Andris Liedskalniņš » Life

Ferma pa īsto

Andris Liedskalniņš — Sun, 25 Apr 2010 09:16:05 +0000

Ferma iekš draugiem.lv ir diezgan bezjēdzīga laika nosišana, domāju, par to nav jāpārliecina pat paši fermas spēlētāji, kuri lieliski apzinās, cik nelietderīgi tas ir. Lielisku parodiju par farmville (facebook versija) var noskatīties te.

Kā redzams video, tad fermošana ir ļoti laba nodarbe – nu gluži kā īstā ferma, tikai bez reāliem augļiem. Tad nu nolēmām ķerties pie īstās fermošanas tepat dzīvoklī, iestādot kādus zaļumus podiņā uz saulainas palodzes. Ja nemaldos, tad vienā no pirmajiem fermas līmeņiem visizdevīgāk ir stādīt dilles, kuras visīsākajā laikā dod vislabāko ražu. Nu tad dilles arī iestādījām, tiesa piemetām klāt vēl lociņus, ja nu kāds atnāk un “paretina laukus” vai nu dilles nejauši “nopūst”. Domāju, ka sākumam jeb pirmajam līmeni būs labi, skatīsimies kā augs un domāsim vai nepaplašināt laukus arī ar citiem augiem. Tiesa te uz ražu būs jāpagaida nedaudz ilgāk kā draugu fermā, jo dilles izaugšot 15-20 dienās, bet uz lociņiem var nākties gaidīt līdz pat 35 dienām. Nez cik interesanta un populāra būtu draugu ferma, ja arī tur būtu jāgaida uz ražas novākšanu tik pat ilgi kā dzīvē?

Bet ja nopietni, tad gribējās pamēģināt pašiem izaudzēt kādus zaļumus mājās, jo veikalā tie jāpērk saišķīšos, kuri parasti ir pārāk lieli un netiek pilnībā izlietoti. Nav jau arī zināms, kā viņi auguši un ar kādām ķimikālijām apstrādāti, turklāt, kas var būt ērtāks, kā vienkārši pieiet pie palodzes un nogriezt svaigi augušus zaļumus tieši tik, cik vajag, ne par daudz, ne par maz.

Dokumentālās filmas par latviešu emigrantiem

Andris Liedskalniņš — Mon, 19 Apr 2010 07:37:10 +0000

Nesen noskatījos Ivara Zviedra dokumentālo filmu Bēgums par latviešu emigrantiem jeb tā sauktajiem “gliemežu vācējiem”. Filmu var noskatīties sekojošā adresē, kas, acīmredzot, ir ierakstīta LNT translācija:

http://stagevu.com/video/iqrwzzzchxpw

Dažādus rakstus par filmu var palasīt gan baltic-ireland.ie, gan laikrakstā sveiks.ie, tai skaitā arī interviju ar pašu filmas režisoru vēl pirms filmas iznākšanas. Filmas režisors ir arī televīzijas sēriju SIBĪrija līdzautors, padarot šo kā savu turpinājumu izpētei par latviešu gaitām Īrijā. Par ko tad īsti ir filma? Protams, tā nav par tipiskiem mietpilsoņiem vai kādu veiksmes stāstu, tā ir par melnstrādniekiem, kuri reizēm balansē uz izdzīvošanas robežas un nepārtraukti ir kādam parādā. Šis kāds ir “gliemežu vācēju vadonis” Valdis Budahs, kurš lielākajai daļai no filmā redzamajiem strādniekiem ir palīdzējis nokļūt Īrijā un ir aizdevis naudu, lai uzsāktu tur dzīvi. Viņš organizē mājas īri, pārtikas iegādi, pašu gliemežu lasīšanu, strādniekiem atliek vien maksāt un strādāt. Jā, dažiem izdodas šo to nopelnīt pa virsu, bet daži diezgan ilgu laiku paliek Valdim parādā. Vai viņa rīcību vērtēt pozitīvi vai negatīvi, tas paliek katra paša ziņā. Es vairāk sliecos domāt, ka neviens jau nespiež doties uz Īriju un lasīt gliemežus, tā ir cilvēka paša izvēle, lai arī reizēm viņam varētu likties, ka citas iespējas vienkārši nav.

Filmas nosaukums izvēlēts diezgan interesants. Bēgums tāpēc, ka šos gliemežus var lasīt tikai tad, kad jūra atkāpjas, bet to var uztvert arī kā latviešu bēgšanu prom no dzimtenes. Ir jau cilvēki, kas pārmet Ivaram par to, ka šis ir pasūtījuma darbs, lai tikai parādītu to, cik ārpus Latvijas latviešiem ir grūti un ka viņus citur neviens negaida, lai gan patiesībā ļoti liela daļa dzīvo labi un pārtikuši. Bet es to tā neuztveru, jo filma jau nav veidota par visiem latviešiem, tā neparāda to, kā dzīvo visi latvieši pēc emigrēšanas, tā ir filma par konkrētiem cilvēkiem, kas šajā gadījumā ir gliemežu lasītāji. Arī pats filmas autors saka, ka viņš filmē kaut ko tādu, kur ir stāsts, nevis filmu par visu tautu. Šajā vasarā viņš plānojis doties uz Austrāliju, lai veidotu filmu par to, kā “vecie” latviešu emigranti ķenguru zemē satiekas ar “jaunajiem” iebraucējiem, kas nu par savu mērķi, sakarā ar krīzi, ir izvirzījuši tieši šo zemi. Redzēsim kā viņam veiksies un, iespējams, varēsim sagaidīt vēl kādu dokumentālo filmu no Zviedra.

Mani personīgi interesē šādas filmas, jo arī pats šobrīd esmu emigranta statusā. Bet tas nav vienīgais iemesls, arī pirms tam skatījos daudzas dokumentālās filmas par latviešu izceļošanu uz ārzemēm (skatīt zemāk). Nevarētu teikt, ka tas mani iedvesmoja pārcelties uz dzīvi ārzemēs, patiesībā par to biju domājis jau senāk, jo nejūtos vienai vietai piesiets, patiesībā gluži otrādi – vēlos dzīvot daudz un dažādās vietās savas dzīves laikā, bet palikt kādā konkrētā vietā tikai savas dzīves nogalē. Nu gan aizrunājos tā itkā būtu milzīgs ceļotājs, lai gan patiesībā pat gadu neesmu nodzīvojis ārpus dzimtenes, tomēr iekšēji domāju, ka man viss vēl ir priekšā.

Dokumentālās filmas par latviešu emigrantiem:

Viens reiz viens, dokumentālā filma, 2009, Gints Grūbe
Bēgums, dokumentālā filma, 2009, Ivars Zviedris
SIBĪrija, 7 sēriju televīzijas raidījumu cikls, 2007, Ivars Zviedris, Inese Kļava (http://www.boms.lv/Video.aspx?VID=8424)
Atrasts Amerikā, dokumentālā filma, 2003, Sandis Jūra (http://faili.clan.su/load/10-1-0-31)
Sprīdītis Amerikā, dokumentālā filma, 2003, Ieva Salmane

Jāatzīst gan, ka “Viens reiz viens” pats nemaz vēl neesmu redzējis, turklāt tā lielākoties ir par jau sen aizbraukušiem latviešiem.

Tūristi uzskata, ka tu esi krāpnieks

Andris Liedskalniņš — Wed, 31 Mar 2010 19:48:24 +0000

Šodien kārtējo reizi pārliecinājos, ka dažreiz ir labāk vienkārši noskatīties uz citu problēmām nevis censties tiem palīdzēt. Jau atkal guvu žults devu, kad viss ko es vēlējos darīt, bija palīdzēt nedaudz apjukušiem tūristiem. Acīmredzot viņiem mana palīdzība nešķita vajadzīga, lai gan patiesībā viņi no tās izvairījās tikai tādēļ, ka uzskatīja mani par kādu krāpnieku vai spekulantu.

Read the rest of Tūristi uzskata, ka tu esi krāpnieks

101 lieta 1001 dienā

Andris Liedskalniņš — Sun, 21 Mar 2010 14:53:18 +0000

Updated 2010.04.25: Beidzot saraksts pabeigts pilnībā un nopublicēts. Pieliktas arī saites uz atbilstošajiem ierakstiem.

Updated 2010.04.28: Tā kā sarakstā bija iezagusies kļūda un bez interneta nedēļu dzīvot bija plānots divas reizes, tad viena no šīm lietām tika aizstāta ar Kažes izdomāto lietu – 3000 km ar velo vienā gadā. Pagaidām nemāku spriest, vai tas ir daudz vai maz, bet ar velo gribās braukt vairāk nekā es to reāli daru.

Nesen caur Sigņa blogu uzgāju kādu interesantu projektu, kur jāapņemas izdarīt 101 lieta 1001 dienā. Patiesībā man pašam jau kādu laiku bija ideja izveidot līdzīgu projektu, ar kura palīdzību cilvēki varētu saglabāt lietas, ko plāno savas dzīves laikā izdarīt, tikai bez termiņiem, vienkārši tādu kā “bucket list” no tāda paša nosaukuma filmas The Bucket List. Bet te nu es atradu šo lielisko projektu un sapratu, ka jāliek miers manis paša radītajai idejai un jāizmanto kaut kas, kas jau ir gatavs, jo patiesībā svarīga ir pati doma – apņemties kaut ko izdarīt, nevis šīs idejas tehniskais izpildījums. Tāpat arī vienreiz bija jāizbeidz meklēt iemesli, lai to visu atliktu, un vienkārši jāķeras klāt pie darbiem. Ja esi apņēmies kaut ko darīt, tad tas ir jāsāk darīt tūlīt nevis jāatliek uz jauna gada sākumu, jāsagaida, kad ir jauns mēness utt.

Jāatzīst, ka, lai arī daudz un dažādas idejas manā galvā grozījās jau labu laiku, mēģinot tās visas salikt vienā sarakstā, secināju, ka tas nemaz nav tik viegli. Izdomāt 101 lietu, kuras visas būtu pietiekoši interesantas, izaicinošas, bet tajā pat laikā izpildāmas, ir izaicinājums pats par sevi. Tā nu es biju apstājies pie 61 lietas, kad atskaites punkts jau tika dots. Tagad esmu pabeidzis sarakstu pilnībā un tam visam būtu jābūt pabeigtam līdz 2012. gada 16. decembrim. Tā kā, ja viss labi veiksies, tad ap 2012. gada Ziemassvētkiem varēšu atzīmēt šī vēl negatavā saraksta pieveikšanu.

Ātrumā izskrienot cauri izveidotajam sarakstam, par dažām lietām pats sāku nedaudz šaubīties, jo ar vārdiem kaut ko paveikt ir vienkārši, bet kad jāķeras pie darbiem, tad tikai sāc apzināties īstās grūtības.

Bet te nu man ir jāpievieno savs saraksts, lai es tiešām apņemtos to visu izdarīt. Pagaidām tajā ir 61 lieta. Dažas no tām varbūt tiks precizētas, papildinātas, izņemtas, bet kad būšu sadomājis visas 101, tad gan saraksts tiks fiksēts un pie tā būs jāpaliek. Saraksts nu ir pabeigts un fiksēts, pie tā tad arī būs jāpaliek.

Read the rest of 101 lieta 1001 dienā

Sautēti skābi kāposti

Andris Liedskalniņš — Tue, 09 Mar 2010 21:55:07 +0000

Šodien noskatījos jaunāko The Amazing Race sēriju, kurā viens no uzdevumiem Hamburgā bija apēst vienu šķīvi ar sautētiem skābiem kāpostiem. Tas bija jāizdara abiem komandas dalībniekiem kopā, bet paskatoties uz porciju man likās, ka man pat vienam tur nebūtu īsti ko iesākt. Viena dalībniece izteicās, ka tā irnastiest thing she has ever tried. Vai tiešām tas ir kaut kas tik drausmīgs? Jāpiebilst, ka viena komanda uzdevumu tā arī nepievieca. Arī pagājušajā nedēļā, kad, esot Vācijā, kopā ar draugiem aizgāju uz kārtīgu vācu krogu iedzert alu un uzēst sautētus kāpostus ar desiņām, portugāļiem šis gardums ne pārāk gāja pie sirds. Tas viss man lika aizdomāties par Latvijas produktiem, kuri man šeit esot pietrūkst:

sautēti skābi kāposti
biezpiena sieriņi
rupjmaize
no iepriekšējā punkta izrietošs ēdiens – maizes zupa ar putukrējumu
trekns skābais krējums
siers ar ķimenēm

Varbūt šis tas ir piemirsies, šo to varētu atrast arī te, ja labi pameklētu, bet šis ir tas, ko reizēm prasās. Un tā īsti tu to atskārt tikai tad, kad tev tā vairs nav. Jāsaka gan, ka maizes zupas krājumus zināmam laikam es sev esmu sagādājis, tā kā vismaz ar to man pagaidām problēmu nebūs.

Diena bez apkures

Andris Liedskalniņš — Fri, 26 Feb 2010 13:56:49 +0000

Vakardiena iesākās ļoti interesanti, ar 15.9 grādu aukstumu telpā, jo par siltumu to laikam vairs īsti nevar nosaukt, īpaši, ja ārā tajā pat laikā ir jau plus 1.5 grādi pēc Celsija skalas. Sinoptiķi jau brīdināja par pavasara milzīgajiem plūdiem, bet kamēr tie nav pienākuši, es to laižu gar ausi. Patiesībā viss sākās jau trešdienas vakarā, kad daži no radiatoriem bija knapi remdeni, īpaši par to nesatraucos un devos gulēt, bet no rīta mani pārsteidza liels aukstums un pilnīgi auksti radiatori. Uzreiz ķēros pie lietas un sazinājos ar dzīvokļa īpašnieku, kurš man iedeva “kooperatīva galvas”, Deivida, numuru. Piezvanīju viņam un pastāstīju savu sāpi, tas bija ap 8:40. Viņš apsolīja pie manis uzreiz kādu atsūtīt un atzvanīt, lai noskaidrotu progresu. Pēc 5min pie manis ieradās divi cilvēki, kas mēģināja izdarīt to pašu, ko es jau biju mēģinājis – atgaisot radiatorus. Tā kā radiatoros nebija ne spiediena, ne ūdens, tad, protams, to izdarīt neizdevās. Patiesībā viens no šiem cilvēkiem, Larss, bija mūsu mājas iedzīvotājs un nebija nekāds santehniķis vai apkures speciālists. Viņš atzina, ka diemžēl palīdzēt nevarēs, bet piedāvāja aizdot sildītāju, lai nedaudz sasildītu dzīvokli. Pēc šī neveiksmīgā mēģinājuma man pats piezvanīja Deivids un noskaidrojis, ka problēma nav atrisināta, teicās izsaukt kontraktorus, kas salabos problēmu un viņš man atzvanīšot, lai noskaidrotu statusu. Pēc pusstundas viņš atzvanīja un tā kā kontraktoru kompānija nevarēja atbraukt, viņš bija sazinājies ar avārijas dienestu, kurš tūlīt atbraukšot un salabošot. Un tā arī bija – nepagāja pat stunda, kad viņi atbrauca un visu salaboja. Vakarā vēl ienāca Larss, lai noskaidrotu, vai viss nokārtojies un vai dzīvoklis atkal esot silts.

Par ko man tas viss lika padomāt? Par to, kā es cīnījos Latvijā, ja man bija atgadījusies kāda problēma. Nomainīt spuldzīti prasīja nedēļu. “Atzvanīs” parasti nozīmēja “piezvani, kad tev atkal apniks gaidīt”. Kaut kā jutos tur vairāk izčakarēts. Vai te es esmu laimīgāks? Ne gluži, mājās tāpat nav pārāk silts – ir tikai ap 18 grādiem, bet sirdī kaut kā ir silti, jo redzu, ka cilvēki tev mēģina palīdzēt. Cilvēki te tomēr ir savādāki – ziemeļnieki. Te izlasīju rakstu par ziemeļvalstu iedzīvotājiem. Kas zin, ja nebūtu dzelzs priekškars, varbūt arī mēs būtu tādi.

Ceļojums uz Ziemeļpolu

Andris Liedskalniņš — Mon, 08 Feb 2010 05:00:09 +0000

Mani vienmēr ir vilinājis neaizsniedzamais – kaut kas tāds, ko sasniedzot, jāpārvar lielākas vai mazākas grūtības. Tieši pirms pusotra gada biju nolēmis ar velosipēdu apbraukt apkārt Latvijai, braucot pēc iespējas tuvāk tās robežai. Patiesībā man ir grūti nosaukt iemeslu, kāpēc vēlējos to izdarīt, vienkārši iekšēji bija tāda sajūta, ka es to vēlos – ne tāpēc, lai citiem kaut ko pierādītu, bet vairāk tāpēc, lai pats sev pierādītu, ka to spēju, un lai saprastu, ka dzimtene, kurā esmu piedzimis un uzaudzis nemaz nav tik maza un vienmuļa. Vai es apbraucu apkārt Latvijai? Nē, neapbraucu un nevaru ar to lielīties. Es nebiju atbilstoši sagatavojies, bet nav vērts meklēt attaisnojumus. Un tomēr es aizbraucu no Rīgas līdz Ventspilij, kā arī atpakaļ, kas sastādīja ceturto daļu no ceļojuma plānotās kilometrāžas. Lai arī neizdarīju ieplānoto, tomēr ieguvu to, pēc kā biju devies – piedzīvojumu vienatnē, laiku, kad vienkārši padomāt par tālākajiem piedzīvojumiem un patiesajiem iemesliem, kāpēc biju devies ceļā. Reizēm tas šķiet tik savādi, ka tā vietā, lai cilvēki dzīvotu mierīgi, viņi izaicina likteni, piemēram, lecot ar gumiju, izpletni, kāpjot kalnos. Laikam tāpēc, ka ir vēlme gūt adrenalīnu un iekšā ir tā sajūta, kuru nevar aprakstīt vārdiem. Tāpat arī man tagad kārtējo reizi ir atnākusi tā sajūta, ka vēlos izdarīt kaut ko, kur jāpārvar zināmas grūtības – doties tālu tālu uz ziemeļiem.

Read the rest of Ceļojums uz Ziemeļpolu

Kārtīga ziema

Andris Liedskalniņš — Sun, 07 Feb 2010 21:42:30 +0000

Pirms kāda laika biju iesācis melnrakstu rakstam par to, ka pienākusi kārtīga ziema, bet kā izrādās, tad tāda kārtīga ziema vēl nemaz nebija pienākusi. Pilnīgi baidos tagad publicēt šo rakstu, jo ir bail, ka tas varētu piesaukt īstu ledus laikmetu. Jā, ziema ir atnākusi, un ar to laikam nevienu vairs nepārsteigšu. Šī ir tāda ziema, kādu es atceros no savas bērnības, kad sniegs ziemā bija normāla parādība un kad man nebija jādodas uz skolu, ja temperatūras stabiņš noslīdēja zem -20 vai -25 grādiem. Tā vietā, lai dotos uz skolu, es devos uz padomju karaspēka paliekām – lokatoru kalniem. Tā bija lieliska vieta, lai brauktu lejā no kalna ar visu, ko vien var iedomāties – ragaviņām, plēvi, “ābolīti” (bija tāds plastmasas verķis), slēpēm vai pat bez nekā – ar neilona biksēm. Bet pēdējos gados domāju, ka cilvēkiem bija maz ko tur darīt, zālīti pļaut var arī vasarā, ragaviņas tam nav nepieciešamas. Saprotu, ka auksta un sniegota ziema līdzi sev nes arī neiztīrītas ielas un lielākus apkures rēķinus, bet, manuprāt, tas taču ir normāli, jo “Nedzīvojam Āfrikā,- Sals nāks un dzels, Sniegs nāks un snigs.” dziedāja Kaspars Dimiters. Arī Zviedrijā situācija ir līdzīga, ar vienu izņēmumu – viņi uz ielām nekaisa sāli, līdz ar to vietām ceļi ir kļuvuši īpaši neizbraucami. Tomēr trakākā situācija ir ar ielas malās esošajām stāvvietām – Stokholmā tās tīra reizi nedēļā, kad tur nedrīkst novietot automašīnas, bet Solnā tas notiek reizi mēnesī, mēneša otrajā ceturtdienā, tātad nākamnedēļ. Un šobrīd pa logu var vērot kā katru dienu vismaz 5 cilvēki “iesēžas” un mēģina tikt ārā no stāvvietas aka sniega kupenas, arī man to nācās piedzīvot, nu ko lai saka, īsti ziemas prieki. Ceru, ka arī jūs ziemu mīlat tik pat ļoti kā es… un skatoties pa logu redzu, ka atkal viens “iesēdās”.

Kā uztaisīt Ziemassvētku zvaigzni?

Andris Liedskalniņš — Sun, 13 Dec 2009 17:10:27 +0000

Ejot pa ielu Zviedrijā laikā pirms Ziemassvētkiem var redzēt, ka gandrīz katrā logā ir iekārta kāda Ziemassvētku atribūtika un populārākā no tām ir liela papīra zvaigzne, kurā iekšā ir lampiņa, kas izgaismo zvaigzni no iekšpuses. Tādas zvaigznes var nopirkt veikalā, bet var arī pagatavot pats, ko es arī izdarīju, lai radītu Ziemassvētku noskaņu arī mūsu logā. Tiesa, pagaidām zvaigzne nav izgaismota, bet domāju to ar laiku mainīt. Tālāk aprakstīšu, kā pašam pagatavot šādu zvaigzni.

Read the rest of Kā uztaisīt Ziemassvētku zvaigzni?

Kanēļmaizītes

Andris Liedskalniņš — Sun, 06 Dec 2009 20:58:20 +0000

Tuvojoties Ziemassvētkiem un svinot 2. adventi, ienāca prātā doma uzcept kanēļmaizītes, jo kanēļa smarža man vienmēr saistījusies ar Ziemassvētkiem. Varbūt tas ir tāpēc, ka bērnībā mamma man lika rīvēt kanēli, kas kā varat nojaust nebija no tiem patīkamākajiem darbiem, ja varat iedomāties, cik cietas ir kanēļa standziņas. Nezinu, vai padomju laikos nebija iespējams nopirkt jau maltu kanēli, vai tas bija deficīts vai arī mammai vienkārši bija milzīgi kanēļa standziņu krājumi, kurus pirms jaunā gada likt bērniem rīvēt, lai tie pārdomā visus pagājušajā gadā pastrādātos nedarbus. Tomēr man šis grūtais process tāpat ir palicis atmiņā kā kaut kas pozitīvs, jo galu beigās taču varēja tikt pie svaigām, tikko no krāsns izņemtām kanēļmaizītēm. Rauga mīkla parasti tika raudzēta bļodā uz radiatoriem, un man šis rūgšanas process bija palicis atmiņā kā kaut kas mežonīgi ilgs, lai gan patiesībā tā laikam bija tikai nepilna stunda.

Ja arī jūs tuvojoties svētkiem gribat pagatavot kaut ko paši nevis nopirkt veikalā gatavu, tad pastāstīšu kā var vienkārši pagatavot kanēļmaizītes.

Read the rest of Kanēļmaizītes