Blog Archives

Movie: Osama (Afghanistan)

Osama ir filma par 12 gadīgu afgāņu meiteni, kurai nākas izlikties par zēnu, lai tikai nodrošinātu iztiku savai ģimenei – mātei un vecmāmiņai, jo afgāņu sievietēm ne tikai nav atļauts strādāt, bet pat atstāt māju bez vīrieša pavadības. Tā kā meitenes tēvs ir miris, tad viņiem nav neviena vīrieša, kurš spētu viņas apgādāt, un māte pieņem lēmumu uzdot savu meitu par zēnu. Lieki piebilst, ka meitenei, kurai nākas iziet cauri visām šīm šausmām, teikšanas tajā visā nav pilnīgi nekādas.

Šī ir pirmā filma pēc talibu režīma krišanas jeb drīzāk (ar ASV palīdzību) gāzšanas, un filmai ir viens vienīgs mērķis – parādīt, cik drausmīga un necilvēcīga bija dzīve šī režīma laikā. Brīžiem pat liekas, ka šī ir dokumentālā filma un visu laiku nākas paturēt prātā, ka tā tiešām ir balstīta uz patiesiem notikumiem. Filmā tiek parādīta liela daļa necilvēcību, ko nācās pārdzīvot sievietēm, to visu izciešot un piedzīvojot filmas galvenajai varonei.

Filmu skatīties bija diezgan smagi, jo tā radīja nolemtības sajūtu, ka tu jau tur neko nevari mainīt un tāpat viss beigsies slikti, bet varbūt tā arī bija filmas veidotāju galvenā ideja – parādīt, cik traģisks bijis šis laika posms valstī un ka, lai kā arī gribēdami, viņi neko tajā nevarēja ietekmēr.

Lieku filmai 7 no 10.

44. filma no movies from 200 countries.

One response so far

Movie: Milarepa (Bhutan)

Filma stāsta par Milarepa, kurš ir viens no zināmākajiem (tiesa man viņš nebija zināms pirms filmas noskatīšanās) Tibetas dzejniekiem un burvjiem. Milarepa, dzimis kā Thopaga, dzīvoja pārtikušā ģimenē, mazā ciematā Tibetas kalnos. Viņu dzīve ritēja bez raizēm līdz viņa tēvs, smagi sasirdzis, gulēja uz nāves gultas un novēlēja visu savu mantību savam dēlam. Diemžēl pēc tēva nāves viss nenotika kā plānots un viņa brālis un māsa atņēma visu īpašumu no Thopagas un viņa mātes. Tie nostrādināja viņus laukos, turēdami tos vien uz dzīvības robežas. Thopaga māte pamazām ieguva līdzekļus, par ko sūtīt viņu skoloties burvestības un atriebt ģimenei nodarīto, ko Thopaga arī sekmīgi izdara. Diemžēl nodarītais viņu vajā tik ilgi, kamēr viņš saprot, ka atriebība nav atbilde un ka īsto mieru viņš varēs atrast tikai ar mūku palīdzību. Bet tā jau ir nākamā filmas daļa, kuru bija ieplānots izlaist 2009. gadā. Meklējot informāciju par to, neko neatradu, kas nozīmē, ka turpinājumu ekranizētā veidā varam arī nepiedzīvot.

Filmas galvenā vērtība kārtējo reizi nebija filmas sižets, jo tā ir izsena vēsture jeb leģenda. Galvenais pienesmus filmā ir tieši Tibetas vides attēlojums. Filmas veidošanā un kā aktieri tajā piedalījušies arī daudzi Tibetas mūki un bāreņi, kuriem tika novirzīta arī daļa filmas ienākumu. Filma vizuāli ir ļoti baudāma, jo filmēta Lahaul un Spiti reģionā ziemeļindijā, tomēr sižets tai likās pārāk izstiepts, manuprāt, to visu varēja parādīt pusstundas laikā. Īpaši komiski izskatījās sižets, kurā burvestību skolotājs aizsūta savu dēlu uz ciematu, noskaidrot, vai Thopaga saka taisnību. Nākamajā kadrā viņš aizdesou uz ciematu kā Tazs no Lonely Tunes un paziņo, ka “jā, Thopaga sakot taisnību”.

Lieku filmai 6 no 10.

161. filma no movies from 200 countries.

One response so far

Movie: The Cave of the Yellow Dog (Mongolia)

Patiesībā biju izlēmis par šo filmu blogā neko nerakstīt, jo filmas sižets bija vienkāršs, notikumi filmā virzījās ļoti lēni un, lai arī filma ir tikai pusotru stundu gara, man bija grūti sagaidīt filmas beigas. Noskatījies ieliku to savā 200 valstu filmu sarakstā un jau domāju aizmirst par to, bet pēc vairākām dienām kaut kas man nemitīgi atgādināja par šo filmu, kaut kas lika pārdomāt patieso filmas jēgu, tāpēc nolēmu uzrakstīt arī te nelielu filmas apskatu.

Patiesībā šī ir Vācijā producēta filma un tās nosaukums skan Die Höhle des gelben Hundes, bet tā ir filmēta Mongolijā, tajā runā mongoļu valodā un tā stāsta par kādas ģimenes dzīvi Mongolijā, tāpēc atļāvos to pieskaitīt kā Mongoliju pārstāvošu filmu. Arī aktieri filmā nav profesionāli, patiesībā tā ir viena nomadu ģimene. Nomadi ir cilvēki-klejotāji, kas nepaliek vienā vietā, lai apmestos uz dzīvi, bet ik pa laikam pārceļās uz citu dzīves vietu. Visbiežāk viņi mitinās jurtās, kā to dara arī šīs filmas galvenie varoņi. Pēc sezonas, gada vai vairākiem viņi vienkārši sakravā visas savas mantas, tai skaitā māju, ratos un dodas uz nākamo vietu, kur apmesties uz dzīvi.

Filmas sižetu varētu īsi izstāstīt vienā rindkopā, bet tad es, iespējams, laupītu prieku noskatīties šo filmu jums, tāpēc mēģināšu izstāstīt tikai pusi filmas. Filma ir par kādu mongoļu ģimeni, kurai ir trīs mazi bērni – divas meitas un viens vēl pavisam mazs dēls. Ģimenes aitu ganāmpulkam ir uzbrucis vilks un kārtējo reizi nokodis pāris aitas. Vilku šajā reģionā paliek arvien vairāk un vairāk, jo liela daļa cilvēku urbanizējas un vilki te vairs netiek tik ļoti intensīvi medīti. Aizejot cilvēkiem, tie bieži aiz sevis pamet arī suņus, kuri nu jau sākuši sajaukties ar vilkiem. Vienu šādu suni atrod vecākā meita, bet tēvs to nevēlas paturēt, jo tas vienmēr viņiem līdzi vedīšot vilkus. Tēvs liek atbrīvoties no suņa, kamēr pats dodas uz pilsētu, lai pārdotu nokosto aitu ādas. Pusfilmu esmu izstāstījis, otro pusi atstāšu noskatīties jums pašiem, ja vēlēsieties.

Bet kas tad filmā mani tā aizķēra, ka nolēmu tomēr uzrakstīt arī īsu filmas apskatu? Tas nebija filmas sižets, tā bija atmosfēra, ko filma radīja, Mongolijas dabas skati, mūzika, miers un doma, ka mēs esam samaitāti ar piesātināto Holivudas kino. Šajā filmā nav pārspīlējumu, spraiga un satraucoša sižeta, bet tomēr tai ir savs stāsts, ko tā arī veiksmīgi nogādā pie skatītāja. Tā ir filma par īstiem cilvēkiem un par īstu dzīvi.

Skatoties neskaitāmos seriālus un “kases grāvējus”, kuros cilvēki mirst viens pēc otra, kur dakteris Hauss eksperimentē ar saviem pacientiem, kur godīgais Maikls izrakņā cietuma teritoriju krustu šķērsu, bet beigās tāpat ir spiests rāpot pa elektrības kabeli, kur citi sargā salu no ļaunajiem iebrucējiem, es saprotu, ka tas viss tikai notrulina mūsu emocijas. Mēs sākam pierast pie šādiem gadījumiem, jo tie tiek parādīti kā normāla situācija, un arī mēs sākam to uztvert kā kaut ko normālu un pašsaprotamu. Bet kad saskaramies ar kaut ko tamlīdzīgu vai pat mazāku dzīvē, mēs vairs nezinām kā īsti reaģēt, jo tas vairs nešķiet nekas īpašs. Mēs skatāmies tik ļoti salkanas un romantiskas filmas, ka to nelielo romantisma daudzumu, kuru spējam radīt paši, vairs nespējam novērtēt.

Es neapgalvoju, ka tagad pārstāšu skatīties Holivudas filmas, ka kādam dzīve nevar būt tik spraiga kā filmās, vai to, ka labas filmas ir tikai vienkāršas un reālistiskas filmas. Es tikai konstatēju faktu, ka, skatoties filmas, mēs bieži virtuāli piedzīvojam kaut ko tādu, ar ko mēs, iespējams, savā dzīvē nekad nesaskarsimies, bet tas, ar ko saskarsimies, vairs nešķitīs tik daudz emociju vērts, cik tam patiesībā būtu jābūt.

Visu šo sagremojot, varu droši apgalvot, ka šī ir lieliska un sirsnīga ģimenes filma, ar kuru jūs noteikti nesamaitāsiet savu bērnu, ko nevaru teikt par lielāko daļu mūsdienu populāro filmu, tai skaitā tā saukto bērnu filmu. Mūsdienu bērnu filmās bieži vien cietsirdība un ļaunums ir sastopams vēl vairāk nekā pieaugušo filmās, vienīgā atšķirība ir tā, ka tas ir nomaskēts zem skaisti zīmētiem tēliem vai bērnišķīga aktieru tēlojuma.

Lieku filmai 7 no 10.

140. filma no movies from 200 countries.

No responses yet

Movie: 9. rota (Russia)

Noskatījos Krievijas un divu citu valstu kopražojuma filmu 9. rota un manā 200 valstu filmu kartē iekrāsojās bezmazvai ceturtdaļa pasaules. Vizuāli šādi ir viegli radīt iespaidu, ka ātri virzies uz priekšu, bet patiesībā visgrūtāk būs atrast filmas tieši no mazajām valstīm, ar ko saskārās arī Kazhe, kad apstādināja savu filmu projektu, kuru nupat atkal ir atdzīvinājis.

Protams, biju redzējis daudz krievu filmas arī vēl pirms šīs, tāpēc varēju mierīgi izvēlēties kādu no tām un iekļaut savā sarakstā, bet tā kā biju iecerējis jau pirms kāda laika noskatīties šo filmu, tad tas bija lielisks iegansts izdarīt to tieši tagad.

Continue Reading »

No responses yet

Movie: Saat po long (Macau)

Makau ir pundurvalstiņa Āzijas dienvidaustrumos un tā ir viena no divām īpašā administratīvā režīma teritorijām Ķīnas Tautas Republikā, otrai, protams, esot Honkongai. Tomēr, lai arī maza, tā atrodas 165. vietā pasaulē pēc iedzīvotāju skaita. Valstī, kuras izmērs ir tikai nedaudz lielāks par Jēkabpils pilsētu, dzīvo aptuveni pusmiljons iedzīvotāju. Tā ir apdzīvotākā valsts pasaulē, aiz kuras seko Monako, Singapūra un tās māsasvalsts Honkonga. Makau bija pirmā un pēdējā Eiropas kolonija Ķīnā. Portugāle nodeva tās administratīvās tiesības tai atpakaļ 1999. gadā.

Fun stuff: Kā man pastāstīja kāds portugāļu draugs, tad Makau ir daži “tipiskie” portugāļu ēdieni, piemēram, portugāļu cālis. Tipiskie liku pēdiņās, jo šie ēdieni ir kā franču sīpolu zupa, kura ir populāra visur, tikai ne Francijā. Tā kādu reizi, kāds Makau iedzīvotājs beidzot devās darba darīšanās no Makau uz Portugāli, un, nokļuvis tur, nevarēja vien sagaidīt, kad dabūs nomēģināt slaveno portugāļu cāli pašā Portugālē. Liels bija viņa izbrīns, ka Portugālē par tādu portugāļu cāli neviens nebija dzirdējis.

Atrast filmu, kas veidota šajā valstī, bija ļoti grūti, jo filmu industrija 29 kvadrātkilometrus lielā valstī nav īpaši attīstīta atšķirībā no 1104 kvadrātkilometrus lielās Honkongas, kur asa sižeta grāvēji ar Džekiju Čanu top viens pēc otra. Atradās tikai divas filmas, kuras būtu kaut kādā mērā pieskaitāmas šai valstiņai, no kurām atbilstošākā, par kādu portugāļu bagātnieku, kurš pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, esot Makau, iemīlas vietējā strādniecē, diemžēl nebija dabūjama manā rīcībā. Tāpēc tās vietā izlēmu skatīties Makau un Honkongas kopražojuma filmu Saat po long.

Continue Reading »

No responses yet