Noslēdzu savā sarakstā mazāko valsti jeb teritoriju – Maršalu salas, ar dokumentālo filmu Radio Bikini no dokumentālo sēriju cikla The American Experience. Šī ir pirmās sezonas otrā sērija, kas savu dienasgaismu piedzīvoja 1988. gada oktobrī. Šis raidījumu cikls tiek demonstrēts vēl joprojām un ir vēl vecāks par ilgdzīvotājiem Simpsoniem. Līdz šim  neko nebiju dzirdējis par šiem lieliskajiem raidījumiem, kuri parāda ASV vēsturi, bet pēc šīs sērijas noskatīšanās, ļoti iespējams, ka noskatīšos arī citas.

Filma ir par operāciju Crossroads, kuras laikā 1946. gadā Maršalu salu arhipelāga Bikini salā tika veikti kodoleksperimenti ar atombumbām. Viena no tām tika uzspridzināta gaisā, bet otra 27m dziļumā zem ūdens. Šie bija  pirmie atomeksperimenti šajās salās. Es tos drīzāk nosauktu par eksperimentiem ar cilvēkiem, jo lielākā daļa jūras kājinieku, kas piedalījās šajos eksperimentos, netika nekādā veidā aizsargāti no radiācijas, turklāt netika pat informēti par iespējamo ietekmi uz veselību. Lai gan ļoti iespējams, ka viņi paši nemaz neapzinājās iespējamās sekas, jo galu galā tas taču bija eksperiments. Wikipēdijas rakstā var lasīt, ka nekādu nopietnu ietekmi uz eksperimentā dalību ņēmušajiem cilvēkiem tas neatstāja, tikai samazināja dzīves ilgumu par vidēji 3 mēnešiem, jo viņi bija ļoti labi aizsargāti, tomēr noskatoties filmu tas izklausās vairāk nekā smieklīgi. Ja par aizsardzību var uzskatīt saulesbrilles, kas tika uzliktas eksplozijas laikā, tad nu tiešām jāapbrīno atbildīgo personu izdoma. Jā, augsta ranga personām bija īpaši apavi, cimdi, nekas daudz, tomēr lielākais vairums staigāja vienkāršās kedās un maikās. Tāpat gribētu pateikt to cilvēkam, kurš ārstiem neizskaidrojamu iemeslu dēļ pēc 20 gadiem zaudēja abas kājas un vēlāk mira.

Tomēr nē, filma nevienu nenosoda, neaizstāv nevienu viedokli, tā vienkārši rāda dokumentālos kadrus, kā arī īsas intervijas ar vienu no operācijas dalībniekiem un vienu no Bikini salas bijušajiem iedzīvotājiem. Tā nav propogandas vai sazvērsetību teoriju filma, tā atstāj visus spriedumus paša skatītāja ziņā un tas man tik tiešām šajā filmā patika.

Lieku filmai 7 no 10.

200. filma no movies from 200 countries.

Windtalkers ir tīra amerikāņu filma, bet tā stāsta par to, kā Otrā Pasaules Kara laikā amerikāņi iekaroja Saipan salu, kas ir lielākā no Ziemeļu Marianas salu arhipelāga. Šis viņiem bija stratēģisks punkts karā ar Japānu, jo atradās pietiekoši tuvu Japānai, lai tajā izveidotu savu kara bāzi. Jāpiebilst vēl tikai, ka arī filmēta šī filma netika šajās salās, bet gan vienā no Havaju salām. Tomēr neko tuvāku šai valstiņai atrast nevarēju.

Principā filmai bija gandrīz viss, lai tā izdotos par patiešām lielisku filmu – 100 miljonu budžets, lieliski aktieri – Nicolas Cage, Peter Stormare (garmatainais itālis John Abruzzi no Prison Break), Noah Emmerich, Mark Ruffalo (Chuck no Shutter Island), Christian Slater un daudzi citi, kurus tagad varam redzēt daudz un dažādos seriālos. Jāsaka, ka tur laikam arī aizgāja lielākā daļa budžeta, jo specefekti filmā manāmi piekliboja, cilvēki bieži krita tikai pēc tam, kad sprādziens jau noticis, citreiz to vien darīja, kā gaidīja, kad uz viņiem izšaus un tādā garā. Tomēr lielākais trūkums, manuprāt, bija tajā, ka filmas sižets bija diezgan vājš un lielākoties centrēts uz dažām sociālajām problēmām starp pašiem amerikāņu karavīriem, no kuriem daļa bija Amerikas iezemieši, tiesa arī tas filmā bija apspēlēts diezgan vāji un balstīts lielākoties tikai uz stereotipiem. Savukārt karš no japāņu puses vispār netika parādīts, tik pat labi japāņu vietā varēja ielikt vienkārši kartupeļu maisus, jo nekādas cilvēciskas jūtas filma man pret viņiem neizraisīja. Tā vien likās, ka tas karš ir tikai kā tāds fons filmai un notikumi tik pat labi varēja norisināties jebkur citur.

Filmas sižets ir par cilvēkiem-kodu šifrētājiem, ar kuru palīdzību amerikāņi kara laikā sazinājās. Katram šifrētājam tika piešķirts karavīrs, kurš sargāja šo kodu šifrētāju. Nikolasam Keidžam iedeva vienu indiāņu šifrētāju, kuru viņam bija cītīgi jāsargā. Kā jau noprotams, beigās gandrīz visi apmira, bet Nikolass savu šifrētāju pusjēlu iznesa no kaujas lauka veiksmīgi.

Galu galā filma atpelnīja tikai 70 miljonus un gan IMDB, gan kritiķu acīs ir diezgan zemu novērtēta. Es viņiem pievienojos.

Lieku filmai 5 no 10.

193. filma no movies from 200 countries.

Filmas nosaukums angliski skan The Man Without a Past un tā arī ir – tā stāsta par kādu vīrieti, kurš pazaudējis visas savas pagātnes atmiņas. Tas man atgādināja un lika vēlreiz pārdomāt 26. jautājumu no 50 jautājumu saraksta, kas atbrīvošot manu prātu. Tiesa filmas varonim šis atmiņas zudums iestājas nelāga starpgadījuma rezultātā ar kādu vietējo Helsinku bandu, kura tā vienkārši, bez iemesla pienāk un riktīgi iedod galvenajam varonim pa galvu. Iemesls jau viņiem ir – laupīšana, tomēr, es to par iemeslu nesauktu. Palicis bez naudas, pagātnes atmiņām un jebkā cita, viņš pamazām sāk dzīvot starp citiem ielas pabērniem. Lai arī viņš cenšas atgriezties sabiedrībā, tomēr bez vārda un vēl jo vairāk personālā numura, līdzīgi kā Zviedrijā, arī Somijā pasākt nav iespējams pilnīgi neko. Negribas sabojāt labas filmas skatīšanās prieku, tāpēc vairāk neko neteikšu. Pateikšu vien to, ka līdz šim nebiju pazīstams ar šī režisora, Aki Kaurismäki, veikumu, paldies par to Līgai, kura ieteica noskatīties šo filmu. Izrādās tā ir otrā daļa no režisora Somu triloģijas, pārējām divām esot Drifting Clouds un Lights in the Dusk, kuras arī noteikti plānoju noskatīties. Režisoram vismaz šajā filmā, jo par pārējām pagaidām nevaru spriest, ir īpašs piegājiens kā veidot filmu – bez emocijām. No sākumā tas šķita dīvaina, kamēr aptvēru, ka aktieri praktiski nemaz neizrāda emocijas un ka filma tā ir veidota ar nodomu. Tad, kad tas pieleca, sapratu, ka tas patiesībā rada filmai lielisku piesitienu un liek par jokiem smieties vēl vairāk. Domāju, ka, ja kāds Latvijā izveidotu šāda stila filmu, cilvēki uz viņu noskatītos kā uz kādu kārtējo murgu, kā, piemēram, uz tumšajiem briežiem. Beigās vēl tikai jāpiebilst, ka filma visdrīzāk vai nu patiks ļoti vai nepatiks nemaz.

Lieku filmai 9 no 10.

112. filma no movies from 200 countries.

Filma The Hurricane filmēta 1937. gadā American Samoa salas galvaspilsētā Pago Pago. Kārtējā pundurvalstiņas filma. Ar šo filmu atgriezos pie melnbaltā kino, kādu biju radis skatīties ļoti agrā bērnībā, kad mājās bija tikai melnbaltais televizors. Tajā laikā krāsas nemaz neprasījās, biju priecīgs par visu, ko vien varēja noskatīties, jo pieejamais kino repertuārs nebija diezko plašs. Filma ir par Klusā okeāna kolonizēto periodu un kādu naivu iezemiešu jūrnieku, kurš neilgi pēc precībām ar savu izredzēto, dodas kārtējā braucienā uz Taiti. Diemžēl šajā salā viņu sagaida nepatikšanas, jo rasistiskā strīdā viņš iesit nepareizajam cilvēkam un tiek ieslodzīts par to cietumā uz 6 mēnešiem. Bet tā kā šīs salas iedzīvotāji ieslodzījumu nepazīst un nepacieš, galvenais varonis mēģina bēgt, par ko viņam katru reizi piemet vēl pāris gadiņus pie termiņa. Galu beigās viņam tomēr izdodas izmukt, diemžēl, mukšanas rezultātā viņš nogalina vienu no apsargiem un nu viņš patiešām ir iekūlies milzīgās nepatikšanās. Vienīgie cilvēki, kas viņu saprot, ir viņa dzimtās salas iezemieši. Filma ir ieguvusi vienu Oskara balvu, tiesa par skaņas ierakstu nevis kaut ko māksliniecisku. Tāds diezgan romantisks stāsts par kolonizācijas laiku, diemžēl nevar saprast, cik patiesi tas parādīts, jo filmu veidojuši amerikāņi.

Lieku filmai 6 no 10.

198. filma no movies from 200 countries.

Varbūt labāk nemaz nelasīt šo rakstu, jo filma bija diezgan drausmīga (kā to arī sagaidīju). Bet nu beidzot bija jāķeras klāt arī pie mazajām valstiņām, ar kurām nemaz nešaubījos, ka ies makten švaki. Tā arī bija, vienīgais ko varēju atrast no Aruba – mazas salu valstiņas Karību jūras dienvidos, bija Žana Kloda Van Dames veidotās filmas. Izrādās, ka viņš laikam sacenšas šajā ziņā ar Stīvenu Sīgalu, kurš pagaidām ar šīs valsts piedalīšanos sameistarojis tikai divas filmas, kamēr Van Dames sarakstā rotājas nu jau trīs. Tas gan netraucē visām šīm filmām būt sižetiski vienādām un pilnīgi nebaudāmām. Izrādās, ka pēc manis noskatītās filmas (The Order) izveides 2001. gadā, viņš pēc divu gadu pārtraukuma izveidojis filmu ar tieši tādu pašu nosaukumu The Order. Nezinu, vai tas bija domāts, lai samulsinātu skatītāju, apslēptu iepriekšējās filmas neveiksmes vai vienkārši uztaisītu tādu gājienu, kādu neviens iepriekš nebija “uzdrīkstējies”, bet tas laikam nav nostrādājis, jo vidējo IMDB reitingu viņš otrajai filmai paaugstinājis tikai par 0.6 no 4.2 uz 4.8. Kā jau no šīs filmas varēja sagaidīt, tad tās pamatā ir kaušanās un pakaļdzīšanās skati (ak kā es bērnībā sajūsminājos par šādām filmām), kurus kaut kādā veidā bija jāiepin kaut kādā sižetā, jo savādāk bez sižeta ir pagrūti izveidot filmu, bet kā varam redzēt no citu cilvēku pieredzes, ne neiespējami. Filmas sākums ir grandiozs un seko līdzi visām šādu filmu tradīcijām – starp divām ēkām tiek izšauta bulta ar trosi, kas ieurbjas pretējās mājas sienā un nodrošina iespēju varonim veikli aizšļūkt uz to, kur viņš ar “maģisko cirkuli” izgriež stiklā apaļu caurumu un veikli izceļ stikla ripuli no loga rūts. Tur viņš nozog vēsturisku relikviju – olu, kas izrotāta ar dārgakmeņiem, bet vēlāk, mēģinot to pārdot melnajā tirgū, darījuma partneri viņu “uzmet” un atņem viņam olu, uz ko Van Dame skaļi iesaucas: “Atdodiet manu olu!” No šī brīža par filmu nākas tikai žēlabaini smaidīt, kā par fail video, kurus skatoties man bieži ir kauns par tajos parādītajiem cilvēkiem, lai arī man ar tiem nav ne vismazākā sakara. Aizmirsu piebilst, ka ola filmas sākumā tiek nozagta Odesā, kur neiztiek bez dažiem krieviski runājošiem tipāžiem. Man ir izveidojusies sava teorija par to, kāpēc šāda stila Van Dames vai Švarcnēgera veidotajās filmās parasti iesaistīts arī kāds krievs ar drausmīgu akcentu. Tas ir tādēļ, lai novērstu uzmanību no pašu galveno aktieru lielā akcenta. Lai jūs gadījumā neizdarītu kļūdu un nenoskatītos šo filmu, es pateikšu ar ko tā beidzas – labie uzvar, bet jūs jau to droši vien zinājāt.

Raksts ir diezgan sarkastisks un tāds tas arī bija domāts. All in all lieliska bērnu filma. Kā jau teicu, tad neviena filma nav pelnījusi vērtējumu, kas zemāks par 5, tāpēc lieku šai filmai 4 no 10.

187. filma no movies from 200 countries.