European road trip

Mani vienmēr ir tirdījusi doma veikt tādu kārtīgu Eiropas apceļošanu ar auto. Tomēr vienmēr, kad apsēžos un iespējamajam maršrutam sarēķinu veicamos kilometrus, secinu, ka tas aizņemtu pārāk daudz laika. Tāds kārtīgs Eiropas mēroga road trip prasītu vismaz 8000km. Un tas ir tikai tīrais maršruts, kam klāt jāpierēķina savi 20%, lai nobrauktu nost no lielajiem ceļiem un apskatītu ieplānotos objektus, kā arī savu tiesu paņems nomaldīšanās no pareizā ceļa. Kopā sanāktu gandrīz vai desmit tūkstoši kilometru.  No personīgās pieredzes varu teikt, ka, lai izbaudītu ceļojumu un justos komfortabli, vairāk par 200km dienā braukt nav ieteicams. Un 10000 dalīti ar 200 veido apaļas piecdesmit dienas. Tāds būtu nepieciešamais laiks, lai, atklāti sakot, visai virspusēji apbraukātu vien aptuveni pusi Eiropas valstu. Un kamēr es neesmu piepildījis savu dzīves sapni un kļuvis pats savas laimes kalējs (nestrādājot The Man), tikmēr man 50 dienas nepārtraukta atvaļinājuma neredzēt kā savas ausis.

Tādas bija manas līdzšinējās pārdomas par šādu ceļojumu. Tomēr tad dzīve izstrādāja nelielu pārsteigumu un šī gada janvārī kā tādu Ziemassvētku/Jaungada pārsteigumu saņēmu īres līguma uzteikumu no dzīvokļa īpašnieka, no kura līdz šim bijām īrējuši dzīvokli Stokholmā. Jāizvācas bija līdz pirmajai aprīļa nedēļai. Intensīvas meklēšanas rezultātā atradām jauno mājvietu, tomēr tajā ievākties varējām vien no aprīļa beigām. Līdz ar to sanāca, ka gandrīz vai pusmēnesi bijām bez noteiktas dzīvesvietas. Un tā kā dzīvot viesnīcā tajā laikā vai meklēt pagaidu variantu, kas Stokholmā arī nav viegli, nevēlējāmies, tad izlēmām, ka šajā periodā varētu labāk paceļot, jo izdevumi sanāktu tikpat lieli, kā paliekot kādā lētā viesnīcā/hostelī. Pirmā doma bija doties uz sen iecerēto galamērķi – Norvēģiju, bet kā jau var noprast pēc virsraksta, izlēmām, ka šajā laikā Norvēģijā vēl ir pārāk auksts, tāpēc devāmies uz Eiropu. Par Eiropu to saukt varētu ļoti nosacīti, jo atkal jau ierobežotā laika dēļ tas bija vien ātrs izbrauciens caur Zviedriju, Dāniju, Vāciju, Poliju, Lietuvu un Latviju.

Kādam ceļš caur Vāciju un Poliju varētu šķist garlaicīgs, jo 90-tajos gados, kad ceļošana ar lidmašīnu vēl nebija tik pieejama, dodoties uz Eiropu, šis ceļš bija jāmēro ikreiz. Nenoliegšu, ka arī mani pašu mocīja līdzīgas pārdomas, bet tā kā deviņdesmitajos nebiju liels Eiropas apceļotājs un patiesībā vienīgā reize, kad mēroju šo ceļu, bija atdzenot sev automašīnu no Vācijas, tad tas mani pārāk neuztrauca.

Continue Reading »

4 responses so far

Movie: De grønne slagtere (Denmark)

Šodien sanāca tāda diezgan ar gaļu un tās izstrādājumiem saistīta diena. Sākumā noskatījos Dānijas ražojuma filmu, kas latviski skanētu zaļie miesnieki, bet pēcāk ekspotīcijas ieteikto raidījumu par to, kā tiek ražotas desas. Pats jau tā atturos ēst gaļu cik vien iespējams, lai arī veģetārietis neesmu, tomēr pēc šiem diviem gabaliem domāju, ka atturēšos no tās patēriņa vēl vairāk. Filma un raidījums, protams, nav salīdzināmi, jo raidījums ir fakti, vai vismaz tiek pasniegts kā fakti, savukārt, filma ir mākslas darbs, kur gaļas tēma vairāk bija tā kā apvalks tur esošajiem notikumiem un personāžiem.

Nevarētu teikt, ka desas mani jebkad būtu fascinējušas, varbūt tāpēc, ka netiku jau no agras bērnības radināts pie šīm ķimikālijām un piedevām, kas mūsdienās veido lielāko daļu desas sastāva. Kā izrādās, tad  no gaļas tur ir labi ja 40%, turklāt gaļa var būt mehāniski atdalīti atgriezumi, kauli, ādas un citas ne pārāk estētiskas un uzturam noderīgas lietas. Raidījumā tiek stāstīts par to, kā jau kopš bērnības bērnu garšas kārpiņas tiek pieradinātas pie šīm ķīmiskajām vielām, kas arī ir iemesls, kāpēc mums rodas priekšstats, ka tā ir jāgaršo īstām desām. Pat raidījumā veiktajā eksperimentā ar paprāvu cilvēku grupu, tikai 2 spēja noteikt, kura no desām satur visvairāk gaļas. Lielākā daļa par visvairāk gaļu saturošo desu izvēlējās mūsdienu variantu ar mazāko gaļas sastāvu. Nekļūdīgi to spējot noteikt arī kaķi, kuriem spēja atšķirt visu pēc tikai pēc smaržas vien ir 14 reizes lielāka nekā cilvēkam. Tā kā pirms kaut ko ēst, iespējams, ir vērts to no sākuma piedāvāt savam mīlulim un pavērot, kā viņš vai viņa uz to skatās. Domāju, ka praktiski jebkuram, kas noskatīsies šo raidījumu, pāries vismazākā vēlēšanās ēst desas. Un pat, ja ņem vērā to, ka raidījums pastāsta, kā atšķirt kvalitatīvu desu no nekvalitatīvas, runa iet ne tikai par desu, bet par gaļu un tās izstrādājumiem kopumā. Te varbūt talkā nāks jau minētā filma, kas nesaka neko sliktu par gaļu un tās patēriņu kā tādu, tā neaudzina cilvēku par veģetārieti, bet noteikti liek aizdomāties par to, ko mēs ikdienā patērējam un kas ir tas, kas mums šķiet garšīgs. Interesanti, ka Krievijas desu cehu darbinieki masveidā kļūst par veģetāriešiem. Vai tā būtu tikai sagadīšanās? Starp citu, ja ir interese, tad raidījumu par desām pilnā garumā iespējams noskatīties šeit.

Atgriežoties pie filmas par zaļajiem miesniekiem, uzreiz jāsaka, ka viņi nav veģetārieši, vienkārši zaļā krāsa ir ļoti tuva vienam no diviem miesniekiem, kas arī iemesls, kāpēc viņu kopīgi izveidotajā gaļas veikaliņā valda zaļie toņi un viņiem jāvalkā zaļas krāsas apmetņi. Tomēr līdz savam veikalam viņiem vēl bija garš ceļš ejams. Spēcīgu grūdienu šim lēmumam deva viņu sākotnējais šefs un gaļas veikala īpašnieks, kas diendienā viņus nonicināja un uzskatīja par neveiksminiekiem un pabirām. Saņēmušies, viņi drīz vien piepildīja savu sapni un atvēra paši savu gaļas veikalu, tomēr gadījās kas nelāgs, un elektriķis, kurš bija ieradies viņu saldētavā ierīkot apgaismojumu, nejauši tika tur ieslēgs un atrasts tikai nākamajā rītā nosalis un pagalam. Kamēr Svīstošais Svens, viens no miesniekiem, gaidīja Bjernu, otru miesnieku, ierodamies darbā, viņš jau bija paspējis notirgot vienu iemarinētu elektriķa kāju bijušajam šefam, kurš bija atnācis uz viņu jaunatvērto veikalu un pēc Svena vārdiem, izvedis viņu no pacietības. Filmas turpinājumā viņi cenšas atrisināt radušos problemātisko situāciju. Miesnieku rīcību un uzvedību spēcīgi ietekmē viņu bērnības traumas, pagātnes rēgi un citas lietas, kas ir izveidojušas viņu personības. Filmā netrūkst arī citu interesantu un ar spēcīgu melno humoru apvītu notikumu, kas izceļ šo filmu uz tipiskā kino fona. Filmas režisors un scenārija autors ir pacenties un pat devis filmas varoņiem raksturīgus vārdus – Svīstošais Svens, kurš svīst, Hus (Māja) Hans, jo viņš ir nekustamo īpašumu aģents, kā arī citus vārdus tamlīdzīgā garā. Filmas galvenais varonis, Bjarne, pēc izskata un grimasēm spēcīgi atsit Maiklu Skofīldu no Prison Break, kas varbūt brīžiem traucē skatīties filmu, jo rodas sajūta, ka viņš pastiprināti domā un kaļ kārtējo plānu ar 10 gājieniem uz priekšu, kā atrisināt visas radušās problēmas. Filma ir pietiekoši savdabīga un interesanti izveidota, tāpēc noteikti ieteiktu to noskatīties, tomēr, jāņem vērā, ka daudziem psiholoģiski varētu būt grūti to skatīties, respektīvi, viewer discretion must be advised.

Lieku filmai 8 no 10.

109. filma no movies from 200 countries.

4 responses so far