Noskatījos filmu no otras mazākās valsts savā 200 valstu sarakstā – Bermudas. Tā ir 1977. gadā filmētā The Deep. Sākoties filmai, iespējams pat pārprast, kāds tad īsti ir filmas nosaukums, jo kā pirmais parādās milzīgs uzraksts “Bermuda” un tikai tad seko īstais filmas nosaukums “The Deep”.

Apzināti pēdējā laikā skatos filmas no saraksta lejasgala, lai pieveiktu visas mazās valstis, no kurām grūtāk ir atrast  filmas vispār, nemaz nerunājot par labām filmām, savukārt, lielākās valstis atstāju kā saldo ēdienu, kad grūtākais būs pieveikts. Nepārprotiet, man nesagādā grūtības skatīties filmas kā tādas, man grūtības sagādā fakts, ka nevaru atrast filmas no kādas pundurvalstiņas vai ka atrastā filma nav diezko baudāma.

Sākotnēji filma The Deep aizrauj skatītāju ar zemūdens skatiem, kas, manuprāt, veidoti visai iespaidīgi, ņemot vērā filmas vecumu. Tomēr diemžēl ne pirmo reizi nākas atzīt, ka tā arī ir filmas lielākā vērtība, jo saturiski tā ir diezgan trula un nebaudāma. Ja vēl sižets būtu pietiekami aizraujošs un ticams, tad varētu vēl pieciest filmas lēno notikumu virzību, tomēr šis gadījums nebija no tiem, šis bija vienkārši naivs stāsts un lēna notikumu virzība.

Jau pašā filmas sākumā mani māca šaubas, vai gadījumā es neesmu pārāk samaitāts, jo man likās, ka filmas galvenajai varonei Geilai, kuru atveido aktrise Jacqueline Bisset, caur plāno augšiņu pārāk uzkrītoši izspiežas krūšu galiņi. Galu galā, kurš dodas nirt jūras dzīlēs, augšā uzvelkot vienu vienīgu kokvilnas T-kreklu? Sievietes, vai tas tiešām izklausās ērti? Palasot citu atsauksmes par filmu, saprotu, ka ne es vienīgais biju to pamanījis un par laimi vai nožēlu jāatzīst, ka tik samaitāts laikam nemaz neesmu. Tomēr šis nav vienīgais ekstravagantais niršanas gājiens,  senlietu eksperts filmā mīl nirt džinsās ar smuku kreklu un siksnu. Es saprotu, ka, ja apstākļi spiež vai arī sliktie dzenās pakaļ, var gadīties visādi, bet, ja tā ir brīva izvēle, tad man to grūti komentēt.

Pats filmas stāsts ir vienkāršs un vecs kā pati pasaule – dārgumu meklēšana. Tās galvenie varoņi ir kāds pāris, kas aizbraucis uz Bermudu, lai nirtu un meklētu artefaktus. Nirstot, tie uzduras diviem vienā vietā nogrimušiem vai aizskalotiem kuģiem, no kuriem viens ir pilns ar nezināmas izcelsmes un ļoti vērtīgām senlietām, savukārt otrs, lai radītu spriedzi, ar morfīna kapsulām. Vietējais narkotiku tirgonis ir ļoti ieinteresēts morfīna kapsulās, tāpēc liek neskaitāmus šķēršļus mūsu galvenajiem varoņiem viņu “arheoloģiskajās” nodarbēs. Filma ir pilna ar dažādiem neticamiem pavērsieniem, bet ar brīnišķīgi un manām acīm neaptverami laimīgām beigām. Skaidrs ir viens – fizikas likumi Bermudā nedarbojas, tāpēc, ja vēlaties izgudrot mūžīgo dzinēju vai ko citu tamlīdzīgu, zināt kur jums jādodas.

Lieku filmai 6 no 10.

199. filma no movies from 200 countries.

Filma A tanú (tulk. liecinieks) ir par komunisma laiku Ungārijā pēc Otrā Pasaules kara. Lai arī tā ir mākslas filma, tā diezgan precīzi ataino tā laika notikumus un daudzi fakti filmā ir patiesi. To apliecina arī mans šefs, kurš pēc tautības ir ungārs un kurš arī man ieteica un iedeva noskatīties šo filmu. Protams, vislabāk filmu varēs saprast cilvēki, kas dzīvojuši tur un tajā laikā vai, ja ne tur, tad vismaz komunismā. Nu gluži kā tikai mēs spējam saprast to, kāpēc Viktors filmā Limuzīns Jāņu nakts krāsā ir tik labi iekārtojies un kāpēc traktorists Jāzeps strādā arī pa naktīm. Lieki piebilst, ka šī atklātība par komunismu nav diezko pozitīva un glaimojoša vietējās varas pārstāvjiem, tāpēc filma, kas uzfilmēta tālajā 1969. gadā, tiek aizliegta uz vairāk nekā 10 gadiem. Šķiet tieši tas liek šo filmu uztvert kā kaut ko vēl īpašāku, vēlāk saņemot atzinību un iegūstot pat kulta statusu.

Filmas notikumi norisinās Rákosi laikā un filmas galvenais varonis ir vienkāršs cilvēks, biedrs Jozefs, kurš ikdienā strādā par slūžu uzraugu, tomēr jau pašā filmas sākumā iekuļas lielās nepatikšanās, jo nevienam nesakot nokauj savu cūku, kas šajā laikā galīgi nav pieļaujams. Tomēr par lielu izbrīnu, viņš no cietuma tiek ātri vien atbrīvots un tiek iekārtots kādā pavisam cienīgā amatā. Diemžēl ilgi viņš neuzkavējas arī tur, jo nekad īsti neprot izdarīt visu pa prātam komunistiskajai valdībai. Tā nu viņš visu laiko ceļo starp cietumu uz ikreiz jaunu, elitāru darba vietu. Katrā jaunajā darba vietā viņš vienmēr iekuļas kādās problēmās, piemēram, esot par baseina uzraugu, ielaiž baseinā arī parastos cilvēkus laikā, kad tajā savu ikdienas peldi pieņem svarīgs partijas biedrs. Tā skatītājam ar Jozefa acīm no vienas darba vietas uz citu tiek parādītas dažādas komunisma bezjēdzības, tomēr netiek sniegta atbilde, kāpēc Jozefs vienmēr tiek atbrīvots no cietuma un atkal tiek iekārtots jaunā darba vietā. Lai to noskaidrotu, filma jānoskatās līdz galam pašam.

Kopumā filma lieliski ataino tā laika notikumus, iepinot tajā arī satīriskus jokus, tomēr pats sižets virzās diezgan lēni un lielākajai meinstrīma kino skatītāju liksies garlaicīgs, tomēr man filma patika. Nevērtēju to kā kaut ko izcilu, bet labu gan.

Lieku filmai 7 no 10.

83. filma no movies from 200 countries.

Isle of Man sala ir ļoti maza  un  vēl mazāki tajā ir ciematiņi. Tik mazi, ka tajos visi iedzīvotāji pazīst viens otru. Ja gribam būt pavisam precīzi, tad tajā dzīvo tieši 52 iedzīvotāji… nu vismaz filmas sākumā tā bija. Un filma Waking Ned ir tieši par šādiem cilvēkiem, kuri galu galā, lai kur arī dzīvotu, vienmēr iekšēji būs savtīgu un mantkāru īpašību vadīti.

Filmas sižets grozās ap milzīgu 6.9 miljonus lielu loterijas laimestu, ko laimējis kāds no ciemata iedzīvotājiem. Tomēr, kad noskaidrojas, ka laimīgais uzvarētājs ir aizgājis uz labākiem medību laukiem, ķerot sirdstrieku no labajiem jaunumiem, dažiem no viņa draugiem negribas laist lielo naudu zudībā.

Nezinu, kā biju palaidis garām šo lielisko filmu, bet prieks, ka to beidzot, 12 gadus pēc iznākšanas, noskatījos. Nav jau tā, ka būtu kaut ko zaudējis to neredzot, tomēr noskatoties to guvu ar pozitīvām emocijām piepildītu vakaru. Jā, vienīgi nedaudz nesakarīgi un Monty Phyton stilā filmas beigās aizlidoja telefona būdiņa, tas gan man likās nedaudz jocīgi.

Lieku filmai 8 no 10.

196. filma no movies from 200 countries.

Noslēdzu savā sarakstā mazāko valsti jeb teritoriju – Maršalu salas, ar dokumentālo filmu Radio Bikini no dokumentālo sēriju cikla The American Experience. Šī ir pirmās sezonas otrā sērija, kas savu dienasgaismu piedzīvoja 1988. gada oktobrī. Šis raidījumu cikls tiek demonstrēts vēl joprojām un ir vēl vecāks par ilgdzīvotājiem Simpsoniem. Līdz šim  neko nebiju dzirdējis par šiem lieliskajiem raidījumiem, kuri parāda ASV vēsturi, bet pēc šīs sērijas noskatīšanās, ļoti iespējams, ka noskatīšos arī citas.

Filma ir par operāciju Crossroads, kuras laikā 1946. gadā Maršalu salu arhipelāga Bikini salā tika veikti kodoleksperimenti ar atombumbām. Viena no tām tika uzspridzināta gaisā, bet otra 27m dziļumā zem ūdens. Šie bija  pirmie atomeksperimenti šajās salās. Es tos drīzāk nosauktu par eksperimentiem ar cilvēkiem, jo lielākā daļa jūras kājinieku, kas piedalījās šajos eksperimentos, netika nekādā veidā aizsargāti no radiācijas, turklāt netika pat informēti par iespējamo ietekmi uz veselību. Lai gan ļoti iespējams, ka viņi paši nemaz neapzinājās iespējamās sekas, jo galu galā tas taču bija eksperiments. Wikipēdijas rakstā var lasīt, ka nekādu nopietnu ietekmi uz eksperimentā dalību ņēmušajiem cilvēkiem tas neatstāja, tikai samazināja dzīves ilgumu par vidēji 3 mēnešiem, jo viņi bija ļoti labi aizsargāti, tomēr noskatoties filmu tas izklausās vairāk nekā smieklīgi. Ja par aizsardzību var uzskatīt saulesbrilles, kas tika uzliktas eksplozijas laikā, tad nu tiešām jāapbrīno atbildīgo personu izdoma. Jā, augsta ranga personām bija īpaši apavi, cimdi, nekas daudz, tomēr lielākais vairums staigāja vienkāršās kedās un maikās. Tāpat gribētu pateikt to cilvēkam, kurš ārstiem neizskaidrojamu iemeslu dēļ pēc 20 gadiem zaudēja abas kājas un vēlāk mira.

Tomēr nē, filma nevienu nenosoda, neaizstāv nevienu viedokli, tā vienkārši rāda dokumentālos kadrus, kā arī īsas intervijas ar vienu no operācijas dalībniekiem un vienu no Bikini salas bijušajiem iedzīvotājiem. Tā nav propogandas vai sazvērsetību teoriju filma, tā atstāj visus spriedumus paša skatītāja ziņā un tas man tik tiešām šajā filmā patika.

Lieku filmai 7 no 10.

200. filma no movies from 200 countries.

Filmas nosaukums angliski skan The Man Without a Past un tā arī ir – tā stāsta par kādu vīrieti, kurš pazaudējis visas savas pagātnes atmiņas. Tas man atgādināja un lika vēlreiz pārdomāt 26. jautājumu no 50 jautājumu saraksta, kas atbrīvošot manu prātu. Tiesa filmas varonim šis atmiņas zudums iestājas nelāga starpgadījuma rezultātā ar kādu vietējo Helsinku bandu, kura tā vienkārši, bez iemesla pienāk un riktīgi iedod galvenajam varonim pa galvu. Iemesls jau viņiem ir – laupīšana, tomēr, es to par iemeslu nesauktu. Palicis bez naudas, pagātnes atmiņām un jebkā cita, viņš pamazām sāk dzīvot starp citiem ielas pabērniem. Lai arī viņš cenšas atgriezties sabiedrībā, tomēr bez vārda un vēl jo vairāk personālā numura, līdzīgi kā Zviedrijā, arī Somijā pasākt nav iespējams pilnīgi neko. Negribas sabojāt labas filmas skatīšanās prieku, tāpēc vairāk neko neteikšu. Pateikšu vien to, ka līdz šim nebiju pazīstams ar šī režisora, Aki Kaurismäki, veikumu, paldies par to Līgai, kura ieteica noskatīties šo filmu. Izrādās tā ir otrā daļa no režisora Somu triloģijas, pārējām divām esot Drifting Clouds un Lights in the Dusk, kuras arī noteikti plānoju noskatīties. Režisoram vismaz šajā filmā, jo par pārējām pagaidām nevaru spriest, ir īpašs piegājiens kā veidot filmu – bez emocijām. No sākumā tas šķita dīvaina, kamēr aptvēru, ka aktieri praktiski nemaz neizrāda emocijas un ka filma tā ir veidota ar nodomu. Tad, kad tas pieleca, sapratu, ka tas patiesībā rada filmai lielisku piesitienu un liek par jokiem smieties vēl vairāk. Domāju, ka, ja kāds Latvijā izveidotu šāda stila filmu, cilvēki uz viņu noskatītos kā uz kādu kārtējo murgu, kā, piemēram, uz tumšajiem briežiem. Beigās vēl tikai jāpiebilst, ka filma visdrīzāk vai nu patiks ļoti vai nepatiks nemaz.

Lieku filmai 9 no 10.

112. filma no movies from 200 countries.