Kārtējā porcija ar noskatītajām dokumentālajām filmām.

• Addicted to plastic (2008, http://www.imdb.com/title/tt1572965/) – filma par mūsdienu sabiedrības atkarību no plastmasas. Patiesībā, ja tā labi piedomā, tad gandrīz ik uz soļa ikdienā sastopamies ar plastmasu. Filmas mērķis nav atturēt mūs no plastmasas izmantošanas ikdienā, jo tas patiesībā tuvākajā laikā praktiski nav iespējams, drīzāk novērtēt tās vērtību un vienkārši neizmest atkritumos, kur tā nekad netiks pārstrādāta un nesadalīsies, savukārt izmetamā plastmasa jāražo bioloģiska.
• McLibel (2005, http://www.imdb.com/title/tt0458425/) – dokumentālā filma par to, kā divi vienkāršie Apvienotās Karalistes iedzīvotāji tiesājās ar fast-food gigantu McDonald’s. Nav jau gluži tā, ka viņi bija pavisam vienkāršie pilsoņi, savulaik viņi bija piedalījušies zaļo aktīvistu klubiņā un izplatījuši skrejlapas, kuras informēja iedzīvotājus par McDonald’s pārtikas kaitīgumu un ļaunumu dabai, kas tiek nodarīts, ražojot šo pārtiku. McDonald’s viņus izsekoja un iesūdzēja tiesā, kā rezultātā viņiem nācās katru rakstu, katru teikumu šajās skrejlapās atspēkot tiesas priekšā, jo Apvienotajā Karalistē, atšķirībā no ASV, nepastāv vārda brīvība un tu esi apmelotājs tikmēr, kamēr neesi pierādījis pretējo.
• In the Shadow of the Moon (2007, http://www.imdb.com/title/tt0925248/) – filma par daudzajiem NASAs Apollo lidojumiem uz mēnesi. Tajā tiek intervēta lielākā daļa vēl dzīvo astronautu, kuri piedalījušies Apollo lidojumos. Neizpaliek arī liels daudzums dokumentālo kadru un līdz šim pasaules acīm vēl neredzēta materiāla. Šī tēma nenoliedzami ir viena no top konspirācijas teorijām, tāpēc atstāšu spriedumu par filmas patiesumu jūsu pašu ziņā. Runā, ka NASA izveidojusi šo filmu, lai parādītu pasaulei, ka tā visa bijusi patiesība un ka amerikāņi tiešām pirmie spēruši kāju uz mēness. Zinot, cik ļoti Padomju Savienība tolaik sacentās ar ASV, nešaubos, ka, varbūt, neiztika arī bez kādām blēdībām, tomēr daļa no konspirācijas teorijās pieminētajiem faktiem ir tiešām smieklīga. Piemēram, kāpēc fotogrāfijās ASV karogs nav sašļucis pie masta, ja uz mēness neesot vēja. Varbūt tāpēc, ka viņi zināja, ka tur nav vēja un ielika karogā kādu stiepli kā karoga rāmi? Filmas tajā un tajā minūtē var redzēt, ka ektrāna augšpusē ir kaut kāds stienis kurš pēc tam pazūd, tas noteikti ir kāds statīvs studijā, kur šis tika filmēts. Tikai digitālajā pasaulē dzīvojušajiem droši vien nekad nav nācies saskārties ar kaut kādu gružu iekļūšanu filmas priekšā vai tās saskrāpēšanu attīstīšanas procesā. Labi, varbūt es kļūdos, un amerikāņi tiešām melo, tieši tāpēc necenšos apgalvot ne vienu, ne otru.
• The Power of Nightmares: The Rise of the Politics of Fear (2004, http://uk.imdb.com/title/tt0430484/) – dokumentālo raidījumu cikls (kopā 3 raidījumi) par to, kā politiķi cenšas iegūt varu savās rokās. Ja agrāk viņi to varēja panākt ar tukšiem, bet grandioziem solījumiem, tad tagad kritiskā cilvēku masa ir izglītojusies tik tālu, ka šādiem solījumiem vairs netic. Jaunais veids, kā pakļaut cilvēkus ir no sākuma tos kārtīgi iebiedēt, bet pēc tam solīt viņus no šīm bailēm paglābt. Raidījumos atainotā ideja nav balstīti uz “no pirksta izzīstu” teoriju, bet gan politiskā filozofa Leo Strausa teoriju. Filmas centrā ir Afganistāna, rietumu cīņa ar padomiju, kā arī to, kā arī notikumu attīstība pēc “iedomātā” ļaunuma sakaušanas.
• GasLand (2010, http://www.imdb.com/title/tt1558250/) – saņēmusi Oskara nomināciju un citus atzinīgus vārdus, filma vēsta par dabasgāzes ieguves veidu, kas piesārņo dzeramo ūdeni ar toksiskām ķimikālijām. Metode saucas hydraulic fracturing un tās pamatā ir ķimikāliju ievadīšana dziļurbumā, kuras tālāk rada plaisas augsnē un ļauj dabasgāzei nokļūt virszemē. Diemžēl šī metode piesārņo gruntsūdeņus un izmantoto ķimikāliju tvaiki brīvi iztvaiko gaisā. Tas viss dēļ starp augstām amatpersonām parakstīta nolikuma, kas ļauj dabasgāzes ieguves firmām neatklāt ķimikāliju sarakstu, kas tiek izmantots šajā dabasgāzes ieguves veidā. Rezultātā no urbumiem netālu esošajās mājās iespējams aizdedzināt ūdeni, kas nāk no krāna, precīzāk sakot, gāzes un ķimikālijas, kas atrodas ūdens sastāvā. Un, ja šos urbumus izvieto uz kartes, puse ASV tiek noklāta ar maziem sarkaniem punktiņiem. Kārtējais iemesls, kas varbūt kādu var atturēt no dzīvošanas ASV.

Noskatījies filmu 127 Hours, jutos nedaudz vīlies. Ne tāpēc, ka būtu pievīlis režisora darbs vai aktieru tēlojumus, nē, patiesībā gluži otrādi – filma bija meistarīgi uzfilmēta, ar lielisku mūziku un montāžu, ko es tik tiešām spēju novērtēt. Filma vienkārši nesniedza man nekā jauna. Es to salīdzinātu ar jebkuru I Shouldn’t Be Alive sēriju, jo tā vienkārši bija kā jebkura no šī raidījuma sērijām. Arī tās ir balstītas uz patiesiem notikumiem, arī tajās šie notikumi tiek reproducēti, balstoties uz galveno varoņu stāstīto, arī tajās galvenajiem varoņiem ir jāpārvar gan fiziskas, gan psiholoģiskas sāpes, arī tajās skatītājam tiek pateikts precīzi cik ilgi tad šīs mocības galvenajam varonim vilksies. Vienīgais ar ko šī filma atšķīrās bija tas, ka tā bija tehniski profesionāli veidota filma (aktieru tēlojums, režisora darbs, gaismas utt.), bet tas arī viss. Atstājot to visu pie malas, es vēl joprojām iesaku jums noskatīties šo filmu, jo tā nav slikta, un, ja neesat redzējuši neko no I Shouldn’t Be Alive, tad varbūt pat spēs atklāt jums ko jaunu.

Filmas notikumi norit Blue John kanjonā, Jūtas štatā. Filmā ir tikai viens galvenais varonis, kurš vienatnē dodas uz šo kanjonu un tiek tajā iesprostots. Šajā brīdī sākas filma, kuras nosaukums ir “127 studas”. Grūti pateikt kaut ko vairāk, neiekļaujot spoilerus, bet par maz ir teikts, ka pats filmas nosaukums ir viens liels spoileris.

Lieku filmai 7 no 10.

Filma ir par kādas Āfrikas cilts piedzīvojumiem ar no debesīm nokritušu jeb dievu raidītu Coca Cola pudeli. Tā kā viņi līdz šim nebija sastapušies ar mūsdienu civilizācijas izpausmēm, tad šī dievu dāvana šķita jo īpaši apbrīnojama un unikāla.

Āfrikas kontinents ir veidots no 54 valstīm starp kurām robežas bieži vien ir novilktas kā ar lineālu, bet to patiesais etnisko kopienu sastāvs droši vien mērāms tūkstošos. Viena no šādām kopienām ir bušmeņi, kas tulkotos kā krūmu cilvēki. Tie mīt arī tuksnesī, kādā Botsvanas nomalē. Tuksnesis ne vienmēr nozīmē mūsu iztēloto Sahāras vidieni ar smiltīm visapkārt, tajā mēdz augt arī pa kādam kokam, krūmam un arī pa kādam dzīvniekam. Tuksnesim ir raksturīgs ilgstošs sausums un ierobežots ūdens daudzums, tomēr bušmeņi ir iemācījušies ar to sadzīvot, viņi prot iegūt sev tik nepieciešamo dzīvības dziru no augu saknēm, rītā sakrājušajām lietus lāsītēm uz augu lapām un ar citām metodēm, viņiem ar to pietiek. Viņi nekad nav sastapušies ar moderno civilizāciju un tās radītajiem objektiem, tai skaitā ar Coca Cola pudeli, ko kāds pāri tuksnesim lidojošs pilots izmeta pa sava lidaparāta logu. Šādus lidaparātus bušmeņi mēdz saukt par jocīgi un skaļi lidojošiem putniem. Nokritusī pudele ir kas unikāls – cietāks par jebko, ko bušmeņi jelkad ir redzējuši, turklāt tam var atrast 101 pielietojumu. Kaut kam tik labam noteikti ir bijis jābūt dievu sūtītam. Tomēr ar katru dienu arvien vairāk cilvēki sāka izjust vajadzību pēc šīs lietas, kas viņiem bija dota tikai viena. Cilvēku dzīve vairs nebija iztēlojama bez šīs pudeles. Nekad viņi nebija sastapušies ar tādām sajūtām kā skaudība, ļaunums un mantkāre. To visu viņiem atnesa šī dievu sūtītā pudele. Cilts vecākais, redzēdams kādas sekas tā nodara viņa tuvajiem, pieņēma izšķirošu lēmumu – aiznest pudeli līdz pasaules malai un atdot to dieviem, jo tā viņiem nesusi tikai ļaunu un vairs nav viņiem vajadzīga.

Filma ir viena no visu laiku labākajām Āfrikas komēdijām, kas tapusi sadarbojoties Botsvanai un Dienvidāfrikai. Tā kā filma ir angliski, tad tā ir arī ļoti viegli saprotama, izņemot epizodes, kad bušmeņi runā savā klikšķināšanas valodā, tomēr arī šīs epizodes ir nodrošinātas ar subtitriem.

Filmai sekoja arī vairāki turpinājumi, tomēr tie nebija ne uz pusi tik labi, cik filmas oriģinālā versija, tomēr arī tos ir vērts noskatīties, kaut vai tās galvenā varoņa N!xau jeb ekranizētajā vārdā Kiko dēļ.

Lieku filmai 8 no 10.

146. filma no movies from 200 countries.

Mana vājība, ja tā var teikt, ir dokumentālās filmas. Piedāvāju jums apkopojumu ar pēdējā laikā manis noskatītajām dokumentālajām filmām un īsu to aprakstu. Manuprāt, ir diezgan grūti, ja pat ne bezjēdzīgi, likt konkrētu vērtējumu dokumentālajām filmām. Mani dokumentālā filma vai nu interesē vai nē. Un ja tā mani interesē, tad bieži vien piecietīšu pat ne pārāk labo filmas kvalitāti, lai tikai redzētu filmu par sev saistošu vai interesējošu tēmu. Ja tēma/apraksts aicina, tad noteikti būs interesanti noskatīties filmu.

• Bananas!* (2009, http://www.imdb.com/title/tt1452291/) – Dokumentālā filma par banānu audzēšanas aizkulisēm trešajās pasaules valstīs, konkrētāk Dienvidamerikas valstī Nikaragvā, kā arī par tiesas prāvu pret pasaulē lielāko augļu un dārzeņu ražotāju Dole Food Company. Šis ir pirmais šāda veida precedents – iesūdzēta tiesā pašas valstī tiek ASV kompānija, kas nodarbina strādniekus trešajās pasaules valstī. Filma skatītājam liks divreiz pārdomāt to, kurus augļus pārtikas veikala plauktā izvēlēties, protams, ja veikalā vispār pastāv izvēles iespējas.

• The Corporation (2003, http://www.imdb.com/title/tt0379225/) – Filma ir atzīta par Kanādas labāko dokumentālo filmu un saņēmusi arī daudz citas nozīmīgas balvas. Tā ir filma par starptautisku korporāciju  vēsturi sākot no vārda korporācijas definīcijas līdz pat mūsdienu lielākajām korporācijām kā piemēriem. Vai kāds no jums zināja, kāpēc uzņēmumi tiek saukti par juridisku personu. Izrādās iemesls tam meklējams vēl pagājušā gadsimta sākumā, un tas ir arī viens no lielākajiem iemesliem, kāpēc korporācijas bauda tādu visatļautību mūsdienās. Juridiska persona ir gluži kā cilvēks – to var iesūdzēt tiesā, tā var iesūdzēt cilvēku tiesā, tā uzņemas atbildību (reizēm) par saviem darbiem, bet cilvēki, kas atrodas šīs korporācijas aizsegā, nav atbildīgi gandrīz ne par neko. Un tas ir tikai filmas sākums. Filma pārlieku neliekuļo, tiesa, atkārtoti uzsver, kādu ļaunumu nodara korporācijas cilvēcei, bet tas jau tāpat visiem ir zināms.
• Capitalism: A Love Story (2009, http://www.imdb.com/title/tt1232207/) – Kārtējā Maikla Mūra filma par kapitālismu un tā ļaunumu pašā saknē, jo kapitālisma dzinuļi nav tie pareizākie. Kapitālismā galvenais mērķis ir nopelnīt pēc iespējas vairāk naudas jebkuriem iespējamajiem līdzekļiem, nevis sniegt maksimālu labumu sabiedrībai. Līdz ar to “īsteni kapitālisti” būs gatavi nojaukt dzīvošanai derīgu māju, lai uzceltu jaunu tās vietā, stimulēt karadarbību, lai varētu ražot ieročus utt. Par to arī filma.
• Maxed Out: Hard Times, Easy Credit and the Era of Predatory Lenders (2006, http://www.imdb.com/title/tt0762117/) – 2006. gads. Vai tiešām tas bija tik sen, kad sākās vēl joprojām pastāvošā finanšu krīze. Ticami vai nē, bet jau tajā laikā cilvēkiem bija problēmas ar kredītu atmaksu un pārlieku lielo kreditēšanu kā tādu. Tas cilvēkiem bija gluži kā dzīves modelis – “dzīvot uz kredīta”. Filma atskatās uz 20-30 gadu senu pagātni, kad kreditēšanas bums vēl tikai sākās un kā mēs esam nokļuvuši tik tālu, ka katram studentam tiek izsniegts kredīts, viņam pašam vēl tā īsti nemaz neuzņemoties atbildību par to un neapzinoties, ka tālā nākotnē tas būs arī jāatmaksā.
• Yes Men Fix the World, The (2009, http://www.imdb.com/title/tt1352852/) – Atšķirība no citiem, Yes Men no runām ķeras arī pie darbiem un tiešām mēģina kaut ko darīt. Viņa darbi gan nenes tiešus augļus, jo tas, ko viņš dara, ir izliekas par ļauno korporāciju pārstāvjiem, kuri publiski atzīst savas kļūdas un paziņo par (nepatiesiem) nākotnes plāniem, kā visu vērst par labu. Un lai arī tieši rezultāti no tā nav gaidāmi, milzīga publicitāte un sabiedrības uzmanības pievēršana šīm problēmām ir nodrošināta. Pasvārstās arī akciju cenu kurss.
• Outfoxed: Rupert Murdoch’s War on Journalism (2004, http://www.imdb.com/title/tt0418038/) – Vai tu vēl skaties TV? Es to nedaru nu jau 4 gadus un jūtos tikai ieguvis. Varbūt arī tev ir laiks mest to pie malas. Šī filma stāsta par lielāko ASV mediju magnātu Rūpertu Mērdoku un viņa paņēmieniem, kā un kādas ziņas nogādāt pie skatītāja. To varētu nosaukt arī par lielāko cenzūru ASV vēsturē, tikai cenzētas šajā gadījumā tiek nevis rupjības, bet ietekmīgām personām nevēlamās ziņas.

• Inside Guantanamo Bay (2009) – Īsa dokumentālā filma par Guantanamo Bay. Ļoti interesanti ir noskatīties šo filmu, kur ieslodzījuma vieta tiek parādīta no sargu un cietuma pārvaldes redzes punkta, bet uzreiz pēc tam nākamo filmu, kur to var redzēt no ieslodzīto skatpunkta.
• Road to Guantanamo, The (2006, http://www.imdb.com/title/tt0468094/) – Daļēji dokumentālā filma, daļēji drāma, jo kadri par filmas varoņu pavadīto laiku Guantanamo cietumā nav pieejami, stāsta par trim musulmaņu izcelsmes britiem, kas tika turēti divus gadus necilvēciskos apstākļos Guantanamo cietumā, tā arī neizvirzot nekādas apsūdzības un cenšoties falsificēt pierādījumus viņu saistībai ar terorismu. Pēc nepatiesā ieslodzījumā pavadītā laika viņi atguva tikai to, kas viņiem piederēja arī pirms tam – brīvību.
• No End in Sight (2007, http://www.imdb.com/title/tt0912593/) – Labs turpinājums iepriekšējai filmai būtu fima No End in Sight par Irākas karu. Kā zinām, tad oficiāli (bet varbūt tikai formāli) tas tika izbeigts tikai pagājušajā mēnesī, bet filmas laikā tam gals vēl nebija saredzams.
• War Photographer (2001, http://www.imdb.com/title/tt0309061/) – Spēcīga dokumentālā filma par vienu no pasaules atpazītākajiem kara fotogrāfiem James Nachtwey. Filma ir pārpilna ar diezgan nepatīkamiem skatiem, kas arī iemesls, kāpēc cilvēkiem ar vājiem nerviem iesaku šo filmu neskatīties. Pretstatā filmas saturam, pats fotogrāfs ir apbrīnojami nosvērts un mierīgs.

• Kon-Tiki (1950, http://www.imdb.com/title/tt0042650/) – Seši vīri uz plosta šķērso Kluso okeānu. Es domāju, ka šī frāze izsaka visu. Turklāt viņi vēl pamanās to visu nofilmēt un izveidot dokumentālo filmu, un tas viss 1950. gadā. Grūti vēl vairāk ko piebilst. Noteikti jāskatās.
• Deep Blue (2003, http://www.imdb.com/title/tt0365109/) – BBC filma par dzīvību okeānā un tā dzelmē. Vizuāli ļoti skaista un baudāma filma, kas sniedz ieskatu zemūdens pasaulē, bet tas arī ir viss. Filmā var visā krāšņumā redzēt vaļveidīgo haizivi, kas apciemoja arī Kon-Tiki ekspedīcijas plostu.

• Objectified (2009, http://www.imdb.com/title/tt1241325/) – Interesanta filma par lietu formu un dizainu, kā arī to saistību ar pašiem dizaineriem.

Šodien sanāca tāda diezgan ar gaļu un tās izstrādājumiem saistīta diena. Sākumā noskatījos Dānijas ražojuma filmu, kas latviski skanētu zaļie miesnieki, bet pēcāk ekspotīcijas ieteikto raidījumu par to, kā tiek ražotas desas. Pats jau tā atturos ēst gaļu cik vien iespējams, lai arī veģetārietis neesmu, tomēr pēc šiem diviem gabaliem domāju, ka atturēšos no tās patēriņa vēl vairāk. Filma un raidījums, protams, nav salīdzināmi, jo raidījums ir fakti, vai vismaz tiek pasniegts kā fakti, savukārt, filma ir mākslas darbs, kur gaļas tēma vairāk bija tā kā apvalks tur esošajiem notikumiem un personāžiem.

Nevarētu teikt, ka desas mani jebkad būtu fascinējušas, varbūt tāpēc, ka netiku jau no agras bērnības radināts pie šīm ķimikālijām un piedevām, kas mūsdienās veido lielāko daļu desas sastāva. Kā izrādās, tad  no gaļas tur ir labi ja 40%, turklāt gaļa var būt mehāniski atdalīti atgriezumi, kauli, ādas un citas ne pārāk estētiskas un uzturam noderīgas lietas. Raidījumā tiek stāstīts par to, kā jau kopš bērnības bērnu garšas kārpiņas tiek pieradinātas pie šīm ķīmiskajām vielām, kas arī ir iemesls, kāpēc mums rodas priekšstats, ka tā ir jāgaršo īstām desām. Pat raidījumā veiktajā eksperimentā ar paprāvu cilvēku grupu, tikai 2 spēja noteikt, kura no desām satur visvairāk gaļas. Lielākā daļa par visvairāk gaļu saturošo desu izvēlējās mūsdienu variantu ar mazāko gaļas sastāvu. Nekļūdīgi to spējot noteikt arī kaķi, kuriem spēja atšķirt visu pēc tikai pēc smaržas vien ir 14 reizes lielāka nekā cilvēkam. Tā kā pirms kaut ko ēst, iespējams, ir vērts to no sākuma piedāvāt savam mīlulim un pavērot, kā viņš vai viņa uz to skatās. Domāju, ka praktiski jebkuram, kas noskatīsies šo raidījumu, pāries vismazākā vēlēšanās ēst desas. Un pat, ja ņem vērā to, ka raidījums pastāsta, kā atšķirt kvalitatīvu desu no nekvalitatīvas, runa iet ne tikai par desu, bet par gaļu un tās izstrādājumiem kopumā. Te varbūt talkā nāks jau minētā filma, kas nesaka neko sliktu par gaļu un tās patēriņu kā tādu, tā neaudzina cilvēku par veģetārieti, bet noteikti liek aizdomāties par to, ko mēs ikdienā patērējam un kas ir tas, kas mums šķiet garšīgs. Interesanti, ka Krievijas desu cehu darbinieki masveidā kļūst par veģetāriešiem. Vai tā būtu tikai sagadīšanās? Starp citu, ja ir interese, tad raidījumu par desām pilnā garumā iespējams noskatīties šeit.

Atgriežoties pie filmas par zaļajiem miesniekiem, uzreiz jāsaka, ka viņi nav veģetārieši, vienkārši zaļā krāsa ir ļoti tuva vienam no diviem miesniekiem, kas arī iemesls, kāpēc viņu kopīgi izveidotajā gaļas veikaliņā valda zaļie toņi un viņiem jāvalkā zaļas krāsas apmetņi. Tomēr līdz savam veikalam viņiem vēl bija garš ceļš ejams. Spēcīgu grūdienu šim lēmumam deva viņu sākotnējais šefs un gaļas veikala īpašnieks, kas diendienā viņus nonicināja un uzskatīja par neveiksminiekiem un pabirām. Saņēmušies, viņi drīz vien piepildīja savu sapni un atvēra paši savu gaļas veikalu, tomēr gadījās kas nelāgs, un elektriķis, kurš bija ieradies viņu saldētavā ierīkot apgaismojumu, nejauši tika tur ieslēgs un atrasts tikai nākamajā rītā nosalis un pagalam. Kamēr Svīstošais Svens, viens no miesniekiem, gaidīja Bjernu, otru miesnieku, ierodamies darbā, viņš jau bija paspējis notirgot vienu iemarinētu elektriķa kāju bijušajam šefam, kurš bija atnācis uz viņu jaunatvērto veikalu un pēc Svena vārdiem, izvedis viņu no pacietības. Filmas turpinājumā viņi cenšas atrisināt radušos problemātisko situāciju. Miesnieku rīcību un uzvedību spēcīgi ietekmē viņu bērnības traumas, pagātnes rēgi un citas lietas, kas ir izveidojušas viņu personības. Filmā netrūkst arī citu interesantu un ar spēcīgu melno humoru apvītu notikumu, kas izceļ šo filmu uz tipiskā kino fona. Filmas režisors un scenārija autors ir pacenties un pat devis filmas varoņiem raksturīgus vārdus – Svīstošais Svens, kurš svīst, Hus (Māja) Hans, jo viņš ir nekustamo īpašumu aģents, kā arī citus vārdus tamlīdzīgā garā. Filmas galvenais varonis, Bjarne, pēc izskata un grimasēm spēcīgi atsit Maiklu Skofīldu no Prison Break, kas varbūt brīžiem traucē skatīties filmu, jo rodas sajūta, ka viņš pastiprināti domā un kaļ kārtējo plānu ar 10 gājieniem uz priekšu, kā atrisināt visas radušās problēmas. Filma ir pietiekoši savdabīga un interesanti izveidota, tāpēc noteikti ieteiktu to noskatīties, tomēr, jāņem vērā, ka daudziem psiholoģiski varētu būt grūti to skatīties, respektīvi, viewer discretion must be advised.

Lieku filmai 8 no 10.

109. filma no movies from 200 countries.