Millenium triloģija

Laikam jau man nav jāsniedz īss ievads par Stīga Lārsona Millenium triloģiju, jo galu galā tā ir visu laiku vispārdotākā zviedru autora noveļu sērija. Īsāk sakot, pēdējo pāris mēnešu laikā esmu gan izlasījis visas trīs grāmatas, gan noskatījies visas trīs zviedru/dāņu kopražojuma filmas un arī svaigāko amerikāņu/angļu versiju. Grāmatas lasīju angliski, zviedru filmas skatījos zviedriski un amerikāņu versiju, protams, arī skatījos oriģinālvalodā.

Grāmatas man likās aizraujošas un ļoti interesantas. Manuprāt, arī tulkotājs Reg Keeland (īstajā vārdā Steven T. Murray) bija paveicis teicamu darbu to tulkošanā uz angļu valodu, atstājot grāmatā visu zviedrisko. Ironiski, ka grāmatas savu īsteno popularitāti ieguva tikai pēc autora nāves. Sākotnēji viņš tās nemaz neplānoja izdot, bet rakstīja vairāk sev pašam, tāpēc arī grāmatu galvenais varonis Mike Blomkvists ir tik ļoti līdzīgs viņam pašam vai drīzāk viņa paša ideālajam sev. Lai arī saukta par triloģiju, patiesībā autors vēlējās uzrakstīt veselas 10 grāmatas un pirms savas nāves bija sarakstījis 3,75 no tām. Vēl joprojām nav skaidrs vai ceturtā grāmata tiks kaut kādā veidā pabeigta un izdota bez autora līdzdalības. Un man jāsaka žēl, ka autors nepaspēja uzrakstīt visas desmit grāmatas, jo lasīju es tās gandrīz vai katru vakaru, vienā piegājienā pieveicot 50-100 lappuses. Tas man, kas gadiem bija pametis novārtā grāmatu lasīšanu, ir diezgan daudz. Tāpēc arī savā 101 lietas sarakstā biju iekļāvis 10 grāmatu izlasīšanu angļu valodā.

Jo īpaši interesanti grāmatas bija lasīt tādēļ, ka pats dzīvoju Stokholmā jau 2,5 gadus un varēju gandrīz katru autora pieminēto vietu, ielu, rajonu asociēt savā galvā ar amiņām, kad pats tur biju bijis. Visa tā zviedriskā izturēšanās un uzvedība, lasot grāmatas, bija tik ļoti man pazīstama.

Pēc katras grāmatas izlasīšanas noskatījos tai atbilstošo zviedru filmu. Kā jau tas parasti gadās šādos gadījumos, filmā ļoti daudz kas bija izlaists un daudz ko nemaz nebija iespējams parādīt, tomēr, manuprāt, filmas bija izdevušās lieliskas, īstenā zviedru stilā. Vienīgi pirmās filmas beigās bija neliels spoileris par otro grāmatu, ko vēl tikai plānoju lasīt, tāpēc neiesaku skatīties pirmo filmu uzreiz pēc grāmatas izlasīšanas. Nedaudz uzjautrināja arī filmā atveidotā Ērika Bergere, kura izskatījās tik naiva, cik vien iespējams, lai gan grāmatā man par viņu bija radies pavisam cits priekšstats.

Amerikāņu versijā, kā jau noprotams, bija daudz vairāk piestrādāts pie kinematogrāfijas un specefektiem. Viena lietas, kas mani kaitināja, īpaši jau filmas sākumā, bija aktiera Daniel Craig murmināšana zem deguna, likās ka viņš gandrīz vispār nespēj skaidri un akcentēti izteikties. Tomēr filmas gaitā, vai nu viņš sāka runāt skaidrāk, vai es vienkārši biju jau pieradis pie viņa runas manieres, bet tas man vairs netraucēja. Brīžiem, skatoties filmu, likās, ka vairākas ainas ir 1:1 kopijas no zviedru filmas versijas, bet kopumā ņemot tā tomēr bija pilnīgi savādāka un līdzības bija manāmas tikai filmas sākumā. Pozitīvi jānovērtē fakts, ka amerikāņi gandrīz visu bija filmējuši uz vietas Stokholmā, nevis izmantojuši kaut kādu butaforiju. Nedaudz par daudz reizēm likās uzspēlētais zviedru akcents, jo patiesībā lielākā daļa zviedru, īpaši jau Stokholmā, runā gandrīz vispār bez akcenta, tīrā American English, vienīgi skaņu “č” neprot izteikt. Turklāt Robin Wright  tas akcents bija vairāk austrumeiropiešiem līdzīgs, kas diez ko labi neiederēsies gadījumā, ja viņi plānos ekranizēt arī otro un trešo grāmatu. Kopumā ņemot amerikāņu filma daudz labāk parādīja visu grāmatā aprakstīto, es pat teiktu, ka tā izcili parādīja visu to, kas zviedriem neizdevās. Nevaru vienīgi piedot viņu diezgan spēcīgi izmainītās filmas beigas, bet, iespējams, tas visu par daudz samudžinātu. Jā, amerikāņu filmā bija pat kaķītis, kurš varbūt nespēlēja tik lielu lomu un tika izlaists zviedru versijā.

Ja kāds vēl šaubās, vai ķerties klāt šai grāmatu sērijai un to izlasīt, tad varu teikt – ne mirli nešaubieties, vienkārši sāciet lasīt, īpaši jau tad, ja Zviedrija jums tuva un zviedru mentalitāte nav pārāk sveša.

Mana klase ārzemēs

Mar 08 2012 — LifeNo comments yet

Tā kā emigrācijas tēma man ir diezgan tuva, tad izlēmu papētīt, kur šobrīd dzīvo mani bijušie klasesbiedri un klasesbiedrenes. Par visiem informāciju iegūt neizdevās, bet izrādās, ka no divdesmit pieciem, par kuriem man ir diezgan liela pārliecība, septiņi šobrīd vairs nedzīvo Latvijā. Tātad 28% no manas bijušās klases ir aizbraukuši prom no Latvijas. Te tev nu bija tautas saskaitītie divi miljoni. Labi, iespējams, ka šis skaitlis nav nemaz tik aplams. Īpaši ņemot vērā manis iepriekš veikto pētījumu par patiesajiem emigrācijas apmēriem Latvijā, kurā (diezgan precīzi) prognozēju, ka no Latvijas aizbraukuši aptuveni 250 tūkstoši iedzīvotāju. Starp citu, Latvijas vēstniecība Londonā meklē jaunas telpas, jo esošās esot par mazu tik liela daudzuma cilvēku uzņemšanai. Lēš, ka Lielbritānijā šobrīd dzīvo jau vairāk nekā 100 000 latviešu.

Tāda, lūk, izskatās mana bijusī klase 2012. gadā.

Mājās gatavots saldējums

Mājās pagatavot saldējumu ir pavisam vienkārši. Tā vismaz tam būtu jābūt, jo pats saldējuma angliskais nosaukums saka, ka tas ir nekas cits kā sasaldēts jeb ledus krējums. Tiesa mūsdienu ražotajā saldējumā piena izstrādājumus reizēm, pat ar lupu meklējot, nevar atrast. Un pat tad, kad tos atrodam, papildus tur ir pievienotas gan mākslīgās krāsvielas, garšvielas un HFCS. Var jau atrast arī no augstas kvalitātes izejvielām ražotu ekoloģisku saldējumu, bet tā cena bieži vien šķiet diezgan neadekvāta. Tad nu mēģināju pagatavot saldējumu mājās. Pamatreceptei jums nevajadzēs neko vairāk kā zemāk redzamos produktus – saldo krējumu, saldo kondensēto pienu un vaniļas cukuru. Šī recepte ir saldējumam bez olām, jo principā izdala divu veidu saldējumus – ar un bez olām. Saldējumu ar olām gatavo uz olu krēma bāzes, bet par to es šoreiz nestāstīšu.

Recepte ir pavisam vienkārša – saputo aptuveni 200 ml saldā krējuma, tad pievieno aptuveni trešdaļu kondensētā piena bundžiņas un pustējkaroti vaniļas cukura un iejauc to jau saputotajā krējumā. Ar sastāvdaļu attiecībām noteikti var variēt, lai saldējums nesanāktu pārāk salds. Iegūto masu ievieto saldētavā uz vismaz 4 stundām. Šo četru stundu laikā iegūtā masa ik pa laikam jāizņem un kārtīgi jāsamaisa. Sākotnēji masu var turpināt kult ar mikseri, bet ar laiku masa paliks tik bieza, ka mikseris to vairs nespēs kult un to vajadzēs samaisīt ar karoti.

Saldējumu mašīnu pamatā darbojas “saldēšanas un jaukšanas” tehnika. Respektīvi iegūtā masa tiek visu laiku lēnām maisīta un atdzesēta, lai tajā neveidotos ledus kristāli un saldējums būtu maigs un viendabīgs. Līdz ar to, jo garšīgāku saldējumu vēlēsieties iegūt, jo biežāk to būs jāapmaisa. Es ieteiktu to sakult ar mikseri ik pēc pusstundas pirmo divu stundu laikā un tad reizi stundā apmaisīt. Rezultātā iegūsiet lielisku no jūsu izvēlētām un jums zināmām izejvielām mājās gatavotu saldējumu.

Šī ir pamatrecepte un ar to, protams, var variēt, pievienojot augļus, sīrupus, riekstus un citas lietas. Šķidrās sastāvdaļas vajadzētu likt klāt uzreiz, bet cietās, piemēram, veselas ogas un riekstus, var pievienot vēlāk, kad masa sāk jau sabiezēt.

Pasaule bez garšas

Feb 07 2012 — Life5 comments so far

Nu jau aptuveni divas nedēļas mokos ar kaut kādu šausmīgu vīrusu vai baktēriju, kas ir pārņēmusi mana organisma elpceļu sistēmu. Pastāv pamatotas aizdomas, ka tās varbūt ir bijušas pat divas secīgas infekcijas. Pēdējās 5 dienas man ir pilnībā pazudusi smaržas un garšas sajūta. Nav jau nekāds brīnums par to garšas sajūtu, ņemot vērā, ka patieso ēdiena garšu mēs sajūtam ar tā smaržu (http://www.youtube.com/watch?v=2-x9E1xUxqc via @janiskr). Un ar “pazudusi” es domāju tā pa nopietnam pazudusi. Es varētu pat dzert benzīnu bez problēmām, jo es nejustu pat ne mazāko kripatiņu tā smaržas. Es paņemu Extra Stark (īpaši stipro) mentola konfekti – pilnīgi nekādu emociju, es ieelpoju svaigi sarīvētu parmezāna sieru – pilnīgi nekādu sajūtu. Ir gan arī dažas pozitīvās puses smaržas sajūtas neesamībai – gaiss vienmēr ir svaigs un neliekas sasmacis, mājās vienmēr viss smaržo neitrāli – gan virtuvē, gan… tualetē pēc kārtīgas meksikāņu maltītes.

No ēdiena garšas es varu atšķirt tikai – sāļš, rūgts, salds, bet pat šīs sajūtas ir savādākas, jo salds nav tāds salds, kādu es biju iztēlojies pirms tam. Mani pēdējā laika komentāri par ēdienu ir aptuveni šādi: “Mmm, diezgan laba tekstūra.” vai arī “Labs sāls daudzums ēdienā.” Mana atbilde uz jautājumu, ko es vēlētos ēst, ir “Vienalga, es tāpat nejūtu garšu.” Es mierīgi varētu ēst vienus pašus makaronus katru dienu, jo atšķirības manā gašas sajūtā tāpat nebūt. Un tas mani tracina, jo personīgi man ēšana bija un es ceru, ka arī būs, viena no dzīves lielākajām baudām. Pašlaik es jūtos izmisis un ceru, ka atgūšu savu garšas sajūtu jau tuvākajā laikā. Tikmēr man ir jābauda pasaule bez garšas un smaržas. Bezcerīgi!

 

Azoru salas, 5. daļa (noslēdzošā)

Feb 05 2012 — TravelNo comments yet

Nu jau vairāk kā mēnesi šajā blogā ir bijis klusums. Neesmu pat pabeidzis iesākto Azoru salu ceļojuma aprakstu. Arvien biežāk gadās tā, ka pirms vēl esmu aprakstījis iepriekšējo ceļojumu, esmu jau devies nākamajā, un daži no ceļojumiem te savu dienasgaismu tā arī neierauga. Šoreiz tam bija diezgan attaisnojošs iemesls, jo bijām devušies savā līdz šim garākajā ceļojumā un personīgi es arī pirmo reizi pametu politiskās Eiropas kontinentu. Bijām uz mēnesi aizbraukuši uz ASV austrumu krastu – Floridu un Ņujorku. Par to gan jau arī tuvākajā (vai arī ne tik tuvā?) laikā uzrakstīšu. Ceļojuma aprakstus ir vērtīgi rakstīt ne tikai citiem, bet arī pašam sev, jo tagad, kad pagājuši jau vairāki mēneši kopš bijām Azoru salās, daudzi jo daudzi sīkumi jau ir aizmirsušies. Varbūt rakstīt ceļojuma aprakstu pa daļām nav nemaz tik laba ideja, varbūt jāapraksta viss uzreiz, bet tad var gadīties tik gari apraksti kā Madeira, kuru līdz galam, visdrīzāk, izlasa tikai retais. Varbūt vienkārši jāraksta par būtiskāko un sīkās detaļas jāmet ārā? Lai nu kā – aprakstu par Azoru salām esmu izlēmis pabeigt, lai varu turpināt blogā ar kaut ko svaigu.

Sestā diena

Sestajā ceļojuma dienā, 13. septembrī, devāmies uz salas ziemeļiem, pilsētu ar nosaukumu Ribeira Grande. No tās mērojamā attālumā atrodas dabīgi izveidojušies baseini, kuros ūdens ietek no karstajiem avotiem. Izkāpuši no autobusa, uzreiz devāmies uz informācijas centru, kas atradās turpat autoostas ēkā. Tur mūs sagaidīja, šķiet, laipnākā tūrisma informācijas centra darbiniece, kādu nācies sastapt. Viņa mums pastāstīja ne tikai par karstajiem baseiniem un kā līdz tiem nokļūt, bet arī par labākajiem skatu punktiem pilsētā, kurus dienas otrajā pusē arī apmeklējām. Pats ceļš līdz karstajiem baseiniem bija mērojams kājām un prasīja aptuveni stundu katrā virzienā. Jāiet bija pa asfaltētu vietējo ceļu, bet kā jau novērojām iepriekšējās dienās, nevienam pret to nekādi īpašie iebildumi neradās. Informācijas centra darbiniece jau mūs brīdināja, ka ūdens baseinā vairs nav tik silts kā kādreiz, lai neteiktu remdens, tāpēc lielas cerības uz to nelikām.

Ceļš uz mūsu mērķi, kā jau pie pārgājieniem pieradušiem cilvēkiem, mums nešķita ne garš, ne mokošs un, nokļuvuši galā, devāmies taisnā ceļā uz ūdens tilpni. Pretī mums nāca pāris cilvēki ar dvieļiem uz pleciem un slapjiem matiem, pēc kā secinājām, ka esam uz īstās takas un ka cilvēki šo baseinu tik tiešām vēl izmanto. Galā gan mūs sagaidīja pavisam cita aina – apkārt bija pāris cilvēki, bet baseinā – neviena. Nedaudz saminstinājāmies, bet nospriedām, ka neba velti esam šo ceļu mērojuši, un devāmies iekšā. Drīz pēc tam arī pārējie cilvēki sekoja mūsu piemēram. Ūdens nebija auksts, bet arī par karstu to nenosauksi. Atbilstošākais vārds laikam te būtu “mēreni silts”. Labākā vieta baseinā noteikti bija pie nelielā ūdenskrituma, kurš papildina baseinu ar ūdeni. Tas nāca pa tiešo no “remdenā” avota un tajā ūdens tik tiešām bija silts. Cilvēki uz maiņām izmantoja šo punktu, lai izbaudītu dabīgu pazemes ūdeņu masāžu pār saviem pleciem. Tas noteikti nebija ne tik komfortabli, ne silti kā dažā labā spa, bet tas bija kaut kas daudz vairāk – dabīgi izveidojusies vieta džungļu vidū. Visapkārt tiešām izskatījās kā džungļos, jo koki bija cieši viens pie otra saauguši un starp tiem vijās liānas vai tamlīdzīgi vīteņaugi.

Pavadījām tur aptuveni stundu. Redzējām atnākam un aizejam citus cilvēkus, tai skaitā kādu amerikāņu/portugāļu ģimenīti, kura par šo dabas veidojumu nebija pārāk lielā sajūsmā. Pēc peldes jutāmies pavisam svaigi un atvēsināti karstajā dienā, lai dotos atpakaļ uz Ribeira grande. Tur apskatījām pilsētu un uzkāpām arī uz vietējo izslavēto skatu punktu pilsētas ziemeļaustrumos. No tā varēja pārredzēt gan visu pilsētu, gan milzīgos viļņus, kas sitās pret klinšaino krastu.

Septītā diena – ceļš mājup

Pēdējā diena mūs sagaidīja ar nelielu pārsteigumu – lietu. Līdz šim visas iepriekšējās dienas bija trāpījušās vairāk vai mazāk sausas. Tā kā tūlīt jau plānojām doties projām, tad lietus mūs pārāk nesatrauca, ja nu vienīgi tas, ka ceļu uz lidostu mērojām kājām. Nokļuvām galā nedaudz salijuši, bet arī tas mums nespēja izbojāt garastāvokli par lieliski pavadīto nedēļu un pāragri beigušos ceļojumu. Azoru salās noteikti varētu pavadīt daudz vairāk laika, īpaši jau apceļojot arhipelāga pārējās salas. Iespēja, ka te atgriezīsimies, nav diez ko liela, bet ja tomēr tā notiks, tad daudz precīzāk zināsim, ko tieši te vēl neesam paspējuši apskatīt. Lidojums atpakaļceļā atkal bija ar vienu pieturu Gēteborgā un tad jau mūsu mājas – Stokholma. Laiks te, šķiet bija palicis vēl vēsāks. Nākamajā dienā atkal bija jāatgriežas ikdienas rutīnā un  jāķeras jau pie jaunu ceļojumu plānošanas.