Lai arī pagaidām ar kreditoriem man problēmu nav bijis, ne reizi vien esmu iedomājies, ko es darītu, ja nevarētu vairs atmaksāt aizdevumus un vēlētos pazust no kreditoru redzesloka. Iedomāsimies situāciju, ka mans kredītā iegādātais dzīvoklis ir zaudējis savu vērtību tik tālu, ka vairs nespēj nosegt manas kredītsaistības. Nē, patiesībā te pat nav nekas jāiedomājas, jo tā jau ir realitāte – lai arī neiegādājos savu dzīvokli pašos augstākajos “ziedu laikos”, bet brītiņu pirms tam, tāpat tas vairs nav tik vērtīgs, lai nosegtu manas kredītsaistības. Teorētiski banka varētu jebkurā brīdī veikt atkārtotu īpašuma novērtēšanu un paziņot par to, ka mans dzīvoklis vairs nesedz manas kredītsaistības, un likt man atmaksāt starpību. Tas, protams, tā nenotiks, kamēr vien es godīgi maksāšu ikmēneša kredītmaksājumu, jo šādas bankas rīcības gadījumā sāktos absolūts haoss. Tā pamatā būtu fakts, ka ir ļoti daudz cilvēku, kas vienkārši nespētu šo starpību samaksāt un banka būtu spiesta atņemt viņiem šo dzīvokli, pārdot par esošo tirgus vērtību, bet aizņēmējs vēl joprojām paliktu parādā bankai starpību. Psiholoģiski ko tādu būtu ļoti grūti pārdzīvot, daudz grūtāk nekā esošo apziņu, ka dzīvoklis vairs nav vērts to, cik esat parādā bankai, jo jūs vismaz tajā dzīvojat un, lai arī ieķīlāts, tas pieder jums. Protams, grūtības būtu ne tikai psiholoģiskas, bet arī praktiskas, jo banka ar tiesas palīdzību regulāri no jūsu mēnešalgas atskaitītu daļu naudas parāda dzēšanai.

Un te nu kā risinājums nāk jau pieminētais bēgšanas plāns – aizbēgt uz kādu tik tālu valsti, kur Latvijas (būsim atklāti – Skandināvijas) bankām nagi klāt nesniedzas, un dzīvot tur aizmirstot par Latvijā esošo parādu. Man nez kāpēc ar šādu valsti vienmēr ir asociējusies Taizeme – tā likās pietiekoši tālu, lai garie banķieru nagi līdz manīm nesniegtos, kā arī tur ir pietiekoši lēta dzīvošana, esmu dzirdējis, ka vesela vista maksā tikai 1$. Protams, nebiju par šādu variantu nekad domājis nopietni, bet bieži biju jokojis, ka ja nu būs galīgas sprukas, tad neatliks nekas cits, kā doties uz Taizemi. Uz ko mana kolēģe smejoties teica: “Jā, drausmīgākais, kas ar cilvēku var notikt, ir tas, ka viņam jāpārvācas uz dzīvi uz Taizemi…”

Bet re kā Īrijā cilvēki, kas ieslīguši dziļā parādu slogā, par bēgšanas valsti izvēlas Latviju. Laikam viņiem Latvija asociējas ar kaut ko ļoti tālu un neaizsniedzamu, kur ir pietiekoši lēta dzīvošana, lai būtu vērts uz turieni doties un slēpties no kreditoriem. Jāsaka, ka šis ir ļoti interesants pavērsiens, un varam redzēt cik dzīvē viss ir relatīvs. Nez kur muktu taizemietis, ja būtu ieslīdzis augstāk aprakstītajā problēmā?

Biju dzirdējis par sportošanu pilsētvidē un redzējis parkour video, tomēr nezināju, ka priekšgājēji šādām izdarībām patiesībā ir tā sauktie  chinners. Chinners ir cilvēku grupa, kas nodarbojas ar chin-up, lai uztrenētu vienu konkrētu muskuļu grupu, turklāt dara to pilsētvidē visneparastākajos veidos. Un izrādās, ka šogad Stokholmas Ung08 festivāla ietvaros būs arī čempionāts šajā nodarbē. Tas norisināsies pašā pilsētas centrā Kungsträdgården no 11. līdz 15. augustam, tā kā, ja sanāk būt Stokholmā, noteikti iesaku piekāpt un pavērot – tam jābūt interesanti.

Uzzināju par to pavisam nejauši – pa Zviedrijas MTV visu laiku tika reklamēta 100% sportošana ar visai atraktīvu video. Sākumā domāju, ka interesantā veidā tiek reklamēts kāds sporta klubs, tomēr mēģinot atrast šo video internetā, atradu patieso informāciju, ka pati pilsēta ir viens liels sporta klubs :)

Video var redzēt kā paši chinneri stāsta par to, kas ir tas, ar ko viņi nodarbojas. Video ir zviedru valodā, bet ar angļu subtitriem:

Viena no acij baudāmākajām lietām man šķita mad-up, kad treniņš sevī ietver īpašu risku, piemēram, pievilkties, karājoties virs metro eskalatora.

Info par čempionātu var atrast festivāla mājaslapā vai www.hundraprocent.com.

Vai jums ir gadījies ielikt saldētavā aliņu, lai atdzesētu, bet atcerēties par to tikai pēc pāris dienām? Nu tad ziniet, man tā gadījās :) Izņemot to ārā, tas, protams, bija sasalis vienā lielā ledus klucī un, lai to iztukšotu, atstāju to nedaudz atlaisties. Tomēr tas ātri vien spēcīgi norasoja, tāpēc nedaudz paspēlēties ar fotokameru un nobildēt to, jo tas tiešām izskatījās ļoti kārdinoši tveicīgā vasaras dienā.

Starp citu, vai jums ir zināms, kā alus mainās pēc sasaldēšanas? Jo pēc izdzertās alus pudeles, nākamajā dienā vēders jutās ļoti jocīgi, tomēr iespējams, ka pie vainas bija arī kas cits.

Visi jau esam pieraduši pie Google Maps kartēm un lietojam tās ikdienā. Tāpat arī pēdējā laikā var atrast reto telefonu, kuram jau nebūtu uzinstalēta programma Google Maps Mobile. Programma ir lieliska un tiešām ļauj mums izmantot Google kartes praktiski jebkurā telefonā, kurš atbalsta JAVA programmas. Tomēr tam visam ir kāds mīnuss – dati šīm kartēm tiek ņemti no interneta, kas nozīmē, ka mums ikreiz, kad aplūkojam karti, jāmaksā par datu pārraidi. Vēl lielāka un absurdāka šī problēma liekas telefoniem, kuriem jau oriģināli ir iebūvētais GPS, tomēr tie nav SmartPhone tipa telefoni, līdz ar to tiem nav iespējams uzinstalēt normālu GPS navigācijas programmu.

Un tomēr kartes lietot gribas, bet negribas maksāt par datu pārraidi, lietojot Google maps. Pats esmu šāda telefona īpašnieks – Sony Ericsson W760. Telefonam ir iebūvētais GPS, bet tā vien liekas, ka neko vairāk par Googla Maps uz tā dabūt nebūs iespējams. Nedaudz pameklējot informāciju internetā, izrādās, ka sava veida risinājums tomēr eksistē – Mobile GMaps. Programma darbojas salīdzinoši līdzīgi kā Google Maps, tomēr tai ir viena liela priekšrocība – iespējams lietot ne tikai online kartes, bet arī telefonā saglabātās kartes (tātad bez datu pārraides). Programma darbojas praktiski uz visiem telefoniem, kuri atbalsta Java J2ME.

Kurš ir labākais Latvijas operators pēc datu pārraides izmaksām, atrodoties ārvalstīs? Ja agrāk es tam nepievērsu būtisku uzmanību, tad šobrīd, kad pusi no manas rēķina summas sastāda datu pārraides izmaksas, es šo jautājumu papētīju sīkāk.

Agrāk man likās, ka lietot internetu telefonā ir kaut kas izteikti pretdabisks un neērts. Savā ziņā man arī bija taisnība, jo telefoni vēl nebija tik ļoti attīstījušies un bieži aizrijās ar web lapu sarežģītību, failiem, kas lielāki par pārdesmit kilobaitiem, ātrdarbību un, protams, arī datu pārraides izmaksām. Toreiz pārbaudīt e-pastu telefonā man likās lieka greznība. Tomēr laiks iet uz priekšu un datu pārraides tehnoloģijas attīstās līdzīgi kā citas tehnoloģijas – paliekot ātrākas, labākas, bet tajā pat laikā lētākas. Lielākajai daļai “gudro” telefonu ekrāna izšķirtspēja ir vismaz 240 x 320 punkti, kas ļauj puslīdz ērti aplūkot web lapas, bet Opera Mini (kas starp citu ir pamatā arī nesen iznākušajam Bites pārlūkam) dod iespēju mobilajiem telefoniem ar Java atbalstu ērti apskatīt lapu nesakropļotā veidā, turklāt patērējot mazāk dārgos megabaitus, jo lapa uz telefonu nonāk jau saspiestā veidā.

Arī mobilās aplikācijas, kuras speciāli pielāgotas telefoniem, ir kļuvušas vairāk nekā ērtas. Kā primāro e-pastu lietoju Gmail un Gmail Mobile padara manu e-pasta pārlūkošanu un pat atbildēšanu tik parocīgu, ka es to lietoju pat ikdienā, kad nevēlos slēgt iekšā datoru. Ja agrāk slēdzot derības, bieži zvanījām uz 1188, lai noskaidrotu, kurš būs uzvarējis, tad šodien uzreiz ķeros pie Opera Mini pārlūka, Wikipedia, un tas viss mobilajā tālrunī.

Bet būsim reālisti, kad tad mēs īsti lietojam datu pārraidi? Mana atbilde skanētu šādi – tad, kad internets nav pieejams citā veidā. Un man tas visbiežāk ir tad, kad es atrodos ārzemēs. Bet kā zinām, atrodoties ārzemēs mums jāmaksā dārgie viesabonēšanas tarifi, tāpēc devos un noskaidroju, kuram no Latvijas operatoriem tie ir visizdevīgākie. Protams, es nevaru aplūkot visas pasaules valstis, tāpēc apskatīšu tikai dažas – Zviedriju (jo tā atrodas netālu, lēto Ryanair reisu dēļ ir diezgan iecienīts tūrisma galamērķis latviešiem), Lielbritāniju un Īriju (jo kur gan ārzemēs ir vairāk latviešu, ja ne tur), Vāciju (vienkārši tāpat) un ASV, NY (lai nebūtu tikai Eiropa). Apskatīšu zemākos iespējamos tarifus (pie izdevīgākā viesabonēšanas operatora).

Cena latos par 1 MB

Kā redzam, tad Bite pārsvarā piedāvā vienlīdz “izdevīgos” Vodafonce World tarifus. Arī LMT lielākoties tarifi ir līdzīgi un 3.5 Ls ir standarta zemākais pieejamais tarifs. Tomēr Tele2 apsteidz visus gandrīz par divām reizēm, jo praktiski visā Eiropā tiek piedāvāts tarifs 1.9 Ls/MB. Pats smieklīgākais ir tas, ka atrodoties Tele2 tīklā Zviedrijā, datu pārraides tarifs ir tikai par 4 santīmi dārgāks nekā LMT īslaicīgā datu pārraides pieslēguma tarifs (bez abonēšanas maksas) Latvijā bez atlaižu līmeņiem, kas ir 0.8506 Ls/MB. Tiesa, tas droši vien ir tikai tādēļ, ka Tele2 nāk no Zviedrijas, bet gala patērētāju jau interesē gala izmaksas.

Tāpat Tele2 ir bezmaksas ienākošie zvani Latvijā, Igaunijā un Zviedrijā, kamēr LMT tikai Lietuvā un Igaunijā, bet Bitei tikai Lietuvā.

Visas šīs izmaiņas un zemās cenas, ir saistītas, ar ES Padomes pieņemto lēmumu, kas atbalsta zemākas viesabonēšanas izmaksas no 2009. gada 1. jūlija. Izmaiņas, kas tieši skar patērētāju (maksimālā īsziņas cena, ienākošo un izejošo zvanu izmaksas) mēs jau esam izjutuši – no 1. jūlija īsziņu cena nepārsniedz 11 eiro centus, izejošo zvanu cena nepārsniedz 43 eiro centus minūtē, bet ienākošo zvanu cena nepārsniedz 19 eiro centus minūtē. Tomēr pieņemtais lēmums neregulē MB cenu, par kādu drīkst pārdot datu pārraides pakalpojumu gala patērētājam, tas tikai nosaka maksimālo vairumtirdzniecības cenu, par kādu viesabonēšanas operators drīkst pārdot MB LMT, Tele2 vai Bitei. Un šī cena ir 1 EUR. Tas nozīmē, ka pārējā summa, ko mums piestāda Latvijas operators ir viņu peļņa. Un tagad aplūkosim kāda ir vidējā peļņa par megabaitu katram no operatoriem:

LMT: 3.5 – 0.7028 = 2.79 Ls = 398%

Tele2: 1.9 – 0.7028 = 1.19 Ls = 170%

Bite = 4.102 – 0.7028 = 3.39 Ls = 483%

Iespējams, ka LMT un Bite vēl nav līdz galam noreaģējuši un izmainījuši šīs cenas, tomēr Tele2 to jau ir izdarījis un izskatās, ka LMT arī, jo ja atmiņa neviļ, tad pirs tam viņiem cena bija aptuveni ap 5 Ls / MB. Bite viennozīmīgi vēl nav nomainījis, jo arī pirms tam viņiem bija šāda cena, cerams, ka izmaiņas sekos, tomēr atklāts paliek jautājums, vai cenas vispār tiks mainītas. Tikko izlasīju Bites (reklām)rakstu par to, ka Bite Latvija samazina viesabonēšanas tarifus. Patiesībā domāju, ka nevis Bite, bet ES samazina viesabonēšanas tarifus un, ja ne šis ES Padomes lēmums, tad tarifi droši vien būtu palikuši vecie. Arī par datu pārraides izmaksu samazinājumu nav ne vārda, kas man liek domāt, ka nekas tāds laikam Bitē pagaidām netiek plānots.

Pats esmu bijis LMT abonents vairāk nekā piecus gadus, Bite vienu gadu, bet tagad pāreju uz Tele2, jo šobrīd viņu piedāvātie tarifi man šķiet visizdevīgākie. Turpmāk vairs netaisos iegādāties mazcenas telefonus, jo tas man ļauj brīvi pārvietoties uz to operatoru, kurš man šķiet visizdevīgākais, turklāt parasti operatori piedāvā papildus bonusus, ja tu maini operatoru:

• Tele2 piedāvā apmaksāt katra mēneša rēķinus 10 Ls apmērā līdz gada beigām, ja pāriesi uz Tele2 no cita operatora līdz jūlija beigām
• Bite arī piedāvāja apmaksāt līgumsodu līdz 50 Ls, piešķirot ikmēneša rēķinam noteiktas summas atlaidi (līdzīgi kā Tele2, pirms PTAC aizliedza viņu reklāmu, bet gan jau ierodoties salonā visu var sarunāt)
• LMT – nu jā, tas ir LMT :) 3 Ls atlaide turpmākajiem 12 mēnešiem (36 Ls), BET – tā nesamazina lielāko daļu minimālās ikmēneša maksas pieslēgumu rēķinu, neiekļauj maksas īsziņas utt., pretstatā Tele2 ikmēneša 10 Ls, kur ir iekļauts viss

Izvēle, protams, paliek jūsu ziņā, bet man liekas muļķīgi palikt pie viena operatora, jo “esmu jau daudzus gadus pie viņa, nevaru sūdzēties, neredzu iemeslu pāriet…”