Viena lieta, kas mani jau ilgāku laiku tirdīja bija savas asins grupas noskaidrošana. Biju to ielicis arī savā 101 lietas sarakstā, lai neatliktu uz pavisam vēlu laiku. Nav jau tā, ka man vajadzēja viņu noskaidrot kādu īpašu iemeslu dēļ, vienkārši māca ziņkāre. Un, ja gadās kāda akūta operācija, asins grupu tāpat noskaidro uz vietas, nekādus zīmogus pasē vērā neņem. Un, ja nav laika noskaidrot, tad laiž iekšā O- asinis, kas der visiem. Tā vismaz man teica mans kolēģis, izbijis ķirurgs. Tad nu pie reizes, noskaidroju arī to.

Sāku pārvietoties tikai ar velosipēdu no šī gada februāra, kad darbā man atņēma stāvvietu un nebija vairs, kur novietot savu auto. Neilgi pēc tam šķīros arī no savas automašīnas. Tad arī iegādājos Gazelle velosipēdu no kādas nīderlandietes, kura tieši šajā laikā taisījās doties atpakaļ uz savu dzimteni. Velosipēds te bija atceļojis no pašas Nīderlandes un, lai arī vecs un nedaudz aprūsējis, ir braucams un vismaz nepiesaista lieku uzmanību. Gazelle ir lielākais un vecākais velosipēdu ražotājs Nīderlandē. Arī pirms tam man jau bija velosipēds, tāds, kas domāts nopietnākai braukšanai, tomēr ar jauniegūto ir ērtāk pārvietoties pa pilsētu un to ir mazāk bail atstāt uz ielas. Lai gan atklāti jāsaka, ka velosipēdus te pārāk daudz nezog.

Tā nu kopš brīža, kad sāku pārvietoties tikai ar velosipēdu, sāku saskarties arī ar dažām, bet uzsveru, tikai dažām, grūtībām. Viena no tām bija došanās iepirkties. Reizēm pirkumu skaits vai izmērs bija tik liels, ka to visu nevarēja ievietot mugursomā. Ar to arī sākās prakse vest lietas uz bagāžnieka. Te talkā nāca viens no labākajiem cilvēces izgudrojumiem – bungee cord. Nezinu pat, kā to īsti nosaukt latviski, sauksim to par gumiju ar āķiem. Ar tiem pie bagāžnieka var piestiprināt visneidomājamākās lietas. Piemēram, 40 ruļļus tualetes papīra.

Lai arī diezgan lielas lietas biju pārvadājis arī līdz šim, šķiet, mana lielākā krava bija tieši šajā nedēļā. Saņēmu no pasta zīmīti, ka jādodas pakaļ pēc sūtījuma. Nebija konkrētas nojausmas, cik liels šis sūtījums būs, patiesībā nemaz tik daudz par to pirms tam netiku domājis. Aizbraucu ar velosipēdu līdz pastam un izņēmu “sūtījumu”. Tas izrādījās aptuveni 100x80x40 cm liels. Svars ap 20kg. Pirmajā brīdī biju drošs, ka uz velosipēda to atvest nevarēšu, bet arī atpakaļ pastā nodot vairs īsti nevarēja. Šajā brīdī talkā nāca manas āziātu prasmes un acumirklī (pēc 20 minūšu čakarēšanās) krava bija nostiprināta uz bagāžnieka.

Ja es atrastos Indijā, tad droši vien saplūstu ar masu un būtu vien tipiskais ikdienas braucējs, bet te, atceļā uz mājām, man likās, ka gandrīz visi atskatījās uz mani aizbraucam. Nokļuvu līdz mājām veiksmīgi, bez nevienas avārijas vai starpgadījuma. Par to, kas bija sūtījumā, jau pēc pāris dienām tepat – blogā.

Jāatzīst, ka šis nav mans vienīgais piedzīvojums ar sūtījumu saņemšanu pastā. Šī paša gada februārī saņēmu kārtējo lapiņu ar uzaicinājumu uz pasta nodaļu. Dīvainākais bija tas, ka tieši tajā laikā nebiju neko pasūtījis. Neko ļaunu nenojausdams, devos uz pastu ar jau pieminēto velosipēdu un mugursomu plecos. Te svarīga piebilde, ka tas bija ziemā. Aizbraucu, iedevu laipnajai pasta darbiniecei savu paziņojumu un sāku gaidīt. Prātā šaudījās dažādas domas par to, kas varētu būs atnācis. Sieviete atnesa salīdzinoši maza izmēra kartona kasti un to lēnām, pat nedaudz neveikli nolika uz galda. Es tikai pabrīnījos par viņas neveiklumu, lai tajā pat mirklī pats aplauztos vēl vairāk. Grasījos vienkārši paķert paciņu sev padusē un doties projām, tikai bija viens bet – paciņa likās kā pienaglota pie galda. Šoreiz ņēmu talkā abas rokas un ar grūtībām un muļķīgu smaidu sejā devos uz blakus galdiņu, lai ieliktu kasti somā. Galvā šaudījās doma par to, ka tās varētu būt hanteles, jo biju par tām ieminējies draudzenei pirms kāda laika un ap šo laiku tuvojās vai tikko bija pagājusi mana dzimšanasdiena. Kaut kā ieliku to kasti somā un braucu uz mājām… Vai es jau teicu, ka ārā bija ziema? Nebija jau jābrauc tālu, vien 4 kilometri. Pa ceļam paspēju nomierināties par neveiklo situāciju un, lai vai kādā veidā es to dāvanu saņemu, tā tomēr ir un paliek dāvana. Atbraucot mājās, viss izrādījās vēl interesantāk – tā bija nevis draudzene, bet mana ģimene, kas man tās hanteles bija atsūtījusi. Šķiet neprāts, sūtīt pa pastu 20-30kg smagu sūtījumu. Izrādās, ka īsts neprāts tas tomēr nav, amazon.co.uk piedāvā bezmaksas piegādi noteiktām precēm virs 25 GBP uz konkrētām valstīm (precīzāk – Belgium, Denmark, Luxembourg, Netherlands, Andorra, Finland, Gibraltar, Greece, Iceland, Ireland, Italy, Liechtenstein, Norway, Portugal, San Marino, Spain, Sweden, Vatican city and Poland). Protams, šo preču tirgotājam jābūt pašam Amazon. Vēl viens plusiņš, dzīvojot Zviedrijā.

Bija vēls sestdienas vakars. Visu iepriekšējo dienu un nakti bija lijis stiprs lietus, tomēr mēs saņēmāmies un devāmies sameklēt multislēpni ar nosaukumu Mr. Pettifoggers NIGHTmare No 1. Tas atrodas pie Sandasjön ezera, kas, savukārt, atrodas Nakas rezervāta meža vidū. Todien mūsu rīcībā bija auto, tāpēc bija jāizmanto izdevība un jādodas uz šo rezervātu tieši tad, neskatoties uz ne pārāk labvēlīgajiem laikapstākļiem. Aprakstā bija minēts, ka  slēpni ieteicams ņemt naktī, jo starp tā daudzajiem posmiem izvietoti miniatūri atstarotāji, kurus dienas laikā ieraudzīt būtu praktiski neiespējami. Naktī tiem virsū var spīdināt lukturīti un skatīties vai kaut kur 50-100m rādiusā nav manāms atspīdam nākošais punkts.

Uz slēpni devāmies četratā, kopā ar shotgun&bullet komandu un, spriežot pēc logiem, tā bija darījusi arī lielākā daļa citu slēpņotāju. Kad bijām nokļuvuši līdz rezervāta robežai, atstājām mašīnu stāvvietā un turpmāko ceļu mērojām kājām. Nebija vēl pilnīgi satumsis, tāpēc pa ceļam vēl paņēmām pāris citus slēpņus. Jāsaka, ka šajā rezervātā izvietoto slēpņu īpašniekiem izdoma patiesi strādā. Tur bija sastopami  gan akmeņos iebūvēti konteineri, gan kokos iekārti mākslīgie čiekuri. Tomēr mēs te bijām ieradušies dēļ kaut kā cita – piedzīvojuma naktī. Necerējām, protams, ka tas tiešām izvērtīsies murgā.

Read the rest of Geocaching nightmare

Read the rest of Multikulturālisms jeb kā es MacBook no nigēriešiem pirku

Kopā pavadījām Latvijā gandrīz nedēļu un tāpēc izmantojām izdevību iepazīstināt viņus ne tikai ar saulgriežu tradīcijām, bet arī ar mūsu dzimteni. Neko daudz jau pa nedēļu apskatīt nevar, tāpēc pa lielam braukājām tikai ap Rīgu, tālākajam punktam esot Līgatnei. Lai arī laiks, kā jau uz Jāņiem, bija diezgan lietains, to pavadījām jautrā gaisotnē, pārsvarā izbaudot Latvijas dabu.

Pirmais vakars pēc ielidošanas Rīgā tika aizvadīts ar pastaigu pa Vecrīgu, pavakariņošanu Lido alus sētā un jūgendstila arhitektūras apskati vēstniecību rajonā. Vakaru noslēdzām ar saulrieta vērošanu pie kafijas Sky Bar, viesnīcas Latvija augšējā stāvā. Manuprāt, tas bija labs dienas noslēgums, jo varējām aplūkot tikko ar kājām izstaigāto Rīgu no augšas. Portugāļi teica, ka šādu vietu būtu neiespējami atrast Lisabonā, jo tā ir ļoti kalnaina. Portugāles galvaspilsētā no katra augstāka punkta iespējams pārredzēt pilsētu tikai līdz nākamajam augstajam punktam. Savukārt Rīgā iespējams apskatīt praktiski visu pilsētu no vienas mājas jumta, un tas tikai tāpēc, ka tā ir tik plakana.

Read the rest of “Jāņi” 2011

Pamēģināju ielogoties savā LUIS sistēmā un, patiesi, izdevās. Skatos, kas tur mainījies. Nākusi klāt E-Bibliotēka, patīkami, epasts nedarbojas, izmet kārtējo Oracle kļūdu, bet tas jau pierasti. Savādāk viss gandrīz kā vecajos labajos laikos, kad back poga nedarbojās un ik pa 10 minūtēm bija kaut kas jānospiež. Pat visa mana personīgā informācija pieejama, ieskaitot steidzīgā fotogrāfa uzņemto portretu manai studenta apliecībai.

Interesanti arī pavērto kādreizējo stipendijas apjomu bakalaura studiju laikā. Sākotnēji tie bija 8 Ls mēnesī, kas vēlāk izauga līdz 10 Ls. Pēcāk gan stipendijas atcēla pavisam, vismaz man, jo biju strādājošs un nevarēju pretendēt uz “lielo” stipendiju. Esot maģistrantūrā gan bija vienkārši tikt pie lielās stipendijas, vajadzēja tikai nestrādāt un neuztaisīt nevienu parādu.

Bet aizsākās tas viss vēl daudz, daudz senāk ar datoriem un programmēšanu pie Straujuma, kuru daži mēdza saukt arī par Lēnumu, varbūt tāpēc, ka kādam šis kurss šķita vairāk kā atkārtošana no visa tā, kas sen jau zināms. Dažiem varbūt tas lika saprast to, ka viņi vienkārši nav nonākuši pareizajā vietā. Atceros kādu meiteni, par kuru domāju, ka viņa nu noteikti ir tāda, kas nepabeigs, tomēr man par brīnumu viņa noturējās visus četrus gadus un pabeidza bakalaurus atšķirībā no citiem īsteniem datoriķiem, kuri izkrita jau pirmajā semestrī.

Read the rest of Atmiņas par bakalaura studijām datorikas nodaļā Latvijas Universitātē

Biju plānojis, ka ziemas periods man pašam būs mierīgāks un varēšu to vairāk veltīt savam appasaules filmu projektam, tomēr tā gluži nesanāca. Nevajag mani pārprast, neesmu tam atmetis ar roku, vienkārši tas virzīsies uz priekšu nedaudz lēnāk kā ierasts. Gada sākums šoreiz vairāk tika veltīts ceļošanai, precīzāk būtu teikt – ceļošanas plānošanai. Ja līdz šim tika ceļots braukts uz vietām, kur var nokļūt lētāk, tad šogad izdomājām pamainīt šo nostāju un mēģināt doties uz vietām, kur no sirds kārojam pabūt.

No praktiskās puses darījām tā:

• viens pēc otra (lai neatkārtotos) nosaucām ceļojumus, kurus vēlētos šajā gadā piedzīvot
• katrs sarindoja savus ceļojumus no 1-10 (kur 10 tiek dots viskārotākajam ceļojumam)
• katrs sarindoja otra ceļojumus no 1-10 pēc tāda paša principa
• rezultātā saskaitījām visiem ceļojumiem kopējos punktus un sarindojam tos dilstošā secībā
• tad ņēmām sevi “realitātes rokās” un skatījāmies, kurus no tabulas augšgalā esošajiem ceļojumiem varētu reāli paveikt

Pēc šāda principa arī zinām, ka ceļojumi būs tādi, kādus abi vēlamies nevis otra uzspiesti. Un ar ceļojumu nevajag saprast tikai konkrētu pilsētu/valsti, tas var būt jebkas – “noiet svētceļojumu”, “redzēt polārblāzmu”, “nirt koraļļu jūrā” vai “nobraukt ar velosipēdu konkrētu maršrutu”. Redzēs kas no tā visa sanāks. Jau šobrīd var redzēt, ka ir tādi ceļojumi, kurus visdrīzāk šogad neizdosies īstenot, bet mēs vismaz būsim centušies. Un ir labi apzināties, ka tu centies darīt to, ko tu tik tiešām vēlies, nevis to, kas tev dzīvē iekritis darāms.

Jauns gads – jaunas ieceres!

Floods in Stockholm from Andris Liedskalnins on Vimeo.

Takedown of the mast from Andris Liedskalnins on Vimeo.