Ceļojums uz Portugāles dienvidiem
Jūnijs 6, 2010
Vēl nekad nebiju bijis pie okeāna, vēl nekad nebiju bijis siltajās zemēs, vēl nekad nebiju redzējis tik daudz palmu vienuviet, tā varētu īsumā raksturot mūsu ceļojumu uz pašiem Eiropas dienvidrietumiem. Liekas, ka dienvidiem ir kāds īpašs spēks, kas visu laiku mūs velk uz leju – no sākuma ceļojums uz Zviedrijas dienvidiem, tagad uz Portugāles dienvidiem, varbūt mums, esot ziemeļniekiem, nedaudz pietrūkst dienvidniekiem tik ļoti pierastā karstuma un saules, tāpēc mēs vienmēr raujamies nokļūt kādā siltākā vietā, lai tur pavadītu savas brīvdienas. Bet varbūt tas spēks ir nevis dienvidos, bet manā draudzenē, kura ne par ko nevēlējās pavadīt visas brīvdienas manis piedāvātajos, īsteni ziemeļnieciskajos variantos – pieveicot Kungsleden taku Zviedrijas pašā augšgalā, Arktikā esošajā Svalbārdas arhipelāga salā Špicbergenā vai Islandē. Nepārprotiet mani, nav jau gluži tā, ka es negribētu braukt uz dienvidiem, patiesībā es gribu darīt gandrīz visu, bet ir jāplāno, jāsaliek prioritātes. Ja man kāds jautā “Vai Tu gribētu aizbraukt tur un tur, darīt to un to?”, es gandrīz vienmēr atbildu “Jā, protams!” Vienkārši visu jau izdarīt nav iespējams, tāpēc šogad būs sava veida kompromiss – Algarves reģions Portugāles dienvidos no siltajām opcijām, bet vēlāk vasarā Kungsleden taka Zviedrijas ziemeļos no aukstajām opcijām. Bet nu pēc izplūdušā ievada var mest visas domas pie malas un doties uz vietu, kur vienīgais uztraukums ir nedabūt saules dūrienu vai apdegumu. Kā varēs redzēt, izlasot ceļojuma aprakstu, uztraukumu varētu būt daudz vairāk, bet tā jau laikam gadās tikai mums, kuriem vienmēr izdodas atrast problēmas jeb kā man to patīk saukt – piedzīvojumus.
Ceļošana mūsdienās
Februāris 15, 2010
Ceļošana pēdējos gadu desmitos ir būtiski mainījusies. Vienas no lielākajām ir izmaiņas transportlīdzekļu izvēlē. Ja šobrīd lētās aviokompānijas brīvi pieejamas, tad agrāk aviopakalpojumi vidējam iedzīvotāju slānim nebija pa kabatai. Cilvēki pārsvarā izvēlējās lētākus, bet tai pat laikā lēnākus pārvietošanās līdzekļus. Reti kurš uzdrīkstējās sapņot par nedēļas nogales pavadīšanu otrā Eiropas pusē, jo tas gluži vienkārši nebūtu iespējams, pārvietojoties ar sauszemes transportlīdzekļiem, un būtu pārāk dārgi vidējam tūristam, lai lidotu ar lidmašīnu un pavadītu galamērķī tikai pāris dienas. Ja agrāk cilvēki daudz biežāk ceļoja ar vilcieniem, autobusiem vai personīgajām automašīnām, tad šobrīd šādi pārvietošanās veidi liekas diezgan ekstrēmi, jo dzelzceļa vai autobusa pārbrauciens pāri Eiropai prasa vismaz pusi nedēļas. Manuprāt, tas savā ziņā noved pie zināmas ceļošanas degradācijas, jo cilvēkiem tūrisms vairāk asociējas ar “aizlidoju, apskatīju, atlidoju”, lai gan etimoloģija vārda travel saknes skaidro kā “to make a laborious journey, travel”, kas nozīmē, ka ceļojums ir kā darbs, kā kaut kas grūts, kas jāpaveic, lai pēc tā paliktu sajūta, kā par paveiktu kaut ko lielu, nozīmīgu. Bet, aizlidojot ar lidmašīnu vienā un otrā virzienā, šis kaut kas lielais tiek daļēji sagrauts. Uz visām šīm pārdomām mani vedināja vairāku Micheal Palin ceļojumu sēriju noskatīšanās. Sākot no 1988. gada viņš ir apceļojis pasauli krustu šķērsu, turklāt to darījis pārsvarā bez gaisa pārvietošanās līdzekļiem. Un pārvietojoties pa zemi, ūdeni, tu patiesībā vari iepazīt pasauli, ko apceļo, kamēr debesīs vairāk vai mazāk viss ir vienāds.
Kurp doties?
Novembris 2, 2009
Līdz šim savus ceļojumus lielākoties biju veidojis pēc principa – jābrauc tur, kur lētāk, kur līdzekļi atļaus. Nebraucu, protams, “uz dullo”, tomēr, ja kaut kur bija jālido, tad parasti tas bija kāds no Ryanair maršrutu galapunktiem, uz kuru bija pieejamas lētas biļetes. Un tas, ko tur apskatīšu, tika noskaidrots tikai pēc tam. Tagad, uz to atskatoties, saprotu, ka tam bija gan savi plusi, gan savi mīnusi. Starp plusiem varētu pieskaitīt to, ka aizbraucu uz vietām, kuras savādāk iespējams nekad nebūtu apmeklējis, piemēram, Brēmene man atmiņā palikusi kā viena no top pilsētām. Tomēr mīnuss ir tāds, ka es neapmeklēju tās vietas, kuras patiešām vēlētos.
