Pārgājiens Lielajā kanjonā uz Kolorado upi

Jūn 08 2015 — Hiking, Travel, Video

Nu jau būs pagājuši divi gadi kopš pirmo reizi apmeklējām ASV rietumkrastu. Neskatoties uz to, ka pēc šī ceļojuma apameklēta gan Jaunzēlande, gan Čīles Patagonija, tas vēl joprojām iespiedies atmiņā kā viens no visspilgtākajiem. Šo divu gadu laikā esam arī paspējuši tur argriezties vēl vienu reizi, redzot pilnīgi jaunas lietas un vietas, kas tika izlaistas pirmajā apmeklējumā. Nekādi gan nav sanācis uzrakstīt par visu ceļojumu kopumā, bet patiesībā tas bija tik notikumiem un iespaidiem pārpilns, ka par katru dienu būtu jāraksta atsevišķs ieraksts. Kaut kas ASV rietumu pusē ir tāds, kas vilina un vienlaicīgi sniedz gandarījumu. Dažādā daba ar daudzajiem kalniem un kanjoniem, kur atrodas arī lielākā daļa ASV nacionālo parku. Plašie un neapdzīvotie tuksneši, caur kuriem kā bultas taisni izšāvušies perfekti asfaltēti ceļi. Sanfrancisko pilsēta ar tās māksliniecisko vidi, kas tik ļoti kontrastē ar “betona” Losandželosu, kurā tiek uzņemta lielākā daļa mūsdienu populārā kino. Bet visvairāk laikam vilina neskaitāmās pārgājienu iespējas, ko tur var atrast. Pat dzīvojot tādā lielpilsētā kā Losandželosa, stundas brauciena attālumā ir ļoti daudz un dažādu kalnu taku, jo pati pilsēta ir kalnu grēdā ieskauta. Šis ieraksts būs par vienu ar iespaidiem bagātāko dienu šajā ceļojumā – pārgājienu Lielā kanjona nacionālajā parkā. Šīs dienas piedzīvojumus nofilmējām un beidzot tos esmu samontējis arī skatāmā video, kuru piedāvāju arī jums.

Pārgājienos visvairāk meklēju kādu izaicinājumu, mērķi. Visvienmuļākie liekas pārgājieni, kuros jebkurā brīdī var griezties atpakaļ un nav konkrēta mērķa, kas jāsasniedz. Tieši tāpēc parasti izvēlos tādus pārgājienus, kur vai nu jāuzkāpj kādā kalna virsotnē vai jānoiet no punkta A līdz punktam B vai arī tādus, kur pārgājiena galā ir kas īpašs, piemēram, skaists skats, ko nevar redzēt, nepieveicot taku pilnībā. Par sava veida izaicinājumu kļuva arī šis pārgājiens Lielajā kanjonā lejup uz Kolorado upi un atpakaļ. Bet pirms ķeros pie pārgājiena  apraksta, nedaudz jāieskicē vide ap Lielo kanjonu.

Lielais kanjons

Lielais kanjons

Lai arī Lielais kanjons atrodas tuksnesī, ziemā tajā var uznākt ne tikai sals, bet arī uzsnigt sniegs, jo šis tuksnesis atrodas uz Kolorado plato, kas ir aptuveni 2,5km virs jūras līmeņa. Tas ir augstāk nekā Zviedrijas augstākā virsotne. Braucot caur to ar auto, šis augstums nemaz nav tik acīmredzams, jo lielākoties visapkārt plešas vieni vienīgi līdzenumi, bet tas tikai tāpēc, ka šis ir arī viens no lielākajiem plato uz zemes – vairāk nekā piecas reizes lielāks par Latvijas teritoriju. Līdz ar to mānīgais līdzenums patiesībā ir līdzenums salīdzinoši augstu kalnu augstumā. Tuvojoties Lielajam kanjonam, ir grūti aptvert to skatu, kas redzams no kanjona malas. Dziļākajā vietā Kolorado upe izgrauzusies cauri daudzajiem iežu slāņiem 1857 metru dziļumā. Platākajā vietā attālums starp kanjona malām ir ap 29km. Līdz ar to, ja ir vēlme nokāpt lejup līdz Kolorado upei, var nākties mērot pusotru kilometru vertikālu kritumu un pēc tam arī kāpienu augšup. Milzīgā augstuma atšķirības dēļ, lejā pie Kolorado upes ir arī par aptuveni 10 grādiem siltāks nekā augšā pie kanjona malas.

Continue Reading »

6 responses so far

Azoru salas, 5. daļa (noslēdzošā)

Feb 05 2012 — Travel

Nu jau vairāk kā mēnesi šajā blogā ir bijis klusums. Neesmu pat pabeidzis iesākto Azoru salu ceļojuma aprakstu. Arvien biežāk gadās tā, ka pirms vēl esmu aprakstījis iepriekšējo ceļojumu, esmu jau devies nākamajā, un daži no ceļojumiem te savu dienasgaismu tā arī neierauga. Šoreiz tam bija diezgan attaisnojošs iemesls, jo bijām devušies savā līdz šim garākajā ceļojumā un personīgi es arī pirmo reizi pametu politiskās Eiropas kontinentu. Bijām uz mēnesi aizbraukuši uz ASV austrumu krastu – Floridu un Ņujorku. Par to gan jau arī tuvākajā (vai arī ne tik tuvā?) laikā uzrakstīšu. Ceļojuma aprakstus ir vērtīgi rakstīt ne tikai citiem, bet arī pašam sev, jo tagad, kad pagājuši jau vairāki mēneši kopš bijām Azoru salās, daudzi jo daudzi sīkumi jau ir aizmirsušies. Varbūt rakstīt ceļojuma aprakstu pa daļām nav nemaz tik laba ideja, varbūt jāapraksta viss uzreiz, bet tad var gadīties tik gari apraksti kā Madeira, kuru līdz galam, visdrīzāk, izlasa tikai retais. Varbūt vienkārši jāraksta par būtiskāko un sīkās detaļas jāmet ārā? Lai nu kā – aprakstu par Azoru salām esmu izlēmis pabeigt, lai varu turpināt blogā ar kaut ko svaigu.

Sestā diena

Sestajā ceļojuma dienā, 13. septembrī, devāmies uz salas ziemeļiem, pilsētu ar nosaukumu Ribeira Grande. No tās mērojamā attālumā atrodas dabīgi izveidojušies baseini, kuros ūdens ietek no karstajiem avotiem. Izkāpuši no autobusa, uzreiz devāmies uz informācijas centru, kas atradās turpat autoostas ēkā. Tur mūs sagaidīja, šķiet, laipnākā tūrisma informācijas centra darbiniece, kādu nācies sastapt. Viņa mums pastāstīja ne tikai par karstajiem baseiniem un kā līdz tiem nokļūt, bet arī par labākajiem skatu punktiem pilsētā, kurus dienas otrajā pusē arī apmeklējām. Pats ceļš līdz karstajiem baseiniem bija mērojams kājām un prasīja aptuveni stundu katrā virzienā. Jāiet bija pa asfaltētu vietējo ceļu, bet kā jau novērojām iepriekšējās dienās, nevienam pret to nekādi īpašie iebildumi neradās. Informācijas centra darbiniece jau mūs brīdināja, ka ūdens baseinā vairs nav tik silts kā kādreiz, lai neteiktu remdens, tāpēc lielas cerības uz to nelikām.

Ceļš uz mūsu mērķi, kā jau pie pārgājieniem pieradušiem cilvēkiem, mums nešķita ne garš, ne mokošs un, nokļuvuši galā, devāmies taisnā ceļā uz ūdens tilpni. Pretī mums nāca pāris cilvēki ar dvieļiem uz pleciem un slapjiem matiem, pēc kā secinājām, ka esam uz īstās takas un ka cilvēki šo baseinu tik tiešām vēl izmanto. Galā gan mūs sagaidīja pavisam cita aina – apkārt bija pāris cilvēki, bet baseinā – neviena. Nedaudz saminstinājāmies, bet nospriedām, ka neba velti esam šo ceļu mērojuši, un devāmies iekšā. Drīz pēc tam arī pārējie cilvēki sekoja mūsu piemēram. Ūdens nebija auksts, bet arī par karstu to nenosauksi. Atbilstošākais vārds laikam te būtu “mēreni silts”. Labākā vieta baseinā noteikti bija pie nelielā ūdenskrituma, kurš papildina baseinu ar ūdeni. Tas nāca pa tiešo no “remdenā” avota un tajā ūdens tik tiešām bija silts. Cilvēki uz maiņām izmantoja šo punktu, lai izbaudītu dabīgu pazemes ūdeņu masāžu pār saviem pleciem. Tas noteikti nebija ne tik komfortabli, ne silti kā dažā labā spa, bet tas bija kaut kas daudz vairāk – dabīgi izveidojusies vieta džungļu vidū. Visapkārt tiešām izskatījās kā džungļos, jo koki bija cieši viens pie otra saauguši un starp tiem vijās liānas vai tamlīdzīgi vīteņaugi.

Pavadījām tur aptuveni stundu. Redzējām atnākam un aizejam citus cilvēkus, tai skaitā kādu amerikāņu/portugāļu ģimenīti, kura par šo dabas veidojumu nebija pārāk lielā sajūsmā. Pēc peldes jutāmies pavisam svaigi un atvēsināti karstajā dienā, lai dotos atpakaļ uz Ribeira grande. Tur apskatījām pilsētu un uzkāpām arī uz vietējo izslavēto skatu punktu pilsētas ziemeļaustrumos. No tā varēja pārredzēt gan visu pilsētu, gan milzīgos viļņus, kas sitās pret klinšaino krastu.

Septītā diena – ceļš mājup

Pēdējā diena mūs sagaidīja ar nelielu pārsteigumu – lietu. Līdz šim visas iepriekšējās dienas bija trāpījušās vairāk vai mazāk sausas. Tā kā tūlīt jau plānojām doties projām, tad lietus mūs pārāk nesatrauca, ja nu vienīgi tas, ka ceļu uz lidostu mērojām kājām. Nokļuvām galā nedaudz salijuši, bet arī tas mums nespēja izbojāt garastāvokli par lieliski pavadīto nedēļu un pāragri beigušos ceļojumu. Azoru salās noteikti varētu pavadīt daudz vairāk laika, īpaši jau apceļojot arhipelāga pārējās salas. Iespēja, ka te atgriezīsimies, nav diez ko liela, bet ja tomēr tā notiks, tad daudz precīzāk zināsim, ko tieši te vēl neesam paspējuši apskatīt. Lidojums atpakaļceļā atkal bija ar vienu pieturu Gēteborgā un tad jau mūsu mājas – Stokholma. Laiks te, šķiet bija palicis vēl vēsāks. Nākamajā dienā atkal bija jāatgriežas ikdienas rutīnā un  jāķeras jau pie jaunu ceļojumu plānošanas.

 

No responses yet

Azoru salas, 4. daļa

Nov 12 2011 — Travel

Ceturtā diena

Ceturto dienu, 11. septembri, pavadījām ar somiem pazemē. Gluži visa diena gan tur neaizgāja, bet pazeme bija īsta. Dienas pirmajā pusē bijām devušies vulkānisko alu tūrē. Tā kā pirms aptuveni gada jau bijām pabijuši portugāļu pazemes alās, tad šāda tāda pieredze mums bija, tomēr šīs alas bija pavisam savādākas, jo tajās kādreiz bija tecējusi vulkāniskā lava. Uz Sao Miguel salas sastopamas tikai četras šādas veida alas, no kurām tikai daļu iespējams apmeklēt parastajiem mirstīgajiem. Daudz bagātīgāk apveltīta šajā sakarā ir Pico sala, kur pēc gides teiktā alu ir daudz vairāk kā ceļu uz salas. Gide bija jautra un ik pa laikam bārstīja šādus tādus jociņus, bet, kad uzzināja faktu, ka nākam no Latvijas, tad sāka šausmināties cik ļoti tālu tas esot. Blakus stāvošie somi droši vien bija pat nedaudz greizsirdīgi, jo patiesībā nāk no vēl tālākas valsts, tikai viņiem te neviens nepievērš tādu uzmanību kā mums.

Ejot pa pazemes ceļiem redzējām, ka lava aiz sevis ir atstājusi pēc izskata glumu pārklājumu uz akmeņiem. Skatoties, liekas, ka tie apsegti ar zīda drānu, bet patiesībā tā ir akmenscieta virsma. Bijām gan piekodināti ar rokām neko neaiztikt, tomēr ejot tiem garām, atturēties bija grūti. Tad gide izrādīja mums arī savu tā saukto “dārzu” – tie bija nedaudzie augi un saknes, kas mākslīgā apgaismojuma rezultātā bija sākušas augt pazemē. Šī iemesla dēļ, ejot prom, gaisma tur vienmēr tika izslēgta. Tūres beigās mums vēl piekodināja ierakstīties viesu grāmatā, jo mēs it kā esot te pirmie latvieši. Zinājām, protams, ka tā nav taisnība, bet šai gidei varbūt arī esam pirmie, tāpēc labprāt atstājām kādu liecību par sevi.

Continue Reading »

No responses yet

Azoru salas, 3. daļa

Okt 24 2011 — Travel

Trešajā dienā izdomājām paveikt kaut ko nopietnāku, tāpēc devāmies garākā pārgājienā, kura ietvaros plānojām noiet trīs atsevišķas takas. Viena no tām tika uzrādīta kā īslaicīgi slēgta, bet, tā kā tam ne vienmēr var ticēt, tad izlēmām skatīties situāciju uz vietas un nepieciešamības gadījumā doties atpakaļ. Ceļojumam vajadzēja sākties Azoru salu bijušajā galvaspilsētā Villa Franca Do Campo, bet beigties salas dienvidaustrumos esošajā pilsētā Povocao. Līdz Povocao vajadzēja paspēt līdz pieciem pēcpusdienā, kad no turienes atiet pēdējais autobuss uz Ponta Delgada. Gandrīz viss takas ceļš gāja pa okeāna piekrasti. Tā kā šāda veida taku bijām gājuši arī Madeirā, tad domājām, ka tai noteikti vajadzētu attaisnot uz to liktās cerības.

Autobuss uz Villa Franca Do Campo izbrauca neilgi pēc astoņiem no rīta, tāpēc kārtējo reizi viesnīcā ieturējām agrās brokastis. Iznākot ārā no viesnīcas, varēja redzēt, ka naktī bija lijis, tomēr pa dienu lietu te sastapuši vēl netikām. Visapkārt bija spirgts rīta gaiss, tomēr laiks nebija vēss. Valda bija uzvilkusi jaku katram gadījumam, bet jau līdz autobusa pieturai secināja, ka tajā ir par karstu, un vilka to nost. Ieradāmies Villa Franca neilgi pirms 9:00. Pilsēta izskatījās ļoti interesanta un tajā noteikti varētu pavadīt veselu dienu, tās ielas bija izrotātas ar kokos iekārtām dažādu krāsu spuldzītēm. Tās te palikušas no vēl nesen svinētās svēto dienas. Katrai pilsētai ir savs svētais, kuru tā katru gadu godā ar lielām svinībām. Tas ir viens no salu lielajiem notikumiem, par kuru bieži var dzirdēt arī vietējā Azoru televīzijā. Mums no šīm svinībām pāri bija palikusi tikai pēcgarša.

Continue Reading »

No responses yet

Azoru salas, 2. daļa

Okt 09 2011 — Travel

Lieki laiku netērējām un jau otrajā dienā devāmies savā pirmajā pārgājienā. Tomēr, lai dotos plānotajā pārgājienā, mums bija jānokļūst līdz tā sākumpunktam. Vēl pirms ceļojuma pētījām pārvietošanās iespējas pa salu un visi kā viens apgalvoja, ka obligāti esot jāīrē automašīna, savādāk nu nekādi. Mēs gan vairāk gribējām braukt ar autobusu, galu galā automašīnas īre ir tikai mīkstajiem. Tā jau gluži arī nav, automašīnas īre ir arī steidzīgajiem un komfortu mīlošajiem, viss ir atkarīgs no situācijas. Ja mēs te būtu tikai uz pāris dienām, tad droši vien arī izmantotu automašīnas īri, jo tā iespējams apskatīt daudz vairāk daudz īsākā laikā. Bet tā kā mums uz salas bija vesela nedēļa, tad plānojām to apceļot nesteidzīgi ar autobusu, izbaudot vietējo kultūru. Iepriekšējā vakarā ieklīdām tūrisma informācijas centrā, kur mums laipni apstāstīja situāciju un iedeva autobusu sarakstu. Internetā neko no tā atrast nevarējām. Līdzīgi kā Madeirā, arī tur ir vairākas autobusu kompānijas, kuras katra apkalpo savu salas daļu. Vēlu vakarā sākām pētīt kur un kā varētu aizbraukt nākamajā dienā. Autobusu pienākšanas/atiešanas laiki nebija tie ērtākie, pārsvarā paredzēti vietējiem, kas no rīta brauc uz darbu Ponta Delgadā, bet vakarā dodas atpakaļ. Mums bija nepieciešams tieši pretējais – no rīta braucam prom no Ponta Delgada un vakarā dodamies atpakaļ. Kamēr Valda bija jau aizmigusi, tikmēr es pusmiegā plānoju maršrutu, šo to arī izdevās sakombinēt.

Otrās dienas rīts iesākās ar agrām brokastīm pulksten 7:20 un jau ap 8:00 mēs bijām ārā no viesnīcas. Skriešus devāmies uz piekrasti, kur atrodas visu autobusu pieturas. Paspējām uz autobusu tieši laikā un varējām doties uz vienu no zināmākajiem Sao Miguel salas apskates objektiem – Sete Cidades. Tas ir milzīgs vulkānisks krāteris, aptuveni 5km diametrā un 400m augstumā. Krāteris izveidojies, nobrūkot sānu sienām. Tomēr no vulkāna tur ir maz kas palicis, tā iekšpusē atrodas divi dvīņu ezeri, kuri patiesībā ir savienoti un tos atdala tikai mazs tilts.

Starp ezeriem, to rietumu piekrastē, atrodas mazs ciemats ar tādu pašu nosaukumu, un tajā mīt vien aptuveni 1000 iedzīvotāju. Viens no ezeriem ir zaļā krāsā, kamēr otrs ir zils, tādi arī to nosaukumi – Zaļais un Zilais ezers. Lai arī atšķirība nav tik izteikta un lielā mērā atkarīga no saules leņķa un laikapstākļiem, bija samērā interesanti redzēt ezerus, kuri ir savienoti, bet tai pat laikā atšķirīgi krāsā. Šo ezeru krāsa tiek skaidrota arī ar kādu leģendu. Tā stāsta par senseniem laikiem, kad karalis nav atļāvis savai meitai, princesei, tikties ar nevienu potenciālo precinieku. Tomēr viņa paslepus izlavījusies no pils un regulāri tikusies ar kādu ganu, kuru ar laiku iemīlēja. Kādu dienu viņa devās pie sava tēva, lai lūgtu viņa atļauju apprecēt ganu zēnu, bet karalis, protams, to aizliedza. Kad princese to pastāstīja ganu zēnam, abi raudāja ilgi jo ilgi, tā pieraudot divus ezerus – vienu zaļu, jo tāda bija princeses acu krāsa, otru – zilu, ganu zēna acu krāsā.

Continue Reading »

No responses yet