Kaut kā biju palaidis garām, ka beidzot Google ir palaidis push servisu priekš Gmail. Vienkārši pēc ilgāka laika atkal uzgūglēju “gmail push” un tas izmeta rezultātu no 2009. gada 22. septembra. Tālāk jau viens toogle tipa slēdzītis telefonā, lai sinhronizē arī epastu, ne tikai kontaktus un kalendāru, un viss notiek. Nosūtam epastu “gmail push test” un pēc pāris sekundēm telefons priecīgi ievibrējas un apstiprina, ka tests izdevies. Ja kāds vēl to nezina, tad push serviss nozīmē to, ka telefonam nebūs ik pa laikam jāgriežas pie epasta servera, lai pārbaudītu, vai gadījumā tur nav ienācis kāds svaigs epasts (un jātērē datu pārraides trafiks no mobilā telefona), tā vietā epasta serveris pats pateiks telefonam, ka ir jauns epasts un kad ir laiks, tad nāc pakaļ.

Es pilnīgi jūtu, ka no šodienas man sākas jauns posms dzīvē, vairs neviens nokavēts, novēlots epasts :) Patiesībā esmu sevi pieķēris pie tā, ka arvien retāk no telefona nosūtu sms, bet aizvien biežāk epastus – tā sanāk gan lētāk, gan plašāk var izteikties, turklāt viss saglabājas epasta serverī, nevis nozūd kaut kur mobilajā telefonā.

Vai kāds vispār vairs mūsdienās dzēš epastus (ja neskaita megalielos pielikumus vai spamu)?

Pirms neilga laika iegādājos iPhone… lietotu… saskrāpētu… un ne mirkli nenožēloju savu pirkumu. Patiesībā es pat priecājos par to,  ka esmu nopircis jau saskrāpētu telefonu, jo tad vismaz man pašam nebūs jāsatraucas par to, ka varētu to nejauši nomest zemē, saskrāpēt vai vēl kādā veidā apskādēt. Jāatzīst, ka esmu diezgan pedantisks un sīkumains cilvēks un parasti man psiholoģiski ir diezgan grūti sākt lietot jaunas lietas, atņemt tām nevainību (lasīt – noņemt aizsargplēvi no telefona ekrāna). Sākumā es jaunas lietas lietoju ar īpašu uzmanību, domājot par to, ka kādreiz taču man viņas varbūt vajadzēs pārdot un tad jau man viņas jāsaglabā pēc iespējas labākā stāvoklī. Rūgtā patiesība ir tāda, ka lietas mēs pērkam, lai tās lietotu, nevis mocītos un ik mirkli satrauktos, ka tikai ar tām kaut kas nenotiek.

Telefonu es nopirku aptuveni trīs reizes lētāk nekā tāds maksātu jauns (bez pieslēguma) un uzskatu to par veiksmīgu pirkumu kaut vai tikai tādēļ, ka tagad varu to bez raizēm lietot, turklāt esmu ietaupījis krietnu žūksni naudas. Tā, piemēram, gāju pāri tiltiņam, kas veidots no paralēli novietotiem dēļiem un liekot telefonu kabatā to patiesībā aizstūmu aiz mugursomas lences, telefons palidoja zemē un atsities kā kaučuka bumbiņa lidoja tālāk. Pacēlu telefonu, paskatījos, ka itkā vēl darbojās, nopriecājos, ka neiekrita upē un devos tālāk. Varu tikai iedomāties kā “mana sirds apstātos” tad, ja tas būtu jauns, tikko izpakots iPhone.

Nācās gan telefonu uzlauzt, jo tas bija piesiets LMT tīklam, tomēr nesaprotu kā vispār var sevi mocīt, lietojot “legāli” iegādātu un neuzlauztu telefonu. Man jau par pašsaprotamām lietām ir kļuvušas:

• lietot Google kartes bez interneta ar voice guidance
• lejupielādēt YouTube video, lai tos skatītos vēlāk, kad nav pieejams internets
• redzēt laiku 24 stundu formātā, datumu un procentus, cik pilna baterija, augšējā statusa joslā
• nogalināt nevajadzīgos procesus, kas aizņem atmiņu
• lietot paralēli vairākas programmas
• un vēl un vēl un vēl…

No sākuma baidījos, ka telefons būs par lielu, bet tas ir pietiekoši liels, lai ērti tajā pārlūkotu internetu, bet pietiekami mazs, lai ērti justos rokā un kabatā. Protams, ja viņu liek kādā aizsargmaciņā, tad kabata varētu kļūt par šauru, bet who cares, telefons taču ir saskrāpēts, kam viņam vajadzīga aizsardzība.

Nesen manā īpašumā nonāca vatmetrs – ierīce, kas mēra strāvas jaudu vatos dotā ķēdes slēgumā. Patiesībā, ierīce, kuru lietoju, ir sarežģītaka un dara ne tikai to – tā spēj izmerīt arī dotā laikā patērētās kilovatstundas – tātad konkrētās ierīces elektroenerģijas izmaksas. Pirmā šāda ierīce, par kuru es biju dzirdējis, saucās Kill-A-Watt, bet bija pietiekoši dārga, lai to nepirktu un par ietaupīto naudu pusgadu lietotu elektroenerģiju. Ķīnieši, protams, neguļ (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē) un jau labu laiku ir pieejams daudz lētāks variants, kuru varam iegādāties ebay. Maksā tas aptuveni 12 Ls un izskatās šādi:

Darbojas tas pa visam vienkārši – iespraužam to elektrības rozetē, iespraužam tajā patērētāju, un varam redzēt gan patērētās kWh, gan konkrētajā brīdī patērēto jaudu, gan citus rādītājus. Diemžēl jūtība viņam ir tikai sākot no pāris vatiem, tāpēc ierīces, kuras ir gaidīšanas režīmā vai kuru jauda ir ap 1W neizdosies izmērīt. Tomēr dažādi citi eksperimenti ir iespējami.

Cik tad maksā tā krūzīte tējas?

Patiesībā rēķināsim, cik maksā 4 mazas (0.2l) krūzītes tējas. Izmaksās ietilpst – tēja, ūdens, cukurs, ūdens uzvārīšana. Ja pieņemam, ka tiek lietota paciņu tēja, tad viens tējas maisiņš maksā vidēji 4 santīmus. Kopā tēja izmaksā 16 santīmus. 1 kubikmetrs (Rīgas) ūdens maksā 72 santīmus. Tā kā sildīts tika viens litrs ūdens (pēdējos 0.2l neviens nedzer, tāds kaļķis vien ir), tātad ūdens izmaksas ir 0.072 santīmi. Ja pieņem, ka vienai krūzei tiek lietotas divas tējkarotes cukura, tad kopā tiek patērēti 56g cukura, kas izmaksā aptuveni 4.2 santīmus. Un nu pats interesantākais – ūdens sildīšana. Lai uzsildītu 1l ūdens, mana Maximas tējkanna (bez spirāles) 4:43 minūtēs patērēja 0.091 kWh, kas pie esošajiem elektrības tarifiem izmaksā aptuveni 0.68 santīmus. Mana tējkannas jauda bija 1316W, lai gan apakšā rakstīs 1500W, laikam būs jādodas uz Maximu un jāiesniedz sūdzība par to, ka prece neatbilst specifikācijai :)

Tātad tēja ar draugiem izmaksā 20.952 santīmus, bet viena krūzīte 5.238 santīmus.

Citas interesantas izmaksas

Veļasmašīna, mazgājot kokvilnas drēbes 40 grādu termperatūrā, patērē 0.0426 Ls.

Vecs, mazs, padomju laika ledusskapis mēnesī patērē 1.26 Ls.

Ieslēgts resīveris, kas neko neatskaņo, patērē vidēji 40W. Atskaņojot mūziku, filmas, tas atkarībā no skaļuma patērē no 46W līdz pat 75W.

Portatīvais dators ieslēgts bez slodzes vidēji patērē ap 20W, bet pie normālas darbošanās ap 35W. Tas, protams, atkarīgs no datora modeļa, manā gadījumā tas bija vecais, bet vienmēr uzticamais IBM T42.

Maizes krāsniņa viena maizes klaipa cepšanai (sweet programmā, kuru parasti lietoju) patērē 0.286 kWh jeb 2.12 santīmus.

Sestdienā pirms Jāņiem ARTA (Latvijas alkohola ražotāju un tirgotāju apvienība) dalīja bezmaksas alkometrus. Domāju, ka tas bija vairāk tāds kā PR gājiens, lai popularizētu ARTA apvienību. Alkometru dalīšana bija paredzēta no 12:00 līdz 15:00 pie divām lielākajām Maximām. Izlēmu, ka apvienošu lietderīgo ar patīkamo un aizbraukšu uz mazcenas pārtikas veikalu, pie reizes mēģinot tikt pie bezmaksas alkometra. Biju tur 11:45 un mana priekšnojauta mani nepievīla – rinda stiepās jau gar pusi Maximas. Es arī iestājos rindā un visi kopīgi varējām gaidīt, kad pulkstenis nosītis divpadsmito stundu, lai kā īsti latvieši tiktu pie jebkā, ka tikai par velti.

Diemžēl ARTA cilvēki pieļāva vienu liktenīgu kļūdu, tieši 12:00 viņi paziņoja, lai cilvēki nostājas divās rindās. To tikai visiem vajadzēja, lai organizētā un mierīgā rinda satrakotos un visi barā kluptu virsū teltij :) Protams, sākās milzīgas masu nekārtības. Vēl interesantāk bija tas, ka visi kā kārtīgi “latvieši” aizpildīja pa aptuveni 8 anketām, lai iegūtu 8 alkometrus, kompleksu nevienam šajā sakarā nebija. Es kā pieticīgs latvietis paņēmu tikai 2 alkometrus, vienu savām vajadzībām, vienu brālēnam, kurš nedzīvo Rīgā.

Bet tagad nedaudz par pašu alkometru – tas ir pats vienkāršākais kāds vien var būt (tāpēc pārāk neraizējieties, ja netikāt uz šo pasākumu:). Viņš pat neuzrāda konkrētas promiles, tam ir trīs indikatori: zaļš (viss kārtībā), dzeltens (0.2 promiles), sarkans (0.5 un vairāk promiles, braukt nedrīkst).

Runājot par alkometra praktisko pusi, tas darbojās ļoti dīvaini, tikko pēc alkohola lietošanas tas uzrādīja sarkano signālu praktiski vienmēr (kas ir normāli), bet cilvēkam, kuram pilnīgi noteikti nebija jāsēžas pie stūres, tas tomēr uzrādīja dzelteno signālu. Un, ja akcijas mērķis bija veicināt cilvēkus nesēsties pie stūres dzērumā, tad dalot tik nekvalitatīvus alkometrus, manuprāt tika panākts tieši pretējias – cilvēks nav drošs, vai viņš var sēsties pie stūres, iepūš šajā alkometrā, un, tā kā tas viņam (nekorekti) uzrāda dzelteno signālu, tad viņš brauc ielās, apdraudot citu satiksmes dalībnieku veselību un dzīvību.