Sestā diena

Sestajā ceļojuma dienā, 13. septembrī, devāmies uz salas ziemeļiem, pilsētu ar nosaukumu Ribeira Grande. No tās mērojamā attālumā atrodas dabīgi izveidojušies baseini, kuros ūdens ietek no karstajiem avotiem. Izkāpuši no autobusa, uzreiz devāmies uz informācijas centru, kas atradās turpat autoostas ēkā. Tur mūs sagaidīja, šķiet, laipnākā tūrisma informācijas centra darbiniece, kādu nācies sastapt. Viņa mums pastāstīja ne tikai par karstajiem baseiniem un kā līdz tiem nokļūt, bet arī par labākajiem skatu punktiem pilsētā, kurus dienas otrajā pusē arī apmeklējām. Pats ceļš līdz karstajiem baseiniem bija mērojams kājām un prasīja aptuveni stundu katrā virzienā. Jāiet bija pa asfaltētu vietējo ceļu, bet kā jau novērojām iepriekšējās dienās, nevienam pret to nekādi īpašie iebildumi neradās. Informācijas centra darbiniece jau mūs brīdināja, ka ūdens baseinā vairs nav tik silts kā kādreiz, lai neteiktu remdens, tāpēc lielas cerības uz to nelikām.

Ceļš uz mūsu mērķi, kā jau pie pārgājieniem pieradušiem cilvēkiem, mums nešķita ne garš, ne mokošs un, nokļuvuši galā, devāmies taisnā ceļā uz ūdens tilpni. Pretī mums nāca pāris cilvēki ar dvieļiem uz pleciem un slapjiem matiem, pēc kā secinājām, ka esam uz īstās takas un ka cilvēki šo baseinu tik tiešām vēl izmanto. Galā gan mūs sagaidīja pavisam cita aina – apkārt bija pāris cilvēki, bet baseinā – neviena. Nedaudz saminstinājāmies, bet nospriedām, ka neba velti esam šo ceļu mērojuši, un devāmies iekšā. Drīz pēc tam arī pārējie cilvēki sekoja mūsu piemēram. Ūdens nebija auksts, bet arī par karstu to nenosauksi. Atbilstošākais vārds laikam te būtu “mēreni silts”. Labākā vieta baseinā noteikti bija pie nelielā ūdenskrituma, kurš papildina baseinu ar ūdeni. Tas nāca pa tiešo no “remdenā” avota un tajā ūdens tik tiešām bija silts. Cilvēki uz maiņām izmantoja šo punktu, lai izbaudītu dabīgu pazemes ūdeņu masāžu pār saviem pleciem. Tas noteikti nebija ne tik komfortabli, ne silti kā dažā labā spa, bet tas bija kaut kas daudz vairāk – dabīgi izveidojusies vieta džungļu vidū. Visapkārt tiešām izskatījās kā džungļos, jo koki bija cieši viens pie otra saauguši un starp tiem vijās liānas vai tamlīdzīgi vīteņaugi.

Pavadījām tur aptuveni stundu. Redzējām atnākam un aizejam citus cilvēkus, tai skaitā kādu amerikāņu/portugāļu ģimenīti, kura par šo dabas veidojumu nebija pārāk lielā sajūsmā. Pēc peldes jutāmies pavisam svaigi un atvēsināti karstajā dienā, lai dotos atpakaļ uz Ribeira grande. Tur apskatījām pilsētu un uzkāpām arī uz vietējo izslavēto skatu punktu pilsētas ziemeļaustrumos. No tā varēja pārredzēt gan visu pilsētu, gan milzīgos viļņus, kas sitās pret klinšaino krastu.

Septītā diena – ceļš mājup

Pēdējā diena mūs sagaidīja ar nelielu pārsteigumu – lietu. Līdz šim visas iepriekšējās dienas bija trāpījušās vairāk vai mazāk sausas. Tā kā tūlīt jau plānojām doties projām, tad lietus mūs pārāk nesatrauca, ja nu vienīgi tas, ka ceļu uz lidostu mērojām kājām. Nokļuvām galā nedaudz salijuši, bet arī tas mums nespēja izbojāt garastāvokli par lieliski pavadīto nedēļu un pāragri beigušos ceļojumu. Azoru salās noteikti varētu pavadīt daudz vairāk laika, īpaši jau apceļojot arhipelāga pārējās salas. Iespēja, ka te atgriezīsimies, nav diez ko liela, bet ja tomēr tā notiks, tad daudz precīzāk zināsim, ko tieši te vēl neesam paspējuši apskatīt. Lidojums atpakaļceļā atkal bija ar vienu pieturu Gēteborgā un tad jau mūsu mājas – Stokholma. Laiks te, šķiet bija palicis vēl vēsāks. Nākamajā dienā atkal bija jāatgriežas ikdienas rutīnā un  jāķeras jau pie jaunu ceļojumu plānošanas.

Ceturto dienu, 11. septembri, pavadījām ar somiem pazemē. Gluži visa diena gan tur neaizgāja, bet pazeme bija īsta. Dienas pirmajā pusē bijām devušies vulkānisko alu tūrē. Tā kā pirms aptuveni gada jau bijām pabijuši portugāļu pazemes alās, tad šāda tāda pieredze mums bija, tomēr šīs alas bija pavisam savādākas, jo tajās kādreiz bija tecējusi vulkāniskā lava. Uz Sao Miguel salas sastopamas tikai četras šādas veida alas, no kurām tikai daļu iespējams apmeklēt parastajiem mirstīgajiem. Daudz bagātīgāk apveltīta šajā sakarā ir Pico sala, kur pēc gides teiktā alu ir daudz vairāk kā ceļu uz salas. Gide bija jautra un ik pa laikam bārstīja šādus tādus jociņus, bet, kad uzzināja faktu, ka nākam no Latvijas, tad sāka šausmināties cik ļoti tālu tas esot. Blakus stāvošie somi droši vien bija pat nedaudz greizsirdīgi, jo patiesībā nāk no vēl tālākas valsts, tikai viņiem te neviens nepievērš tādu uzmanību kā mums.

Ejot pa pazemes ceļiem redzējām, ka lava aiz sevis ir atstājusi pēc izskata glumu pārklājumu uz akmeņiem. Skatoties, liekas, ka tie apsegti ar zīda drānu, bet patiesībā tā ir akmenscieta virsma. Bijām gan piekodināti ar rokām neko neaiztikt, tomēr ejot tiem garām, atturēties bija grūti. Tad gide izrādīja mums arī savu tā saukto “dārzu” – tie bija nedaudzie augi un saknes, kas mākslīgā apgaismojuma rezultātā bija sākušas augt pazemē. Šī iemesla dēļ, ejot prom, gaisma tur vienmēr tika izslēgta. Tūres beigās mums vēl piekodināja ierakstīties viesu grāmatā, jo mēs it kā esot te pirmie latvieši. Zinājām, protams, ka tā nav taisnība, bet šai gidei varbūt arī esam pirmie, tāpēc labprāt atstājām kādu liecību par sevi.

Read the rest of Azoru salas, 4. daļa

Autobuss uz Villa Franca Do Campo izbrauca neilgi pēc astoņiem no rīta, tāpēc kārtējo reizi viesnīcā ieturējām agrās brokastis. Iznākot ārā no viesnīcas, varēja redzēt, ka naktī bija lijis, tomēr pa dienu lietu te sastapuši vēl netikām. Visapkārt bija spirgts rīta gaiss, tomēr laiks nebija vēss. Valda bija uzvilkusi jaku katram gadījumam, bet jau līdz autobusa pieturai secināja, ka tajā ir par karstu, un vilka to nost. Ieradāmies Villa Franca neilgi pirms 9:00. Pilsēta izskatījās ļoti interesanta un tajā noteikti varētu pavadīt veselu dienu, tās ielas bija izrotātas ar kokos iekārtām dažādu krāsu spuldzītēm. Tās te palikušas no vēl nesen svinētās svēto dienas. Katrai pilsētai ir savs svētais, kuru tā katru gadu godā ar lielām svinībām. Tas ir viens no salu lielajiem notikumiem, par kuru bieži var dzirdēt arī vietējā Azoru televīzijā. Mums no šīm svinībām pāri bija palikusi tikai pēcgarša.

Read the rest of Azoru salas, 3. daļa

Otrās dienas rīts iesākās ar agrām brokastīm pulksten 7:20 un jau ap 8:00 mēs bijām ārā no viesnīcas. Skriešus devāmies uz piekrasti, kur atrodas visu autobusu pieturas. Paspējām uz autobusu tieši laikā un varējām doties uz vienu no zināmākajiem Sao Miguel salas apskates objektiem – Sete Cidades. Tas ir milzīgs vulkānisks krāteris, aptuveni 5km diametrā un 400m augstumā. Krāteris izveidojies, nobrūkot sānu sienām. Tomēr no vulkāna tur ir maz kas palicis, tā iekšpusē atrodas divi dvīņu ezeri, kuri patiesībā ir savienoti un tos atdala tikai mazs tilts.

Starp ezeriem, to rietumu piekrastē, atrodas mazs ciemats ar tādu pašu nosaukumu, un tajā mīt vien aptuveni 1000 iedzīvotāju. Viens no ezeriem ir zaļā krāsā, kamēr otrs ir zils, tādi arī to nosaukumi – Zaļais un Zilais ezers. Lai arī atšķirība nav tik izteikta un lielā mērā atkarīga no saules leņķa un laikapstākļiem, bija samērā interesanti redzēt ezerus, kuri ir savienoti, bet tai pat laikā atšķirīgi krāsā. Šo ezeru krāsa tiek skaidrota arī ar kādu leģendu. Tā stāsta par senseniem laikiem, kad karalis nav atļāvis savai meitai, princesei, tikties ar nevienu potenciālo precinieku. Tomēr viņa paslepus izlavījusies no pils un regulāri tikusies ar kādu ganu, kuru ar laiku iemīlēja. Kādu dienu viņa devās pie sava tēva, lai lūgtu viņa atļauju apprecēt ganu zēnu, bet karalis, protams, to aizliedza. Kad princese to pastāstīja ganu zēnam, abi raudāja ilgi jo ilgi, tā pieraudot divus ezerus – vienu zaļu, jo tāda bija princeses acu krāsa, otru – zilu, ganu zēna acu krāsā.

Read the rest of Azoru salas, 2. daļa

Lai arī pirmajā brīdī varētu šķist, ka pat no dažādajiem dabasskatiem Madeirā ir vairāk ko redzēt – tuksnesīgs rags salas ziemeļaustrumos, necaurredzams lauru mežs salas vidienē, tomēr lielu dažādību iespējams vērot arī Azoru salās. Tiesa, tur tā nebūs sastopama vienkopus, jo Azoru arhipelāgs sastāv no deviņām krasi atšķirīgām salām. Te jāpiemin, ka mēs apmeklējām tikai vienu arhipelāga salu – Sao Miguel. Tajā atrodas arī Azoru galvaspilsēta Ponta Delgada. Azoru salas ir tik dažādas, ka katrai ir dots arī otrs nosaukums – kāda no krāsām. Sao Miguel sala ir zaļā sala; runā, ka uz tās iespējams redzēt visus iespējamos zaļās krāsas toņus. Šo salu pārsvarā klāj pļavas un meži, pa vidu pavīdot kādam vulkāniskas izcelsmes ezeram.

Diemžēl apskatīt visas Azoru salas ir diezgan problemātiski. Ja ne problemātiski, tad dārgi noteikti. Lieta tāda, ka salas ir izvietotas 3 salu grupās un attālums starp salu grupām ir aptuveni 200km. Regulāri prāmji starp salu grupām nekursē, jo, pirmkārt, tas prasa pārāk daudz laika, otrkārt, ir ļoti grūti nodrošināt regulāru prāmju satiksmi laika apstākļu nestabilitātes dēļ. Tomēr salas ir savienotas ar vietējās aviokompānijas SATA reisiem. Lidojumi ir regulāri un ērti, bet ne pārāk lēti. Lidojums vienā virzienā vienam cilvēkam var izmaksāt aptuveni 75-100 EUR. Vietējiem iedzīvotājiem ir īpašas cenas un tie var praktiski jebkurā laikā aizlidot jebkur par 50 EUR. Katras salu grupas ietvaros, savukārt, pastāv lielāka vai mazāka iespēja starp individuālajām salām pārvietoties ar prāmi, tā kā pilnīgi bezcerīga visu salu apmeklēšana gluži nav. Tomēr tā kā mēs ceļojumu uz Azoru salām pirkām caur tūrisma kompāniju kā charter flight un komplektā mums bija rezervēta arī viesnīca, tad lidot uz citu salu un apmaksāt vairākas naktis viesnīcā dubultā mēs, protams, negribējām.

Read the rest of Azoru salas, 1. daļa

Madeiras arhipelāgs ir viens no diviem Portugāles autonomajiem reģioniem, otram esot Azoru arhipelāgam, kas atrodas vēl tālāk Atlantijas okeānā. Tomēr Madeira, tās dabas daudzveidības dēļ, vidējam ceļotājam ir daudz pievilcīgāks galamērķis nekā Azoru salas, kur daba vairāk vai mazāk uz visām tās salām ir vienāda, tomēr nekādā ziņā ne mazāk aizraujoša. No sākuma mūs nedaudz baidīja apziņa, ka atradīsimies tik tālu no sauszemes, noslēgti no ārpasaules, bet, kā vēlāk izrādījās, tad sajūtas, esot uz salas ir gandrīz tādas pašas kā atrodoties uz kontinentālās Portugāles. Un, ja vien neuzkāpām kādā virsotnē, apziņa, ka atradāmies uz salas brīžiem pat izzuda pavisam. Arhipelāga galvenā un apdzīvotākā sala, Madeira, ir aptuveni Kandavas novada jeb puses no Gulbenes rajona izmērā, tomēr dabas daudzveidība un atpūtas iespēju tajā ir prātam neaptverami daudz. Arhipelāgā ietilpst arī vēl pāris neapdzīvotas salas, kā arī Porto Santo sala, kas ir aptuveni Ventspils pilsētas izmērā. Porto Santo sala ir krasi atšķirīga no Madeiras, tajā ir diezgan gara balto smilšu pludmale, kamēr Madeirā mums ierasto pludmaļu nav vispār, izņemot dažas cilvēku veidotas, īsas pludmales strēmeles. Starp divām apdzīvotajām salām var pārvietoties vai nu ar vietējo lidsabiedrību, vai daudz lētāku un, manuprāt, interesantāku veidu – ar prāmi. Prāmis starp Porto Santo un Madeiru kursē ik dienu, nopirkt biļetes un sīkāku informāciju par prāmi var iegūt kompānijas mājaslapā http://www.portosantoline.pt. Lai arī bijām ieplānojuši, šoreiz uz Porto Santo salu tā arī neaizbraucām. Acīmredzot 9 dienas bija krietni par maz, lai iepazītu Madeiras arhipelāgu pilnībā.

Nokļūšana

Uz Madeiru visvieglāk nokļūt ar lidmašīnu, tiesa nosēšanās var būt diezgan ekstrēma dēļ spēcīgajām un mainīgajām vēja brāzmām. Tā kā Madeira ir vulkāniskas izcelsmes sala, tad tajā nav praktiski nevienas līdzenas vietas. Un pat, lai iegūtu lidostas skrejceļam nepieciešamo garumu, nācās izveidot speciālu uz pāļiem balstītu platformu. Starp portugāļu pilotiem var dzirdēt šādas sarunas: “Tu esi iesācējs vai arī lido uz Madeiru?”

Mums ar laikapstākļiem palaimējās un nosēšanās noritēja diezgan mierīgi. Uz Madeiru lido vairākas aviokompānijas, lielākajai no tām esot portugāļu kompānijai TAP. TAP piedāvā tiešos reisos no diezgan daudzām Eiropas pilsētām, kā arī samērā augsta līmeņa servisu. Ja esat nolēmuši uz Madeiru doties lētāk, iespējams izmantot easyJet, kas arī piedāvā tiešos lidojumus uz Madeiru no vairākām Eiropas pilsētām. Vislētākās biļetes ar easyJet uz Madeiru ir no Lisabonas un Londonas (Stansted un Gatwick lidostām). Tā kā Lisabona, manuprāt, pati par sevi ir viena no visdārgākajām Eiropas galvaspilsētām lidojumu ziņā, tad loģiski, ka mēs uz Madeiru izvēlējāmies lidot caur Londonu, izmantojot easyJet pakalpojumus. Agrāk uz Madeiru kursēja arī vairāki regulāri prāmju reisi, tomēr šodien vienīgais regulārais maršruts ar prāmi uz Madeiru ir no Portugāles dienvidu pilsētas Portimao. Naviera Armas prāmis kursē vienu reizi nedēļā un brauciens aizņem aptuveni 23 stundas. Tomēr tas nenozīmē, ka Funchal, kas arī Madeiras lielākā pilsēta, nav populāra prāmju vai kuģu pieturvieta. Tajā regulāri piestāj appasaules vai transatlantijas prāmji. Gandrīz katru dienu, ko pavadījām uz salas, ostā bija pietauvojies cits prāmis. Viens par otru iespaidīgāks. Funšalas promenādē bija iespējams iegādāties arī fotokartiņas ar lielākajiem pasaules prāmjiem, kas pietauvojušies Funšalas ostā. Interesants ir fakts, ka Funšalā var piestāt daudz lielāki prāmji nekā Lisabonā, jo Lisabonā tiem ir jāiebrauc upē, kuras gultne nav tik dziļa, savukārt Funšala atrodas vulkāniskas salas piekrastē, kur kritums ir ļoti straujš.

Read the rest of Madeira

Zviedrija ir ļoti izstiepta valsts un liela daļa cilvēku nemaz nenojauš cik ļoti izstiepta tā patiesībā ir. Salīdzinājumam, ja Zviedriju tās galējā dienvidu punktā pieturētu un apgrieztu otrādi, tās ziemeļi sniegtos līdz pat Romai. Līdz ar to nokļūšana līdz mūsu galamērķim – Abisko, nebija nemaz tik vienkārša. Kā jau tiku rakstījis iepriekš, tad pārsvarā ir divi veidi, kā iespējams tur nokļūt – lidot ar lidmašīnu vai braukt ar vilcienu. Te jāpiemin, ka Norwegian ir pārtraucis lidojumus uz Kirūnu, tā kā pa lielam atliek vien SAS, kas ir nedaudz dārgāks, bet, laicīgi pērkot biļetes, lidojumam no Stokholmas nevajadzētu maksāt vairāk kā 85 EUR vienam cilvēkam abos virzienos. Tomēr, tā kā lidošanu jau bijām izmēģinājuši un 18 stundu brauciens vilcienā šķita piedzīvojumu vērts, nolēmām doties turp ar vilcienu. Turklāt vilciens mūs aizvesda uzreiz līdz Abisko, kamēr, lidojot ar lidmašīnu līdz Kirunai, atlikušos 100 km tāpat nāktos mērot ar vilcienu vai autobusu.

Jāsaka, ka tipiskā gadījumā vilciens nav ne ātrāks, ne lētāks variants. Tomēr pa reizei SJ lapā pavīd kāda akcija. Tādu brīdi izdevās noķert arī mums un varējām doties turp par puscenu. Diezgan lētas ir arī biļetes sēdvietās, bet tas jau ir sava veida mazohisms. Kopā bijām četri braucēji un paņēmām divas trīsvietīgas kajītes guļamajā vagonā (Sovvagn). Vilcienā ir pieejamas vietas arī kopējās kajītēs cita veida guļamvagonā (Liggvagn). Tāpat tur ir arī Bistro vagons, kurā iespējams ieturēt kādu maltīti, iedzert kafiju, vai vienkārši retro atmosfērā palasīt avīzi vai grāmatu. Vilciens kursē maršrutā Stokholma – Narvika (Norvēģijā), tas atiet no Stokholmas vakarā ap 18:00 un pienāk Abisko stacijā nākamajā dienā ap 12:00. Vilciens nav rentabls un ir vairāk kā piedzīvojums nevis ierasts pārvietošanās līdzeklis. Par tādu to mēs arī uztvērām un devāmies savā trīs dienu piedzīvojumā.

Read the rest of Kā es braucu ziemeļblāzmu lūkoties

Biju plānojis, ka ziemas periods man pašam būs mierīgāks un varēšu to vairāk veltīt savam appasaules filmu projektam, tomēr tā gluži nesanāca. Nevajag mani pārprast, neesmu tam atmetis ar roku, vienkārši tas virzīsies uz priekšu nedaudz lēnāk kā ierasts. Gada sākums šoreiz vairāk tika veltīts ceļošanai, precīzāk būtu teikt – ceļošanas plānošanai. Ja līdz šim tika ceļots braukts uz vietām, kur var nokļūt lētāk, tad šogad izdomājām pamainīt šo nostāju un mēģināt doties uz vietām, kur no sirds kārojam pabūt.

No praktiskās puses darījām tā:

• viens pēc otra (lai neatkārtotos) nosaucām ceļojumus, kurus vēlētos šajā gadā piedzīvot
• katrs sarindoja savus ceļojumus no 1-10 (kur 10 tiek dots viskārotākajam ceļojumam)
• katrs sarindoja otra ceļojumus no 1-10 pēc tāda paša principa
• rezultātā saskaitījām visiem ceļojumiem kopējos punktus un sarindojam tos dilstošā secībā
• tad ņēmām sevi “realitātes rokās” un skatījāmies, kurus no tabulas augšgalā esošajiem ceļojumiem varētu reāli paveikt

Pēc šāda principa arī zinām, ka ceļojumi būs tādi, kādus abi vēlamies nevis otra uzspiesti. Un ar ceļojumu nevajag saprast tikai konkrētu pilsētu/valsti, tas var būt jebkas – “noiet svētceļojumu”, “redzēt polārblāzmu”, “nirt koraļļu jūrā” vai “nobraukt ar velosipēdu konkrētu maršrutu”. Redzēs kas no tā visa sanāks. Jau šobrīd var redzēt, ka ir tādi ceļojumi, kurus visdrīzāk šogad neizdosies īstenot, bet mēs vismaz būsim centušies. Un ir labi apzināties, ka tu centies darīt to, ko tu tik tiešām vēlies, nevis to, kas tev dzīvē iekritis darāms.

Jauns gads – jaunas ieceres!

Septembris ir tukšāks no tūristiem arī ne tikai tāpēc, ka viņi labprātāk dotos ceļojumā vasarā, bet arī tādēļ, ka septembrī parasti atsākas mācības skolēniem, kas nozīmē arī daudz ierobežotākas ceļošanas iespējas viņu vecākiem. Maijs nebūtu ne ar ko sliktāks par septembri, ja vien tas neatrastos pirms vasaras, kad cilvēki vēl nav bijuši savos atvaļinājumos. Ja aviokompānijas vai viesnīcas piedāvātu kādu vilinošu piedāvājumu maijā, tad cilvēki vēl varētu mainīt savus atvaļinājumu plānus un doties kādā ceļojumā priekšlaicīgi. Tomēr septembrī lielākā daļa cilvēku savus atvaļinājumus ir jau iztērējuši, kas nozīmē, ka aviokompānijām un viesnīcām nākas savus pēdējos iespējamos klientus ķert ar milzīgām atlaidēm, kuras mēs tad arī varam izmantot. Piemēram, Portugāles dienvidos, iespējams apmesties divvietīgā viesnīcas numuriņā ar skatu uz jūru un brokastīm iekļautām cenā tikai par 20 EUR/naktī. Vai neskan vilinoši?

Šobrīd mans ceļojumu modelis izskatās sekojošs –  vasaras mēnešos doties uz tūristiem mazpopulārām vietām, piemēram, kādā ekspedīcijā jeb pārgājienā pie dabas, kamēr ārpus vasaras mēnešiem var doties un daudz mierīgākā gaisotnē izbaudīt tūristu iecienītās vietas.

Kungsleden and Kebnekaise from Andris Liedskalnins on Vimeo.

Read the rest of 12 dienas aiz polārā loka jeb ceļojums uz Zviedrijas ziemeļiem