Park Chan-wook režisētā filma Oldboy neatstās vienaldzīgu nevienu. Kādam tā liksies izcila, kādam tā liksies tukša, bet šķebinošas sajūtas raisoša domājams tā būs visiem. Filma sākas ar galvenā varoņa Dae-su Oh nolaupīšanu un ieslodzīšanu 18 kvadrātmetru lielā dzīvoklī, kas adaptēts kā cietuma kamera, uz 15 gadiem. Pēc atbrīvošanas viņam tiek dotas 5 dienas, lai noskaidrotu, kurš un kāpēc bija viņu tur ieslodzījis. Jāsaka, ka, lai arī filmā ir ļoti daudz vardarbības, ar savu sižetu tā notur skatītāju pie ekrāna neatraujot acu skatienu ne mirkli, ja nu vienīgi dažos brutālākajos brīžos, kad tiešām nākas novērsties.

Filmas stāsts ir balstīts uz japāņu mangu (kaut ko līdzīgu komiksam), tiesa tā beigas ir pilnīgi atšķirīgas no filmas, bet sākotnējais sižets ar ieslodzīšanu uz 15 gadiem, nepaskaidrojot nekādus iemeslus, ir labs pamats jebkādai psiholoģiski spēcīgai filmai. Un ja jau šī filma bija izdevusies tik laba un skatītāju atzīta, tad ko ar to varētu gribēt izdarīt amerikāņi? Protams, uztaisīt remake, ko Stīvens Spīlbergs ar Vilu Smitu arī mēģināja izdarīt. Tiesa autortiesību problēmu dēļ viņiem nācās pārtraukt šo projektu, un labi vien ir, jo nevaru iedomāties kā Vils Smits varētu tik pat labi nospēlēt filmas galveno varoni, kā to izdarīja korejietis Min-sik Choi. Tiesa pilnīgi šo domu Spīlbergs atmetis nav, jo nu viņam ir ideja balstīt savu remake nevis uz filmas sižetu, bet uz oriģinālo japāņu mangu, kas gan laupītu filmai korejiešu variantā izveidoto nobeigumu. Katrā gadījumā IMDB pagaidām remake iznākšanas gads ir pārbīdījies no 2010 uz 2012.

Lai arī filmas ar cilvēku ieslodzīšanu slēgtās telpās nav nekas jauns, piemēram, My Little Eye, The Hole, House of 9, kā arī piemetot klāt visas zāģu filmas, jāsaka, ka šī filma bija savādāka ar to, ka mums netiek dota atbilde vai jebkāds paskaidrojums, kāpēc cilvēks ir ieslodzīts, bet šai ieslodzīšanai tiešām ir kāda jēga un nozīme, kuru tiesa, iespējams, daļai rietumnieku būs grūti saprast. Arī man bija grūti saprast un pieņemt filmas notikumus, turklāt ne viss, kas filmā tika parādīts, šķita reāls, bet kā jau teicu, man ir daudz grūtāk izprast austrumu cilvēkus, pašam tādam neesot.

Lieku tai 10 no 10.

25. filma no movies from 200 countries.

114. filma no My IMDB Top 250.

Brīdī, kad skatījos filmu El secreto de sus ojos jeb tās angliskajā nosaukumā The Secret in Their Eyes, tā atradās IMDB topa 237. vietā (tagad, kad pabeidzu un publicēju rakstu, jau 216. vietā). Diemžēl man nesanāca nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu (noskatīties filmu no 200 valstu filmu saraksta un IMDB Top 250), jo brīdī, kad fiksēju IMDB Top 250, tā vēl nebija tik augstu uzrāpusies.

Lielu lomu veiksmīgajiem filmas panākumiem un tās augstajam vērtējumam droši vien spēlē fakts, ka tā šogad ieguvusi Oskaru kā labākā ārzemju filma. Bet ne jau vienmēr iegūts Oskars nozīmē to, ka filma ir izcila, jo mums katram ir sava, “nedaudz” atšķirīga gaume. Tomēr nenoliegšu, ka filma man patika un tāpēc izpelnījās diezgan augstu vērtējumu arī no manas puses.

Filmas stāsts ir par kādu pirms daudziem gadiem pastrādātu noziegumu – izvarošanu un slepkavību. Tālajā 1974. gadā, kad norisinājās brutālie notikumi, filmas galvenais varonis Bendžamins, kurš ir arī federālais aģents, nespēja atrast vainīgo. Atgriežoties mūsdienās, kad aģents nu jau ir atvaļinājies, viņš nespēj rast mieru un grib atšķetināt mīklainos notikumus. Patiesībā tas viss sākas ar to, ka viņš vēlas uzrakstīt grāmatu par notikušo, kas arī pamudina viņu censties izprast visu līdz galam.

Ja man būtu jāapraksta filma vienā vārdā, tad es teiktu aizrautība, jo tas ir tas, ko filma vēlas parādīt – ka, lai arī kā mēs sevi varam ārēji izmainīt, mēs nekad nevarēsim izmainīt savu iekšējo būtību un lietas, ar kurām aizraujamies. Nezinu, vai tas atbilst pilnīgai patiesībai, jo, manuprāt, es savas aizrautības spēju mainīt un pat esmu jau to pāris reizes izdarījis, bet nenoliegšu, ka filmā tas parādīts labi un, skatoties filmu, es pat spēju tam noticēt.

Filmā spēlē lieliski aktieri un viņi arī lieliski spēlē, filmai ir interesants sižets, kā arī kāda dziļāka doma, tā ir lieliski uzfilmēta un montēta, tomēr tā pārāk lēkā laikā, aktieriem nenovecojot, ka grūti izšķirt, kas noticis tagad, kas pirms 25 gadiem. Un tie daži aktieri, kas tomēr noveco, dara to ar pielīmētām ūsām un sirmu parūku gandrīz kā Beastie Boys dziesmas Sabotage videoklipā. Kāda spāniete arī izteicās, ka viņa nevarot ciest spāņu valodas latīņamerikānisko akcentu, kas dzirdams filmā, bet to es diemžēl kvalitatīvi nemācēšu novērtēt, jo ne tikai neatšķiru spāņu valodas akcentus, bet biju arī pārāk aizņemts ar subtitru lasīšanu.

Lieku filmai 9 no 10.

31. filma no movies from 200 countries.

Osama ir filma par 12 gadīgu afgāņu meiteni, kurai nākas izlikties par zēnu, lai tikai nodrošinātu iztiku savai ģimenei – mātei un vecmāmiņai, jo afgāņu sievietēm ne tikai nav atļauts strādāt, bet pat atstāt māju bez vīrieša pavadības. Tā kā meitenes tēvs ir miris, tad viņiem nav neviena vīrieša, kurš spētu viņas apgādāt, un māte pieņem lēmumu uzdot savu meitu par zēnu. Lieki piebilst, ka meitenei, kurai nākas iziet cauri visām šīm šausmām, teikšanas tajā visā nav pilnīgi nekādas.

Šī ir pirmā filma pēc talibu režīma krišanas jeb drīzāk (ar ASV palīdzību) gāzšanas, un filmai ir viens vienīgs mērķis – parādīt, cik drausmīga un necilvēcīga bija dzīve šī režīma laikā. Brīžiem pat liekas, ka šī ir dokumentālā filma un visu laiku nākas paturēt prātā, ka tā tiešām ir balstīta uz patiesiem notikumiem. Filmā tiek parādīta liela daļa necilvēcību, ko nācās pārdzīvot sievietēm, to visu izciešot un piedzīvojot filmas galvenajai varonei.

Filmu skatīties bija diezgan smagi, jo tā radīja nolemtības sajūtu, ka tu jau tur neko nevari mainīt un tāpat viss beigsies slikti, bet varbūt tā arī bija filmas veidotāju galvenā ideja – parādīt, cik traģisks bijis šis laika posms valstī un ka, lai kā arī gribēdami, viņi neko tajā nevarēja ietekmēr.

Lieku filmai 7 no 10.

44. filma no movies from 200 countries.

Filma stāsta par Milarepa, kurš ir viens no zināmākajiem (tiesa man viņš nebija zināms pirms filmas noskatīšanās) Tibetas dzejniekiem un burvjiem. Milarepa, dzimis kā Thopaga, dzīvoja pārtikušā ģimenē, mazā ciematā Tibetas kalnos. Viņu dzīve ritēja bez raizēm līdz viņa tēvs, smagi sasirdzis, gulēja uz nāves gultas un novēlēja visu savu mantību savam dēlam. Diemžēl pēc tēva nāves viss nenotika kā plānots un viņa brālis un māsa atņēma visu īpašumu no Thopagas un viņa mātes. Tie nostrādināja viņus laukos, turēdami tos vien uz dzīvības robežas. Thopaga māte pamazām ieguva līdzekļus, par ko sūtīt viņu skoloties burvestības un atriebt ģimenei nodarīto, ko Thopaga arī sekmīgi izdara. Diemžēl nodarītais viņu vajā tik ilgi, kamēr viņš saprot, ka atriebība nav atbilde un ka īsto mieru viņš varēs atrast tikai ar mūku palīdzību. Bet tā jau ir nākamā filmas daļa, kuru bija ieplānots izlaist 2009. gadā. Meklējot informāciju par to, neko neatradu, kas nozīmē, ka turpinājumu ekranizētā veidā varam arī nepiedzīvot.

Filmas galvenā vērtība kārtējo reizi nebija filmas sižets, jo tā ir izsena vēsture jeb leģenda. Galvenais pienesmus filmā ir tieši Tibetas vides attēlojums. Filmas veidošanā un kā aktieri tajā piedalījušies arī daudzi Tibetas mūki un bāreņi, kuriem tika novirzīta arī daļa filmas ienākumu. Filma vizuāli ir ļoti baudāma, jo filmēta Lahaul un Spiti reģionā ziemeļindijā, tomēr sižets tai likās pārāk izstiepts, manuprāt, to visu varēja parādīt pusstundas laikā. Īpaši komiski izskatījās sižets, kurā burvestību skolotājs aizsūta savu dēlu uz ciematu, noskaidrot, vai Thopaga saka taisnību. Nākamajā kadrā viņš aizdesou uz ciematu kā Tazs no Lonely Tunes un paziņo, ka “jā, Thopaga sakot taisnību”.

Lieku filmai 6 no 10.

161. filma no movies from 200 countries.

Patiesībā biju izlēmis par šo filmu blogā neko nerakstīt, jo filmas sižets bija vienkāršs, notikumi filmā virzījās ļoti lēni un, lai arī filma ir tikai pusotru stundu gara, man bija grūti sagaidīt filmas beigas. Noskatījies ieliku to savā 200 valstu filmu sarakstā un jau domāju aizmirst par to, bet pēc vairākām dienām kaut kas man nemitīgi atgādināja par šo filmu, kaut kas lika pārdomāt patieso filmas jēgu, tāpēc nolēmu uzrakstīt arī te nelielu filmas apskatu.

Patiesībā šī ir Vācijā producēta filma un tās nosaukums skan Die Höhle des gelben Hundes, bet tā ir filmēta Mongolijā, tajā runā mongoļu valodā un tā stāsta par kādas ģimenes dzīvi Mongolijā, tāpēc atļāvos to pieskaitīt kā Mongoliju pārstāvošu filmu. Arī aktieri filmā nav profesionāli, patiesībā tā ir viena nomadu ģimene. Nomadi ir cilvēki-klejotāji, kas nepaliek vienā vietā, lai apmestos uz dzīvi, bet ik pa laikam pārceļās uz citu dzīves vietu. Visbiežāk viņi mitinās jurtās, kā to dara arī šīs filmas galvenie varoņi. Pēc sezonas, gada vai vairākiem viņi vienkārši sakravā visas savas mantas, tai skaitā māju, ratos un dodas uz nākamo vietu, kur apmesties uz dzīvi.

Filmas sižetu varētu īsi izstāstīt vienā rindkopā, bet tad es, iespējams, laupītu prieku noskatīties šo filmu jums, tāpēc mēģināšu izstāstīt tikai pusi filmas. Filma ir par kādu mongoļu ģimeni, kurai ir trīs mazi bērni – divas meitas un viens vēl pavisam mazs dēls. Ģimenes aitu ganāmpulkam ir uzbrucis vilks un kārtējo reizi nokodis pāris aitas. Vilku šajā reģionā paliek arvien vairāk un vairāk, jo liela daļa cilvēku urbanizējas un vilki te vairs netiek tik ļoti intensīvi medīti. Aizejot cilvēkiem, tie bieži aiz sevis pamet arī suņus, kuri nu jau sākuši sajaukties ar vilkiem. Vienu šādu suni atrod vecākā meita, bet tēvs to nevēlas paturēt, jo tas vienmēr viņiem līdzi vedīšot vilkus. Tēvs liek atbrīvoties no suņa, kamēr pats dodas uz pilsētu, lai pārdotu nokosto aitu ādas. Pusfilmu esmu izstāstījis, otro pusi atstāšu noskatīties jums pašiem, ja vēlēsieties.

Bet kas tad filmā mani tā aizķēra, ka nolēmu tomēr uzrakstīt arī īsu filmas apskatu? Tas nebija filmas sižets, tā bija atmosfēra, ko filma radīja, Mongolijas dabas skati, mūzika, miers un doma, ka mēs esam samaitāti ar piesātināto Holivudas kino. Šajā filmā nav pārspīlējumu, spraiga un satraucoša sižeta, bet tomēr tai ir savs stāsts, ko tā arī veiksmīgi nogādā pie skatītāja. Tā ir filma par īstiem cilvēkiem un par īstu dzīvi.

Skatoties neskaitāmos seriālus un ”kases grāvējus”, kuros cilvēki mirst viens pēc otra, kur dakteris Hauss eksperimentē ar saviem pacientiem, kur godīgais Maikls izrakņā cietuma teritoriju krustu šķērsu, bet beigās tāpat ir spiests rāpot pa elektrības kabeli, kur citi sargā salu no ļaunajiem iebrucējiem, es saprotu, ka tas viss tikai notrulina mūsu emocijas. Mēs sākam pierast pie šādiem gadījumiem, jo tie tiek parādīti kā normāla situācija, un arī mēs sākam to uztvert kā kaut ko normālu un pašsaprotamu. Bet kad saskaramies ar kaut ko tamlīdzīgu vai pat mazāku dzīvē, mēs vairs nezinām kā īsti reaģēt, jo tas vairs nešķiet nekas īpašs. Mēs skatāmies tik ļoti salkanas un romantiskas filmas, ka to nelielo romantisma daudzumu, kuru spējam radīt paši, vairs nespējam novērtēt.

Es neapgalvoju, ka tagad pārstāšu skatīties Holivudas filmas, ka kādam dzīve nevar būt tik spraiga kā filmās, vai to, ka labas filmas ir tikai vienkāršas un reālistiskas filmas. Es tikai konstatēju faktu, ka, skatoties filmas, mēs bieži virtuāli piedzīvojam kaut ko tādu, ar ko mēs, iespējams, savā dzīvē nekad nesaskarsimies, bet tas, ar ko saskarsimies, vairs nešķitīs tik daudz emociju vērts, cik tam patiesībā būtu jābūt.

Visu šo sagremojot, varu droši apgalvot, ka šī ir lieliska un sirsnīga ģimenes filma, ar kuru jūs noteikti nesamaitāsiet savu bērnu, ko nevaru teikt par lielāko daļu mūsdienu populāro filmu, tai skaitā tā saukto bērnu filmu. Mūsdienu bērnu filmās bieži vien cietsirdība un ļaunums ir sastopams vēl vairāk nekā pieaugušo filmās, vienīgā atšķirība ir tā, ka tas ir nomaskēts zem skaisti zīmētiem tēliem vai bērnišķīga aktieru tēlojuma.

Lieku filmai 7 no 10.

140. filma no movies from 200 countries.