Fotoaparāts ceļotājiem – Panasonic GM1

Līdz šim esmu bijis īpašnieks trim spoguļkamerām. Šobrīd īpašumā esošo Canon 6D uzskatu par savu galveno kameru, kuru vienmēr ņemu līdzi, ja nepieciešamas visaugstākās kvalitātes bildes un apstākļi atļauj. Arī iepriekšējās divas kameras bija Canon ražojumi – sāku ar Canon 400D, ko vēlāk nomainīju uz Canon 7D. Tomēr tiecoties pēc pilna izmēra matricas un salīdzinoši zema svara, nonācu pie jau minētā Canon 6D. Savā ziņā biju kļuvis par “sistēmas” vergu, jo jau ar pirmo fotoaparātu tika iegādāti Canon objektīvi, ko nevēlējos mainīt, tāpēc tajā brīdī citas “sistēmas” nemaz neapskatīju.

Tomēr neesmu no tiem cilvēkiem, kuri tikai akli iet uz priekšu, nepievēršot uzmanību attīstībai citā virzienā. Laikā, kad parādījās Micro Four Thirds bezspoguļu kameras (MILC), arī es iegādājos vienu no pirmajiem šāda tipa modeļiem – Olympys PEN E-P1. Kamera šķita interesanta ne tikai tās mazā svara un izmēra dēļ, bet arī retro izskats šķita saistošs. Bilžu kvalitāte, protams, neturēja līdzi toreiz īpašumā esošajam Canon 400D, tomēr ceļojumā aiz Ziemeļu polārā loka tā lieti noderēja, samazinot līdzi ņemamo mantu svaru. Tāpat ar to varēju uzfilmēt savu pirmo īsfilmu par šo 12 dienu garo pārgājienu.

Pēc kāda laika Panasonic un Olympus cīniņā iesaistījās arī trešais spēlētājs – Sony, tomēr viņš bija spēris soli uz priekšu, ievietojot praktiski tāda paša izmēra kamerā APS-C izmēra sensoru. No sākuma gan viņiem ar objektīvu izvēli bija pašvaki, jo tam bija speciāls savienojums, kas neatbilda ne lielajām Sony kamerām, ne MFT kamerām, bet ar laiku arī pieejamo obektīvu klāsts uzlabojās. Sapratu, ka no Olympus man bija laiks šķirties, un nomainīju to uz Sony NEX F3.

Pēdējos pāris gadus man kā standartkomplekts kalpojis tieši Canon 6D un Sony NEX F3. Sony bija ceļabiedrs tad, kad bija jātaupa uz līdzi ņemamo mantu svaru, piemēram, pārgājienā uz Kolorado upi, vai arī reizēs, kad tika apmeklēts kāds nedrošāks galamērķis, kā, piemēram, Kolumbija. Savukār Canon 6D tika ņemts līdzi visos pārējos gadījumos.

Nevaru teikt neko īpaši sliktu par Sony NEX, kas man visus šos gadus kalpojis godam. Ar to var uzņemt diezgan kvalitatīvas fotogrāfijas pat sliktā apgaismojumā un tā ir ērta rokā. Neredzēju nevienu būtisku iemeslu, kāpēc man šī kamera būtu jāmaina pret ko citu, līdz nesen manā redzeslokā nonāca Panasonic GM1.

Panasonic GM1

Gan krāsas, gan izmēra ziņā tā varētu sacensties ar biezpiena sieriņu kārums

Kas tad šai kamerai ir tāds īpašs? Panasonic saka, ka tā ir mazākā fotokamera ar maināmiem objektīviem. Manā skatījumā tas viennozīmīgi ir pluss, aplūkojot to kā savas otrās kameras variantu. Redzot bildes ar šo kameru internetā, bija diezgan grūti aptvert, cik patiesībā tā ir maza. Ieraugot to dzīvē, tā tāpat šķita mazāka nekā pirms tam iztēlojos, prātā nāca vārds niecīga. Grūti iedomāties, kā tik mazā kamerā Panasonic ir varējuši iedabūt tik lielu sensoru. Tomēr ne tikai pašas kameras izmērā ir spēks, Panasonic arī pamanījies izveidot supermazu sabīdāmo objektīvu, kurš pozitīvi novērtēts daudzos apskatos dēļ savām optiskajām īpašībām. Sony NEX objektīvs vien ir lielāks par visu GM1 ar savāztu objektīvu, par Sony korpusu nemaz nerunājot. Šo kameru tiešām var mierīgi ievietot bikšu vai jakas kabatā un tādu būtu grēks nenēsāt visur sev līdzi.

Panasonic GM1 vs Sony NEX F3

Tomēr svars un izmērs vien nebūtu piespiedis mani pamest visādi citādi lielisko Sony NEX. Galu galā, kas tad ir nieka 100 grami un pāris centimetri katrā malā. Šai kamerai bija vēl pāris īpašības, kas man likās izšķirošas. Pirmā ir iespēja kamerā pa tiešo veidot timelapse video. Vairs nav nepieciešami nekādi ārēji gadžeti, kurus pieslēgt un regulēt. Kamerā var ļoti vienkārši uzstādīt laiku, kad sākt uzņemt timelapse, intervālu starp fotgrāfijām, kā arī cik fotogrāfijas uzņemt. Ja intervāls starp divām fotogrāfijām ir paliels, tad kamera pat pati izslēdzas (lai taupītu bateriju) un ieslēdzas tikai pirms nākamā foto uzņemšanas. Pēc tam, kad timelapse bildes ir uzņemtas, tās kameras attēlu pārlūkā uzrādās kā viena attēlu grupa, kas nozīmē, ka nebūs jāpārtin simtiem bilžu, lai tikai tiktu uz to fotogrāfiju apskati, kas bija uzņemtas pirms timelapse.

Papildus tam, no šīm fotogrāfijām timelapse video var izveidot pa tiešo kamerā, līdz ar to var vispār iztikt bez datora un programmatūras, lai no kameras ārā dabūtu šāda veida video. Šādā vairantā, protams, zūd iespēja bildes pirms tam nedaudz piekoriģēt (piemēram, ekspozīciju vai baltā balansu), bet tas, ka šāda opcija pastāv, manuprāt, ir lieliski. Zemāk var redzēt vairākus timelapse video, ko uzņēmu ar GM1. Timelapse veidoju pa tiešo kamerā, vienīgais, kas tika darīts datora, ir to salīmēšana kopā ar iMovie. Skatoties video pa tiešo Vimeo lapā (nevis embedotu blogā), kvalitāte būs daudz augstāka.

GM1 Timelapse from Andris Liedskalnins on Vimeo.

Tomēr lielākā problēma ar timelapse ir tāda, ka, lai uzņemtu pieklājīga garuma video, tiek patērēts diezgan liels slēdža resurss. Daži varbūt nemaz nezin, ka viņu kamerai tāds ir, tāpēc sniegšu nelielu ieskatu, kā tas strādā. Lielākajai daļai spoguļkameru tas ir ap 100 tūkstošiem. Profesionālajam galam ap 150-200 tūkstošiem. Tas gan nenozīmē, ka, izfotografējot šo skaitu kadru, slēdzis uzreiz pārstās darboties. Tas ir tikai aptuvenais skaitlis un daži salūzīs ātrāk, citi vēlāk. Tagad, pieņemot, ka (atkarībā no standarta) vienā video sekundē ir 24-30 kadri, sanāk, ka 1 minūtes gara timelapse video uzņemšanai būs nepieciešams iztērēt ap 1440-1800 kadriem. Tas nozīmē, ka ar kameru varētu uzņemt aptuveni 1 stundu garu timelapse video un kameras slēdzis būtu jāmaina. Reti kurš, protams, veidos vienu stundu garu timelapse video, bet 10 minūtes nav nekas neparasts, turklāt nejau viss safilmētais nonāks gala variantā. Tas nozīmē, ka būs arī atgriezumi, kā arī bieži vien vienā sekundē tiek ievietoti daudz vairāk kadri nekā manis minētie 24-30. Secinājums ir viens – timelapse nav draudzīgs fotoaparāta slēdža resursam. Un te atkal paspīd Panasonic GM1, kam ir iespējams izmantot kā mehānisko tā elektronisko slēdzi. Elektroniskais slēdzis nepatērē ne kripatiņu slēdža resursa, tāpēc ar to varam uzņemt timelapse video gandrīz bezgalīgi. Izmantojot elektronisko slēdzi gan var parādīties kādi artefakti fotografijās, bet tas vairāk būtu attiecināms uz foto kustībā, kamēr fotografējot dabu ar statīvu, kā tas parasti ir timelapse gadījumā, tam nevajadzētu sagādāt problēmas.

Līdz ar jau minēto elektronisko slēdzi, kamerai ir iespējams arī pilnīgi kluss režīms, ko pielietojot, vispār nav iespējams dzirdēt, ka tiek uzņemta fotogrāfija. Šo var lieliski izmantot vietās un pasākumos, kur fotoaparāta izmantošana piesaistītu lieku uzmanību.

Starp visiem šiem režīmiem ir iespējams ātri un vienkārši pārslēgties ar aizmugurē esošo skārienjutīgo ekrānu. Arī interfeiss kamerai ir izveidots diezgan ērts. Vienīgais, kas nedaudz pietrūkst, ir kāda papildus programmējama poga (augšā esošajai vienīgajai Fn1).

Tomēr pietiks dziedāt slavas dziesmas, kamerai, protams, ir arī savi trūkumi, no kuriem galvenos centīšos uzskaitīt.

Līdz ar mazo izmēru, arī baterija kamerai ir mazāka. Ar to var uzņemt aptuveni divreiz mazāk bilžu nekā ar Sony NEX pie līdzvērtīgiem apstākļiem. To sakot, man jāpiemin, ka mierīgi ar vienu lādiņu varēju (timelapse režīmā) uzņemt vairāk nekā 1000 foto. Savukārt parastajā režīmā, kameru aktīvi lietojot, tā bija jāuzlādē ik pēc 3-4 dienām. Tas nozīmē, ka lādētājs līdzi būs jāņem, bet tāpat jau jālādē ir arī Sony NEX, vienīgi ar Canon 6D lādētāju var aizmirs mājās, ja nebrauc uz vairāk kā 3 nedēļām.

Panasonic kamerai ir arī lielāka graudainība pie augstiem ISO. Tas nav nekas pārsteidzošs, ņemot vērā, ka sensora izmērs tomēr ir mazāks nekā Sony NEX. Pēc maniem novērojumiem pieņemams rezultāts ģimenes fotoalbumam bija līdz pat 1600 vai reizēm 3200 ISO, savukārt 800 ISO varētu uzskatīt par robežu, kur vēl neparādās kropļojošs graudainums.

Kamerā nav iebūvētā attēla stabilizācija. Tas nav nekas traks, ņemot vērā, ka stabilizācija ir komplektā iekļautajā objektīvā. Sliktāk ir, ja sāk likt Olympus labos objektīvus, kuros nav stabilizācijas. Bet uzskatu, ka šo kameru būtu jālieto tieši ar kit objektīvu, jo pretējā gadījumā tā vairs neattaisno savu mazo izmēru un svaru. Kā papildus opciju varētu ņemt Olympus 20mm F1.7, kas arī ir ļoti maziņš un lieliski palīdzēs cīnīties ar ne ļoti augsto ISO jūtību, kā arī Olympus 45mm F1.8, kas būtu lielisks kā portretu objektīvs.

Kamerā ir iebūvēta zibspuldze, ko, līdzīgi kā Sony NEX gadījumā, iespējams pavērst pret griestiem, lai iegūtu atstarotu nevis tiešu gaismu uz fotografējamā objekta. Tomēr iebūvētā zibspuldze ir mazāk jaudīga kā Sony NEX, tāpēc, lai arī minimāls, te atkal neliels plusiņš Sony NEX.

Apsverot visus par un pret, izlēmu nomainīt savu kompakto ceļabiedru kā ceļojumos, tā arī ikdienā uz Panasonic GM1. Kā galvenās priekšrocības saskatot mazo izmēru, lielisko attēlu kvalitāti, kā arī iebūvēto kluso, elektronisko slēdzi un timelapse iespēju. Runājot par GM1 nevar, protams, nepieminēt viņa vecāko brāli GM5. GM5 ir iebūvēts elektroniskais skatu meklētājs, kā arī hot-shoe, savukārt trūkst GM1 esošās zibspuldzes. Nenoliedzu, ka elektroniskais skatu meklētājs ir noderīga lieta, tomēr pie esošajām cenām neesmu gatavs pārmaksāt par GM5 vismaz 150 EUR tikai, lai tiktu pie šādas fīčas. Īpaši jau ņemot vērā, ka izmantošu šo vairāk kā savu otro kameru.

Visas zemāk redzamās bildes fotografēju ar jauniegūto, mazo GM1.

sP1010389

sP1010393

sP1010396

sP1010397

sP1010409

sP1010421

sP1010473

sP1010484

sP1010518

sP1020072

sP1020075

sP1020326

sP1020948

sP1030148

sP1030155

sP1040566

sP1040584

sP1040599

sP1040653

sP1040659

No responses yet

Leave a reply