bērnos nekādu domāšanu (jā, jā, protams, ir izņēmumi), bet par to, ka tā ir kārtējā dabas piesārņošana ar plastmasu, kas ātri vien tiks izmesta miskastē. Atceros kā savā bērnībā man bija koka zirdziņš, koka klucīši un dažādas atjautības spēles, kuras bija praktiski mūžīgas. Bet tagad tas viss ir komercializējies – ir kaut kāda transformeru multene un kad tā tiek raidīta, tad visiem bērniem vajag transformerus. Kad tā aizies, nāks nākamā ar citiem varoņiem, bet vecie tiks izmesti atkritumos. Tas liek man aizdomāties, kā es audzināšu savus bērnus, kādas rotaļlietas es pirkšu viņiem.

 

No responses yet

Movie: The Deep (Bermuda)

Noskatījos filmu no otras mazākās valsts savā 200 valstu sarakstā – Bermudas. Tā ir 1977. gadā filmētā The Deep. Sākoties filmai, iespējams pat pārprast, kāds tad īsti ir filmas nosaukums, jo kā pirmais parādās milzīgs uzraksts “Bermuda” un tikai tad seko īstais filmas nosaukums “The Deep”.

Apzināti pēdējā laikā skatos filmas no saraksta lejasgala, lai pieveiktu visas mazās valstis, no kurām grūtāk ir atrast  filmas vispār, nemaz nerunājot par labām filmām, savukārt, lielākās valstis atstāju kā saldo ēdienu, kad grūtākais būs pieveikts. Nepārprotiet, man nesagādā grūtības skatīties filmas kā tādas, man grūtības sagādā fakts, ka nevaru atrast filmas no kādas pundurvalstiņas vai ka atrastā filma nav diezko baudāma.

Sākotnēji filma The Deep aizrauj skatītāju ar zemūdens skatiem, kas, manuprāt, veidoti visai iespaidīgi, ņemot vērā filmas vecumu. Tomēr diemžēl ne pirmo reizi nākas atzīt, ka tā arī ir filmas lielākā vērtība, jo saturiski tā ir diezgan trula un nebaudāma. Ja vēl sižets būtu pietiekami aizraujošs un ticams, tad varētu vēl pieciest filmas lēno notikumu virzību, tomēr šis gadījums nebija no tiem, šis bija vienkārši naivs stāsts un lēna notikumu virzība.

Jau pašā filmas sākumā mani māca šaubas, vai gadījumā es neesmu pārāk samaitāts, jo man likās, ka filmas galvenajai varonei Geilai, kuru atveido aktrise Jacqueline Bisset, caur plāno augšiņu pārāk uzkrītoši izspiežas krūšu galiņi. Galu galā, kurš dodas nirt jūras dzīlēs, augšā uzvelkot vienu vienīgu kokvilnas T-kreklu? Sievietes, vai tas tiešām izklausās ērti? Palasot citu atsauksmes par filmu, saprotu, ka ne es vienīgais biju to pamanījis un par laimi vai nožēlu jāatzīst, ka tik samaitāts laikam nemaz neesmu. Tomēr šis nav vienīgais ekstravagantais niršanas gājiens,  senlietu eksperts filmā mīl nirt džinsās ar smuku kreklu un siksnu. Es saprotu, ka, ja apstākļi spiež vai arī sliktie dzenās pakaļ, var gadīties visādi, bet, ja tā ir brīva izvēle, tad man to grūti komentēt.

Pats filmas stāsts ir vienkāršs un vecs kā pati pasaule – dārgumu meklēšana. Tās galvenie varoņi ir kāds pāris, kas aizbraucis uz Bermudu, lai nirtu un meklētu artefaktus. Nirstot, tie uzduras diviem vienā vietā nogrimušiem vai aizskalotiem kuģiem, no kuriem viens ir pilns ar nezināmas izcelsmes un ļoti vērtīgām senlietām, savukārt otrs, lai radītu spriedzi, ar morfīna kapsulām. Vietējais narkotiku tirgonis ir ļoti ieinteresēts morfīna kapsulās, tāpēc liek neskaitāmus šķēršļus mūsu galvenajiem varoņiem viņu “arheoloģiskajās” nodarbēs. Filma ir pilna ar dažādiem neticamiem pavērsieniem, bet ar brīnišķīgi un manām acīm neaptverami laimīgām beigām. Skaidrs ir viens – fizikas likumi Bermudā nedarbojas, tāpēc, ja vēlaties izgudrot mūžīgo dzinēju vai ko citu tamlīdzīgu, zināt kur jums jādodas.

Lieku filmai 6 no 10.

199. filma no movies from 200 countries.

 

No responses yet

Movie: A tanú (Hungary)

Filma A tanú (tulk. liecinieks) ir par komunisma laiku Ungārijā pēc Otrā Pasaules kara. Lai arī tā ir mākslas filma, tā diezgan precīzi ataino tā laika notikumus un daudzi fakti filmā ir patiesi. To apliecina arī mans šefs, kurš pēc tautības ir ungārs un kurš arī man ieteica un iedeva noskatīties šo filmu. Protams, vislabāk filmu varēs saprast cilvēki, kas dzīvojuši tur un tajā laikā vai, ja ne tur, tad vismaz komunismā. Nu gluži kā tikai mēs spējam saprast to, kāpēc Viktors filmā Limuzīns Jāņu nakts krāsā ir tik labi iekārtojies un kāpēc traktorists Jāzeps strādā arī pa naktīm. Lieki piebilst, ka šī atklātība par komunismu nav diezko pozitīva un glaimojoša vietējās varas pārstāvjiem, tāpēc filma, kas uzfilmēta tālajā 1969. gadā, tiek aizliegta uz vairāk nekā 10 gadiem. Šķiet tieši tas liek šo filmu uztvert kā kaut ko vēl īpašāku, vēlāk saņemot atzinību un iegūstot pat kulta statusu.

Filmas notikumi norisinās Rákosi laikā un filmas galvenais varonis ir vienkāršs cilvēks, biedrs Jozefs, kurš ikdienā strādā par slūžu uzraugu, tomēr jau pašā filmas sākumā iekuļas lielās nepatikšanās, jo nevienam nesakot nokauj savu cūku, kas šajā laikā galīgi nav pieļaujams. Tomēr par lielu izbrīnu, viņš no cietuma tiek ātri vien atbrīvots un tiek iekārtots kādā pavisam cienīgā amatā. Diemžēl ilgi viņš neuzkavējas arī tur, jo nekad īsti neprot izdarīt visu pa prātam komunistiskajai valdībai. Tā nu viņš visu laiko ceļo starp cietumu uz ikreiz jaunu, elitāru darba vietu. Katrā jaunajā darba vietā viņš vienmēr iekuļas kādās problēmās, piemēram, esot par baseina uzraugu, ielaiž baseinā arī parastos cilvēkus laikā, kad tajā savu ikdienas peldi pieņem svarīgs partijas biedrs. Tā skatītājam ar Jozefa acīm no vienas darba vietas uz citu tiek parādītas dažādas komunisma bezjēdzības, tomēr netiek sniegta atbilde, kāpēc Jozefs vienmēr tiek atbrīvots no cietuma un atkal tiek iekārtots jaunā darba vietā. Lai to noskaidrotu, filma jānoskatās līdz galam pašam.

Kopumā filma lieliski ataino tā laika notikumus, iepinot tajā arī satīriskus jokus, tomēr pats sižets virzās diezgan lēni un lielākajai meinstrīma kino skatītāju liksies garlaicīgs, tomēr man filma patika. Nevērtēju to kā kaut ko izcilu, bet labu gan.

Lieku filmai 7 no 10.

83. filma no movies from 200 countries.

No responses yet