Tad, kad veiksmīgi nokļūts Stokholmā, atrasta mājvieta un nokārtoti citi sadzīviskie sīkumi, nonākam fakta priekšā, ka kaut kā pa Stokholmu būs arī jāpārvietojas – kāds tad ir labākais variants, lai nokļūtu no punkta A uz punktu B.  Kā vienmēr pastāv iespēja izmantot sabiedrisko transportu vai pārvietoties ar personīgo auto. Taksometra pakalpojumus varētu atmest uzreiz, jo tie, līdzīgi kā Amsterdamā, ir ļoti dārgi un sabiedriskais transports ir attīstīts tik tālu, ka lielākā daļa iedzīvotāju dod priekšroku tam nevis braucienam ar taksometru.

Read the rest of this entry »

Kā izrādās, tad ne velti dinamīts tika izgudrots Zviedrijā, jo viņiem pēc tā bija un vēl joprojām ir ļoti liela nepieciešamība.

Esot jau ilgāku laiku Zviedrijā, varu teikt, ka vismaz Stokholmas apkārtnē daba ir diezgan līdzīga tai, ko varam sastapt Latvijā, tikai daudz kalnaināka un klinšaināka. Jā, klinšu un akmeņu te netrūkst, un reizēm pat ir par daudz. Ja zviedrs ir sadomājis celt māju, tad viņam bieži vien nav jāsaskaras ar tām problēmām, ar kurām mēs sastopamies Latvijā – kā izrakt pietiekami dziļus pamatus savam jaunajam mājoklim. Tā vietā viņu nomoka doma kā “nospridzināt” līdzenu šo klinti, uz kuras varētu uzcelt savu jauno mājokli. Un te nu talkā nāk dinamīts, ar kuru veiksmīgi tiek “nospridzināts” līdzens laukums, uz kura praktiski bez pamatiem var celt jaunu māju.

Cik lielā mērā dinamīts ir ienācis manā ikdienā? Jāsaka, ka es ar to sastopos katru dienu. Lieta tāda, ka netālu no vietas, kur dzīvoju un strādāju, tiek būvēts tunelis pazemes vilcienam, kas ies vēl dziļāk zem metro cauri pilsētas centram, un katru dienu pulksten 11.00 nogrand kārtējais sprādziens. Reizēm sprādziens ir tik spēcīgs, ka no plauktiņa mēdz šis tas nokrist vai kaut kas mēdz apgāzties. Ja neesi tam laicīgi sagatavojies, tad kārtīgs izbīlis ir garantēts. Man tā jau ir kļuvusi par ikdienu, bet bieži nākas noskatīties kā “jauniņie” nobīstas, jo nevar īsti saprast – vai tā ir sākusies zemestrīce, karš  vai vēl kas trakāks.

Alkohols ir diezgan sāpīga tēma ne tikai Zviedrijā, bet visā Skandināvijā kopumā. Ir tāds uzskats, ka norvēģi brauc iepirkt alkoholu uz Zviedriju, zviedri uz Somiju, bet somi uz Igauniju. Iemesls tam ir tāds, ka alkohola tirdzniecība šajās valstīs ir valsts kontrolēta un Zviedrijā alkoholiskos dzērienus, kuru alkohola tiplums pārsniedz 3.5%, drīkst tirgot tikai valsts monopola alkoholisko dzērienu veikalu ķēdē Systembolaget. Tam visam ir izsena vēsture un varētu pat teikt, ka tas viss ir saglabājies kā kaut kas vēsturisks, kas vienkārši netika pārtraukts. Jau no 18. gs Zviedrija centās regulēt alkohola patēriņu, tomēr līdz 20 gs. sākumam šie centieni bija visai nesekmīgi. Pirmā un Otrā Pasaules kara laikā alkohola patēriņš bija strikti ierobežots un katrs pircējs veikalā tika rūpīgi reģistrēts sistēmā, iespējams no tā arī cēlies veikalu nosaukums Systembolaget. Pēc Otrā Pasaules kara iedzīvotāji beidzot varēja nopirkt neierobežotu daudzumu alkohola Systembolaget veikalos, kas noveda pie iedzīvotāju morālas degradācijas un pastiprināta alkohola patēriņa, kam sekoja drastiska nodokļu palielināšana, lai mazinātu alkohola patēriņu. Šādi nodokļi Zviedrijā ir saglabājušies vēl līdz šai dienai. Vēlāk valdība izlēma, ka samazinās nodokli vieglajam alkoholam – alum un vīnam, lai cilvēki tik daudz nelietotu stipro alkoholu. Iedzīvotāji bija ļoti priecīgi par šādu valdības soli un vieglā alkohola patēriņš tik tiešām krasi palielinājās, bet par nelaimi valdības iecerei stiprā alkohola patēriņš dēļ šī lēmuma nesamazinājās.

Read the rest of this entry »

Vai Zviedrijā ir dārga pārtika? Jā un nē. Nevarētu teikt, ka pārtika ir pārmērīgi dārga, lai gan tas, protams, atkarīgs no tā, kur un kā iepērkas, tomēr ir atsevišķas preču kategorijas, kur cenas ir daudz lielākas nekā Latvijā:

• gaļa un olas – aptuveni 2 reizes dārgākas
• maize – aptuveni 2 – 3 reizes dārgāka

Pārējos pārtikas produktus iespējams iegādāties par salīdzinoši līdzīgām cenām, kas reizēm ir nedaudz lielākas nekā Latvijā, bet reizēm pat nedaudz mazākas (zemāk apskatīšu arī konkrētus piemērus).

Read the rest of this entry »

Pirms ierados Stokholmā, domāju, ka dzīvesvietas atrašana nebūs problēma, ak vai, kā es kļūdījos. Tagad, satiekot jaunas sejas, tipiskais jautājums, ko man uzdod ir – “Dzīvot kur atradi? Uz cik ilgu laiku?” Kā izrādās, tad īres tirgus te nepavisam nav sakārtots. Jāsāk jau ar to, ka Zviedrijā daudzās sfērās ir diezgan izteikts sociālisms, piemēram, veļa gandrīz vienmēr tiek mazgāta mājas kopējā veļas mazgātavā. Tāda kā resursu koplietošana bieži sastopama arī citās jomās.

Lieta tāda, ka visiem zviedriem ir iespēja no valsts par samērā lētu īres maksu īrēt dzīvokli, bet, lai to izdarītu, jāstāv vairākus gadus garā rindā. Tomēr, kad šī rinda ir izstāvēta, viņiem ir “first hand contract”, praktiski uz visu atlikušo mūžu. Šis īres dzīvoklis ir izdevīgs ar to, ka to var īrēt par smieklīgi zemu īres maksu (salīdzinot ar tirgus cenu). Varētu teikt, ka dzīvoklis ir tavs, bet tu to nevari pārdot, tikai īrēt, pastāv iespējas mainīties (nu gluži kā padomju laikos, vai ne?). Tomēr gaidot vairākus gadus rindā šo lēto īres dzīvokli, cilvēki parasti jau paši sev ir nopirkuši dzīvokli un ko gan viņiem iesākt ar iegūto īres dzīvokli? Protams, izīrēt par bargu naudu ārzemniekiem ar “second hand contract”, jo reāli viņi īrē to no valsts un tad izīrē tālāk, paturot peļņu sev kabatā.

Vēl viena problēma ir tāda, ka te nav investīciju dzīvokļu, cilvēki nepērk dzīvokļus, lai viņus izīrētu vai pēc laika pārdotu, jo tas gluži vienkārši praksē nav iespējams. Visas daudzdzīvokļu mājas te ir kooperatīvi, nopērkot dzīvokli, tu iestājies kooperatīvā un tev ir jāpakļaujas kooperatīva noteikumiem. Kooperatīvam ir gandrīz neierobežota vara, viņi var piespiest tevi izvākties un pārdot savu dzīvokli. Par pamatu šādai rīcībai parasti kalpo neadekvāta uzvedība (skaļi nakts tusiņi, dzerstiņi, utt.) vai arī tas, ka tu reāli tur neuzturies, bet izīrē šo dzīvokli citam. Jāsāk jau laikam bija ar to, ka, lai tu vispār varētu sev piederošu dzīvokli izīrēt, tev jāsaņem atļauja no kooperatīva, savukārt, lai iegūtu atļauju, nepieciešams pamatojums, kāpēc tu pats tur neuzturies – īslaicīgas mācības, darbs ārzemēs. Atļauju parasti izsniedz uz gadu un parasti neizsniedz vairāk kā divas atļaujas pēc kārtas, tātad maksimāli iespējams izīrēt dzīvokli uz diviem gadiem un pēc tam to nāksies pārdot vai atgriezties pašam tajā. Sanāk tā, ka tev pieder dzīvoklis, bet rīcības iespējas ar viņu ir visai ierobežotas. No vienas puses tas arī ir saprotams – vismaz vari būt drošs, ka blakusdzīvoklī neuzradīsies kāda “točka” vai kas tamlīdzīgs. Tas arī izskaidro, kāpēc te nav investīciju dzīvokļi, jo cik gan ilgi turēsi tukšu dzīvokli, ja izīrēt to varēsi maksimums divus gadus. Protams, ja tev ir māja, tad ar to nu tu vari darīt ko vien sirds kāro.

Read the rest of this entry »