Marta beigās bijām aizbraukuši tuvāk pavasarim – uz Madeiras arhipelāgu. Patiesībā saka, ka Madeiras salās valda mūžīgais pavasaris, jo vidējā gaisa temperatūra tur vienmēr ir 16-22 grādu robežās, kā arī puķes un koki uz salas zied cauru gadu, kulmināciju sasniedzot maija sākumā, kad tur tiek rīkots ziedu festivāls. Madeira atrodas Atlantijas okeānā, aptuveni 1000km no Eiropas un 500km no Āfrikas kontinenta krastiem. Pateicoties tās vienmērīgajam klimatam, nav tik ļoti svarīgi, kad uz turieni doties, tiesa jāņem vērā, ka ziemas mēnešos tur līs daudz vairāk. Vislielākais tūristu pieplūdums droši vien ir uz rudens pusi, kad citviet vasara jau beigusies, bet tur valda tāda kā atvasara. Vienmērīgā temperatūra Madeirā ir pateicoties ģeogrāfiskajam novietojam un siltajām vēja masām. Dienās, kad termometra rādītājs uzkāpj līdz 25 grādiem, liekas, ka ir pat karstāks nekā vidējā Latvijas vasarā.

Madeiras arhipelāgs ir viens no diviem Portugāles autonomajiem reģioniem, otram esot Azoru arhipelāgam, kas atrodas vēl tālāk Atlantijas okeānā. Tomēr Madeira, tās dabas daudzveidības dēļ, vidējam ceļotājam ir daudz pievilcīgāks galamērķis nekā Azoru salas, kur daba vairāk vai mazāk uz visām tās salām ir vienāda, tomēr nekādā ziņā ne mazāk aizraujoša. No sākuma mūs nedaudz baidīja apziņa, ka atradīsimies tik tālu no sauszemes, noslēgti no ārpasaules, bet, kā vēlāk izrādījās, tad sajūtas, esot uz salas ir gandrīz tādas pašas kā atrodoties uz kontinentālās Portugāles. Un, ja vien neuzkāpām kādā virsotnē, apziņa, ka atradāmies uz salas brīžiem pat izzuda pavisam. Arhipelāga galvenā un apdzīvotākā sala, Madeira, ir aptuveni Kandavas novada jeb puses no Gulbenes rajona izmērā, tomēr dabas daudzveidība un atpūtas iespēju tajā ir prātam neaptverami daudz. Arhipelāgā ietilpst arī vēl pāris neapdzīvotas salas, kā arī Porto Santo sala, kas ir aptuveni Ventspils pilsētas izmērā. Porto Santo sala ir krasi atšķirīga no Madeiras, tajā ir diezgan gara balto smilšu pludmale, kamēr Madeirā mums ierasto pludmaļu nav vispār, izņemot dažas cilvēku veidotas, īsas pludmales strēmeles. Starp divām apdzīvotajām salām var pārvietoties vai nu ar vietējo lidsabiedrību, vai daudz lētāku un, manuprāt, interesantāku veidu – ar prāmi. Prāmis starp Porto Santo un Madeiru kursē ik dienu, nopirkt biļetes un sīkāku informāciju par prāmi var iegūt kompānijas mājaslapā http://www.portosantoline.pt. Lai arī bijām ieplānojuši, šoreiz uz Porto Santo salu tā arī neaizbraucām. Acīmredzot 9 dienas bija krietni par maz, lai iepazītu Madeiras arhipelāgu pilnībā.

Nokļūšana

Uz Madeiru visvieglāk nokļūt ar lidmašīnu, tiesa nosēšanās var būt diezgan ekstrēma dēļ spēcīgajām un mainīgajām vēja brāzmām. Tā kā Madeira ir vulkāniskas izcelsmes sala, tad tajā nav praktiski nevienas līdzenas vietas. Un pat, lai iegūtu lidostas skrejceļam nepieciešamo garumu, nācās izveidot speciālu uz pāļiem balstītu platformu. Starp portugāļu pilotiem var dzirdēt šādas sarunas: “Tu esi iesācējs vai arī lido uz Madeiru?”

Mums ar laikapstākļiem palaimējās un nosēšanās noritēja diezgan mierīgi. Uz Madeiru lido vairākas aviokompānijas, lielākajai no tām esot portugāļu kompānijai TAP. TAP piedāvā tiešos reisos no diezgan daudzām Eiropas pilsētām, kā arī samērā augsta līmeņa servisu. Ja esat nolēmuši uz Madeiru doties lētāk, iespējams izmantot easyJet, kas arī piedāvā tiešos lidojumus uz Madeiru no vairākām Eiropas pilsētām. Vislētākās biļetes ar easyJet uz Madeiru ir no Lisabonas un Londonas (Stansted un Gatwick lidostām). Tā kā Lisabona, manuprāt, pati par sevi ir viena no visdārgākajām Eiropas galvaspilsētām lidojumu ziņā, tad loģiski, ka mēs uz Madeiru izvēlējāmies lidot caur Londonu, izmantojot easyJet pakalpojumus. Agrāk uz Madeiru kursēja arī vairāki regulāri prāmju reisi, tomēr šodien vienīgais regulārais maršruts ar prāmi uz Madeiru ir no Portugāles dienvidu pilsētas Portimao. Naviera Armas prāmis kursē vienu reizi nedēļā un brauciens aizņem aptuveni 23 stundas. Tomēr tas nenozīmē, ka Funchal, kas arī Madeiras lielākā pilsēta, nav populāra prāmju vai kuģu pieturvieta. Tajā regulāri piestāj appasaules vai transatlantijas prāmji. Gandrīz katru dienu, ko pavadījām uz salas, ostā bija pietauvojies cits prāmis. Viens par otru iespaidīgāks. Funšalas promenādē bija iespējams iegādāties arī fotokartiņas ar lielākajiem pasaules prāmjiem, kas pietauvojušies Funšalas ostā. Interesants ir fakts, ka Funšalā var piestāt daudz lielāki prāmji nekā Lisabonā, jo Lisabonā tiem ir jāiebrauc upē, kuras gultne nav tik dziļa, savukārt Funšala atrodas vulkāniskas salas piekrastē, kur kritums ir ļoti straujš.

Continue Reading »

Dabas fenomeni mēdz izsist cilvēkus no viņiem tik ierastā ikdienas ritma. Tie liek cilvēkiem apbrīnot kaut ko neikdienišķu un nepierastu, piemēram, ziemeļblāzmas gaismas spēles debesīs. Personīgi man vienmēr bija kārojies ieraudzīt ziemeļblāzmu dzīvē, pārliecināties, vai tā tik tiešām ir tik iespaidīga un spoža, kādu to var vērot fotogrāfijās. Lai to noskaidrotu, noorganizējām kārtējo ceļojumu uz Zviedrijas ziemeļiem, kur bijām pabijuši arī vasarā. Ziemeļi vilināja ne tikai ar polārblāzmu, bet arī ar braucienu husky suņu pajūgā un citām ziemeļos pieejamajām izklaidēm.

Zviedrija ir ļoti izstiepta valsts un liela daļa cilvēku nemaz nenojauš cik ļoti izstiepta tā patiesībā ir. Salīdzinājumam, ja Zviedriju tās galējā dienvidu punktā pieturētu un apgrieztu otrādi, tās ziemeļi sniegtos līdz pat Romai. Līdz ar to nokļūšana līdz mūsu galamērķim – Abisko, nebija nemaz tik vienkārša. Kā jau tiku rakstījis iepriekš, tad pārsvarā ir divi veidi, kā iespējams tur nokļūt – lidot ar lidmašīnu vai braukt ar vilcienu. Te jāpiemin, ka Norwegian ir pārtraucis lidojumus uz Kirūnu, tā kā pa lielam atliek vien SAS, kas ir nedaudz dārgāks, bet, laicīgi pērkot biļetes, lidojumam no Stokholmas nevajadzētu maksāt vairāk kā 85 EUR vienam cilvēkam abos virzienos. Tomēr, tā kā lidošanu jau bijām izmēģinājuši un 18 stundu brauciens vilcienā šķita piedzīvojumu vērts, nolēmām doties turp ar vilcienu. Turklāt vilciens mūs aizvesda uzreiz līdz Abisko, kamēr, lidojot ar lidmašīnu līdz Kirunai, atlikušos 100 km tāpat nāktos mērot ar vilcienu vai autobusu.

Jāsaka, ka tipiskā gadījumā vilciens nav ne ātrāks, ne lētāks variants. Tomēr pa reizei SJ lapā pavīd kāda akcija. Tādu brīdi izdevās noķert arī mums un varējām doties turp par puscenu. Diezgan lētas ir arī biļetes sēdvietās, bet tas jau ir sava veida mazohisms. Kopā bijām četri braucēji un paņēmām divas trīsvietīgas kajītes guļamajā vagonā (Sovvagn). Vilcienā ir pieejamas vietas arī kopējās kajītēs cita veida guļamvagonā (Liggvagn). Tāpat tur ir arī Bistro vagons, kurā iespējams ieturēt kādu maltīti, iedzert kafiju, vai vienkārši retro atmosfērā palasīt avīzi vai grāmatu. Vilciens kursē maršrutā Stokholma – Narvika (Norvēģijā), tas atiet no Stokholmas vakarā ap 18:00 un pienāk Abisko stacijā nākamajā dienā ap 12:00. Vilciens nav rentabls un ir vairāk kā piedzīvojums nevis ierasts pārvietošanās līdzeklis. Par tādu to mēs arī uztvērām un devāmies savā trīs dienu piedzīvojumā.

Continue Reading »

Tā kā milezs vietā uzdeva jautājumu par to, kur palikuši jauni ieraksti, centīšos uz to atbildēt, lai nezaudētu daļu savu pastāvīgo lasītāju. Jaunie ieraksti krājas melnrakstu mapē un gaida, kad viņus kāds pabeigs un nopublicēs. Jāatzīst, ka pēdējā laikā esmu padevies slinkumā un tik tiešām neko jaunu uzrakstījis neesmu. Kopš pēdējā ieraksta pagājis precīzi mēnesis. Saka, ka, tā kā gadu iesāksi, tā arī pavadīsi, bet neesmu māņticīgs un tam neticu. Starp citu, runājot par māņticību, man te visi pazīstamie rumāņi sacēluši haju par to, ka Rumānijā grasās ar nodokli aplikt raganas jeb nākotnes pareģotājus. Tur esot daudz tādu čigāni, kas nodarbojoties ar šo biznesu, dzīvojot milzīgās villās un… nemaksājot nodokļus. Man pazīstamie rumāņi, protams, ir “par” tāda nodokļa ieviešanu. Interesanta tēma, ko apspriest pie pusdienu galda, vismaz kaut kas atšķirīgs no ierastajiem laikapstākļiem, kas zviedriem tik ļoti iet pie sirds. Savukārt, runājot par laikapstākļiem, pēdējo nedēļu Stokholmā ir bijis nedaudz plusos un vairāk nekā puse no sniega nu ir nokususi un trotuārus klāj sniega laikā izkaisītās šķembas. Šorīt atkal nedaudz uzsala, tikai daži grādi zem nulles, līdz ar to perfekti laikapstākļi velobraukšanai, kura te neapstājas ne mirkli.

Biju plānojis, ka ziemas periods man pašam būs mierīgāks un varēšu to vairāk veltīt savam appasaules filmu projektam, tomēr tā gluži nesanāca. Nevajag mani pārprast, neesmu tam atmetis ar roku, vienkārši tas virzīsies uz priekšu nedaudz lēnāk kā ierasts. Gada sākums šoreiz vairāk tika veltīts ceļošanai, precīzāk būtu teikt – ceļošanas plānošanai. Ja līdz šim tika ceļots braukts uz vietām, kur var nokļūt lētāk, tad šogad izdomājām pamainīt šo nostāju un mēģināt doties uz vietām, kur no sirds kārojam pabūt.

No praktiskās puses darījām tā:

• viens pēc otra (lai neatkārtotos) nosaucām ceļojumus, kurus vēlētos šajā gadā piedzīvot
• katrs sarindoja savus ceļojumus no 1-10 (kur 10 tiek dots viskārotākajam ceļojumam)
• katrs sarindoja otra ceļojumus no 1-10 pēc tāda paša principa
• rezultātā saskaitījām visiem ceļojumiem kopējos punktus un sarindojam tos dilstošā secībā
• tad ņēmām sevi “realitātes rokās” un skatījāmies, kurus no tabulas augšgalā esošajiem ceļojumiem varētu reāli paveikt

Pēc šāda principa arī zinām, ka ceļojumi būs tādi, kādus abi vēlamies nevis otra uzspiesti. Un ar ceļojumu nevajag saprast tikai konkrētu pilsētu/valsti, tas var būt jebkas – “noiet svētceļojumu”, “redzēt polārblāzmu”, “nirt koraļļu jūrā” vai “nobraukt ar velosipēdu konkrētu maršrutu”. Redzēs kas no tā visa sanāks. Jau šobrīd var redzēt, ka ir tādi ceļojumi, kurus visdrīzāk šogad neizdosies īstenot, bet mēs vismaz būsim centušies. Un ir labi apzināties, ka tu centies darīt to, ko tu tik tiešām vēlies, nevis to, kas tev dzīvē iekritis darāms.

Jauns gads – jaunas ieceres!

Manuprāt, septembris ir labākais mēnesis ceļošanai. Ja ne visā ziemeļu puslodē, tad Eiropā noteikti. Ar to, iespējams, varētu konkurēt vienīgi maijs, kurš arī nav zemē metams variants, bet uzvarētājs tāpat būtu un paliktu septembris. Ar ko gan šis mēnesis ir tik īpašs? Pirmkārt, tas ir ārpus tipiskās tūristu sezonas – vasaras, tomēr tas ir vēl pietiekami silts un diezgan labu laikapstākļu sniedzošs mēnesis. Reizēm, septembrī laiks var būt pat labāks nekā vasarā, kuras karstums citreiz spēj sabojāt visu ceļotprieku. Mums kā ceļotajiem tas nozīmē mazāku tūristu burzmu populārākajos apskates objektos, ka arī lētākas ceļojumu izmaksas.

Septembris ir tukšāks no tūristiem arī ne tikai tāpēc, ka viņi labprātāk dotos ceļojumā vasarā, bet arī tādēļ, ka septembrī parasti atsākas mācības skolēniem, kas nozīmē arī daudz ierobežotākas ceļošanas iespējas viņu vecākiem. Maijs nebūtu ne ar ko sliktāks par septembri, ja vien tas neatrastos pirms vasaras, kad cilvēki vēl nav bijuši savos atvaļinājumos. Ja aviokompānijas vai viesnīcas piedāvātu kādu vilinošu piedāvājumu maijā, tad cilvēki vēl varētu mainīt savus atvaļinājumu plānus un doties kādā ceļojumā priekšlaicīgi. Tomēr septembrī lielākā daļa cilvēku savus atvaļinājumus ir jau iztērējuši, kas nozīmē, ka aviokompānijām un viesnīcām nākas savus pēdējos iespējamos klientus ķert ar milzīgām atlaidēm, kuras mēs tad arī varam izmantot. Piemēram, Portugāles dienvidos, iespējams apmesties divvietīgā viesnīcas numuriņā ar skatu uz jūru un brokastīm iekļautām cenā tikai par 20 EUR/naktī. Vai neskan vilinoši?

Šobrīd mans ceļojumu modelis izskatās sekojošs –  vasaras mēnešos doties uz tūristiem mazpopulārām vietām, piemēram, kādā ekspedīcijā jeb pārgājienā pie dabas, kamēr ārpus vasaras mēnešiem var doties un daudz mierīgākā gaisotnē izbaudīt tūristu iecienītās vietas.

Nedaudz vairāk kā pirms diviem mēnešiem bijām devušies ceļojumā uz pašiem Zviedrijas ziemeļiem. Mērķis – noiet daļu no slavenās Zviedrijas dabas takas Kungsleden un uzkāpt augstākajā Zviedrijas kalnā – Kebnekaise. Kopumā ceļojums ilga 12 dienas, no kurām 9 tika aizvadītas ārpus mūsdienu civilizācijas – bez ceļiem, apdzīvotām vietām un lielākoties arī bez mobilo sakaru pārklājuma. Ceļojuma rezultāts beidzot ir tapis pieejams video formātā, ko varat noskatīties zemāk. Uz līdzpaņemto mantu svaru tika spēcīgi taupīts, tāpēc nekāds statīvs vai ārējais mikrofons līdzi ņemts netika. Nu ok, ārējā mikrofona nemaz nebija un labi vēl, ka laicīgi tika sagādāta kompakta kamera filmēšanai (Olympus E-P1) ar vairākām baterijām un atmiņas kartēm. Skatieties video un, lūdzu, izsakiet arī konstruktīvu kritiku vai komentārus par video tehnisko pusi, jo ir doma kaut ko tādu veidot arī nākotnē. Jāatzīst, ka šis ir pirmais veikums video pasaulē, tāpēc daudzi trūkumi jau ir pašu pamanīti un, protams, iegūta neatsverama praktiskā pieredze.

Kungsleden and Kebnekaise from Andris Liedskalnins on Vimeo.

Continue Reading »