Ceļošana mūsdienās

Ceļošana pēdējos gadu desmitos ir būtiski mainījusies. Vienas no lielākajām ir izmaiņas transportlīdzekļu izvēlē. Ja šobrīd lētās aviokompānijas brīvi pieejamas, tad agrāk aviopakalpojumi vidējam iedzīvotāju slānim nebija pa kabatai. Cilvēki pārsvarā izvēlējās lētākus, bet tai pat laikā lēnākus pārvietošanās līdzekļus. Reti kurš uzdrīkstējās sapņot par nedēļas nogales pavadīšanu otrā Eiropas pusē, jo tas gluži vienkārši nebūtu iespējams, pārvietojoties ar sauszemes transportlīdzekļiem, un būtu pārāk dārgi vidējam tūristam,  lai lidotu ar lidmašīnu un pavadītu galamērķī tikai pāris dienas. Ja agrāk cilvēki daudz biežāk ceļoja ar vilcieniem, autobusiem vai personīgajām automašīnām, tad šobrīd šādi pārvietošanās veidi liekas diezgan ekstrēmi, jo dzelzceļa vai autobusa pārbrauciens pāri Eiropai prasa vismaz pusi nedēļas. Manuprāt, tas savā ziņā noved pie zināmas ceļošanas degradācijas, jo cilvēkiem tūrisms vairāk asociējas ar “aizlidoju, apskatīju, atlidoju”, lai gan etimoloģija vārda travel saknes skaidro kā “to make a laborious journey, travel”, kas nozīmē, ka ceļojums ir kā darbs, kā kaut kas grūts, kas jāpaveic, lai pēc tā paliktu sajūta, kā par paveiktu kaut ko lielu, nozīmīgu. Bet, aizlidojot ar lidmašīnu vienā un otrā virzienā, šis kaut kas lielais tiek daļēji sagrauts. Uz visām šīm pārdomām mani vedināja vairāku Micheal Palin ceļojumu sēriju noskatīšanās. Sākot no 1988. gada viņš ir apceļojis pasauli krustu šķērsu, turklāt to darījis pārsvarā bez gaisa pārvietošanās līdzekļiem. Un pārvietojoties pa zemi, ūdeni, tu patiesībā vari iepazīt pasauli, ko apceļo, kamēr debesīs vairāk vai mazāk viss ir vienāds.

Maikla ceļojumu sērija sākās ar ceļojumu apkārt zemeslodei 80 dienās, sekojot pa pēdām Žila Verna populārajam romānam. To viņš sekmīgi paveica 1988. gadā, bet līdzīgi kā ar citām aizraušanām arī šis ceļojums bija tikai kā āķis lūpā, lai paveiktu vēl ko tamlīdzīgu. Un, ja jau pa horizontāli (nosacīti protams, jo globusu varam pagriezt kā vēlamies) apkārt zemeslodei bija apbraukts, tad bija nepieciešams to izdarīt arī pa vertikāli, līdz ar to sekoja ceļojums no pola uz polu. Pole to Pole ceļojums tika veikts 1991. gadā un tā rezultāts ir grāmata un dokumentālā piedzīvojumu filma, kas patiesībā ir televīzijas šovs 8 sēriju garumā. Tas nebija kārtējais rekorda pārbrauciens vai nu ar motociklu vai auto vai velo apkārt pasaulei, tas bija tāds “vienkāršs” ceļojums no Ziemeļpola uz Dienvidpolu. Pirmajā raidījumā viņš teica, ka nav īsti iespējams sākt ceļojumu precīzi no Ziemeļpola, jo tas visu laiku pārvietojas, bet lai nu kā, aptuvenā vietā tika dots starts un ceļojums varēja sākties. Daļa maršruta gāja caur Igauniju, Krieviju un Ukrainu, kas tikko bija atguvušas neatkarību pēc Padomju Savienības saburkuma. Tieši šo ceļojuma posmu man bija vislielākā interese skatīties, jo tajā bija parādīts tas, kā it kā šajās, nu jau neatkarību atguvušajās valstīs, kuru robežu nu ir daudz vienkāršāk šķērsot, ceļojuma varonim nākas piedzīvot daudzas lietas, kas velkas līdzi vēl no padomju laikiem. Dažas no tām viņam šķiet prātam neaptveramas un viņu pilnībā iespējams saprast. Šobrīd atrodos (skatos) trešajā ceļojuma sērijā, kurai dots nosaukums pilns aplis. Tas notika jau krietni vēlāk, 1996./97. gadā, un tam bija atvēlēts vesels gads, kura laikā plānots apbraukt apkārt klusajam okeānam.

Šie visi ir lieliski skatāmgabali visiem ceļojuma sēriju piekritējiem! Uzreiz varu brīdināt, ka tie nebūs mūsdienīgi šovi, ar nepārtrauktu asa sižeta uzturēšanu un citām šāda tipa šoviem piedienošām lietām.

Noskatījies daļu no šiem ceļojumiem un turpinot skatīties atlikušos, sapratu, cik svarīgs ir pats ceļošanas process nevis galamērķis. Un kā nākamā atskārsme nāca fakts, ka ceļošana arī ir mans mērķis, un tas nebūt nav sasniegts viens konkrēts galapunkts. Tagad es saprotu, kāpēc manī iekšā visu laiku bijusi tāda nekomfortabla sajūta, ceļojot uz vienu konkrētu vietu. Tas bija tāpēc, ka patiesībā es vēlos doties lielākā ceļojumā un apceļot visas vietas pēc kārtas, katrā no tām uzkavējoties kādu nenoteiktu laiku, nevis ceļot uz tām pakāpeniski uz vienu pēc otras. Šādi, nevēloties veidot mazus ceļojumus, bet taupoties kaut kam lielam un milzīgam, tas lielais un milzīgais var tā arī nekad nepienākt, bet varbūt tomēr risks var attaisnoties. Tāpat iespējams arī tas, ka varbūt viens otram nemaz netraucē. Neesmu vēl ticis skaidrībā, kā ir ar mani, jo it kā mazi ceļojumi ik pa laikam tiek īstenoti, tomēr par to, vai pienāks lielais ceļojums vēl pāragri teikt. Sirdī noteikti vēlos ko tādu, tomēr ne vienmēr mani sapņi saskan ar īstenību.

Kā ir ar jūsu pieredzi un vēlmēm ceļošanā? Vai izvēlaties labāk vairākus mazus atvaļinājumus gada laikā vai vienu lielu? Vai taupāties “milzīgajam ceļojumam apkārt pasaulei”? Kādus pārvietošanās līdzekļus izmantojat ceļojot un kādi jums šķiet vispievilcīgākie?

3 responses so far

  1. Šobrīd esam nobrieduši “milzīgajam ceļojumam” uz Dienvidameriku. Kontinenta iekšienē pārvietosimies ar vietējo sabiedrisko transportu, t.i., galvenokārt ar autobusiem. Pilnīgi piekrītam tam, ka ceļošana ir process, nevis galamērķis un kā jau katram procesam – tam nepieciešams laiks. Kā teica Knuts Skujenieks – Cilvēkam ir jāceļo!

    Paldies par Maikla Palina filmām!

  2. Ar interesi sekoju līdzi jūsu blogam un gaidīšu rakstus no ceļojuma uz Dienvidameriku. Kā domājat, vai sanāks ierakstīt kaut ko arī paša ceļojuma laikā, vai tomēr būs jāgaida šie četri mēneši, kamēr atgriezīsieties? Ja jau skatījāties Maikla filmas, tad zināt, ka arī vilcieni nav peļami, īpaši ceļojot Argentīnā. Lai izdodas!

  3. Rakstīsim kladēs, bet domājam ik pa laikam arī piesēsties pie datora un jau ceļojuma laikā publicēt. Redzēs, kā iznāks. Paldies!

Leave a reply