Āfrikas kontinents ir veidots no 54 valstīm starp kurām robežas bieži vien ir novilktas kā ar lineālu, bet to patiesais etnisko kopienu sastāvs droši vien mērāms tūkstošos. Viena no šādām kopienām ir bušmeņi, kas tulkotos kā krūmu cilvēki. Tie mīt arī tuksnesī, kādā Botsvanas nomalē. Tuksnesis ne vienmēr nozīmē mūsu iztēloto Sahāras vidieni ar smiltīm visapkārt, tajā mēdz augt arī pa kādam kokam, krūmam un arī pa kādam dzīvniekam. Tuksnesim ir raksturīgs ilgstošs sausums un ierobežots ūdens daudzums, tomēr bušmeņi ir iemācījušies ar to sadzīvot, viņi prot iegūt sev tik nepieciešamo dzīvības dziru no augu saknēm, rītā sakrājušajām lietus lāsītēm uz augu lapām un ar citām metodēm, viņiem ar to pietiek. Viņi nekad nav sastapušies ar moderno civilizāciju un tās radītajiem objektiem, tai skaitā ar Coca Cola pudeli, ko kāds pāri tuksnesim lidojošs pilots izmeta pa sava lidaparāta logu. Šādus lidaparātus bušmeņi mēdz saukt par jocīgi un skaļi lidojošiem putniem. Nokritusī pudele ir kas unikāls – cietāks par jebko, ko bušmeņi jelkad ir redzējuši, turklāt tam var atrast 101 pielietojumu. Kaut kam tik labam noteikti ir bijis jābūt dievu sūtītam. Tomēr ar katru dienu arvien vairāk cilvēki sāka izjust vajadzību pēc šīs lietas, kas viņiem bija dota tikai viena. Cilvēku dzīve vairs nebija iztēlojama bez šīs pudeles. Nekad viņi nebija sastapušies ar tādām sajūtām kā skaudība, ļaunums un mantkāre. To visu viņiem atnesa šī dievu sūtītā pudele. Cilts vecākais, redzēdams kādas sekas tā nodara viņa tuvajiem, pieņēma izšķirošu lēmumu – aiznest pudeli līdz pasaules malai un atdot to dieviem, jo tā viņiem nesusi tikai ļaunu un vairs nav viņiem vajadzīga.

Filma ir viena no visu laiku labākajām Āfrikas komēdijām, kas tapusi sadarbojoties Botsvanai un Dienvidāfrikai. Tā kā filma ir angliski, tad tā ir arī ļoti viegli saprotama, izņemot epizodes, kad bušmeņi runā savā klikšķināšanas valodā, tomēr arī šīs epizodes ir nodrošinātas ar subtitriem.

Filmai sekoja arī vairāki turpinājumi, tomēr tie nebija ne uz pusi tik labi, cik filmas oriģinālā versija, tomēr arī tos ir vērts noskatīties, kaut vai tās galvenā varoņa N!xau jeb ekranizētajā vārdā Kiko dēļ.

Lieku filmai 8 no 10.

146. filma no movies from 200 countries.

Nevarētu teikt, ka desas mani jebkad būtu fascinējušas, varbūt tāpēc, ka netiku jau no agras bērnības radināts pie šīm ķimikālijām un piedevām, kas mūsdienās veido lielāko daļu desas sastāva. Kā izrādās, tad  no gaļas tur ir labi ja 40%, turklāt gaļa var būt mehāniski atdalīti atgriezumi, kauli, ādas un citas ne pārāk estētiskas un uzturam noderīgas lietas. Raidījumā tiek stāstīts par to, kā jau kopš bērnības bērnu garšas kārpiņas tiek pieradinātas pie šīm ķīmiskajām vielām, kas arī ir iemesls, kāpēc mums rodas priekšstats, ka tā ir jāgaršo īstām desām. Pat raidījumā veiktajā eksperimentā ar paprāvu cilvēku grupu, tikai 2 spēja noteikt, kura no desām satur visvairāk gaļas. Lielākā daļa par visvairāk gaļu saturošo desu izvēlējās mūsdienu variantu ar mazāko gaļas sastāvu. Nekļūdīgi to spējot noteikt arī kaķi, kuriem spēja atšķirt visu pēc tikai pēc smaržas vien ir 14 reizes lielāka nekā cilvēkam. Tā kā pirms kaut ko ēst, iespējams, ir vērts to no sākuma piedāvāt savam mīlulim un pavērot, kā viņš vai viņa uz to skatās. Domāju, ka praktiski jebkuram, kas noskatīsies šo raidījumu, pāries vismazākā vēlēšanās ēst desas. Un pat, ja ņem vērā to, ka raidījums pastāsta, kā atšķirt kvalitatīvu desu no nekvalitatīvas, runa iet ne tikai par desu, bet par gaļu un tās izstrādājumiem kopumā. Te varbūt talkā nāks jau minētā filma, kas nesaka neko sliktu par gaļu un tās patēriņu kā tādu, tā neaudzina cilvēku par veģetārieti, bet noteikti liek aizdomāties par to, ko mēs ikdienā patērējam un kas ir tas, kas mums šķiet garšīgs. Interesanti, ka Krievijas desu cehu darbinieki masveidā kļūst par veģetāriešiem. Vai tā būtu tikai sagadīšanās? Starp citu, ja ir interese, tad raidījumu par desām pilnā garumā iespējams noskatīties šeit.

Atgriežoties pie filmas par zaļajiem miesniekiem, uzreiz jāsaka, ka viņi nav veģetārieši, vienkārši zaļā krāsa ir ļoti tuva vienam no diviem miesniekiem, kas arī iemesls, kāpēc viņu kopīgi izveidotajā gaļas veikaliņā valda zaļie toņi un viņiem jāvalkā zaļas krāsas apmetņi. Tomēr līdz savam veikalam viņiem vēl bija garš ceļš ejams. Spēcīgu grūdienu šim lēmumam deva viņu sākotnējais šefs un gaļas veikala īpašnieks, kas diendienā viņus nonicināja un uzskatīja par neveiksminiekiem un pabirām. Saņēmušies, viņi drīz vien piepildīja savu sapni un atvēra paši savu gaļas veikalu, tomēr gadījās kas nelāgs, un elektriķis, kurš bija ieradies viņu saldētavā ierīkot apgaismojumu, nejauši tika tur ieslēgs un atrasts tikai nākamajā rītā nosalis un pagalam. Kamēr Svīstošais Svens, viens no miesniekiem, gaidīja Bjernu, otru miesnieku, ierodamies darbā, viņš jau bija paspējis notirgot vienu iemarinētu elektriķa kāju bijušajam šefam, kurš bija atnācis uz viņu jaunatvērto veikalu un pēc Svena vārdiem, izvedis viņu no pacietības. Filmas turpinājumā viņi cenšas atrisināt radušos problemātisko situāciju. Miesnieku rīcību un uzvedību spēcīgi ietekmē viņu bērnības traumas, pagātnes rēgi un citas lietas, kas ir izveidojušas viņu personības. Filmā netrūkst arī citu interesantu un ar spēcīgu melno humoru apvītu notikumu, kas izceļ šo filmu uz tipiskā kino fona. Filmas režisors un scenārija autors ir pacenties un pat devis filmas varoņiem raksturīgus vārdus – Svīstošais Svens, kurš svīst, Hus (Māja) Hans, jo viņš ir nekustamo īpašumu aģents, kā arī citus vārdus tamlīdzīgā garā. Filmas galvenais varonis, Bjarne, pēc izskata un grimasēm spēcīgi atsit Maiklu Skofīldu no Prison Break, kas varbūt brīžiem traucē skatīties filmu, jo rodas sajūta, ka viņš pastiprināti domā un kaļ kārtējo plānu ar 10 gājieniem uz priekšu, kā atrisināt visas radušās problēmas. Filma ir pietiekoši savdabīga un interesanti izveidota, tāpēc noteikti ieteiktu to noskatīties, tomēr, jāņem vērā, ka daudziem psiholoģiski varētu būt grūti to skatīties, respektīvi, viewer discretion must be advised.

Lieku filmai 8 no 10.

109. filma no movies from 200 countries.

Apzināti pēdējā laikā skatos filmas no saraksta lejasgala, lai pieveiktu visas mazās valstis, no kurām grūtāk ir atrast  filmas vispār, nemaz nerunājot par labām filmām, savukārt, lielākās valstis atstāju kā saldo ēdienu, kad grūtākais būs pieveikts. Nepārprotiet, man nesagādā grūtības skatīties filmas kā tādas, man grūtības sagādā fakts, ka nevaru atrast filmas no kādas pundurvalstiņas vai ka atrastā filma nav diezko baudāma.

Sākotnēji filma The Deep aizrauj skatītāju ar zemūdens skatiem, kas, manuprāt, veidoti visai iespaidīgi, ņemot vērā filmas vecumu. Tomēr diemžēl ne pirmo reizi nākas atzīt, ka tā arī ir filmas lielākā vērtība, jo saturiski tā ir diezgan trula un nebaudāma. Ja vēl sižets būtu pietiekami aizraujošs un ticams, tad varētu vēl pieciest filmas lēno notikumu virzību, tomēr šis gadījums nebija no tiem, šis bija vienkārši naivs stāsts un lēna notikumu virzība.

Jau pašā filmas sākumā mani māca šaubas, vai gadījumā es neesmu pārāk samaitāts, jo man likās, ka filmas galvenajai varonei Geilai, kuru atveido aktrise Jacqueline Bisset, caur plāno augšiņu pārāk uzkrītoši izspiežas krūšu galiņi. Galu galā, kurš dodas nirt jūras dzīlēs, augšā uzvelkot vienu vienīgu kokvilnas T-kreklu? Sievietes, vai tas tiešām izklausās ērti? Palasot citu atsauksmes par filmu, saprotu, ka ne es vienīgais biju to pamanījis un par laimi vai nožēlu jāatzīst, ka tik samaitāts laikam nemaz neesmu. Tomēr šis nav vienīgais ekstravagantais niršanas gājiens,  senlietu eksperts filmā mīl nirt džinsās ar smuku kreklu un siksnu. Es saprotu, ka, ja apstākļi spiež vai arī sliktie dzenās pakaļ, var gadīties visādi, bet, ja tā ir brīva izvēle, tad man to grūti komentēt.

Pats filmas stāsts ir vienkāršs un vecs kā pati pasaule – dārgumu meklēšana. Tās galvenie varoņi ir kāds pāris, kas aizbraucis uz Bermudu, lai nirtu un meklētu artefaktus. Nirstot, tie uzduras diviem vienā vietā nogrimušiem vai aizskalotiem kuģiem, no kuriem viens ir pilns ar nezināmas izcelsmes un ļoti vērtīgām senlietām, savukārt otrs, lai radītu spriedzi, ar morfīna kapsulām. Vietējais narkotiku tirgonis ir ļoti ieinteresēts morfīna kapsulās, tāpēc liek neskaitāmus šķēršļus mūsu galvenajiem varoņiem viņu “arheoloģiskajās” nodarbēs. Filma ir pilna ar dažādiem neticamiem pavērsieniem, bet ar brīnišķīgi un manām acīm neaptverami laimīgām beigām. Skaidrs ir viens – fizikas likumi Bermudā nedarbojas, tāpēc, ja vēlaties izgudrot mūžīgo dzinēju vai ko citu tamlīdzīgu, zināt kur jums jādodas.

Lieku filmai 6 no 10.

199. filma no movies from 200 countries.

Filmas notikumi norisinās Rákosi laikā un filmas galvenais varonis ir vienkāršs cilvēks, biedrs Jozefs, kurš ikdienā strādā par slūžu uzraugu, tomēr jau pašā filmas sākumā iekuļas lielās nepatikšanās, jo nevienam nesakot nokauj savu cūku, kas šajā laikā galīgi nav pieļaujams. Tomēr par lielu izbrīnu, viņš no cietuma tiek ātri vien atbrīvots un tiek iekārtots kādā pavisam cienīgā amatā. Diemžēl ilgi viņš neuzkavējas arī tur, jo nekad īsti neprot izdarīt visu pa prātam komunistiskajai valdībai. Tā nu viņš visu laiko ceļo starp cietumu uz ikreiz jaunu, elitāru darba vietu. Katrā jaunajā darba vietā viņš vienmēr iekuļas kādās problēmās, piemēram, esot par baseina uzraugu, ielaiž baseinā arī parastos cilvēkus laikā, kad tajā savu ikdienas peldi pieņem svarīgs partijas biedrs. Tā skatītājam ar Jozefa acīm no vienas darba vietas uz citu tiek parādītas dažādas komunisma bezjēdzības, tomēr netiek sniegta atbilde, kāpēc Jozefs vienmēr tiek atbrīvots no cietuma un atkal tiek iekārtots jaunā darba vietā. Lai to noskaidrotu, filma jānoskatās līdz galam pašam.

Kopumā filma lieliski ataino tā laika notikumus, iepinot tajā arī satīriskus jokus, tomēr pats sižets virzās diezgan lēni un lielākajai meinstrīma kino skatītāju liksies garlaicīgs, tomēr man filma patika. Nevērtēju to kā kaut ko izcilu, bet labu gan.

Lieku filmai 7 no 10.

83. filma no movies from 200 countries.

Filmas sižets grozās ap milzīgu 6.9 miljonus lielu loterijas laimestu, ko laimējis kāds no ciemata iedzīvotājiem. Tomēr, kad noskaidrojas, ka laimīgais uzvarētājs ir aizgājis uz labākiem medību laukiem, ķerot sirdstrieku no labajiem jaunumiem, dažiem no viņa draugiem negribas laist lielo naudu zudībā.

Nezinu, kā biju palaidis garām šo lielisko filmu, bet prieks, ka to beidzot, 12 gadus pēc iznākšanas, noskatījos. Nav jau tā, ka būtu kaut ko zaudējis to neredzot, tomēr noskatoties to guvu ar pozitīvām emocijām piepildītu vakaru. Jā, vienīgi nedaudz nesakarīgi un Monty Phyton stilā filmas beigās aizlidoja telefona būdiņa, tas gan man likās nedaudz jocīgi.

Lieku filmai 8 no 10.

196. filma no movies from 200 countries.

Filma ir par operāciju Crossroads, kuras laikā 1946. gadā Maršalu salu arhipelāga Bikini salā tika veikti kodoleksperimenti ar atombumbām. Viena no tām tika uzspridzināta gaisā, bet otra 27m dziļumā zem ūdens. Šie bija  pirmie atomeksperimenti šajās salās. Es tos drīzāk nosauktu par eksperimentiem ar cilvēkiem, jo lielākā daļa jūras kājinieku, kas piedalījās šajos eksperimentos, netika nekādā veidā aizsargāti no radiācijas, turklāt netika pat informēti par iespējamo ietekmi uz veselību. Lai gan ļoti iespējams, ka viņi paši nemaz neapzinājās iespējamās sekas, jo galu galā tas taču bija eksperiments. Wikipēdijas rakstā var lasīt, ka nekādu nopietnu ietekmi uz eksperimentā dalību ņēmušajiem cilvēkiem tas neatstāja, tikai samazināja dzīves ilgumu par vidēji 3 mēnešiem, jo viņi bija ļoti labi aizsargāti, tomēr noskatoties filmu tas izklausās vairāk nekā smieklīgi. Ja par aizsardzību var uzskatīt saulesbrilles, kas tika uzliktas eksplozijas laikā, tad nu tiešām jāapbrīno atbildīgo personu izdoma. Jā, augsta ranga personām bija īpaši apavi, cimdi, nekas daudz, tomēr lielākais vairums staigāja vienkāršās kedās un maikās. Tāpat gribētu pateikt to cilvēkam, kurš ārstiem neizskaidrojamu iemeslu dēļ pēc 20 gadiem zaudēja abas kājas un vēlāk mira.

Tomēr nē, filma nevienu nenosoda, neaizstāv nevienu viedokli, tā vienkārši rāda dokumentālos kadrus, kā arī īsas intervijas ar vienu no operācijas dalībniekiem un vienu no Bikini salas bijušajiem iedzīvotājiem. Tā nav propogandas vai sazvērsetību teoriju filma, tā atstāj visus spriedumus paša skatītāja ziņā un tas man tik tiešām šajā filmā patika.

Lieku filmai 7 no 10.

200. filma no movies from 200 countries.

Principā filmai bija gandrīz viss, lai tā izdotos par patiešām lielisku filmu – 100 miljonu budžets, lieliski aktieri – Nicolas Cage, Peter Stormare (garmatainais itālis John Abruzzi no Prison Break), Noah Emmerich, Mark Ruffalo (Chuck no Shutter Island), Christian Slater un daudzi citi, kurus tagad varam redzēt daudz un dažādos seriālos. Jāsaka, ka tur laikam arī aizgāja lielākā daļa budžeta, jo specefekti filmā manāmi piekliboja, cilvēki bieži krita tikai pēc tam, kad sprādziens jau noticis, citreiz to vien darīja, kā gaidīja, kad uz viņiem izšaus un tādā garā. Tomēr lielākais trūkums, manuprāt, bija tajā, ka filmas sižets bija diezgan vājš un lielākoties centrēts uz dažām sociālajām problēmām starp pašiem amerikāņu karavīriem, no kuriem daļa bija Amerikas iezemieši, tiesa arī tas filmā bija apspēlēts diezgan vāji un balstīts lielākoties tikai uz stereotipiem. Savukārt karš no japāņu puses vispār netika parādīts, tik pat labi japāņu vietā varēja ielikt vienkārši kartupeļu maisus, jo nekādas cilvēciskas jūtas filma man pret viņiem neizraisīja. Tā vien likās, ka tas karš ir tikai kā tāds fons filmai un notikumi tik pat labi varēja norisināties jebkur citur.

Filmas sižets ir par cilvēkiem-kodu šifrētājiem, ar kuru palīdzību amerikāņi kara laikā sazinājās. Katram šifrētājam tika piešķirts karavīrs, kurš sargāja šo kodu šifrētāju. Nikolasam Keidžam iedeva vienu indiāņu šifrētāju, kuru viņam bija cītīgi jāsargā. Kā jau noprotams, beigās gandrīz visi apmira, bet Nikolass savu šifrētāju pusjēlu iznesa no kaujas lauka veiksmīgi.

Galu galā filma atpelnīja tikai 70 miljonus un gan IMDB, gan kritiķu acīs ir diezgan zemu novērtēta. Es viņiem pievienojos.

Lieku filmai 5 no 10.

193. filma no movies from 200 countries.

Lieku filmai 9 no 10.

112. filma no movies from 200 countries.

Lieku filmai 6 no 10.

198. filma no movies from 200 countries.

Raksts ir diezgan sarkastisks un tāds tas arī bija domāts. All in all lieliska bērnu filma. Kā jau teicu, tad neviena filma nav pelnījusi vērtējumu, kas zemāks par 5, tāpēc lieku šai filmai 4 no 10.

187. filma no movies from 200 countries.