Archive for the '101 things in 1001 days' category

Ceļošana ar minivenu

Jul 20 2012 — 101 things in 1001 days, Travel

Ceļošana ir tāda interesanta padarīšana. Cilvēki brauc prom no savas ierastās vides, komforta zonas, lai tikai izbaudītu ko jaunu. Ceļošanai noteikti ir visdažādākie iemesli un iegansti, katram krasi atšķirīgi un katrs ceļo tikai sev zināmu iemeslu dēļ. Kādam tā var būt pat atkarība, cilvēks vienkārši nevar mierīgi nosēdēt uz vietas un viņam nepieciešams ceļot. Lielākā daļa droši vien vēlas apskatīt jaunas vietas, nobaudīt savādāku ēdienu, izbaudīt citas valsts kultūru, valodu. Ceļošanai var izmantot visdažādākos transportlīdzekļus – no velosipēdiem līdz pat reaktīvajām lidmašīnām, un galu galā var ceļot arī ar kājām. Pēdējos divos ceļojumos izvēlējāmies nedaudz oldschool ceļošanas veidu – minivenu (latviskais termins vieglais autobuss man šķiet ļoti jocīgs, jo autobusu man tā mašīna nepavisam neatgādina). Par to arī šis raksts – par mūsu pieredzi, ceļojot ar šādu auto.

Apsvērumi un izvēles iemesli

Šķiet ceļojums ar automašīnu rada lielu brīvības sajūtu. Ja tev ir auto, tad tu neesi piesiets pie vienas konkrētas pilsētas, kuru apmeklē, neesi atkarīgs no sabiedriskā transporta. Līdz šim gandrīz visos ceļojumos bijām izvēlējušies pārvietoties ar sabiedrisko transportu un, ja godīgi, tad tas vēl joprojām ir mans iecienītākais pārvietošanās veids. Tomēr, ja ir vēlme apskatīt daudz un īsā laika periodā, braukt uz vietām, kur sabiedriskais transports nekrusē, tad automašīnai nenoliedzami ir milzum daudz priekšrocības. Varētu domāt, ka ceļot ar auto ir lētāk, bet tā nebūt nav, jo lēto aviosabierību ērā aizlidot uz konkrētu galamērķi ir daudz ekonomiskāk. Ja runājam par konkrētu ietaupījumu, tad ietaupīt iespējams, izmantojot auto kā naktsmājas. Te, protams, jāpiebilst, ka negulēsi jau pa nakti mazā kompaktklases auto. Ideāli piemērots tam būtu kemperis jeb RV (Recreational Vehicle), bet tas pats par sevi nav lēts. Lēts ne tikai cenas ziņā, bet arī izmaksu ziņā ceļojuma laikā – kemperi bieži nav atļauts novietot stāvvietās pa nakti, kemperiem ir salīdzinoši lieli gabarīti, gan augstuma, gan garuma ziņā, tāpēc, braucot ar prāmjiem, tas bieži iekļūtu citā cenu kategorijā utt. Rezultātā atliek vien izmēros liela vieglā automašīna – minivens. Esmu braucis ar Volkswagen Sharan, bet iekšā tas nemaz nav tik ļoti ietilpīgs un arī par ērtumu varētu strīdēties. Kā ideālais variants tika izvēlēts Chrysler Voyager, jo tas ir gan ērts, gan pietiekami plašs iekšpusē, turklāt sānu durvis tam atbīdās, nevis taisās uz sāniem kā Volkswagen. Alternatīva Chrysler varētu būtu Dodge Caravan, kas ir tieši tas pats tikai zem cita nosaukuma, vai Ford Galaxy, kas ir gandrīz tas pats tikai ar citu virsbūvi un atkal jau ne pārāk ērtajām durvīm. Gan jau ka eksistē vēl arī citas opcijas, bet mēs palikām pie Chrysler Voyager – pietiekami liels, lai tajā varētu palikt pa nakti, bet pietiekami mazs, lai tā tiktu uzskatīta par vieglo automašīnu.

Modificēšana

Lai pilnībā izbaudītu lielā salona priekšrocības, automašīnu būtu ieteicams nedaudz modificēt. Un tāds bija arī mans mērķis, ko arī ierakstīju savā 101 lietu sarakstā – “modificēt minivenu road tripam”. Diemžēl situācija mainījās un pirmajā ceļojumā izlēmām doties ar tādu pat auto, praktiski nemodificētu. Vienīgais, ko izdarījām – “izravējām”  visus aizmugurējos sēdēkļus, kā arī izgriezām no kartona aizslietņus logiem. Lai arī logi ir tonētie, no saules iespīdēšanas sejā tie vieni paši diez ko nepalīdz. Visas mantas sakārtojām pēc izmantošanas biežuma un pielietojuma kastēs vienos sānos, savukārt otros tika ieklāts piepūšamais matracis ar guļammaisiem – tāda uz pāris naktīm bija mūsu guļamistaba. Vairāk nekādas īpašās pārmaiņas mašīnā veiktas netika.

Pieredze

Kopumā braucām ar minivenu divos ceļojumos. Pirmais ceļojums veda no Stokholmas līdz Rīgai, braucot cauri Dānijai, Vācijai, Polijai un Lietuvai. Tas ilga 10 dienas. Savukārt otrais bija ceļojums uz Norvēģijas rietumiem (fjordu zemi) un ilga 12 dienas. Vidēji izvēlējāmies palikt viesnīcā ik pēc 2-3 naktīm, kas, manuprāt, ir optimālākais variants. Viesnīca noder ne tikai spēka, bet arī ūdens uzpildīšanai. Šāda veida ceļojumam noteikti ieteiktu iegādāties plastmasas tvertni ar krānu. Tās pieejamas dažādos izmēros – no 5 līdz pat 25 litri. Pēc mūsu pieredzes 2-3 dienām pietiek ar 10l ūdens, bet var jau braukt arī daudz ekonomiskāk, par to noteikti būs teikt tiem, kas ir burājuši jūrās ar maza izmēra jahtām. Patērētā ūdens daudzumā ietilpa gan ēdiena gatavošana, gan sejas noskalošana no rītiem, gan zobu tīrīšana un roku mazgāšana. Runājot par ēst gatavošanu, otrajā braucienā uz Norvēģiju bijām sarūpējuši arī gāzes baloniņu un degli, ko parasti ņemam līdzi pārgājienos. Tas mums palīzēja gan no rītiem uzvārīt siltu tēju vai auzupārslu putru, gan citas reizes pagatavot arī silto ēdienu, kad bijām pavisam prom no civilizācijas. Ļoti ieteicams darbarīks, ko ņemt līdzi.

Vēl šādā ceļojumā noteikti ir jāņem līdzi arī lādētājs telefonam un citām elektronikas iekārtām. Labākais, ko es esmu atradis ir pāreja no auto 12V uz 2x USB. Un gandrīz visas iekārtas mūsdienās iespējams uzlādēt ar USB kabeli. Šādas pārejas ne vienmēr ir kvalitatīvas, bet pa pāris latiem no ebay var pasūtīt diezgan pieklājīgu pārveidotāju. Svarīgākais, uz ko skatīties, veicot pasūtījumu, būtu cik ampērus tas dod ārā. Personīgi es esmu atzinis par labu šādus, kas ir ar divām USB izejām, no kurām viena parasti domāta iPad (2A), jo tas prasa lielāku strāvas stiprumu, bet otra ir 0.5A vai 1A.

Dodoties ar auto uz aukstāku klimatu, aktuāls ir arī jautājums par to, cik silti ir nakšņot automašīnā. Diez ko siltāk par telti nav, jo galu galā tas ir viens milzīgs bleķa gabals, kurš diezgan ātri atdziest, lai arī cik karstu to uzkarsētu pirms doties gulēt. Patiesībā es ieteiktu auto pārāk nekarsēt pirms gulētiešanas, jo, pirmkārt, tas liks jums pastiprināti svīst, no kā mašīna diezgan ātri piesmaks, otrkārt, auto tāpat diezgan ātri atdzisīs, lai cik stipri viņš arī nebūtu uzsildīts. Ieteiktu to uzsildīt pietiekami siltu, lai komfortabli aizmigtu, bet par gulēšanu siltumā rūpēties citā veidā. Tas, cik silta būs gulēšana, atkarīgs tikai un vienīgi no guļammaisa, bet domāju, ka te nav īstā vieta gari un plaši aprakstīt guļammaisus raksturojošās īpašības. Tomēr viena lieta, ko es varu ieteikt, un tā attiecināma uz jebkuru gulēšanu (nosacīti) brīvā dabā – velciet cepuri. Jā, tas, ka cilvēks caur galvu zaudē lielāko daļu siltuma varbūt arī ir mīts, tomēr tā kā tā ir vienīgā ķermeņa daļa, kas guļot guļammaisā paliek neapsegta, tad uzvelkot cepuri, tik tiešām sajūtas būs siltākas.

Pozitīvais

  • ceļojot ar automašīnu var izbaudīt pilnīgu brīvību: braukt kur vēlies, piestāt kur un kad vien vēlies
  • nav laikus jāizplāno maršruts, jārezervē viesnīčas, hosteļus vai cita veida naktsmājas; palikt pa nakti iespējams gandrīz vienalga kur, lai tik būtu iespējams novietot automašīnu
  • var ieekonomēt daudz finansiālo līdzekļu, īpaši tādās valstīs, kā Norvēģija
  • ir daudz lielāks stimuls piecelties agrāk no rīta, līdz ar to ceļojumā var redzēt un piedzīvot daudz vairāk; tāpat kā ir iemesls iet gulēt vēlāk un atkal gūt vairāk piedzīvojumu

Negatīvais

  • lai arī auto ir plašs, gulēšana tajā nav diezko ērta (es gan par to pārāk nesūdzējos, bet ilgstošam ceļojumam arī es neizvēlētos šādu variantu)
  • guļot automašīnā, tā diezgan ātri sasmok, jāizmanto ventilēšanas iespējas (tāpat kā teltīs)
  • reizēm tomēr ir diezgan grūti atrast piemērotu naktsvietu, īpaši lielāku pilsētu tuvumā, tomēr nenoliedzami vienkāršāk kā meklējot, kur pārnakšņot ar telti
  • nākas nosacīti ļaunprātīgi izmantot publiskās vai degvielas uzpildes stacijas tualetes, tomēr tā kā degviela jāpilda šā kā tā, tad varbūt tik ļaunprātīgi tas nemaz nav

Secinājumi

Pēc diviem aizvadītajiem ceļojumiem varu teikt, ka šāda veida ceļošanai nav ne vainas, bet tā tomēr neizrādījās tik aizraujoša un forša, kādu es to biju iztēlojies pirms tam. Īsiem ceļojumiem salīdzinoši netālu no mājvietas tas noteikti ir tieši laikā un nav jālauza galva par visu citu, bet, lai tādu izmantotu garākiem ceļojumiem, būtu tiešām sevi visu jānodod ceļošanai. Es nesaku, ka tas ir slikt, gluži otrādi, es pats tā kādreiz vēlētos izdarīt. Tomēr minivenu atdevām uz pārdošanu citu iemeslu dēļ, tāpēc pagaidām ar šādiem ceļojumiem iepauzēsim. Kārtīgāka minivena pielāgošana, izveidojot platformu gultai zem kuras varētu salikt citas mantas, kā arī nodalījumu izveide dažādām lietām noteikti būtu uzlabojusi pieredzi, bet to ņemšu vērā, ja kādreiz izdomāsim ko tādu atkārtot vēlreiz.

4 responses so far

European road trip

Mani vienmēr ir tirdījusi doma veikt tādu kārtīgu Eiropas apceļošanu ar auto. Tomēr vienmēr, kad apsēžos un iespējamajam maršrutam sarēķinu veicamos kilometrus, secinu, ka tas aizņemtu pārāk daudz laika. Tāds kārtīgs Eiropas mēroga road trip prasītu vismaz 8000km. Un tas ir tikai tīrais maršruts, kam klāt jāpierēķina savi 20%, lai nobrauktu nost no lielajiem ceļiem un apskatītu ieplānotos objektus, kā arī savu tiesu paņems nomaldīšanās no pareizā ceļa. Kopā sanāktu gandrīz vai desmit tūkstoši kilometru.  No personīgās pieredzes varu teikt, ka, lai izbaudītu ceļojumu un justos komfortabli, vairāk par 200km dienā braukt nav ieteicams. Un 10000 dalīti ar 200 veido apaļas piecdesmit dienas. Tāds būtu nepieciešamais laiks, lai, atklāti sakot, visai virspusēji apbraukātu vien aptuveni pusi Eiropas valstu. Un kamēr es neesmu piepildījis savu dzīves sapni un kļuvis pats savas laimes kalējs (nestrādājot The Man), tikmēr man 50 dienas nepārtraukta atvaļinājuma neredzēt kā savas ausis.

Tādas bija manas līdzšinējās pārdomas par šādu ceļojumu. Tomēr tad dzīve izstrādāja nelielu pārsteigumu un šī gada janvārī kā tādu Ziemassvētku/Jaungada pārsteigumu saņēmu īres līguma uzteikumu no dzīvokļa īpašnieka, no kura līdz šim bijām īrējuši dzīvokli Stokholmā. Jāizvācas bija līdz pirmajai aprīļa nedēļai. Intensīvas meklēšanas rezultātā atradām jauno mājvietu, tomēr tajā ievākties varējām vien no aprīļa beigām. Līdz ar to sanāca, ka gandrīz vai pusmēnesi bijām bez noteiktas dzīvesvietas. Un tā kā dzīvot viesnīcā tajā laikā vai meklēt pagaidu variantu, kas Stokholmā arī nav viegli, nevēlējāmies, tad izlēmām, ka šajā periodā varētu labāk paceļot, jo izdevumi sanāktu tikpat lieli, kā paliekot kādā lētā viesnīcā/hostelī. Pirmā doma bija doties uz sen iecerēto galamērķi – Norvēģiju, bet kā jau var noprast pēc virsraksta, izlēmām, ka šajā laikā Norvēģijā vēl ir pārāk auksts, tāpēc devāmies uz Eiropu. Par Eiropu to saukt varētu ļoti nosacīti, jo atkal jau ierobežotā laika dēļ tas bija vien ātrs izbrauciens caur Zviedriju, Dāniju, Vāciju, Poliju, Lietuvu un Latviju.

Kādam ceļš caur Vāciju un Poliju varētu šķist garlaicīgs, jo 90-tajos gados, kad ceļošana ar lidmašīnu vēl nebija tik pieejama, dodoties uz Eiropu, šis ceļš bija jāmēro ikreiz. Nenoliegšu, ka arī mani pašu mocīja līdzīgas pārdomas, bet tā kā deviņdesmitajos nebiju liels Eiropas apceļotājs un patiesībā vienīgā reize, kad mēroju šo ceļu, bija atdzenot sev automašīnu no Vācijas, tad tas mani pārāk neuztrauca.

Continue Reading »

4 responses so far

Bungee Jump

Jul 17 2012 — 101 things in 1001 days

Pasaulē ir daudz lietas, kuras es it kā vēlētos izdarīt, bet kaut kā nekad nesakrīt apstākļi, lai to patiešām paveiktu. Viena no tādām bija izlekšana ar gumiju jeb bungee jump. Manuprāt, Latvijā ar tādu pa lielam nodarbojas tikai LGK un regulāri lēcieni tiek veikti no gaisa tramvajiņa Siguldā. Ilgi nedomājot, uzgooglēju viņu mājaslapu un pierezervēju sev laiku. Izrādās, ka, lai labprātīgi izlektu no 40 metru augstuma, nepietiek vien ierasties, vajag vēl arī pierakstīties. Informācijai, viņu mājaslapa ir http://bungee.lv/ un lēcieni tiek veikti no ceturtdienas līdz svētdienai pēc 18:30 vakarā. Pierakstīties, lai nebūtu jāgaida rindā,ir iespējams viņu mājaslapā. Ceturtdienās lekt ir izdevīgāk, jo pretēji parastajai cenai (25 Ls) tas maksā vien 20 Ls.

Continue Reading »

No responses yet

Millenium triloģija

Laikam jau man nav jāsniedz īss ievads par Stīga Lārsona Millenium triloģiju, jo galu galā tā ir visu laiku vispārdotākā zviedru autora noveļu sērija. Īsāk sakot, pēdējo pāris mēnešu laikā esmu gan izlasījis visas trīs grāmatas, gan noskatījies visas trīs zviedru/dāņu kopražojuma filmas un arī svaigāko amerikāņu/angļu versiju. Grāmatas lasīju angliski, zviedru filmas skatījos zviedriski un amerikāņu versiju, protams, arī skatījos oriģinālvalodā.

Grāmatas man likās aizraujošas un ļoti interesantas. Manuprāt, arī tulkotājs Reg Keeland (īstajā vārdā Steven T. Murray) bija paveicis teicamu darbu to tulkošanā uz angļu valodu, atstājot grāmatā visu zviedrisko. Ironiski, ka grāmatas savu īsteno popularitāti ieguva tikai pēc autora nāves. Sākotnēji viņš tās nemaz neplānoja izdot, bet rakstīja vairāk sev pašam, tāpēc arī grāmatu galvenais varonis Mike Blomkvists ir tik ļoti līdzīgs viņam pašam vai drīzāk viņa paša ideālajam sev. Lai arī saukta par triloģiju, patiesībā autors vēlējās uzrakstīt veselas 10 grāmatas un pirms savas nāves bija sarakstījis 3,75 no tām. Vēl joprojām nav skaidrs vai ceturtā grāmata tiks kaut kādā veidā pabeigta un izdota bez autora līdzdalības. Un man jāsaka žēl, ka autors nepaspēja uzrakstīt visas desmit grāmatas, jo lasīju es tās gandrīz vai katru vakaru, vienā piegājienā pieveicot 50-100 lappuses. Tas man, kas gadiem bija pametis novārtā grāmatu lasīšanu, ir diezgan daudz. Tāpēc arī savā 101 lietas sarakstā biju iekļāvis 10 grāmatu izlasīšanu angļu valodā.

Jo īpaši interesanti grāmatas bija lasīt tādēļ, ka pats dzīvoju Stokholmā jau 2,5 gadus un varēju gandrīz katru autora pieminēto vietu, ielu, rajonu asociēt savā galvā ar amiņām, kad pats tur biju bijis. Visa tā zviedriskā izturēšanās un uzvedība, lasot grāmatas, bija tik ļoti man pazīstama.

Pēc katras grāmatas izlasīšanas noskatījos tai atbilstošo zviedru filmu. Kā jau tas parasti gadās šādos gadījumos, filmā ļoti daudz kas bija izlaists un daudz ko nemaz nebija iespējams parādīt, tomēr, manuprāt, filmas bija izdevušās lieliskas, īstenā zviedru stilā. Vienīgi pirmās filmas beigās bija neliels spoileris par otro grāmatu, ko vēl tikai plānoju lasīt, tāpēc neiesaku skatīties pirmo filmu uzreiz pēc grāmatas izlasīšanas. Nedaudz uzjautrināja arī filmā atveidotā Ērika Bergere, kura izskatījās tik naiva, cik vien iespējams, lai gan grāmatā man par viņu bija radies pavisam cits priekšstats.

Amerikāņu versijā, kā jau noprotams, bija daudz vairāk piestrādāts pie kinematogrāfijas un specefektiem. Viena lietas, kas mani kaitināja, īpaši jau filmas sākumā, bija aktiera Daniel Craig murmināšana zem deguna, likās ka viņš gandrīz vispār nespēj skaidri un akcentēti izteikties. Tomēr filmas gaitā, vai nu viņš sāka runāt skaidrāk, vai es vienkārši biju jau pieradis pie viņa runas manieres, bet tas man vairs netraucēja. Brīžiem, skatoties filmu, likās, ka vairākas ainas ir 1:1 kopijas no zviedru filmas versijas, bet kopumā ņemot tā tomēr bija pilnīgi savādāka un līdzības bija manāmas tikai filmas sākumā. Pozitīvi jānovērtē fakts, ka amerikāņi gandrīz visu bija filmējuši uz vietas Stokholmā, nevis izmantojuši kaut kādu butaforiju. Nedaudz par daudz reizēm likās uzspēlētais zviedru akcents, jo patiesībā lielākā daļa zviedru, īpaši jau Stokholmā, runā gandrīz vispār bez akcenta, tīrā American English, vienīgi skaņu “č” neprot izteikt. Turklāt Robin Wright  tas akcents bija vairāk austrumeiropiešiem līdzīgs, kas diez ko labi neiederēsies gadījumā, ja viņi plānos ekranizēt arī otro un trešo grāmatu. Kopumā ņemot amerikāņu filma daudz labāk parādīja visu grāmatā aprakstīto, es pat teiktu, ka tā izcili parādīja visu to, kas zviedriem neizdevās. Nevaru vienīgi piedot viņu diezgan spēcīgi izmainītās filmas beigas, bet, iespējams, tas visu par daudz samudžinātu. Jā, amerikāņu filmā bija pat kaķītis, kurš varbūt nespēlēja tik lielu lomu un tika izlaists zviedru versijā.

Ja kāds vēl šaubās, vai ķerties klāt šai grāmatu sērijai un to izlasīt, tad varu teikt – ne mirli nešaubieties, vienkārši sāciet lasīt, īpaši jau tad, ja Zviedrija jums tuva un zviedru mentalitāte nav pārāk sveša.

4 responses so far

Mājās gatavots saldējums

Feb 12 2012 — 101 things in 1001 days, Recipes

Mājās pagatavot saldējumu ir pavisam vienkārši. Tā vismaz tam būtu jābūt, jo pats saldējuma angliskais nosaukums saka, ka tas ir nekas cits kā sasaldēts jeb ledus krējums. Tiesa mūsdienu ražotajā saldējumā piena izstrādājumus reizēm, pat ar lupu meklējot, nevar atrast. Un pat tad, kad tos atrodam, papildus tur ir pievienotas gan mākslīgās krāsvielas, garšvielas un HFCS. Var jau atrast arī no augstas kvalitātes izejvielām ražotu ekoloģisku saldējumu, bet tā cena bieži vien šķiet diezgan neadekvāta. Tad nu mēģināju pagatavot saldējumu mājās. Pamatreceptei jums nevajadzēs neko vairāk kā zemāk redzamos produktus – saldo krējumu, saldo kondensēto pienu un vaniļas cukuru. Šī recepte ir saldējumam bez olām, jo principā izdala divu veidu saldējumus – ar un bez olām. Saldējumu ar olām gatavo uz olu krēma bāzes, bet par to es šoreiz nestāstīšu.

Recepte ir pavisam vienkārša – saputo aptuveni 200 ml saldā krējuma, tad pievieno aptuveni trešdaļu kondensētā piena bundžiņas un pustējkaroti vaniļas cukura un iejauc to jau saputotajā krējumā. Ar sastāvdaļu attiecībām noteikti var variēt, lai saldējums nesanāktu pārāk salds. Iegūto masu ievieto saldētavā uz vismaz 4 stundām. Šo četru stundu laikā iegūtā masa ik pa laikam jāizņem un kārtīgi jāsamaisa. Sākotnēji masu var turpināt kult ar mikseri, bet ar laiku masa paliks tik bieza, ka mikseris to vairs nespēs kult un to vajadzēs samaisīt ar karoti.

Saldējumu mašīnu pamatā darbojas “saldēšanas un jaukšanas” tehnika. Respektīvi iegūtā masa tiek visu laiku lēnām maisīta un atdzesēta, lai tajā neveidotos ledus kristāli un saldējums būtu maigs un viendabīgs. Līdz ar to, jo garšīgāku saldējumu vēlēsieties iegūt, jo biežāk to būs jāapmaisa. Es ieteiktu to sakult ar mikseri ik pēc pusstundas pirmo divu stundu laikā un tad reizi stundā apmaisīt. Rezultātā iegūsiet lielisku no jūsu izvēlētām un jums zināmām izejvielām mājās gatavotu saldējumu.

Šī ir pamatrecepte un ar to, protams, var variēt, pievienojot augļus, sīrupus, riekstus un citas lietas. Šķidrās sastāvdaļas vajadzētu likt klāt uzreiz, bet cietās, piemēram, veselas ogas un riekstus, var pievienot vēlāk, kad masa sāk jau sabiezēt.

No responses yet

100 slēpņi

Aug 15 2011 — 101 things in 1001 days

Pirms kāda laika sasniedzām zināmu slieksni slēpņošanā – atradām savu 100 ģeoslēpni. Precīzi tāds bija arī mans uzstādītais mērķis 101 lietas sarakstā. Bet pie šī skaitļa neesam apstājušies un turpinām meklēt slēpņus vēl un vēl, kas arī bija īstais 59. lietas mērķis – iekustināt mani slēpņošanas kustībā. Uz doto brīdi esam atraduši jau 125 slēpņus, turklāt gandrīz jau divus mēnešus atrodam pa vismaz vienam slēpnim katru dienu. Nedzenamies pēc statistikas, tas drīzāk ir kā iegansts neieiet ikdienas rutīnā un nesēdēt visu laiku mājās. Pat tad, ja slēpnis atrodas vien kilometra attālumā no mājām, līdz tam ir jānokļūst un tas ir jāatrod. Protams, ne vienmēr noskatīto slēpni izdodas atrast ar pirmo piegājienu, tāpēc šādos gadījumos jādodas kāda cita slēpņa meklējumos. Ir bijis arī gadījums, kad savas aizmāršības dēļ pusstundu pirms pusnakts esmu devies ielogot kādu no mājām netālu esošu slēpni. Tuvākie slēpņi gan vairāk tiek atstāti rezervei īpaši lietainām vai slinkām dienām. Un mūžīgi jau katru dienu pa slēpnim atrast nevarēsim, pirmkārt, nav tik daudz slēpņu, otrkārt, ziemā vēlēšanās slēpņot noteikti mazināsies. Turklāt ziemā arī paliek tumšāks daudz ātrāk, citiem vārdiem sakot – atstājot darbu, ārā ir melna, melna nakts. Nedaudz katras dienas slēpņu meklēšanu atvieglo fakts. ka esam divu cilvēku komanda. Tas nozīmē, ka vienu dienu viens no mums var paņemt brīvu, savukārt otrā atpūšas otrs.

Slēpņu meklēšanai izmantojam jau aprakstītos telefonus ZTE Blade, kas apvienojumā ar izcilo android aplikāciju c:geo, ir pilnīgi pietiekoši mūsu vajadzībām. Tajā iespējams iekešot slēpņus lietošanai bez interneta, turklāt, lai to izdarītu, nav vajadzīgs premium membership. Tik sarežģītus vaicājumus kā vairumu pocket queries ar to, protams, veikt nevar, toties iekešoti tiek arī tādi papildus dati kā attēli gan slēpņa aprakstā, gan no spoileriem. Programma lieliski strādā arī ar karšu programmu locus maps, kura pati par sevi prot iekešot kartes un kurā var attēlot visus saglabātos slēpņus vienlaicīgi uz kartes. Jāsaka gan, ka programma spēs parādīt visus slēpņus tikai tādā gadījumā, ja to skaits ir zem 150 (varbūt uz jaudīgāka tālruņa šis skaitlis ir lielāks). Tomēr apskatīt atsevišķu slēpni uz kartes, protams, nav problēma arī pie lielāka kopējā slēpņu skaita.

Tiesa ar slēpņošanu ir kāda problēma – ne visi slēpņi ir apmeklēšanas vērti, dabā pastāv diezgan daudz arī tā saukto sūdslēpņu. Šobrīd gan par tiem pārāk lielu kreņķi neķeram, jo, slēpņojot tepat pa Stokholmu, mūsu galvenais ieguvums ir izraušanās no mājām. Tomēr, dodoties kādā ceļojumā vai slēpņošanai vien paredzētā dienā, ir bēdīgi atrast sūdīgus slēpņus. Manuprāt, lai slēpnis būtu izdevies un apmeklēšanas vērts, tam ir jāatbilst vismaz vienam no diviem kritērijiem – tam ir interesants, oriģināls noformējums, vai arī pati vieta, kur izvietots slēpnis, ir apmeklēšanas vērta. Ja vieta ir īpaša, tad mani pārāk neuztrauc, ka slēpnis ir parasta filmiņas kastīte. Savukārt, ja slēpnis ir oriģināli paslēpts vai noformēts, tad tas vien ir tā vērts, lai dotos tam pakaļ. Diemžēl bieži jeb jāsaka biežāk gadās tā, ka nav ne viena, ne otra. Īpaši jau pilsētvidē, kur izskatās, ka katrs mikrorajons, krustojums un pat māja ir pelnījusi vismaz vienu slēpni. Lielākoties to visu, protams, var nojaust pēc slēpņa apraksta, tomēr pirms doties lielākā slēpņošanā, nepieciešams diezgan ilgs laiks, lai izravētu to visu drazu no meklējamo slēpņu saraksta. Zināms rādītājs slēpņu kvalitātei ir neoficiālie slēpņu vērtējumi un favorite punkti, īpaši jau attiecībā pret kopējo logu skaitu. Piemēram, mūsu visu laiku visinteresantākais slēpnis tieši vietas izvēles ziņā ir Darkness awaits you. Tas atrodas pilnīgas nekurienes vidū un normāli cilvēki tur nekad neiegrieztos. Tas ir atrasts tikai 83 reizes (vidēji ap 9 reizēm gadā), bet tam ir 15 favoriti, kas, jāteic, ir diezgan labs rādītājs. Vai arī draugu izveidotais Huvusta keys, kas atrasts tikai 34 reizes, bet tam piešķirti 15 favoriti. Te gan vairāk nopelns tieši slēpņa noformējumā, ne vietas izvēlē. Zināms kvalitātes rādītājs ir arī terrain, jo esmu novērojis, ka dīkdieņi parasti neveido slēpņus ar ļoti apgrūtinātu piekļuvi.

Uz šīs nots pabeidzot rakstu, jāsaka, ka pagaidām Stokholmā slēpņu mums vēl pietiek, vienīgi katru dienu ir jādodas arvien tālāk un tālāk, lai atrastu kādu jaunu slēpni. Sākumā nedaudz izbrīnīja fakts, ka te ir tik daudz unknown jeb mystery tipa slēpņu, bet laikam dēļ aukstajām zviedru ziemām, viņi to laikā risina visus mystery slēpņus, savukārt vasarā dodas tos ielogot.

No responses yet

Kāpiens Positivusā

Aug 11 2011 — 101 things in 1001 days, Music

Rakstu šo ierakstu, lai atskaitītos par punktu numur 62. savā 101 lietas sarakstā. Punktā ir teikts, ka man jāuzkāpj mākslīgi veidotā kāpšanas sienā. To arī starp daudzajām Positivus festivālā piedāvātajām atrakcijām paveicu. Siena nebija no tām augstākajām, tāpēc, iespējams, ka tuvākajā laikā došos arī uz kādu specializētu kāpšanas vietu, kur esot sienas līdz pat 14m augstumam. Tomēr pie reizes vēlējos uzrakstīt arī savas pārdomas par šī gada Positivus festivālu. Visapkārt no visiem varēja dzirdēt tikai pozitīvas atsauksmes, tāpēc gribēju padalīties nedaudz atšķirīgā viedoklī, lai arī kopumā par Positivus apmeklējumu esmu gandarīts un to nenožēloju.

Šogad apmeklējām Posituvus festivālu otro reizi. Pirmo reizi bijām uz to pāris gadus atpakaļ, kad tur uzstājās Manic Street Preachers un Travis. 2008. gada Positivus man palicis atmiņā kā kaut kas ļoti foršs, īpaši jau Travis uzstāšanās. Diemžēl nevaru to pašu teikt par festivālu šajā gadā. Tas vēl joprojām bija labs, tomēr, manuprāt, tas ir zaudējis kaut ko no sava šarma. Tagad saprotu, kas man tajā tik ļoti patika pirmajā reizē – tā bija publika. Pirmkārt, pirms pāris gadiem cilvēku nebija tik daudz kā šajā reizē, otrkārt – tie bija atbraukuši patiešām labi atpūsties un izbaudīt mūziku lieliskā vietā pie jūras, nevis vienkārši nodzerties un notusēties. Vienmēr jau visur gadās arī pa kādam šāda veida tipiņam, tomēr šoreiz to bija savairojies diezgan daudz.

Lieliski manu viedokli atspoguļo sekojošs tipiskā tusētāja apraksts. Viņam rokā ir vismaz viena, bet vēlams divas vai trīs pilnas alus glāzes, viņa galvenais uzdevums ir iztukšot pēc iespējas vairāk dzērienu pēc iespējas īsākā laikā un izsmēķēt vismaz 3 cigaretes 5 minūšu laikā. Viņš parasti atrodas skatītāju aizmugurējās rindās, tuvāk tualetei krūmiņiem un alus letei, tomēr brīdī, kad viņš izdzird kādu populāru dziesmu, kurai viņš ir atpazinis melodiju, viņam ir pilnā ātrumā jānešās cauri publikai ar visām savām pilnajām alus glāzēm un cigareti mutē līdz pat pirmajai rindai pie skatuves. Nedaudz pārspīlēti, bet melots nav. Vienā brīdī arī pamanīju, ka kāds pavisam iekarsis svinētājs no priekiem uzmeta gaisā pilnu alus glāzi. Par laimi, es šajā brīdī neatrados šī notikuma epicentra tuvumā, bet tur esošajiem gan jutu līdzi.

Cits novērojums bija Arsenāla kino teltī. Zināms jau, ka tur nerāda tradicionālo kino. Tomēr sestdien ap pusdienlaiku, kad tur rādīja kārtējo filmu, teltī ik pa laikam uzradās tipiņi ar dzērieniem rokās un izteikti stulbiem un skaļiem komentāriem pa visu telti. Ja neinteresē šis kino, tad vismaz nevajag bojāt prieku citiem, lai arī saprotams, ka šajā laikā nekur citur nekas īsti vēl nenotika.

Skaidrs, ka bez liela apmeklētāju skaita nav iespējams noorganizēt lielu pasākumu, uzaicināt lielas zvaigznes. Tomēr man nemaz nevajag tās lielākās zvaigznes, man patīk mūzikas daudzveidība un atmosfēra, kas tur bija pirms kāda laika. Man pilnībā pietiktu arī ar pāris netradicionālākiem headlineriem. Un es varu un vēlos atpūsties bez pārmērīgas alkohola lietošanas un smēķētājiem visapkārt, bet tā jau varbūt ir mana problēma.

Varbūt palieku vecs, varbūt nesaprotu īsto festivālu būtību, bet kā jau teicu – pirms pāris gadiem tā nebija. Metot visu slikto pie malas, jāatzīst, ka Positivus tomēr vēl joprojām ir un es domāju, ka arī būs, labākais mūzikas festivāls Latvijā. Mēs no tā atgriezāmies pozitīvu emociju lādēti, izbaudījuši mūziku no pozitīvi lādētiem cilvēkiem. Ja tikai ne tā daļa publikas.

No responses yet

Puzzle no 1001 gabaliņa

Aug 10 2011 — 101 things in 1001 days

Lieta numur 69 no 101 lietu saraksta – salikt puzzli no 1000 gabaliņiem. Vienkārši tāpat, gribējās atsvaidzināt bērnības atmiņas, kad pužļu likšana bija topā. Pēc lietas ierakstīšanas sarakstā pat tika nopirkta speciāla puzzle ar 2 x 500 gabaliņiem. Uz tās bija attēlota vintage stila pasaules karte, 500 gabaliņi katrai puslodei. Tomēr aizķērusies bija arī kāda cita puzzle, kas bija iegādāta jau daudz senāk un kurai ir īpašs stāsts. Tas bija 2009. gada janvārī, kad pirmo reizi bijām aizbraukuši līdz Londonai. Tur uzgājām tādu 1 mārciņas veikalu, kurā, protams, viss maksāja vienu mārciņu. Latvijā šādi veikali tolaik vēl nebija tik populāri, tāpēc to noteikti vajadzēja iemēģināt. Veikalā starp citām lietām tika noskatīta arī jau pieminētā puzzle. Par tādu cenu bija grēks nepirkt, tāpēc izvēlējāmies to kurai visskaistākais attēls un ņēmām ciet. Tajā brīdī gan jau nojautām par priekšā stāvošajām problēmas tāda izmēra kasti pārvest rokas bagāžā, jo lidojām ar Ryanair. Tagad atceroties, jāsaka, ka tas arī bija viens no imigrantu top rajoniem, saucās viņš Barking. Nez vai viņi šādus vienas mārciņas veikalus arī demolē, internetā runā, ka neaiztiekot tikai grāmatu veikalus. Pēc internetā atrodamajām bildēm, šķiet, ka arī puzzli no 1000 gabaliņiem viņi nesmādētu, īpaši jau ar tik skaistu un ugunīgās krāsās rotātu attēlu. Bet jokus pie malas, puzzle tika iegādāta un tās ceļš mājup varēja turpināties.

Tiesa, ceļš puzzlei nevarēja turpināties kastē, jo tā bija pārāk liela, lai to ietilpinātu jau tā piebāztajā somā. Pēc nelielām pārdomām pie vakariņu galda risinājums bija rokā – jāved tikai pati puzzle, kaste jāatstāj. Un tiesa, bez kastes puzzle patiešām aizņēma daudz mazāk vietas, nu tā satilpa vienā pavisam mazītiņā maisiņā. Puzzle aizceļoja līdz Latvijai un uz kādu laiku tika aizmirsta. Vēlāk tajā pašā gadā pārvācāmies uz Zviedriju un, protams, ka tādu mantu tak ārā nemetīsi, patiesībā sakot es tiešām nesaprotu, kāpēc jau toreiz viņu neizsviedu, jo, Valda, mēģinājusi to pirms tam salikt, zvērējās, ka tas nav iespējams un griezdama zobus lūdza man atļauju izmest viņu ārā. Tomēr es šādu atļauju nedevu, tā bija mana godīgi iztērētā mārciņa un ja jau puzzle ir tik tālu ceļu mērojusi, tad viņa ir arī pelnījusi, lai kāds viņu saliek. Tā nu viņa atceļoja līdz Zviedrijai un tur tika uz kādiem diviem gadiem aizmirsta.

Pēc diviem gadiem es viņu uzgāju un nospriedu, ka man tā ir vai nu jāsaliek vai jāmet ārā. Tas bija svētdienas rīts, kā tagad atceros, ka zvanīja baznīcas zvani, un es ķēros tai klāt. Papildus stimulu deva tas, ka Valda vēl joprojām apgalvoja, ka puzzle ir nesaliekama. Viņas nesaliekamības teorija bija pamatota ar vairākiem faktiem

  •  puzzlei nav kastītes, līdz ar to neviens īsti nezina/neatceras, kam tur galā ir jāsanāk
  • puzzle ir taisīta no plāna kartona gabaliņiem, kur gandrīz katru otro var salikt ar katru otro gabaliņu (1 mārciņas puzzle, doh!)
  • pa lielam puzzle sastāv no četru veidu gabaliņiem: melns, dzeltens, sarkans, dzeltensarkans miksētais

Izbēru puzzli uz grīdas, apsēdos un domāju tā – sākšu ar maliņu, tad ņemšu pa krāsām vidu. Plāns šķita vienkāršs un ģeniāls. Pirmais darbs bija izlasīt maliņas gabaliņus. Te nu nāca mans pirmais pārsteigums – atradu 5 stūrus. Labi padomāju, bet pēc atmiņas šķita, ka piecstūru puzzle tā tomēr nebija, nu vismaz pa vienu mārciņu jau nu noteikti ne. Tomēr arī šis atklājums mani neatturēja. Ilgi liku, bet maliņu saliku, izrādījās, ka tas piektais stūris bija lieks (vismaz tajā brīdī es tā cerēju). Tomēr pamazām liekot puzzli tālāk sāku aizdomāties, ka kaut kur jau tam piektajam stūrim vajadzēja rasties, varbūt no kādas citas puzzles. Bet ja jau tas varēja iekrist pie manis no kāda cita puzzles komplekta, tad tas nozīmē, ka arī kāds no manas puzzles gabaliņiem varēja kaut kur izkrist. Tālākais stāsts vairs nebija tik aizraujošs – liku puzzli, tad nedaudz vēl liku puzzli un tad atkal liku puzzli. Ar nelielu pusdienu pārtraukumu, kopumā liku puzzli no vietas 10 stundas, sāku ap 10:00 un beidzu ap 20:00. Un saliku. Biju ļoti gandarīts, ne tik daudz par to, ka saliku puzzli, cik par to, ka apgāzu nesaliekamās puzzles teorēmu. Viens gabaliņš tik tiešām palika pāri, tāpēc arī ieliku rakstam nosaukumu “Puzzle no 1001 gabaliņa”. Kā saka: “Te ir jūsu mašīna puzzle, un te – liekās detaļas!” Zemāk var redzēt manu veikumu.

Puzzle no 1001 gabaliņa

Viens mīnuss šādai likšanai bija tas, ka nākamajā dienā diezgan stipri sāpēja mugura, jo, liekot puzzli, visu laiku nācās rāpot pa zemi un stiķēt kopā puzzles gabaliņus ne pārāk ērtās pozās. Tagad tikai jāsaka otrai puzzlei: “Zemeslode, es jau nāku!” Otra puzzle ar kvalitatīviem gabaliņiem, redzamu galarezultātu un uzrakstiem uz puzzles gabaliņiem (jo tā ir zemes karte) tagad liksies kā saldais ēdiens.

2 responses so far

“Jāņi” 2011

Aug 10 2011 — 101 things in 1001 days, Life

Šogad Jāņus svinējām nedaudz savādāk kā ierasts – kopā ar portugāļiem Latvijā. Bijām viņus uzaicinājuši uz Jāņu svinībām Latvijā vēl pagājušajā gadā, kad kopīgi pavadījām vasaras saulgriežus Stokholmas arhipelāgā. Toreiz viņiem stāstījām, cik daudz dažādu tradīciju latviešiem ir un viņi bija ļoti ieinteresēti tās visas izmēģināt. Dažreiz nāk tikai par labu veidot arī kādus tālejošākus plānus, pat, ja tas ir gadu vai vairāk uz priekšu.

Kopā pavadījām Latvijā gandrīz nedēļu un tāpēc izmantojām izdevību iepazīstināt viņus ne tikai ar saulgriežu tradīcijām, bet arī ar mūsu dzimteni. Neko daudz jau pa nedēļu apskatīt nevar, tāpēc pa lielam braukājām tikai ap Rīgu, tālākajam punktam esot Līgatnei. Lai arī laiks, kā jau uz Jāņiem, bija diezgan lietains, to pavadījām jautrā gaisotnē, pārsvarā izbaudot Latvijas dabu.

Pirmais vakars pēc ielidošanas Rīgā tika aizvadīts ar pastaigu pa Vecrīgu, pavakariņošanu Lido alus sētā un jūgendstila arhitektūras apskati vēstniecību rajonā. Vakaru noslēdzām ar saulrieta vērošanu pie kafijas Sky Bar, viesnīcas Latvija augšējā stāvā. Manuprāt, tas bija labs dienas noslēgums, jo varējām aplūkot tikko ar kājām izstaigāto Rīgu no augšas. Portugāļi teica, ka šādu vietu būtu neiespējami atrast Lisabonā, jo tā ir ļoti kalnaina. Portugāles galvaspilsētā no katra augstāka punkta iespējams pārredzēt pilsētu tikai līdz nākamajam augstajam punktam. Savukārt Rīgā iespējams apskatīt praktiski visu pilsētu no vienas mājas jumta, un tas tikai tāpēc, ka tā ir tik plakana.

Continue Reading »

One response so far

Kubiks-Rubiks

Mar 13 2011 — 101 things in 1001 days, Gadgets

Pērn Kubikam-Rubikam apritēja 30 gadi. Kubiku-Rubiku jeb pareizāk sakot Rubika kubiku izgudroja ungāru arhitekts Erno Rubiks tālajā 1974. gadā, bet pārdošanā ārpus Ungārijas tas nonāca vien 1980. gadā. Tā ir līdz šim brīdim vispārdotākā rotaļlieta ar vairāk nekā 350 miljoniem eksemplāru visā pasaulē. Pagājušajos Ziemassvētkos pie kubika tiku arī es. Biju apņēmies iemācīties to salikt un esmu iekļāvis to savā 101. lietu sarakstā.

Eksistē vairākas metodes, kā salikt Kubiku-Rubiku, bet tās visas balstās uz algoritmiem, kā samainīt dažus no lauciņiem vietām, tai pat laikā neizjaucot jau salikto kubika daļu. Gandrīz nekad kubiks netiek likts pa skaldnēm, to parasti liek pa slāņiem – no sākuma saliek apakšējo slāni, tad vidējo un visbeidzot virsējo slāni. Arī slāņi tiek likti secīgi, parasti no sākuma saliekot krustu vai šķautņu vidējos lauciņus, bet pēcāk saliekot arī stūrus. Ja rūpīgi piedomā, tad var saprast, ka katram lauciņam ir tikai viena konkrēta pozīcija, kur tas var atrasties. Līdz ar to tas, ka viena skaldne ir visa vienā krāsā, ne vienmēr nozīmē ka šī skaldne ir salikta pareizi. Algoritmi un kubika likšanas tehnikas ir dažādas, dažas balstās uz mazāku algoritmu skaitu, kas ieteicams iesācējiem, savukārt citas balstās uz mazāku gājienu skaitu, bet tad parasti ir jāiegaumē daudz vairāk algoritmu. Populārākā starp “ātrajām metodēm” ir Džesikas Frīdrihas metode. Lai to apgūtu, jāiemācās aptuveni 120 algoritmi, tomēr absolūtais minimums ir ap 70. Vienkāršākās metodēs pietiek pat ar mazāk nekā 10 algoritmiem. Tomēr ar algoritmu apguvi vien nepietiek, nepieciešams arī ātrums, turklāt ne tikai, lai ātri izdarītu pareizā algoritma izvēli, tikai knapi paskatoties uz kubiku, bet arī fiziskā ātruma treniņš. Profesionāli kubika licēji kubiku vienmēr ieeļļo, jo tā ir iespējams gājienus veikt par ar vienu pirkstu, turklāt paveikt to daudz ātrāk. Arī es savu kubiku ieeļļoju ar parastu velosipēdam paredzētu teflona eļļu.

Pašreizējais pasaules rekords pieder Fēliksam Zemdegam, kas ir austrālis, bet pēc uzvārda spriežot varētu būt latviešu izcelsmes. Viņš pamanījās salikt kubiku 6.65 sekundēs. Arī vidējā laika rekords kubika salikšanā pieder viņam, un tas ir 7.87 sekundes.

Mans personīgais mērķis, ņemot vērā ierobežoto algoritmu skaitu, ko esmu apguvis, šobrīd bija salikt kubiku mazāk nekā 2 minūšu laikā. Zemāk var redzēt video, kā man tas izdodas. Pirmās desmit sekundes tiek veltītas kubika izpētei un tad sākas pati likšana.

Rubik’s Cube from Andris Liedskalnins on Vimeo.

Tagad varbūt jāsāk domāt par Frīdrihas metodes apguvi, kas noteikti prasīs ne mazums laika. Izaicinošs varētu būt arī kubiks izmērā 4x4x4 vai 5x5x5. Kāds vēlas pamēģināt?

3 responses so far