Viens no lielākajiem viesnīcu tīkliem Lielbritānijā, Travelodge, atkal palaidis akciju un piedāvā viesnīcas sākot no 9 mārciņām par nakti. Viesnīcas šobrīd var rezervēt laika posmam no 28. augusta līdz 28. novembrim.

http://www.travelodge.co.uk/saver_rooms/

Viesnīcas cena ir par numuriņu, neatkarīgi no tā, cik cilvēki paliek numuriņā (maksimums 3 pieaugušie vai 2 pieaugušie un 2 bērni). Esmu šo piedāvājumu izmantojis jau trīs reizes un vienmēr viss bijis vislieliskākajā kārtībā. Jā, viesnīca nav nekas īpašs, bet piedāvā vienkāršus un tīrus vidējas klases numuriņus, kuri parasti šajās pašās viesnīcās, bet bez akcijas maksā no 59 līdz pat 100 mārciņām par nakti. Rezervācija, protams, nav atceļama, bet pat, ja neizdosies aizbraukt, neko daudz finansiāli zaudēt nav iespējams.

Viesnīcas atrodas visā Lielbritānijas teritorijā, ne tikai Londonā. Tā kā populārākajās viesnīcās, kā, piemēram, Londonas centrālajā daļā, daudzi numuriņi jau ir izpirkti, tad varbūt nesanāks visas naktis palikt pa 9 mārciņām, bet tālāk no centra un citās pilsētās tas vēl joprojām ir izdarāms. Ja gribat palikt vairākas naktis, kur tikai pāris no viņām ir par akcijas cenu, tad tās jārezervē atsevišķi (ielikot pirkumu gorzā), bet nopirkt tās var vienā reizē. Neaizmirstiet arī norādīt cilvēku skaitu istabiņā, kas pēc noklusējuma ir 1.

Ja nesanāks atrast numuriņu šoreiz, tad pierakstieties uz jaunumu saņemšanu un nākamreiz, kad tuvosies akcija, par to uzzināsiet laicīgi.

Pirms kāda laiciņa biju padzirdējis par Transsibīrijas Ekspresi un vēlējos doties ar to ceļojumā uz otru Eirāzijas kontinenta pusi. Braucienā no Maskavas līdz Vladivostokai ar to ceļā jāpavada gandrīz 7 dienas un darīt šajā vilcienā īsti nav ko, kas arī ir galvenais iemesls kas mani atturēja no šī mērķa īstenošanas. Tomēr tas izklausās diezgan iespaidīgi un ekstrēmi, tāpēc pilnībā šo domu atmetis nebiju. Papētījis sīkāk, noskaidroju, ka patiesībā šajā maršrutā kursē četri ekspreši, no kuriem divi ir Ķīnas un divi ir Krievijas. Abu valstu vilcienu sākotnējais maršruts līdz pilsētai Čita pārklājas, bet tālāk Krievijas ekspresis turpina braucienu gar Baikāla ezeru uz Vladivostoku, savukārt Ķīnas ekspresis dodas uz Pekinu caur Mongoliju. No tūristu pieredzes uzzināju, ka labāk izvēlēties Ķīnas vilcienu, jo tā galamērķī tomēr ir ko darīt, atšķirībā no Vladivostokas, kur tā īsti nekā nav. Ķīnas vilcieni arī ir nedaudz modernāki, lai gan neko īpašu no viņiem gaidīt nevajadzētu. Pa ceļam ir pāris skaisti dabasskati, tomēr daba kopumā ir diezgan vienāda un vienmuļa.

Kamēr es biju savu ceļojumu uz laiku atlicis, parādījās Google projekts, kas ļauj mums šo ceļojumu (Maskava – Vladivostoka) veikt virtuāli. Ir iespējams izvēlēties skaistākos ceļojuma posmus, kas ir uzfilmēti un kuru garums svārstās no pāris minūtēm līdz gandrīz stundai. Fonā varam izvēlēties klausīties mūziku, krievu radio vai daiļliteratūras lasāmo gabalu, kas arī būs vienīgais, ko darīt, braucot ar šo vilcienu dzīvē. Diezgan interesants projekts un iespējams aiztaupīs man 14 dienas, ko būtu pavadījis veicot šo ceļojumu.

Tā kā mans brālēns ir uzaudzis Permā, kas arī atrodas šī maršruta pieturu sarakstā, tad pakonsultējos ar viņu, vai ir vērts veikt šādu ceļojumu, uz ko viņa atbilde bija: “Ja Tev nav laba kompānija, ar kuru pavadīt šo laiku, tad šis brauciens būs diezgan garlaicīgs.”

Varbūt arī jums aiztaupīšu laiku, ļaujot nodoties virtuālā ceļojumā, bet varbūt tieši iedrošināšu kādu to izmēģināt.

Ceļošana pēdējos gadu desmitos ir būtiski mainījusies. Vienas no lielākajām ir izmaiņas transportlīdzekļu izvēlē. Ja šobrīd lētās aviokompānijas brīvi pieejamas, tad agrāk aviopakalpojumi vidējam iedzīvotāju slānim nebija pa kabatai. Cilvēki pārsvarā izvēlējās lētākus, bet tai pat laikā lēnākus pārvietošanās līdzekļus. Reti kurš uzdrīkstējās sapņot par nedēļas nogales pavadīšanu otrā Eiropas pusē, jo tas gluži vienkārši nebūtu iespējams, pārvietojoties ar sauszemes transportlīdzekļiem, un būtu pārāk dārgi vidējam tūristam,  lai lidotu ar lidmašīnu un pavadītu galamērķī tikai pāris dienas. Ja agrāk cilvēki daudz biežāk ceļoja ar vilcieniem, autobusiem vai personīgajām automašīnām, tad šobrīd šādi pārvietošanās veidi liekas diezgan ekstrēmi, jo dzelzceļa vai autobusa pārbrauciens pāri Eiropai prasa vismaz pusi nedēļas. Manuprāt, tas savā ziņā noved pie zināmas ceļošanas degradācijas, jo cilvēkiem tūrisms vairāk asociējas ar “aizlidoju, apskatīju, atlidoju”, lai gan etimoloģija vārda travel saknes skaidro kā “to make a laborious journey, travel”, kas nozīmē, ka ceļojums ir kā darbs, kā kaut kas grūts, kas jāpaveic, lai pēc tā paliktu sajūta, kā par paveiktu kaut ko lielu, nozīmīgu. Bet, aizlidojot ar lidmašīnu vienā un otrā virzienā, šis kaut kas lielais tiek daļēji sagrauts. Uz visām šīm pārdomām mani vedināja vairāku Micheal Palin ceļojumu sēriju noskatīšanās. Sākot no 1988. gada viņš ir apceļojis pasauli krustu šķērsu, turklāt to darījis pārsvarā bez gaisa pārvietošanās līdzekļiem. Un pārvietojoties pa zemi, ūdeni, tu patiesībā vari iepazīt pasauli, ko apceļo, kamēr debesīs vairāk vai mazāk viss ir vienāds.

Read the rest of this entry »

Vai Ryanair paziņojums par to, ka pirmā bāze Centrāleiropā tiks atvērta Kauņā, ir zīme, ka tas aizies no Latvijas? Es domāju, ka nē, bet par to, ka reisu skaits no/uz Rīgu varētu stipri samazināties, esmu diezgan pārliecināts. To, ka šādas tādas izmaiņas jau bija paredzamas man bija skaidrs vēl pagājušā gada rudenī, kad reisu skaits no Rīgas uz Stokholmu tika samazināts no diviem uz vienu reisu dienā. Tajā brīdī es vēl apsvēru iespēju, ka tas saistīs ar ziemas sezonu, kad tūristu skaits samzinās, bet nu vairs par to neesmu drošs. Pretstatā tam, airBaltic palielināja reisu skaitu starp Rīgu un Stokholmu no trīs uz četriem reisiem dienā. Šim solim it kā nebūtu izskaidrojuma, jo airBaltic lidmašīnu piepildījums ir tikai ap 59%, tomēr savs pamats zem tā visa slēpjas, ar biežiem reisiem viņi var nodrošināt īsus pārsēšanās laikus starp Viļņu un Tallinu, no kuras vēlas izspiest vietējās aviokompānijas.

Read the rest of this entry »

Mani vienmēr ir vilinājis neaizsniedzamais – kaut kas tāds, ko sasniedzot, jāpārvar lielākas vai mazākas grūtības. Tieši pirms pusotra gada biju nolēmis ar velosipēdu apbraukt apkārt Latvijai, braucot pēc iespējas tuvāk tās robežai. Patiesībā man ir grūti nosaukt iemeslu, kāpēc vēlējos to izdarīt, vienkārši iekšēji bija tāda sajūta, ka es to vēlos – ne tāpēc, lai citiem kaut ko pierādītu, bet vairāk tāpēc, lai pats sev pierādītu, ka to spēju, un lai saprastu, ka dzimtene, kurā esmu piedzimis un uzaudzis nemaz nav tik maza un vienmuļa. Vai es apbraucu apkārt Latvijai? Nē, neapbraucu un nevaru ar to lielīties. Es nebiju atbilstoši sagatavojies, bet nav vērts meklēt attaisnojumus. Un tomēr es aizbraucu no Rīgas līdz Ventspilij, kā arī atpakaļ, kas sastādīja ceturto daļu no ceļojuma plānotās kilometrāžas. Lai arī neizdarīju ieplānoto, tomēr ieguvu to, pēc kā biju devies – piedzīvojumu vienatnē, laiku, kad vienkārši padomāt par tālākajiem piedzīvojumiem un patiesajiem iemesliem, kāpēc biju devies ceļā. Reizēm tas šķiet tik savādi, ka tā vietā, lai cilvēki dzīvotu mierīgi, viņi izaicina likteni, piemēram, lecot ar gumiju, izpletni, kāpjot kalnos. Laikam tāpēc, ka ir vēlme gūt adrenalīnu un iekšā ir tā sajūta, kuru nevar aprakstīt vārdiem. Tāpat arī man tagad kārtējo reizi ir atnākusi tā sajūta, ka vēlos izdarīt kaut ko, kur jāpārvar zināmas grūtības – doties tālu tālu uz ziemeļiem.

Read the rest of this entry »