Filmas nosaukums angliski skan The Man Without a Past un tā arī ir – tā stāsta par kādu vīrieti, kurš pazaudējis visas savas pagātnes atmiņas. Tas man atgādināja un lika vēlreiz pārdomāt 26. jautājumu no 50 jautājumu saraksta, kas atbrīvošot manu prātu. Tiesa filmas varonim šis atmiņas zudums iestājas nelāga starpgadījuma rezultātā ar kādu vietējo Helsinku bandu, kura tā vienkārši, bez iemesla pienāk un riktīgi iedod galvenajam varonim pa galvu. Iemesls jau viņiem ir – laupīšana, tomēr, es to par iemeslu nesauktu. Palicis bez naudas, pagātnes atmiņām un jebkā cita, viņš pamazām sāk dzīvot starp citiem ielas pabērniem. Lai arī viņš cenšas atgriezties sabiedrībā, tomēr bez vārda un vēl jo vairāk personālā numura, līdzīgi kā Zviedrijā, arī Somijā pasākt nav iespējams pilnīgi neko. Negribas sabojāt labas filmas skatīšanās prieku, tāpēc vairāk neko neteikšu. Pateikšu vien to, ka līdz šim nebiju pazīstams ar šī režisora, Aki Kaurismäki, veikumu, paldies par to Līgai, kura ieteica noskatīties šo filmu. Izrādās tā ir otrā daļa no režisora Somu triloģijas, pārējām divām esot Drifting Clouds un Lights in the Dusk, kuras arī noteikti plānoju noskatīties. Režisoram vismaz šajā filmā, jo par pārējām pagaidām nevaru spriest, ir īpašs piegājiens kā veidot filmu – bez emocijām. No sākumā tas šķita dīvaina, kamēr aptvēru, ka aktieri praktiski nemaz neizrāda emocijas un ka filma tā ir veidota ar nodomu. Tad, kad tas pieleca, sapratu, ka tas patiesībā rada filmai lielisku piesitienu un liek par jokiem smieties vēl vairāk. Domāju, ka, ja kāds Latvijā izveidotu šāda stila filmu, cilvēki uz viņu noskatītos kā uz kādu kārtējo murgu, kā, piemēram, uz tumšajiem briežiem. Beigās vēl tikai jāpiebilst, ka filma visdrīzāk vai nu patiks ļoti vai nepatiks nemaz.

Lieku filmai 9 no 10.

112. filma no movies from 200 countries.

Filma The Hurricane filmēta 1937. gadā American Samoa salas galvaspilsētā Pago Pago. Kārtējā pundurvalstiņas filma. Ar šo filmu atgriezos pie melnbaltā kino, kādu biju radis skatīties ļoti agrā bērnībā, kad mājās bija tikai melnbaltais televizors. Tajā laikā krāsas nemaz neprasījās, biju priecīgs par visu, ko vien varēja noskatīties, jo pieejamais kino repertuārs nebija diezko plašs. Filma ir par Klusā okeāna kolonizēto periodu un kādu naivu iezemiešu jūrnieku, kurš neilgi pēc precībām ar savu izredzēto, dodas kārtējā braucienā uz Taiti. Diemžēl šajā salā viņu sagaida nepatikšanas, jo rasistiskā strīdā viņš iesit nepareizajam cilvēkam un tiek ieslodzīts par to cietumā uz 6 mēnešiem. Bet tā kā šīs salas iedzīvotāji ieslodzījumu nepazīst un nepacieš, galvenais varonis mēģina bēgt, par ko viņam katru reizi piemet vēl pāris gadiņus pie termiņa. Galu beigās viņam tomēr izdodas izmukt, diemžēl, mukšanas rezultātā viņš nogalina vienu no apsargiem un nu viņš patiešām ir iekūlies milzīgās nepatikšanās. Vienīgie cilvēki, kas viņu saprot, ir viņa dzimtās salas iezemieši. Filma ir ieguvusi vienu Oskara balvu, tiesa par skaņas ierakstu nevis kaut ko māksliniecisku. Tāds diezgan romantisks stāsts par kolonizācijas laiku, diemžēl nevar saprast, cik patiesi tas parādīts, jo filmu veidojuši amerikāņi.

Lieku filmai 6 no 10.

198. filma no movies from 200 countries.

Varbūt labāk nemaz nelasīt šo rakstu, jo filma bija diezgan drausmīga (kā to arī sagaidīju). Bet nu beidzot bija jāķeras klāt arī pie mazajām valstiņām, ar kurām nemaz nešaubījos, ka ies makten švaki. Tā arī bija, vienīgais ko varēju atrast no Aruba – mazas salu valstiņas Karību jūras dienvidos, bija Žana Kloda Van Dames veidotās filmas. Izrādās, ka viņš laikam sacenšas šajā ziņā ar Stīvenu Sīgalu, kurš pagaidām ar šīs valsts piedalīšanos sameistarojis tikai divas filmas, kamēr Van Dames sarakstā rotājas nu jau trīs. Tas gan netraucē visām šīm filmām būt sižetiski vienādām un pilnīgi nebaudāmām. Izrādās, ka pēc manis noskatītās filmas (The Order) izveides 2001. gadā, viņš pēc divu gadu pārtraukuma izveidojis filmu ar tieši tādu pašu nosaukumu The Order. Nezinu, vai tas bija domāts, lai samulsinātu skatītāju, apslēptu iepriekšējās filmas neveiksmes vai vienkārši uztaisītu tādu gājienu, kādu neviens iepriekš nebija “uzdrīkstējies”, bet tas laikam nav nostrādājis, jo vidējo IMDB reitingu viņš otrajai filmai paaugstinājis tikai par 0.6 no 4.2 uz 4.8. Kā jau no šīs filmas varēja sagaidīt, tad tās pamatā ir kaušanās un pakaļdzīšanās skati (ak kā es bērnībā sajūsminājos par šādām filmām), kurus kaut kādā veidā bija jāiepin kaut kādā sižetā, jo savādāk bez sižeta ir pagrūti izveidot filmu, bet kā varam redzēt no citu cilvēku pieredzes, ne neiespējami. Filmas sākums ir grandiozs un seko līdzi visām šādu filmu tradīcijām – starp divām ēkām tiek izšauta bulta ar trosi, kas ieurbjas pretējās mājas sienā un nodrošina iespēju varonim veikli aizšļūkt uz to, kur viņš ar “maģisko cirkuli” izgriež stiklā apaļu caurumu un veikli izceļ stikla ripuli no loga rūts. Tur viņš nozog vēsturisku relikviju – olu, kas izrotāta ar dārgakmeņiem, bet vēlāk, mēģinot to pārdot melnajā tirgū, darījuma partneri viņu “uzmet” un atņem viņam olu, uz ko Van Dame skaļi iesaucas: “Atdodiet manu olu!” No šī brīža par filmu nākas tikai žēlabaini smaidīt, kā par fail video, kurus skatoties man bieži ir kauns par tajos parādītajiem cilvēkiem, lai arī man ar tiem nav ne vismazākā sakara. Aizmirsu piebilst, ka ola filmas sākumā tiek nozagta Odesā, kur neiztiek bez dažiem krieviski runājošiem tipāžiem. Man ir izveidojusies sava teorija par to, kāpēc šāda stila Van Dames vai Švarcnēgera veidotajās filmās parasti iesaistīts arī kāds krievs ar drausmīgu akcentu. Tas ir tādēļ, lai novērstu uzmanību no pašu galveno aktieru lielā akcenta. Lai jūs gadījumā neizdarītu kļūdu un nenoskatītos šo filmu, es pateikšu ar ko tā beidzas – labie uzvar, bet jūs jau to droši vien zinājāt.

Raksts ir diezgan sarkastisks un tāds tas arī bija domāts. All in all lieliska bērnu filma. Kā jau teicu, tad neviena filma nav pelnījusi vērtējumu, kas zemāks par 5, tāpēc lieku šai filmai 4 no 10.

187. filma no movies from 200 countries.

Rang De Basanti jeb Paint it yellow ir viena no ārpus Indijas vispozitīvāk novērtētajām Indijas filmām un viena no ienesīgākajām Bolivudas filmām ar visām no tām izrietošajām sastāvdaļām – angļu un hindu valodas sajaukumu, kā arī nemitīgi iestarpinātajām dziesmām un dejām. Patiesībā neesmu Bolivudas kino liels zinātājs un cienītājs, bet tas nu ir tas, ar ko man šīs filmas asociējas. Tiesa tehniski filma bija perfekti nostrādāta, acīmredzami lielie Bolivudas filmu ražošanas apjomi dara savu, vienīgi aktieru spēle brīžiem nedaudz piekliboja. Lai arī filma cenšas pie skatītāja nogādāt nopietnu ziņojumu, manuprāt, tā izgāžas, mēģinot tajā iepīt arī virkni nodrāztu joku. Galu galā tā nesanāk ne nopietna drāma, ne jautra komēdija.

Read the rest of this entry »

Vai vēlaties noskatīties filmu par omulīgu onku, kurš dedzina kūlu pēc labākajām latviešu tradīcijām, dzīvo garāžā, čurā uz sava citronkoka, lai tas labāk augtu, vāra tēju no ūdens, kurā dzesē svaigi izlietus virzuļus, turklāt vēl mēģina pārspēt pasaules ātruma rekordu? Ja atbilde ir jā, tad šī ir filma tieši priekš jums.

Read the rest of this entry »