Diena bez apkures

Vakardiena iesākās ļoti interesanti, ar 15.9 grādu aukstumu telpā, jo par siltumu to laikam vairs īsti nevar nosaukt, īpaši, ja ārā tajā pat laikā ir jau plus 1.5 grādi pēc Celsija skalas. Sinoptiķi jau brīdināja par pavasara milzīgajiem plūdiem, bet kamēr tie nav pienākuši, es to laižu gar ausi. Patiesībā viss sākās jau trešdienas vakarā, kad daži no radiatoriem bija knapi remdeni, īpaši par to nesatraucos un devos gulēt, bet no rīta mani pārsteidza liels aukstums un pilnīgi auksti radiatori. Uzreiz ķēros pie lietas un sazinājos ar dzīvokļa īpašnieku, kurš man iedeva “kooperatīva galvas”, Deivida, numuru. Piezvanīju viņam un pastāstīju savu sāpi, tas bija ap 8:40. Viņš apsolīja pie manis uzreiz kādu atsūtīt un atzvanīt, lai noskaidrotu progresu. Pēc 5min pie manis ieradās divi cilvēki, kas mēģināja izdarīt to pašu, ko es jau biju mēģinājis – atgaisot radiatorus. Tā kā radiatoros nebija ne spiediena, ne ūdens, tad, protams, to izdarīt neizdevās. Patiesībā viens no šiem cilvēkiem, Larss, bija mūsu mājas iedzīvotājs un nebija nekāds santehniķis vai apkures speciālists. Viņš atzina, ka diemžēl palīdzēt nevarēs, bet piedāvāja aizdot sildītāju, lai nedaudz sasildītu dzīvokli. Pēc šī neveiksmīgā mēģinājuma man pats piezvanīja Deivids un noskaidrojis, ka problēma nav atrisināta, teicās izsaukt kontraktorus, kas salabos problēmu un viņš man atzvanīšot, lai noskaidrotu statusu. Pēc pusstundas viņš atzvanīja un tā kā kontraktoru kompānija nevarēja atbraukt, viņš bija sazinājies ar avārijas dienestu, kurš tūlīt atbraukšot un salabošot. Un tā arī bija – nepagāja pat stunda, kad viņi atbrauca un visu salaboja. Vakarā vēl ienāca Larss, lai noskaidrotu, vai viss nokārtojies un vai dzīvoklis atkal esot silts.

Par ko man tas viss lika padomāt? Par to, kā es cīnījos Latvijā, ja man bija atgadījusies kāda problēma. Nomainīt spuldzīti prasīja nedēļu. “Atzvanīs” parasti nozīmēja “piezvani, kad tev atkal apniks gaidīt”. Kaut kā jutos tur vairāk izčakarēts. Vai te es esmu laimīgāks? Ne gluži, mājās tāpat nav pārāk silts – ir tikai ap 18 grādiem, bet sirdī kaut kā ir silti, jo redzu, ka cilvēki tev mēģina palīdzēt. Cilvēki te tomēr ir savādāki – ziemeļnieki. Te izlasīju rakstu par ziemeļvalstu iedzīvotājiem. Kas zin, ja nebūtu dzelzs priekškars, varbūt arī mēs būtu tādi.

5 responses so far

  1. Drīz Zviedrijā

    Andri, prieks lasīt, ka zviedri ir tik atsaucīgi un ātri nokārto izveidojušos problēmu. Pāris gadus dzīvoju Beļģijā; tur cita aina – piezvani no rīta par problēmu un pēc dažām dienām ir reakcija :-)

  2. Šoreiz man tiešām viss nokārtojās pietiekoši ātri, bet es ticu, ka katrā valstī ir kaut kas, kas strādā labi un kaut kas, kas strādā slikti, to slikto vēl tik daudz laikam neesmu atklājis. Iespējams, ka man viss tik ātri atrisinājās arī tāpēc, ka šeit ir tā saucam “dzīvojamo māju kooperatīvā sistēma” un viņi ir ļoti ieinteresēti, lai viņu kooperatvīā viss būtu labi. Tai pat laikā šorīt redzēju, kā viens zviedrs ar mašīnu bija iesēdies ceļmalas kupenā un garām gāja cilvēki, kas uz viņu pat nepaskatījās, es pa ceļam uz darbu pieteicos palīdzēt, bet diemžēl mašīna bija iesēdusies pārāk dziļi. Zviedri ir arī klusi un noslēgti līdzīgi kā latvieši, šis zviedrs man pats teica, ka viņam bija neērti kādam lūgt palīdzību.

  3. Es tomēr domāju, ka tas ir atkarīgs no katra cilvēka individuāli nevis no tautības vai kā cita. Jo, ņemot vērā, kādi laika apstākļi ir Latvijā nu jau vairāk kā mēnesi, es katru dienu redzu, cik izpalīdzīgi var būt man blakus dzīvojošie cilvēki – viņi palīdz uzlādēt nosēdušos akumulatoru, paņem savas lāpstas un nāk tev palīgā rakt, aizbrauc pakaļ smiltīm, kad ritenis vienkārši griežas uz ledus un mašīnu tomēr nav iespējams izkustināt no vietas. Protams, šeit varētu runāt par to, kāpēc tad Latvijā ceļu stāvoklis ir tik šausmīgs, bet šoreiz tomēr par cilvēkiem :)
    P.S. Arī mēs šogad izbaudījām dienu bez apkures, jo gāzes katla caurule bija izdomājusi pārplīst tieši brīvdienu priekšvakarā, ārā gan bija krietni zem nulles un sajūtas ekstrēmas :)

  4. Nu te jāatceras vecā labā patiesība, ka līdzcilvēku attieksme pret Tevi atkarīga no Tavas attieksmes pret līdzcilvēkiem. Zviedri starp citu ir ļoti meistarīgi telefona klausules necēlēji, bet, ja Tu viņiem liecies sakarīgs cilvēks, tas maina lietas būtību. Cita lieta, protams, ir iespējas kaut ko darīt lietas labā. Latvijas namsaimniekam tās iespējams tomēr ir mazākas nekā zviedriem.

  5. Protams, ka viss vienmēr ir atkarīgs no katra indivīda un tā, kā mēs attiecamies pret līdzcilvēkiem. Bet kopējas iezīmes jeb stereotipi tomēr veidojas. Manuprāt, galvenais ir spert to pirmo soli un tas ir tas, kas tādām noslēgtām ziemeļu tautām kā latvieši un zviedri reizēm pietrūkst :)

Leave a reply