Movie: Rang De Basanti (India)

Rang De Basanti jeb Paint it yellow ir viena no ārpus Indijas vispozitīvāk novērtētajām Indijas filmām un viena no ienesīgākajām Bolivudas filmām ar visām no tām izrietošajām sastāvdaļām – angļu un hindu valodas sajaukumu, kā arī nemitīgi iestarpinātajām dziesmām un dejām. Patiesībā neesmu Bolivudas kino liels zinātājs un cienītājs, bet tas nu ir tas, ar ko man šīs filmas asociējas. Tiesa tehniski filma bija perfekti nostrādāta, acīmredzami lielie Bolivudas filmu ražošanas apjomi dara savu, vienīgi aktieru spēle brīžiem nedaudz piekliboja. Lai arī filma cenšas pie skatītāja nogādāt nopietnu ziņojumu, manuprāt, tā izgāžas, mēģinot tajā iepīt arī virkni nodrāztu joku. Galu galā tā nesanāk ne nopietna drāma, ne jautra komēdija.

Filma stāsta par kādu jaunu angļu sievieti, kura vēlas doties uz Indiju, lai tur uzņemtu dokumentālo filmu, kas balstīta uz viņas vectēva piezīmēm, kuras viņš bija veicis, dzīvojot Indijā pagājušā gadsimta sākumā. Būtībā viņa vēlas uzņemt filmu par to, cik patriotiski indieši bija viņas vectēva laikā un bija gatavi atdot pat dzīvību, lai tikai atkarotu savas valsts neatkarību. Šodien aina Indijā ir pavisam savādāka – liela daļa tautas dzīvo nabadzībā un valstī valda milzīga korumpētība, turklāt reti kurš tiešām vēlas būt savas valsts patriots. Nokļuvusi Indijā, viņa atrod jauniešus, kuri ir ar mieru filmēties viņas dokumentālajā filmā. Šajā brīdī es tiešām jutos apjucis, jo tēlošana man galīgi negāja kopā ar dokumentālo filmu, bet tad es atminējos tās filmas, kur patiesi notikumi tiek izspēlēti ar aktieriem, piemēram, Černobiļas katastrofas video, un vismaz šajā sakarā man ideja kļuva skaidra. Problēma filmas galvenajai varonei gan radās ar to, ka šiem viņas noskatītajiem aktieriem ir pilnīgi nenopietna attieksme pret filmas uzņemšanu un viņi nav pilnīgi ieinteresēti to kārtīgi nospēlēt, jo nesaprot, kas ir patriotisms. Viņi uzskata Indiju par sūdu bedri, kuru taisās pamest uzreiz, tiklīdz iegūs augstskolas diplomu. Kā viņai sokas tālāk, var redzēt filmā.

Nedaudz kaitinoši bija tas, ka visi džeki visu laiku skrēja pakaļ angļu reportierei kā nogribējušies, turklāt viņas hindu valodas prasme tika uzsvērta ik uz soļa, sākot jau ar to, ka sākumā viņa sūkstās, cik vakarus pavadījusi dikti un ilgi to apgūstot. Es saprotu, ka vienreiz jau to var pieminēt, bet, nemitīgi tam atkārtojoties, tas sāk krist uz nerviem.

Nenoliedzu, ka filmai apakšā bija ļoti nopietna doma un mērķis, tomēr vienā brīdī tas viss kaut kur nogāja greizi, mēģinot filmu padarīt reizē arī smieklīgu.

Lieku filmai 6 no 10.

2. filma no movies from 200 countries.

No responses yet

Leave a reply