Rimi, Maxima – lēto cenu dārgās izmaksas

Noskatījies filmu Wal-Mart: The High Cost of Low Price, aizdomājos par lielveikalu negatīvo ietekmi uz manu dzīves kvalitāti. Filma apskata negatīvās blakusparādības, kas rodas, atverot kārtējo lielveikalu jūsu rajonā, galvenokārt uzsverot tieši mazpilsētu pieredzi. Nenoliegšu, ka daļēji tā ir kārtējā konspirāciju teoriju filma un apskata tikai problēmas negatīvās puses. Filma tehniski nebija no labākajām, tomēr mani aizrāva pati filmas ideja, tāpēc, ja arī jums patīk dokumentālās filmas un interesē šī tēma, tad iesaku noskatīties šo filmu, pretējā gadījumā var izlaist.

RIM = WALMART = MAXIMA ?

(nākošais paragrāfs var saturēt spoilerus, cik nu tas iespējams dokumentālajām filmām)

Filma uzsver to, ka tādi uzņēmumi kā Wal-Mart saņem subsīdijas no vietējām pašvaldībām, lai izveidotu lielveikalu, kas jūsu rajonā iznīcinās lielāko daļu vietējo, mazo veikaliņu. Solot paaugstināt jūsu dzīves kvalitāti, tā patiesībā tiek pazemināta – cilvēki, kuri strādāja mazajos veikalos, nu ir spiesti strādāt Wal-Mart par smieklīgu atalgojumu. Par virsstundām oficiāli netiek maksāts, bet tev pasaka – ja tu neizdarīsi to un to (darba apjoms, ko bez virsstundām nevar izdarīt), tad to izdarīs kāds cits (respektīvi, tevi atlaidīs).  Cilvēki tiek apzināti mānīti ar to, ka trūkst darbinieku, tāpēc lūdz esošos darbiniekus labprātīgi strādāt ilgāk, arī brīvdienās, bet tajā pat laikā veikalam ir kaudzīte ar darba pieteikumiem, kuri netiek izskatīti. Tas tiek darīts apzināti, lai paveiktu vairāk darba ar mazāku skaitu mazāk atalgotu darbinieku. Neizpaliek arī stāsts par preču izcelsmi lielveikalos – Wal-Mart ir globāla korporācija, kurai ir ražotnes Ķīnā, Meksikā un citur. Tajās darbiniekiem ir neapskaužami, necilvēcīgi darba un dzīves apstākļi, jā, jūs nepārklausījāties, arī dzīves apstākļi, jo darbienieki dzīvo ražotņu “kojās”, jo par tām darbiniekiem jāmaksā arī tad, ja viņi tajās nedzīvo. Latvijas situācijā mēs to varētu pielīdzināt preču marķējumam “ražots pēc [Rimi, Maxima, Ieliec ko citu] pasūtījuma [Ķīnā, Indijā, patiesībā arī Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Ieliec ko citu]”.

Noskatījies filmu, sapratu to, ka arī pie mums eksistē liela daļa minēto problēmu. Piemēram, “te var nopirkt visu” lielveikali maksimāli rūpējas par to, lai tu neko viņiem nenozagtu, neapkrāptu viņus, bet tos pilnīgi neuztrauc tas, kas notiek turpat pie veikala durvīm, tikai jau otrā pusē. Lielveikalos ir uzstādītas novērošanas kameras, strādā vairāki apsargi, kas vienmēr uz tevi skatīsies ar aizdomu pilnu skatienu, bet tajā pat laikā tavs velosipēds būs pieslēgts velosipēdu novietnē, uz kuru nav pavērsta neviena novērošanas kamera, kurai tuvumā nav neviena apsarga, kur nevienu neinteresēs tas, ka atnāk kāds ar lielām knaiblēm, pārkniebj tava divriteņa atslēgu un aizdzen to uz neatgriešanos.

Šī iemesla dēļ man arī nav vēlēšanās braukt uz lielveikalu ar velosipēdu, jo es nekad nevaru būt drošs par to, vai atpakaļ nenāksies doties kājām. Man, piemēram, patīk iepirkties tuvējā beķerejā, kur es savu velo varu atstāt vispār nepieslēgtu, jo tas ne mirkli nepazūd no mana skatiena. Starp citu, lieliska beķereja, iesaku arī jums – “Briedīši 17”, Bauskas ielā 8.

Tomēr arī es lielākoties iepērkos lielveikalos, jo beķerejā jau visu nenopirksi. Sāku domāt par to, kāpēc es pats neiepērkos kādā no vietējiem mazajiem veikaliņiem, kas patiesībā atrodas daudz tuvāk nekā tuvākais lielveikals, un atskārtu, ka tas ir tāpēc, ka man ir nepatika pret tiem, jo praktiski tie visi ir pārvērtušies par tā saucamajām “točkām”, un vienīgais, kas tur, iespējams, ir svaigs, ir alkohols. Ja es kādreiz atvēršu mazu pārtikas veikaliņu, uz tā būs rakstīts nevis “PĀRTIKA ● DZĒRIENI”, bet gan “DZĒRIENU NAV”, jo tas ir tieši tāds veikals, kādā es pats vēlētos iepirkties.

Kāpēc pie mums nevarētu būt tā kā Zviedrijā, kur alkohola tirdzniecība ir valsts regulēta (valsts monopols). Visi dzērieni, kam alkohola stiprums ir lielāks par 3.5%, tiek pārdoti valsts alkohola veikalu tīklā Systembolaget.  Veikali ir askētiski, bez visādiem mulsinošiem reklāmas plakātiem, saukļiem – ieej, paņem no plauktiņa, ko vēlies, un dodies uz kasi samaksāt (ja esi vismaz 20 gadus vecs). Attēlā redzams tipisks zviedru alkohola veikals:

Tipisks alkohola veikals Zviedrijā

Attēls ņemts no Giornale Nuovo.

Filmā apskatīta arī Amerikas veselības un aprūpes sistēma, bet, lai to labāk izprastu, iesaku noskatīties lieliski veidotu dokumentālo filmu Sicko. Es tai liktu 4.5 zvaigznītes. Filma ne tikai apskata ASV veselības sistēmu, bet arī salīdzina to ar citām valstīm, piemēram, Kanādu, Lielbritāniju un Franciju. Filma varētu būt aktuāla potenciālajiem emigrantiem, kas vēlas citur meklēt labākus dzīves apstākļus. Pačukstēšu, ka Amerika nebūs īsti piemērota, jo to varētu nākties pamest saskaroties ar pirmajām veselības problēmām, kā to bija spiesti darīt daži no filmas varoņiem. Filmas autors Michael Moore beigās pastāsta kādu interesantu gadījumu no dzīves, daļēji paradoksu:

Cilvēks, kurš ar bloga palīdzību cīnās pret Michael Moore paustajām idejām un nostāju pret ASV veselības sistēmu kā sliktu esam, vienā brīdī ir spiests paziņot, ka viņam nāksies aizvērt savu blogu, jo viņa sievai ir nepieciešama ļoti dārga operācija, tādēļ viņam nepietiek līdzekļu, lai uzturētu blogu. Filmas autors nolemj anonīmi ziedot daļu nepieciešamās naudas sava oponenta sievas operācijai. Pēc neilga laika viņa oponents ir atgriezies blogā ar paziņojumu, ka atkal ir spējīgs uzturēt cīņu pret Michael Moore. Nu pasakiet – vai tas nav traģikomiski?

Filmā netrūkst arī citu brīžiem smieklīgu, brīžiem traģisku situāciju.

3 responses so far

  1. Noskatījos abas minētās filmas. Tiešām interesanti.

    Abas ir par brīvu noskatāmas pilnā garumā video.google.com

  2. High cost of a low price jau biju pasen redzējis!

    Ir gan būtiskas atšķirības starp ASV un Latviju. Walmartam ASV tiešām ir priekšrocības, taču Latvijā Rimi un Šmaksima diez vai saņem kādas valsts subsīdijas par veikalu atvēršanu!

    Bet par darba vietu reālo samazinājumu gan piekrītu – jo efektīvāks mehānisms, jo mazāk darbinieku vajag, jo lielāka peļņas pārdale par labu uzņēmuma īpašniekiem!

  3. Protams, ir ļoti būtiskas atšķirības, tādēļ jau attēlā ir liktas jautājuma zīmes, bet domāju, ka arī pie mums eksistē liela daļa minēto problēmu. Jā, varbūt subsīdijas Latvijā netiek piešķirtas, tomēr sava veida pretimnākšana no to puses noteikti ir. Piemēram, tiklīdz parādās kāds lielveikals kādas lielākas ielas malā, tā tur parādās luksofors (piemēram, Maxima Vienības gatvē), bet, kur nav iesaistīts lielveikals, bet vienkāršie cilvēki (piemēram projekts Dienvidu pakavs turpat blakus Vienības gatvē), tur vienkārši uzliek zīmi “nogriezties pa kreisi aizliegts”.

Leave a reply