Stockholm 101: Where do I live?

Pirms ierados Stokholmā, domāju, ka dzīvesvietas atrašana nebūs problēma, ak vai, kā es kļūdījos. Tagad, satiekot jaunas sejas, tipiskais jautājums, ko man uzdod ir – “Dzīvot kur atradi? Uz cik ilgu laiku?” Kā izrādās, tad īres tirgus te nepavisam nav sakārtots. Jāsāk jau ar to, ka Zviedrijā daudzās sfērās ir diezgan izteikts sociālisms, piemēram, veļa gandrīz vienmēr tiek mazgāta mājas kopējā veļas mazgātavā. Tāda kā resursu koplietošana bieži sastopama arī citās jomās.

Lieta tāda, ka visiem zviedriem ir iespēja no valsts par samērā lētu īres maksu īrēt dzīvokli, bet, lai to izdarītu, jāstāv vairākus gadus garā rindā. Tomēr, kad šī rinda ir izstāvēta, viņiem ir “first hand contract”, praktiski uz visu atlikušo mūžu. Šis īres dzīvoklis ir izdevīgs ar to, ka to var īrēt par smieklīgi zemu īres maksu (salīdzinot ar tirgus cenu). Varētu teikt, ka dzīvoklis ir tavs, bet tu to nevari pārdot, tikai īrēt, pastāv iespējas mainīties (nu gluži kā padomju laikos, vai ne?). Tomēr gaidot vairākus gadus rindā šo lēto īres dzīvokli, cilvēki parasti jau paši sev ir nopirkuši dzīvokli un ko gan viņiem iesākt ar iegūto īres dzīvokli? Protams, izīrēt par bargu naudu ārzemniekiem ar “second hand contract”, jo reāli viņi īrē to no valsts un tad izīrē tālāk, paturot peļņu sev kabatā.

Vēl viena problēma ir tāda, ka te nav investīciju dzīvokļu, cilvēki nepērk dzīvokļus, lai viņus izīrētu vai pēc laika pārdotu, jo tas gluži vienkārši praksē nav iespējams. Visas daudzdzīvokļu mājas te ir kooperatīvi, nopērkot dzīvokli, tu iestājies kooperatīvā un tev ir jāpakļaujas kooperatīva noteikumiem. Kooperatīvam ir gandrīz neierobežota vara, viņi var piespiest tevi izvākties un pārdot savu dzīvokli. Par pamatu šādai rīcībai parasti kalpo neadekvāta uzvedība (skaļi nakts tusiņi, dzerstiņi, utt.) vai arī tas, ka tu reāli tur neuzturies, bet izīrē šo dzīvokli citam. Jāsāk jau laikam bija ar to, ka, lai tu vispār varētu sev piederošu dzīvokli izīrēt, tev jāsaņem atļauja no kooperatīva, savukārt, lai iegūtu atļauju, nepieciešams pamatojums, kāpēc tu pats tur neuzturies – īslaicīgas mācības, darbs ārzemēs. Atļauju parasti izsniedz uz gadu un parasti neizsniedz vairāk kā divas atļaujas pēc kārtas, tātad maksimāli iespējams izīrēt dzīvokli uz diviem gadiem un pēc tam to nāksies pārdot vai atgriezties pašam tajā. Sanāk tā, ka tev pieder dzīvoklis, bet rīcības iespējas ar viņu ir visai ierobežotas. No vienas puses tas arī ir saprotams – vismaz vari būt drošs, ka blakusdzīvoklī neuzradīsies kāda “točka” vai kas tamlīdzīgs. Tas arī izskaidro, kāpēc te nav investīciju dzīvokļi, jo cik gan ilgi turēsi tukšu dzīvokli, ja izīrēt to varēsi maksimums divus gadus. Protams, ja tev ir māja, tad ar to nu tu vari darīt ko vien sirds kāro.

Continue Reading »

Trakie zviedri

Nov 10 2009 — Life, Zviedrija2 comments so far

Nesen vienā kruīza tipa braucienā ar prāmi no Stokholmas uz Helsinkiem atgadījās interesants gadījums. Kā jau visos kruīza maršrutos, dažādu izklaides pasākumu tajos netrūkst un tādi bija arī šajā braucienā – franču dienas. Neliela dejotāju un akrobātu komanda kruīza laikā sniedza dažādus priekšnesumus, no kuriem viens bija kaut kas līdzīgs talantu atlases šovam. Pēc kārtas uz skatuves tika izsaukti trupas dalībnieki un viņiem bija jādemonstrē viņu īpašais talants. Kad bija pienākusi kārta un tika izsaukts viens no māksliniekiem, aizkulišu balss (iedomājieties aizkadra balsi no šova “Talantu fabrika”) teica: “You! Where are you from?” Uz ko mākslinieks atbildēja: “I’m… I’m from Stockholm…” Mākslinieks vēl neko nebija parādījis, kad aizkulišu balss dusmīgā tonī teica: “Leave! You can go now! I hate those scandinavians… they are crazy people!” Man tas šķita makten uzjautrinoši, ko arī neslēpu ar saviem skaļajiem smiekliem, diemžēl attapos tikai brīdī, kad sapratu, ka esmu vienīgais, kas smejas. Tā kā atrados uz prāmja, kas kursē līnijā Stokholma – Helsinki, tad nebiju iedomājies, ka lielākā daļa te ir vai nu zviedri vai somi un viņiem šis joks varēja nešķist tik uzjautrinošs, bet man tiešām jāsaka, ka daži zviedri tāpat kā latvieši un jebkuras citas tautas pārstāvji reizēm ir “crazy people”, vismaz pēc tā ko es biju pieredzējis pirmajā mēnesī dzīvojot Zviedrijā, man par to šaubu nebija.

Continue Reading »

Stockholm 101: How do I get here?

Updated 2012-07-19: Rakstā atjaunota informācija par cenām un piedāvātajiem servisiem

Ar šo rakstu uzsākšu nelielu “101” tipa padomu sēriju tiem, kas domā pārcelties vai jau ir pārcēlušies uz dzīvi Stokholmā.

Ja par savu dzīvesvietu turpmākajam nenoteiktajam dzīves posmam izvēlēta Stokholma, no sākuma tur būs kaut kā arī jānokļūst. Lai arī esmu mainījis dzīvesvietu, tāpat ik pa laikam ir vēlme aizbraukt ciemos pie ģimenes un draugiem Latvijā, tāpēc laika gaitā esmu veicis diezgan detalizētu izpēti, kādas ir transporta iespējas starp Zviedriju un Latviju.

Tā kā valstis varētu saukt par kaimiņvalstīm, ja ne jūra, kas tās šķir, tad diezgan pašsaprotami, ka transporta tīkls starp tām arī ir diezgan attīstīts. Ir divi praktiski veidi, kā nokļūt Zviedrijā – prāmis un lidmašīna. Viss atkarīgs no loģistikas – vai ieplānots doties ar auto, velosipēdu vai kā kājāmgājējam, turklāt arī līdzi vedamo mantu daudzums ietekmē transporta izvēli. Īsumā varētu teikt tā – ja līdzi jāved auto/velo vai arī tā ir pārcelšanās reize, kad līdzi tiek vesta liela daļa iedzīves – viennozīmīgi izvēle ir par labu prāmim. Ja tas ir ciemošanās brauciens, tad izvēle visticamāk būs lidmašīna.

Continue Reading »

Kā tas ir, kad Tev neizdod atlikumu?

Nov 04 2009 — Zviedrija2 comments so far

Tu aizej uz veikalu Zviedrijā, ieliec savā iepirkumu grozā pienu, kas maksā 6.49 SEK, cepumus, kas maksā 3.30 SEK, parēķini galvā, ka kopā tas tev izmaksās 9.79 SEK, iedod savas desmit kronas kasierim, lai samaksātu, bet atlikumu tā arī nesaņem.

Kā izrādās, tad, lai arī Zviedrijas naudas vērtība ir visai zema (1 EUR ir aptuveni 10 SEK) un cenas tiek norādītas diezgan precīzi, tomēr mazākais skaidras naudas vienums ir 50 ēru monēta, kuras vērtība ir aptuveni 3.5 santīmi. Lai arī visus pirkumus kopā saskaitīs, izmantojot sīkāko vienību, proti, vienu ēru, čeka summa galā tiks noapaļota ar 50 ēru precizitāti. No sākuma domāju, ka noapaļošana droši vien vienmēr notiek uz augšu, bet nē, pāris reizes mans čeks ir noapaļots arī man par labu. Kā izrādās, tad tas ir noapaļošanas likums, kurš pirmoreiz tika izmantots Zviedrijā un tāpēc arī nosaukts par Swedish rounding. Zviedrija izņēma no aprites 1 un 2 ēru monētas 1972. gadā. Viņas paraugam vēlāk sekoja arī citas valstis, piemēram, Austrālija, Šveice, Somija un Jaunzēlande. 1992. gadā Zviedrija atteicās arī no citām ēru monētām, saglabājot vien 50 ēru monētu un ieviešot sekojošu noapaļošanu, kas ir spēkā arī šodien:

Pirkumi, kas beidzas ar 1–24 ērām, tiek noapaļoti uz 0 ērām.
Pirkumi, kas beidzas ar 25–49 ērām, tiek noapaļoti uz 50 ērām.
Pirkumi, kas beidzas ar 51-74 ērām, tiek noapaļoti uz 50 ērām.
Pirkumi, kas beidzas ar 75-99 ērām, tiek noapaļoti uz apaļu kronu.

Ja gribi par saviem pirkumiem samaksāt precīzi ēra ērā, tad maksā ar karti un no tavas kartes noņems precīzu pirkuma summu.

Prom…

Nov 03 2009 — Life, ZviedrijaNo comments yet

Šodien aprit tieši trīs mēneši kopš strādāju savā jaunajā darba vietā, kas atrodas ārpus Latvijas. Jā, esmu emigrējis, tomēr nekur tālu aizbraucis neesmu, strādāju tepat netālu – Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā, kas ir rokas stiepiena attālumā no Rīgas. Pateicoties Ryanair, šajos trīs mēnešos esmu jau divas reizes pabijis atpakaļ dzimtenē, par ko vecāki noteikti ir priecīgi. Šajā ziņā, problēmu nav – starp Rīgu un Stokholmu katru dienu kursē prāmis, ir vismaz 4 tiešie reisi dienā (trīs ar airBaltic, viens ar Ryanair, vasaras sezonā bija pat 2 reizes dienā), kā saka, katra rocībai un vajadzībām. Līdz šim blogā bija ļoti maz rakstu, tādēļ, ka pirmie mēneši bijuši diezgan saspringti, tomēr ar laiku arvien biežāk rakstīšu par dzīvi te, kas varbūt palīdzēs, kādam, kas vēlas doties uz Zviedriju vai iedrošinās gadījumā, ja tas vēl ir tikai idejas līmenī.

Zviedrijas karogs

Continue Reading »