Andris Liedskalniņš » Other

Geocaching 10 gadi

Andris Liedskalniņš — Mon, 03 May 2010 09:04:40 +0000

Nosacīti ap šo laiku Geocaching aprit 10 gadu jubileja, jo 2000. gada 1. maijā tika atvērta satelītu sistēma, ar kuras palīdzību nu arī civilie pilsoņi var piekļūt GPS servisam. Šajā sakarā Stokholmā noritēja īpašs 10 Years! Event Cache pasākums par godu šai 10 gadu jubilejai. Tas sākās pie pirmā Zviedrijā izveidotā ģepslēpņa, kurš šobrīd nu jau atrodas arhivētā stāvoklī.

Dalībniekiem tika izdalīts saraksts ar īpaši notikumam izveidotiem un nesen paslēptiem slēpņiem, kurus vajadzēja sameklēt. Tā kā uz pasākumu ieradāmies samērā netradicionālā veidā – ar jahtu (bet par to būs atsevišķs ieraksts), turklāt vēja virzienu ietekmēt ir samērā grūti, tad nedaudz nokavējām sākumu, kad tika uzņemts foto, bet arī bez tā sekmīgi reģistrējāmies pasākumam un devāmies izzināt tuvējo apkārtni.

Read the rest of Geocaching 10 gadi

Pēc šķaudīšanas

Andris Liedskalniņš — Sun, 02 May 2010 20:39:44 +0000

Ar draugiem nesen diskutējām par to, cik dažādas ir frāzes, ko kādam saka pēc šķaudīšanas. Pie mums pieņemts teikt “Uz veselībām!”, bet angliski “God bless you!” vai īsajā formā “Bless you!”. Tā nu diskutējām, kā kurā valstī pieņemts un nonācām pie secinājuma, ka varbūt būtu jālieto Seinfelda šovā ieteiktais variants “You’re so good looking!”, kas pēc Džerija domām patiešām liktu šķaudītājam sajusties labāk nekā jau nodrāztais “God bless you!”:

www.youtube.com/watch?v=o2dWtK3tRpo

Tiesa, kā var redzēt tālāk šovā, tas diezko nepalīdz:

www.youtube.com/watch?v=cD2aYMsCFcM

Pēcāk arī pačekojot Wikipedia ierakstu par dažādām atbildēm uz šķavām, pamanīju, ka variants latviešu valodā iztrūkst. Tas arī bija pietiekošs iemesls, lai veiktu savu pirmo pienesumu (labojumu) vikipēdijā.

Falafel

Andris Liedskalniņš — Thu, 29 Apr 2010 06:14:08 +0000

Falafel ir tāds interesants ēdiens, kas pagatavots no chickpeas. Es pat īsti nezināju, kā tos sauc latviski, tāpēc nācās paguglēt, lai noskaidrotu, ka tie ir turku zirņi jeb saukti arī par aunuzirņiem. Katrā gadījumā nav tik ļoti svarīgi, kas tie ir par zvēriem, cik tas, ka jau labu laiku ejot garām iestādījumam, kas saucas Falafelkungen, vienmēr biju gribējis iegriezties un pamēģināt, kā tad tie īsti garšo, diemžēl nekad tā īsti tas nebija izdevies.

Cēlušies Ēģiptē, tagad tie daudzviet pasaulē, un arī te, Stokholmā, ir tādā pat cieņā un statusā kā McDonald’s fast food. Jebkurā gadījumā manis minētais iestādījums atrodas tieši blakus McDonald’s, tam, kas pašā Odenplan promenādes sirdī. Tad nu beidzot arī mēs iepriekšējā nedēļas nogalē pēc kārtīgāka velobrauciena izlēmām piestāt un ieturēties ar kārtīgu “Falafel meal”. Viss kā jau īstam fast food pienākas – frī kartupelīši, gāzētais dzēriens (šajā gadījumā Pepsi nevis CocaCola), nu un arī falafel iekš kebabam līdzīgas maizes. Šis ēdiens patiesībā pat sanāk veģetārs, jo pagatavots no dārzeņiem, tāpēc nav vajadzības lietot uzturā samaltus vistu pārpalikumus. Nenoliegšu, ka tajā brīdī pēc krustu šķērsu izbraukātas pilsētas, tas likās vairāk nekā garšīgs, lai arī ikdienā neesmu nekāds fast food cienītājs. Garšoja kā jau viss eļļā vārītais. Jā, arī velosezona beidzot ir atklāta, pašam nedaudz kauns, ka tik vēlu, bet bija šādas tādas problēmas ar veloriepām, kuras nu veiksmīgi ir atrisinātas.

Martā Latvijā atklāta marihuānas audzētava – lielākā Baltijā

Andris Liedskalniņš — Thu, 08 Apr 2010 17:19:11 +0000

Lasīju šo virsrakstu un smaidīju, skan kā uz kāda jauna tirdzniecības centra atklāšanu. Tālāk vēl varēja ierakstīt, ka līdz pat Jāņiem piedāvās iepazīšanās cenas un neticamas atlaides. Patiesībā šis būtu lielisks virsraksts potenciālai ziņai iekš patiesi.lv.

Fotoreportāža: Viena diena mazajā HES

Andris Liedskalniņš — Tue, 06 Apr 2010 19:23:35 +0000

Gandrīz visa saražotā elektroenerģija Latvijā tiek ražota, izmantojot atjaunojamos enerģijas avotus – vēju un ūdeni, jo savu resursu, no kā būtu vērts ražot elektrību, piemēram, akmeņogļu, mums vienkārši nav. Lielākā daļa saražotās elektrības nāk tieši no HES jeb hidroelektrostacijām. Viena no lielajām ir Pļaviņu HES, kura ir ne tikai lielākā HES Latvijā, bet arī viena no lielākajām HES Eiropas Savienībā. Tās jauda ir 868.5 MW un gadā tā vidēji saražo 1.5 GW elektrības.

Tomēr pēdējās desmitgades laikā arvien vairāk tika celtas tieši mazās HES, kuras Latvijā ir jau veselas 73. Dodoties ekskursijā uz lielo Pļaviņu HES, varam redzēt, ka tur darbojas vesela komanda ar cilvēkiem, tajā mūs izvadā pa daudz un dažādām telpā, rāda daudz un dažādas iekārtas, kas piedalās enerģijas ražošanas procesā, bet kā ir ar mazajām HES – vai viņas aprūpi neprasa? Lai to noskaidrotu, devos līdzi Paulam – cilvēkam, kurš ir atbildīgs par vienu no šādām hidroelektrostacijām.

Read the rest of Fotoreportāža: Viena diena mazajā HES

Teātra izrāde “Ja mana sieva uzzinās…”

Andris Liedskalniņš — Fri, 02 Apr 2010 07:47:31 +0000

Vakardien kopā ar draugiem apmeklēju Ray Cooney teātra izrādi Ja mana sieva uzzinās…. Izrādi spēlē Dailes teātrī Dž.Dž.Džilindžera režijas izpildījumā. Nebiju bijis uz teātri labu laiku, patiesībā šī bija tikai trešā nopietnā teātra izrāde manā dzīvē. Pirmā bija vēl skolas laikā apmeklētā, Valmieras teātrī uzvestā izrāde Vilkate. Nezinu vai nebiju vēl pietiekami izaudzis vai vienkārši nepaveicās ar izrādi, bet kopš tās reizes mani teātris vairs tik ļoti nesaistīja. Nesen gan biju aizgājis uz Alu cilvēku, bet uztvēru to vairāk kā savādāku teātri, katrā gadījumā necerēju neko tādu sagaidīt Dailes teātrī. Tomēr acīmredzot biju kļūdījies, jo šī teātra izrāde bija lieliska un mainīja manus iesīkstējušos uzskatus par to.

Luga nav nemaz tik jauna, tā uzrakstīta vēl tālajā 1991. gadā, kad atzīta par labāko gada komēdiju. Oriģinālvalodā nosaukums skan Out of Order, kas arī diezgan precīzi raksturo uz skatuves notiekošo. Tā ir tipiska situāciju komēdija, kura arvien vairāk ierauj skatītāju negaidītu un mulsinošu situāciju virpulī. Ja pirmajā cēlienā es vēl mēģināju sekot līdzi lugas sižetam, tad otrajā sapratu, ka par to vienkārši jāaizmirst un jābauda smieklīgie brīži kā atsevišķu joku gūzma. Lugai nav mācības, nav dziļās domas, kura būtu jāizloba, tā vienkārši ir jābauda kādas saspringtas darba dienas vakarā, lai aizmirstu par ikdienas problēmām un vienkārši draugu lokā izsmietos. Kā minēts Dailes teātra mājaslapā, tad īgņām un intelektuāļiem skatīties nav ieteicams, bet tas nebūt nav tiesa, vienkārši šo īgnumu un intelektuālismu ir jāatstāj aiz teātra durvīm.

Viss lugas sižets noris kādā viesnīcas istabā, bet lugas dinamiku tas nebūt nemazina, patiesībā, aktieru tēlojums ir tik labs, ka tu izdzīvo arī visu notiekošo ārpus istabas sienām. Režisoram ir izdevies padarīt šo tipiski anglisko komēdiju tīkamu arī latviešu gaumei, iepinot tur neskaitāmus jokus no Latvijas politiskās skatuves un ikdienas. Lugā parādās Ingmāra Līdakas izsauciens “Aizver muti”, Borowa MC latgaliskais dziedāšanas stils un citas neskaitāmas detaļas, kuras nevēlos jums atklāt, lai nemazinātu prieku un pārsteigumu, nonākot pašiem skatītāju solā.

Nenoliedzami laba bija visu aktieru spēle, bet īpaši man patika Intara Rešetina un Arta Robežnieka tēlojums. Uzvedums nav jauns, tas pirmizrādi piedzīvojis jau 2009. gada 24. septembrī, bet tas nozīmē, ka aktieri lugu jau ir diezgan atstrādājuši un, ja vēl neesat paspējuši to noskatīties, tad varu ieteikt to noteikti izdarīt.

Šī bija arī mana lieta #46 no 101 lietu saraksta.

“Bomži” rūpējas par “zaļu” vidi

Andris Liedskalniņš — Thu, 01 Apr 2010 12:40:46 +0000

Bomži jeb bezpajumtnieki mēdz iedalīties dažādās kategorijās – ļaunie un labie, agresīvie un mierīgie, kārtīgie un nekārtīgie. Katram, iespējams, ir sava pieredze ar šo sabiedrības slāni, katram pret viņiem ir savādāka attieksme, tomēr ir viena liela iezīme, kas raksturīga lielākajai daļai no viņiem un to mēs redzam gandrīz katru reizi, kad ieraugām bezpajumtnieku. Patiesībā tieši pēc šīs uzvedības iezīmes mēs visbiežāk atpazīstam bezpajumtniekus. Tā ir pudeļu jeb tukšās taras vākšana. Viņi izvilks to no atkritumu konteineriem, viņi atradīs to krūmos un mežos, un visbeidzot viņi atradīs to arī tavos nešķirotajos (ja nu gadījumā tu vēl tos nešķiro) atkritumos.

Jā, reizēm viņi izvanda atkritumu tvertnes un pēcāk atkritumi mētājas pa zemi, bet ir dzirdēti gadījumi, kad pēc aizrādījuma viņi saka: “Neuztraucies, saimniek! Viss būs kārtībā…” un tik tiešām, pēc pusstundas pa zemi izklātie atkritumi atkal atrodas konteinerā, un pats galvenais tajos vairs nav nevienas nodošanai derīgas pudeles. Vai tā nav rūpēšanās par “zaļu” vidi? Manuprāt, viņi sastāda vismaz 80% no visas nodotās taras. Pārējie varētu būt alus mīlētāji, kuri reizi gadā sakrāj padsmit kastes ar tukšām alus pudelēm un aizved tās nodot uz, piemēram, Piebalgas alus darītavas Rīgas pārstāvniecību, kas atrodas Jelgavas ielā 61a. Vai dzirdējāt, cik tas sarežģīti skan: “Sakrāt alus pudeles un vest kaut kur uz Jelgavas ielu?” Tieši tāpēc arī cilvēki nevēlas nodot tukšo taru. Citās valstīs, kā, piemēram, Vācijā vai Zviedrijā, taras nodošanas automāti ir sastopami gandrīz katrā puslīdz lielā veikalā. Taras nodošanu regulē taras nodošanas likums. Pateicoties tik ērtai nodošanai (vienkārši jāsastumj automātā, kurš pēc tam izdrukā čeku, ar kuru kasē iespējams saņemt atlaidi no pirkuma) atgrieztās taras rādītājs pārsniedzis 80%.

Diemžēl dažas no valstīm, piemēram, Zviedrija, ir pārgājušas no atkārtoti uzpildāmām plastmasas pudelēm uz vienreizējām plastmasas pudelēm, kas varbūt palīdz šķirot atkritumus, tomēr nemazina saražotā plastmasa daudzumu pasaulē. Pretstatā Zviedrijai, Vācijā apritē ir arī atkārtoti uzpildāmās plastmasas pudeles, kuras var atpazīt pēc tā, ka viņas ir veidotas no biezāka plastmasa un parasti ir no lietošanas jau apskrāpētas. Pamēģiniet nopirkt Coca Cola Vācijā un pārliecinieties par to paši.

Šī ir tikai viena monētas puse un iespējams tā mazākā, tāpēc nevajag komentāros rakstīt visu ļauno, ko bezpajumtnieki nodara, paliksim pie tā, ka viņi dara arī kaut ko labu.

CeBIT 2010

Andris Liedskalniņš — Mon, 08 Mar 2010 12:00:55 +0000

Pagājusī nedēļa pagāja diezgan klusi, jo apmeklēju pasaulē lielāko ikgadējo datortehnoloģiju izstādi Hannoverē CeBIT 2010. Tās apmērus ir grūti aprakstīt, bet, lai radītu priekšstatu, iedomājieties Skonto halli un tad pareiziniet to ar 50. Izstādes teritorijā pat bija divas autobusu līnijas, lai būtu vieglāk pārvietoties no halles uz halli. Pilsētā izstādes laikā pat ir speciāla vilcienu līnija, kas kursē no Lidostas līdz Messe (CeBIT norises vieta). Turklāt pilsētā ir vairākas metro līnijas, kurās kursē divi metro, piemēram, 8 un 18, bet 18 vai 8 (īsti neatceros kurš) kursē tikai tad, kad Messe notiek izstādes.

Lai arī izstāde tiek pozicionēta kā starptautiska, ļoti sarūgtināja pārmērīgi lielais informācijas daudzums, kas pieejams tikai vācu valodā. Piemēram, Webcietey zonā, kur noritēja daudz interesantas diskusijas par sociālajiem tīkliem, vairāk nekā puse no diskusijām un runām bija vācu valodā. Arī liela daļa izdales materiālu bija pieejami tikai vāciski, kas savā ziņā raksturo ne tikai norises vietu, bet arī Vācijas tirgus apmērus.

Šajās piecās dienās cilvēks vienkārši fiziski nevar pilnvērtīgi apskatīt visu, tāpēc, protams, nācās izvēlēties zināmas prioritātes. Tā kā atrados šajā izstādē darba vajadzībās, tad prioritāte protams tika dota darbam, kas saistīts ar knowledge management, enteprise search technologies, dažādi Microsoft rīki un citas lietas, tomēr sanāca laiku atvēlēt arī kaut kam, kas tuvs sirdij, bet nav tieši saistīts ar darbu.

Spilgtākais, kas palicis atmiņā un kas spiedās ārā pa visām varītēm bija 3D monitori, kurus var lietot bez brillēm, skārienjūtīgie galdi (tai skaitā Microsoft Surface pa 11000 EUR un PQ Labs variants pa 5000 EUR), cloud computing un citas lietas. Nenoliedzami uzsvars bija arī uz visa veida mobilajām iekārtām. 3D monitori, kurus var lietot bez brillēm, darbojas uz prizmas principa un tos vislabāk ir vērot no aptuveni 4m attāluma un tie tik tiešām strādā, gluži kā Avatar vai kāda cita 3D filma, tikai nav vajadzīgas 3D brilles.

Paralēli izstādēm un mazākām diskusijām un runām hallēs, centrālajā konferenču ēkā runāja svarīgi cilvēki. Tas notika katru dienu laikā no 10:00 – 13:00 un viens cilvēks parasti uzstājās pusstundu. Daļa no šīm runām bija patiesi interesantas, bet daļa bija diezgan vienmuļas, tomēr bija iespēja klātienē sastapt un dzirdēt tādu populāru un izcilu rīku veidotājus kā Stewart Butterfield (flickr.com), Kevin Eyres (linkedin), Russ Shaw (skype), Conrad Wolfram (wolfram) un citus. Conrad Wolfram bija viens no visinteliģentākajiem cilvēkiem un diskusiju sesijā, kurā viņš piedalījās, varēja just, ka viņš tiešām ne tikai saprot, bet arī domā, ko saka. Tomēr visinteresantākā runa, manuprāt, bija Dr. Zvi Schreiber stāsts par to, kā radies, attīstijies un pirms divām dienām bankrotējis viņa uzņēmums Ghost Cloud Computing. Diezgan ironiski, jo tas noticis tieši pirms CeBIT, tomēr viņš piekritis sniegt jau laicīgi izziņoto runu un varējis tajā runāt daudz atklātāk nekā tad, ja viņa uzņēmums vēl turpinātu pastāvēt. Bankrota iemesls bija tāds, ka viņi izstrādāja savu rīku, lietojot Amazon Web Services, no kā tika īrēta serveru vieta utt., tomēr kopš Google paziņoja, ka piedāvā uz servera vienu megabaitu par 0.025 centiem gadā, bet tai pat laikā Ghost pērk vienu megabaitu no Amazon Web Services par 0.15 centiem, bija skaidrs, ka uzņēmums ilgi vairs nevarēs pastāvēt. Diezgan primitīvā veidā Google izspieda Ghost no tirgus.

Tādi ir mani īsie iespaidi par CeBIT. Diezgan interesants bija fakts, ka pirms ieejas CeBIT 2010 tika reklamēts jau CeBIT 2011, bet visur pilsētā bija redzamas COMPUTEX Taipei savā ziņā konkurējošās izstādes reklāmas.

More (īsfilma)

Andris Liedskalniņš — Sat, 20 Feb 2010 11:50:27 +0000

Viena no visu laiku vislabāk novērtētajām īsfilmām ir Mark Osborne 1998. gada īsfilma More. Filma tika veidota 9 mēnešus, bet tajā sešās minūtēs tiek parādīts tas, cik ļoti cilvēks (attēlots kā mistisks radījums) dzīves laikā var izmainīties. Filma parāda to, ka, kaut ko iegūstot, mēs kaut ko arī zaudējam un to, ka, lai arī cik ļoti vēlētos, mēs nekad vairs nevarēsim atgriezt sevī bērnības sajūtas un labo pasaules uztveri.

Skatāmies īsfilmu, kurai fonā skan lieliski piemeklētā New Order dziesma Elegia no 1985. gada albuma Low-life:

www.youtube.com/watch?v=C8aFxk0aUuU

http://en.wikipedia.org/wiki/More_(1998_film)

http://www.imdb.com/title/tt0188913/

Kur mukt, kad nevari vairs atdot parādus?

Andris Liedskalniņš — Wed, 17 Feb 2010 17:25:13 +0000

Lai arī pagaidām ar kreditoriem man problēmu nav bijis, ne reizi vien esmu iedomājies, ko es darītu, ja nevarētu vairs atmaksāt aizdevumus un vēlētos pazust no kreditoru redzesloka. Iedomāsimies situāciju, ka mans kredītā iegādātais dzīvoklis ir zaudējis savu vērtību tik tālu, ka vairs nespēj nosegt manas kredītsaistības. Nē, patiesībā te pat nav nekas jāiedomājas, jo tā jau ir realitāte – lai arī neiegādājos savu dzīvokli pašos augstākajos “ziedu laikos”, bet brītiņu pirms tam, tāpat tas vairs nav tik vērtīgs, lai nosegtu manas kredītsaistības. Teorētiski banka varētu jebkurā brīdī veikt atkārtotu īpašuma novērtēšanu un paziņot par to, ka mans dzīvoklis vairs nesedz manas kredītsaistības, un likt man atmaksāt starpību. Tas, protams, tā nenotiks, kamēr vien es godīgi maksāšu ikmēneša kredītmaksājumu, jo šādas bankas rīcības gadījumā sāktos absolūts haoss. Tā pamatā būtu fakts, ka ir ļoti daudz cilvēku, kas vienkārši nespētu šo starpību samaksāt un banka būtu spiesta atņemt viņiem šo dzīvokli, pārdot par esošo tirgus vērtību, bet aizņēmējs vēl joprojām paliktu parādā bankai starpību. Psiholoģiski ko tādu būtu ļoti grūti pārdzīvot, daudz grūtāk nekā esošo apziņu, ka dzīvoklis vairs nav vērts to, cik esat parādā bankai, jo jūs vismaz tajā dzīvojat un, lai arī ieķīlāts, tas pieder jums. Protams, grūtības būtu ne tikai psiholoģiskas, bet arī praktiskas, jo banka ar tiesas palīdzību regulāri no jūsu mēnešalgas atskaitītu daļu naudas parāda dzēšanai.

Un te nu kā risinājums nāk jau pieminētais bēgšanas plāns – aizbēgt uz kādu tik tālu valsti, kur Latvijas (būsim atklāti – Skandināvijas) bankām nagi klāt nesniedzas, un dzīvot tur aizmirstot par Latvijā esošo parādu. Man nez kāpēc ar šādu valsti vienmēr ir asociējusies Taizeme – tā likās pietiekoši tālu, lai garie banķieru nagi līdz manīm nesniegtos, kā arī tur ir pietiekoši lēta dzīvošana, esmu dzirdējis, ka vesela vista maksā tikai 1$. Protams, nebiju par šādu variantu nekad domājis nopietni, bet bieži biju jokojis, ka ja nu būs galīgas sprukas, tad neatliks nekas cits, kā doties uz Taizemi. Uz ko mana kolēģe smejoties teica: “Jā, drausmīgākais, kas ar cilvēku var notikt, ir tas, ka viņam jāpārvācas uz dzīvi uz Taizemi…”

Bet re kā Īrijā cilvēki, kas ieslīguši dziļā parādu slogā, par bēgšanas valsti izvēlas Latviju. Laikam viņiem Latvija asociējas ar kaut ko ļoti tālu un neaizsniedzamu, kur ir pietiekoši lēta dzīvošana, lai būtu vērts uz turieni doties un slēpties no kreditoriem. Jāsaka, ka šis ir ļoti interesants pavērsiens, un varam redzēt cik dzīvē viss ir relatīvs. Nez kur muktu taizemietis, ja būtu ieslīdzis augstāk aprakstītajā problēmā?