Kāpēc es pirkšu Canon 6D

Sep 17 2012 — Photo14 comments so far

Šodien Canon paziņoja par savas mazākās full frame sensora kameras izlaišanu – Canon EOS 6D. Un tā ir tieši tāda kamera, kādu es jau sen biju vēlējies. Salīdzinot ar visām pārējām Canon DSLR kamerām, jāatzīst, ka šobrīd tā ir vislabākā izvēle, vismaz man noteikti. Bet par visu pēc kārtas. Kādas opcijas tad es vispār apsvēru un salīdzināju – Canon 650D (iesācēja klases kamera, bet, manuprāt, pirms 6D iznākšanas vislabākā izvēle), Canon 60D, Canon 7D (šobrīd manā īpašumā esošā kamera), Canon 5D Mark II un Canon 5D Mark III.

Vienkāršāk droši vien būs nevis pateikt, kāpēc 6D ir tik laba, bet gan īsti latviskā stilā nolikt pārējās kameras. Sākšu ar Canon 5D Mark III. Nenoliedzu, ka šī kamera ir izcila ne vienā vien parametrā, tomēr maksāt par kameru 1900 Ls es neesmu gatavs. Ja šobrīd vēl nedaudz svārstos un apsveru Mark II iegādi, tad Mark III man noteikti ir daudz par dārgu. Galu galā fotografēšana ir tikai mans vaļasprieks un naudu ar to es nepelnu. Turklāt esmu pārliecināts, ka ne visas fīčas, ko tā piedāvā, man ir patiesi nepieciešamas.

Fotoaparātā man vissvarīgākā fīča ir tieši attēla kvalitāte un to vislabāk raksturo sensora veiktspēja. Lai arī ko rakstītu un spriedelētu dažādi guru interneta forumos, pa lielam es uzskatu, ka sensors 7D, 60D un 600D (iespējams arī 650D) ir viens un tas pats. To apstiprina arī DXOMark testu rezultāti. Atšķirības protams ir attēlu procesoros un apstrādes algoritmos, tādēļ iespējams 7D uzvedas nedaudz labāk pie augstākiem ISO, tomēr atšķirības ir diezgan minimālas. Un pieļauju, ka arī 5D Mk II, Mk III un 6D uzvedīsies samērā līdzīgi. Varbūt Mk II vēl atpaliks, jo kā nekā ir jau 4 gadus veca kamera, tomēr 6D noteikti spēs turēt līdzi Mk III. Tad nu nonākam pie pārējo kameras iespēju salīdzināšanas, lai izvēlētos labāko vai, pareizāk sakot, sev piemērotāko rīku.

Continue Reading »

Jauns noformējums blogam

Sep 15 2012 — Other3 comments so far

Jau ilgāku laiku gribēju izveidot blogam pavisam vienkāršu noformējumu, kurā uzsvars būtu vērsts tikai uz saturu, nevis visādiem loriņiem. Mana iepriekšējā tēma jau bija gana vienkārša, tomēr gribēju kaut ko vēl askētiskāku arī krāsu ziņā – kaut ko melnbaltu. Tiesa, runājot par lielo uzsvaru uz saturu, jāsaka, ka ar šo esmu grēkojis arī pats, jo vairāku stundu pavadīšana, veidojot bloga kažociņu, tam nekādu saturisko devumu nesniedz. Tomēr gribas, lai arī vizuāli tas būtu pievilcīgs (vismaz man pašam).

Tā nu šobrīd esmu apstājies pie šāda noformējuma, lai gan nevarētu teikt, ka viņš mani pilnībā apmierina. Neesmu dizaineris vai mākslinieks, tāpēc neko daudz jau no sevis neceru sagaidīt, tomēr, kā jau reizēm katrs, arī es biju iejuties mākslinieka lomā.

Veicu arī dažas funkcionālas izmaiņas. Pievienoju lapas augšpusē meklētāju, kurš dīvainā kārtā bija pazudis pirms tam un iespējams pazudīs atkal, jo var taču izmantot arī google, lai atrastu to, kas meklējams. Pieliku blogam arhīvu, lai kāds, kas vēlas palasīt vecākus bloga ierakstus, varētu tos ātri uziet. Nekas cits, šķiet, nav mainījies. Ja vēlaties, varat izteikt savas domas par šo un iepriekšējo noformējumu komentāros, iespējams, ka no tā kaut ko ņemšu vērā, kaut ko neņemšu vērā. Bet galvenais jau ir saturs, tāpēc šobrīd jūtos kā students, kurš stundām ilgi taisa referāta noformējumu, lai tikai nebūtu jāraksta pats saturs.

Dokumentālās filmas #3

Sep 03 2012 — MoviesNo comments yet

Kārtējā porcija ar noskatītajām dokumentālajām filmām.

  • Why We Fight (2005, http://www.imdb.com/title/tt0436971/) – dokumentālā filma par ASV karu Irākā un ne tikai. Tajā kārtējo reizi tiek parādīts tas, ka neviens no kariem pēdējos 50 gados nav bijis par ASV aizstāvēšanu vai tās drošības garantu, bet gan finansiālu apsvērumu vadīts. Filma neatklāja nekā tāda, ko es nebūtu redzējis jau pirms tam, tomēr tāpat bija gana interesanta.
  • The End of Suburbia: Oil Depletion and the Collapse of the American Dream (2004, http://www.imdb.com/title/tt0446320/) – interesanta dokumentālā filma ar īsu vēsturisku pārskatu par priekšpilsētu izveidi, iemesliem, kāpēc tās tika izveidotas, kā arī fakti, kāpēc tām nav ilgtspējīgas nākotnes. Ja sākotnēji to ideja bija atrasties tālāk no pārapdzīvotām pilsētām, rūpnīcām, piesārņojuma, atrasties tuvāk dabai, kokiem, pļavām, tad tagad no šiem  plusiem nav palicis gandrīz neviens. Priekšpilsētās rindu  vai tipveida mājas ir saceltas viena pie otras, katrai mājai atvēlēts tikai mazs pleķītis tās priekšā, turklāt tas pats ir mākslīgi izveidots mauriņš. Un tomēr lielākā problēma tās sagaida tikai nākotnē, jo, izsīkstot naftas un dabasgāzes resursiem, šo priekšpilsētu iedzīvotājiem būs arvien grūtāka un dārgāka noļūšana līdz savai darbavietai. Atklāts, protams, ir arī jautājums, kādus darbus kā tādus darīsim pēc desmit vai divdesmit gadiem un kur cilvēkiem būs jānokļūst šajā laikā.
  • Taste the Waste (2010, http://www.imdb.com/title/tt2018129/) – filma sākas kā kaut kas jau redzēts un pazīstams – cilvēki rokas pa lielveikalu miskastēm, lai atlasītu veikalu izmesto, bet nemaz ne tik beigto pārtiku. Pirmajā brīdī šķiet, ka neko jaunu šī filma neparādīs, tomēr nākamie sižeti ir interesanti un saistoši. Filma neko neuzspiež, vienkārši ataino to, kā dažādās pasaules malās regulāri tiek izmesti vēl ēdami produkti un kā daži indivīdi vai cilvēku grupas cenšas ar šo problēmu cīnīties. Filma lielākoties ir vāciski ar angļu subtitriem. Noteikti iesaku noskatīties.
  • We Feed the World (2005, http://www.imdb.com/title/tt0478324/) – atkal ieskats megakorporāciju pārveidotajā pārtikas ražošanas procesā. Šoreiz par Spānijas plēvju tuksnesi (siltumnīcām) Almeriā, sojas audzēšanu Brazīlijā, zivju zvejošanu Francijā, vistu audzētavu Austrijā un dārzeņu audzēšanu Rumānijā. Varēja uzzināt par dažām nedzirdētām korporācijām, piemēram, Pioneer, un īpaši patika viena tās vadītāja paustais personiskais viedoklis. Es tomēr uzskatu, ka tādas korporācijas vadīšanu nevar attaisnot ar vienkāršu nepatiku pret to, ko tā dara. Ja tas tiešām ir pretrunā ar personiskajiem uzskatiem, tad darbs tajā vienkārši jāpamet. Un ļoti interesanta bija viena Nestle šefa runa filmas beigās. Šoreiz filmas veidotāji viņu nepārtrauca ar dažādiem jautājumiem vai pretargumentiem, bet ļāva izteikties līdz galam, ko tas arī godam izdarīja. Privatizēt ūdeni? Tiešām?

Islande

Aug 28 2012 — TravelNo comments yet

Vasaras karstumā (2012.07.27-2012.08.06) devāmies desmit dienu ceļojumā uz vulkānu zemi – Islandi. Lai arī vēl šodien atmiņā uzpeld pelnu radītie gaisa satiksmes traucējumi no vulkāna, kura nosaukumu normāls cilvēks izrunāt nespēj, nevienu aktīvu vulkānu ceļojuma laikā tā arī neredzējām. Toties redzējām neskaitāmo vulkānu sekas, kas klāja vairāk nekā pusi salas – tās bija porainas struktūras lavas paliekas, kas bija pilnīgi nepiemērotas jebkādas veģetācijas augšanai. Šādas vietas izskatījās pēc Mēness un tā tās sauca arī vietējie. Kad tie stāstīja par to, ko mēs nākamajā dienā varētu apskatīt, viņi rādīja uz kartes šo un to, bet tad piemetināja – tur gan nebrauciet, tur nekā nav, tur ir tikai Mēness. Bet mēs uz Mēness vēl nekad nebijām bijuši, tāpēc aizbraucām paskatīties arī to.

Continue Reading »

Burāšana Stokholmas arhipelāgā

Aug 26 2012 — Travel, ZviedrijaOne comment so far

Bija 2012. gada 7. jūlijs, agrs sestdienas rīts, kad mēs sapakojušies devāmies uz jahtu piestātni, lai uzsāktu 9 dienu izbraukumu pa Stokholmas arhipelāgu. Plānos ietilpa izmest arī nelielu līkumu atklātā (Baltijas) jūrā, bet lielāko daļu laika tomēr bija paredzēts burāt salu aizsegā.  Stokholmas arhipelāgs šādiem izbraukumiem ir ideāli piemērots – tas sastāv no aptuveni 30000 salveidīgiem veidojumiem un burāt šādā vidē garlaicīgi nepaliek praktiski nekad. Arī infrastruktūra tur ir attīstīta un viesostu (guestharbor), kur pārnakšņot, netrūkst. Ceļā devāmies četratā – divi precēti pāri, un tas bija iecerēts kā pārbaudījums iespējamam nākamā vai aiznākamā gada braucienam Adrijas jūrā. Kāpēc pārbaudījums? Pirmkārt jau tāpēc, ka ilgstoši uzturoties uz jahtas cilvēkiem mēdz piemesties “jūrasslimība”, bet otrkārt arī tāpēc, ka burāšana ir tāda intīma padarīšana – jūs visu laiku dzīvojat noslēgtā telpā un privātums tur ir svešs jēdziens. Ja izbraucienā pa arhipelāgu vēl ir iespējams izkāpt krastā vai kādā brīdī griezties atpakaļ, tad, piemēram, bracot pāri okeānam, izkāpt nekur īsti nav iespējams un griezties atpakaļ varētu sanākt tik pat ilgi, ja ne ilgāk, kā turpināt ceļu uz priekšu. Burājām ar jahtu, kas nedaudz garāka par 8 metriem un kurai ir divas telpas – viena guļamtelpa un viena dzīvojamā/virtuve ar diviem dīvāniņiem, kas naktī arī transformējas par gultām. Tualete ir aiz aizkarieņiem un atrodas tādā kā skapī starp šīm divām telpām. Manuprāt, tipisks šāda izmēra jahtas iekārtojums. Kā jau minēju, tad tiesības uz privātumu ir diezgan ierobežotas.

Pārbaudījums, manuprāt, noslēdzies ar nepārliecinošu rezultātu, jo, lai arī uzskatu, ka brauciens bija izdevies lielisks, šādas tādas viedokļu nesakritības uz ceļojuma beigām starp mums parādījās, turklāt šobrīd, uz to atskatoties, liekas, ka par kaut kādiem galīgākajiem sīkumiem. Es, protams, pie tā nebiju vainīgs, bet tieši tādās pašās domās droši vien ir arī otra konfliktā iesaistītā puse. Kaut kā pirms tam nebiju aizdomājies par to, cik grūti varētu būt ilgstoši ceļot kopā ar kādu. Ja tā ir ģimene, tad to tu tomēr pazīsti un rēķinies, ka cilvēki ir tādi kādi ir, turklāt nav īpaši grūti “noskaidrot attiecības” iespējama konflikta rezultātā. Savukārt, ja ceļabiedrs ir kāds draugs vai vēl attālāks cilvēks, tad šāda “attiecību noskaidrošana” var izvērsties par vēl lielāku konfliktu. Šobrīd jau ar apbrīnu lasu ceļotāju forumus, kur cilvēki meklē sev ceļabiedrus nedēļu un reizēm pat mēnešu ilgām avantūrām. Manuprāt, tas ir diezgan bīstams solis. Tāpat šobrīd man vairs nešķiet jocīgs appasaules motobraucēju izmēģinājuma brauciens apBaltija pirms lielā ceļojuma, lai noskaidrotu raksturu saderību. Patiesībā man tas pat šķiet vitāli nepieciešams.

Continue Reading »