Skrējiens pēc zelta uz Krētu

Augstākais lojalitātes līmenis kādā no trim aviosabiedrību aliansēm sniedz dažādas priekšrocības – pieeju laundžiem, bezmaksas vai papildus bagāžu, prioritāti dažādās rindās. Tomēr, lai šo statusu sasniegtu, nedaudz jāpacīnās. Zvaigžņu aliansē jeb Star Alliance visvieglāk augstāko (zelta) statusu bija un droši vien arī šobrīd ir sasniegt ar grieķu aviokompānijas Aegean programmu Miles+Bonus.

Sākotnēji, kad Aegean tikko pievienojās Star Alliance, zelta statuss bija praktiski mūžīgs, un, lai to sasniegtu, vajadzēja savākt tikai 20000 jūdžu. Turklāt pat pirmie divi tūkstoši, ko deva tikai par to, ka piereģistrējāties programmā, arī tika skaitīti kā statusa jūdzes, tātad realitātē bija nepieciešams savākt tikai 18000 jūdžu. Pēc tam pietika ieskaitīt tikai vienu lidojumu turpmāko 36 mēnešu laikā un statuss tika pagarināts atkal uz trim gadiem. Tomēr, kā dzīvē bieži nākas atskārst, arī mūžīgais ne vienmēr ir “mūžīgs”. Neviens gan arī nesolīja, ka šis statuss būs mūžīgs, jo teorētiski tas bija derīgs tikai trīs gadus un Aegean paturēja tiesības jebkurā brīdī izmainīt programmas noteikumus, ko viņi arī izdarīja 2014. gada nogalē.

Es ielēcu šajā “aizejošajā vilcienā” tieši gadu pirms programmas izmaiņām, tāpēc no šī “mūžīgā” statusa man sanāca vien čiks. Līdz ar Miles+Bonus programmas izmaiņām, statuss, līdzīgi kā citu aviokompāniju programmās, tagad ir derīgs tikai vienu gadu un katru gadu tam ir jāpārkvalificējas. Pēc jaunajiem noteikumiem, lai pirmo reizi kvalificētos, nepieciešams savākt vai nu 48000 jūdžu vai 24000 jūdžu, ja nolido vismaz 4 lidojumus ar Aegean. Šis četru lidojumu nosacījums bija interesants, jo lielākā daļa no līdzšinējiem zelta statusa īpašniekiem ne reizi nemaz nebija lidojuši ar Aegean vai pat bijuši Grieķijā. Savukārt, lai uzturētu zelta statusu (pagarinātu vēl par gadu), nepieciešams gadā savākt vai nu 24000 jūdžu vai 12000 jūdžu, ja nolido vismaz 4 lidojumus ar Aegean. Tātad sanāk, ka pārkvalificēties ir divreiz vieglāk nekā iegūt zelta līmeni pirmo reizi.

Līdz ar negatīvajām izmaiņām, klāt nāca arī šādi tādi bonusiņi zelta līmenim, no kuriem interesantākais man šķita 4 bezmaksas upgrade uz bisnesa klasi, lidojot ar Aegean. Ņemot vērā to, ka, lai pārkvalificētos zelta līmenim par zemākajām 12000 jūdzēm, nepieciešams nolidot tieši 4 lidojumus ar Aegean, likās, ka šo nevar neizmantot. Un tā kā no Stokholmas ir tiešais reiss uz Atēnām ar Aegean, tad nekur pat nenācās pozicionēties. Tika sakombinēts lidojumus uz kādu no lētākajiem galamērķiem Grieķijā, kur vēl nav būts, ar pārsēšanos Atēnās, un varējām doties ceļā. Šādi tiktu nolidoti divi lidojumi turp un divi atpakaļ jeb tieši četri nepieciešamie posmi. Vislabākais piedāvājums sanāca uz Haniju, Krētā. Izmantojot ExpertFlyer, tika noskaidrots, ka lidojumos tik tiešām ir pieejamas vietas upgrade-iem uz I klasi. Rezultātā tika iegādātas biļetes par 91 EUR no cilvēka. Ņemot vērā, ka tās uzreiz varējām upgrade-ot uz biznesa klasi, man tas nešķita nemaz tik slikts darījums. Tā kā Aegean nav bezmaksas telefona numura Eiropas klientu centros, caur Skype tika zvanīts uz ASV bezmaksas numuru. Tur, izstāstot savu bēdu, teica, ka diemžēl no ASV ofisa nevarēšot palīdzēt (ko es jau zināju), bet savienos mani ar Atēnu ofisu (ko es arī jau biju pirms tam noskaidrojis). Tā nu mani savienoja ar Atēnām (bez maksas, jo zvans tika veikts uz ASV bezmaksas numuru) un tur laipns aģents skaidrā angļu valodā uzreiz nokārtoja un izsniedza jaunās biļetes biznesa klasē.

Lidojumi ar Aegean uz Krētu ne tikai palīdzēja mums savākt zeltu ar mazāku jūdžu apjomu, bet arī deva pašas statusa jūdzes. Par šiem četriem posmiem katrs nopelnījām 2664 jūdzes. Tātad atlika vēl 9336 jūdzes līdz nepieciešamajiem 12k. Šīs jūdzes tika savāktas lidojumā ar United kļūdas cenu uz Kolumbiju par 242 EUR. Lidojumi bija pārsvarā V klasē, kas Miles+Bonus programmā ieskaitījās ar 75% koeficientu un kopumā deva 10054 jūdzes. Šis bija vairāk kā pietiekami zelta statusam. Tātad zelta statuss šogad tika savākts par precīzi 333 EUR, turklāt tas sevī ietvēra gan lidojumu uz Kolumbiju, gan lidojumu biznesa klasē uz Krētu.

Lidojums sākās ar SAS laundža apmeklējumu Arlandas lidostā. Jāatzīst, ka pēc nesenās pārbūves, tā telpas nu ir daudz svaigākas un modernākās nekā pirms tam un manāmi uzlabojies arī ēdienu un dzērienu piedāvājums. Ja pirms tam es uzskatīju, ka Stokholmas lidostā nav neviena pienācīga laundža, tad jauno SAS laundžu varētu jau uzskatīt par apmeklēšanas vērtu arī kādu stundiņu pirms paša lidojuma.

SAS lounge in Arlanda

Jaunais SAS laundžs Stokholmas lidostā

Gan reisu uz Atēnām, gan pēc tam uz Haniju, Aegean izpildīja ar Airbus A320-200 lidmašīnām. Nekādi lielie pārsteigumi no biznesa klases sēdvietām nebija, jo, kā jau ierasts Eiropā, biznesa klase no ekonomiskās atšķirās vien ar bloķētu vidējo krēslu.

Aegean business class seats

Biznesa klases sēdvietas Aegean

Pirms pacelšanās tika piedāvāti pre-deprature dzērieni, kas bija izvēle starp ūdeni, apelsīnu sulu vai dzirkstošo vīnu. Es izvēlējos dzirkstošo vīnu un ceļojums varēja sākties.

Aegean pre-departure drinks

Vislielākā atšķirība no ekonomiskās klases, protams, bija ēdināšanā. Lai arī no ēdieniem nebija pārāk liela izvēle, viss piedāvātais bija diezgan kvalitatīvs un garšīgs.

Aegean Starter

Uzkodas

Starterī bija svaigu lapu un žāvētu ogu salāti ar apceptu sieru un balzamiko etiķi. Bija divu sarkanvīnu un divu baltvīnu izvēle, visi vīni bija no Grieķijas.

Aegean main course

Siltais ēdiens

Nedaudz vilties lika siltais ēdiens. Tajā tika piedāvātas divas izvēles, kas abas gan bija viens un tas pats ēdiens, tikai atšķirīga gaļa – viens bija ar liellopu, otrs – vistu. Pats ēdiens bija pasta ar artišokiem un citiem dārzeņiem siera mērcē. Nesaku, ka tas bija slikts vai nebaudāms, varbūt vienkārši ne manai gaumei.

Aegean dessert

Deserts

Saldais ēdiens gan bija izcils – tie bija grieķu saldumi ar svaigām zemenēm un mīksto sieru. Pēc deserta vēlāk tikai piedāvāti arī stiprāki alkoholiskie dzērieni, tai skaitā grieķu Metaxa.

View over mountains

Lidojums bija mierīgs un laiks ārā skaidrs, kas ļāva izbaudīt lidojumu pāri kaut kādiem kalniem :) Pēc pirmā lidojuma laiks tika pavadīts Atēnas lidostas Aegean laundžā, kuram pēc lasītajiem aprakstiem bija jābūt labākam par blakus esošo Lufthansa laundžu. Tas bija plašs un komfortabls, bija pieejami dažādi dzērieni un dažādas saldās un sāļās uzkodas, nekādi siltie ēdieni, diemžēl, nebija. Nākamajam lidojumam pēc saraksta vajadzēja ilgt ap 50 minūtēm, bet realitātē tas ilga tikai 35 minūtes. Te man bija interese – nez ar ko atšķirsies šī biznesa klase no ekonomiskās. Un jāsaka, ka atšķīrās arī, jo šo 35 minūšu laikā stjuartes paspēja mūs arī nedaudz pabarot. Tiklīdz izdzisa drošības jostas gaismiņa viņas burtiski skriešus metās aiztaisīt aizkariņus, izdalīja paplātes ar uzkodām, kam, savukārt, sekoja dzērieni.

Aegean domestic business class meal

Uzkodas 35 minūšu lidojumā

Uzkodās bija maizītes ar dažādām zivīm. Kā dzērienu es izvēlējos baltvīnu, un atšķirībā no iepriekšējā lidojuma, kur tas tika liets no lielās pudeles, te man tika iedota mazā pudelīte, kurā mierīgi satilpa divas glāzes. Tā kā ar vīnu es šo 15 minūšu laikā (kamēr nedega drošības josta) nevarēju tikt galā, stjuartes teica, ka es varu paturēt glāzi arī nosēšanās laikā un satraukumam nav pamata. Ielidojām Hanijas lidostā ap 23:00 vakarā un tā kā lidostā nav vārtu ar “piesūcekņiem”, tad pasažierus uz lidostu nogādāja ar autobusu. Interesanti, ka mums, 7 biznesa klases pasažieriem, bija pašiem viss autobuss. Tas gan nenozīmē, ka ekonomiskās klases pasažieriem bija jāgaida, jo uzreiz aiz tā bija jau nākamais autobuss, gatavs uzņemt braucējus.

Uz centru nokļuvām ar KTEL autobusu, kas maksā 2.5 EUR no cilvēka un tā grafiks ir pieskaņots lidmašīnu ielidošanai, tāpēc nav jāsatraucas, ka autobusa varētu nebūt. KTEL autobusu tīklu operē vairāki ģimenes uzņēmumi uz Krētas salas, ko arī varēja just no laipnās vadītāja un biļešu pārdevēja attieksmes.

Aviobiļetes tika iegādātas samērā izdevīgi, tagad atlika vien atrast kur apmesties. Izmantojot neseno Orbitz akciju, mums sanāca pirmo nakti norezervēt Hanijā par 8.8 EUR, pēdējo, arī Hanijā, bet nu jau par 13.78 EUR, savukārt 5 naktis pa vidu, pilsētā Hersonisos, par 7.47 EUR par nakti.

Pirmā viesnīca bija Hotel Kydon pašā Hanijas centrā un sagaidīja mūs ap pusnakti ar bezmaksas dzērienu kuponiem viņu bārā, kurus uzreiz arī izmantojām.

Welcome drinks ar Kydon hotel

Welcome drinks

Istabiņa bija ērta un tīra, ar dažādas cietības spilveniem, bezmaksas ūdeni un augļiem. Neko vairāk nevarējām vēlēties.

Hotel Kydon

Kydon viesnīca

small-20150928-IMG_7015

Skats pa logu no viesnīcas balkona

Pēdējā naktī dabūjām istabiņu augstākā stāvā, kur no balkona bija lielisks skats uz vietējo tirdziņu, vecpilsētu un tālumā arī Krētas jūru. Viesnīcā bija iekļautas lieliskas brokastis ar daudz un dažādiem vietējiem grieķu ēdieniem. Bet par 9 EUR jau būtu grūti sūdzēties arī bez visām šīm ekstrām.

Hanijas apskatei bijām ieplānojuši pēdējo dienu, tāpēc uzreiz no rīta devāmies pēc īres auto, lai varētu apbraukāt salu. Kā pirmais apskates punkts bija ieplānota Elafonisi pludmales apskate, kas atroda Krētas pašos dienvidrietumos. Šī pludmale ir īpaša ar to, ka tā atrodas starp Krētu un Lafonisi dabas rezervāta salu. Šo salu atdala tikai pārssimt metri, bet visu šo attālumu ir iespējams noiet ar ūdens līmeni tikai līdz potītēm.

Crete beach

Elafonisi pludmale

Savukārt, nokļūstot jau uz pašas salas, tur ir pludmale, kuras smiltis ir rozā nokrāsā. Tās veidojas, sajaucoties balto un sarkano smilšu graudiņiem un šādu vietu, kur ir šādas pludmales, uz pasaules ir gaužām maz.

Pink beach

Rozā smiltis pludmalē

Pēc pludmales apmeklējuma bija jāmēro tālais ceļš uz Hersonisos. Attālumi Krētā mēdz būt lieli. Iespaids, kas radies pirms pāris gadiem apmeklējot Rodas salu, bija izveidojis maldinošu priekšstatu, ka grieķu salām var apbraukt apkārt vienas dienas laikā. Kā nekā jāņem vērā arī tas, ka Krēta ir lielākā Grieķijas sala. Pat pēc Google karšu optimistiskajiem rādījumiem, braucienam līdz Hersonisos vajadzēja aizņemt 3.5 stundas. Izbraucām no pludmales ap 16:30 un plānojām būt galā ap 20:00. Viesnīcas adrese bija saglabāta offline kartē un varējām doties ceļā. Saule Krētā šajā gada laikā rietēja ap 19:30, tāpēc nonākot tur, kur it kā vajadzēja būt viesnīcai, bija jau tumšs. Diemžēl, viesnīcas tur nebija. Nedaudz pabraukājām apkārt, bet tā arī neatraduši, devāmies iekšā kādā citā viesnīcā pēc padoma. Tur mums laipns darbinieks izskaidroja un parādīja savā telefonā, kur patiesībā atrodas mūsu meklētā viesnīca – tas bija aptuveni pusstundas brauciena attālumā. Izrādās, meklējot to Google kartē, biju nokļūdījies par vienu burtu, un viena burta kļūda mums maksāja pusstundas braucienu. Ja būtu braukuši ar autobusu, būtu pavisam bēdīgi, bet tā kā bijām ar mašīnu, tad jau ap 20:45 bijām īstajā viesnīcā.

Viesnīcā pie iečekošanās mums paziņoja, ka nav laika iečekoties, mums esot jāskrien vakariņās, kuras tiek pasniegtas tikai līdz 21:00. Te vietā piebilst, ka viesnīca par 7.47 EUR bija half-board ar iekļautām gan brokastīm, gan vakariņām. Bija atrasts perfekts variants, kas maksāja precīzi 100$ jeb maksimālā un vienlaicīgi arī minimālā summa, no kuras varēja dabūt atlaidi ar kuponu. Tāpēc nācās piemaksāt tikai nodokļus, kas bija šie septiņi ar pusi eiro. Biju jau sagatavojies uz to ļaunāko, bet man par pārsteigumu bufetes tipa vakariņas bija ļoti augstas kvalitātes un praktiski viss bija lieliski pagatavots. Mierīgi pavakariņojām un nesteidzoties iečekojāmies. Uz istabiņas ierādīšanu gan bija jāpagaida kāds darbinieks. No sākuma nesapratu, kāpēc es pats nevarētu atrast istabiņu, bet tad, kad kopā ar darbinieku veicām simts metrus garo gājienu pa atpūtas kompleksu ar padsmit trīsstāvīgām mājām, sapratu, ka pašam atrast istabiņu tiešām varētu būt bijis pagrūti. Tipiski šādi kompleksi, kas vienlaicīgi nodrošina visu un tai pat laikā neko, man nepatīk, bet mūsu gadījumā tas bija ideāli – par brokastu un vakariņu sarūpēšanu varējām aizmirst, bet dienas vidu piepildīt kā vien vēlamies.

Nākamajā dienā devāmies uz Karfi apmetni, kas bija salīdzinoši netālu no mūsu viesnīcas. Saku salīdzinoši, jo ar auto turp jābrauc aptuveni stunda. Karfi apmetne ir viena no daudzajām mīnojiešu civilizācijas paliekām uz Krētas salas. No šīs konkrētās apmetnes gan nekas daudz nav palicis, izņemot pamatus un atrastos artefaktus (kas nu ir muzejā), bet devāmies turp vairāk tāpēc, ka tas deva iespēju pastaigāt pa Krētas kalniem un paskatīties uz salu no augšas. Pa ceļam redzējām norādi uz “Nice view” un “Красивы вид”. Un jau te varējām just, ka Krētā tik daudz kas ir tendēts tieši uz krievu tūristiem, jo gandrīz vai visur viss bija iztulkots arī krieviski. Zīme gan vairāk bija māneklis, lai piestātu pie ceļa malā esošajiem tirgotājiem un kaut ko nopirktu. Pirmkārt jau tāpēc, ka tā bija taisīta no kartona, otrkārt tāpēc, ka tas skats nemaz nebija tik skaists.

Karfi

Skats no Karfi apmetnes

Daudz skaistāks skats bija no Karfi apmetnes kalna galā, kurp bijām devušies pārgājienā. Nedaudz bēdīgi, jo skaistais skats nebija galvenais iemesls, kāpēc mīnojieši te apmetās, tas bija vairāk aizsardzības nolūkos no iebrucējiem, kas viņus sita nost. Lai vai kā, mūsu pārgājiens kalnā bija sevi attaisnojis un gandarīti varējām doties atpakaļ lejup. Pa ceļam satikām daudz un dažādas kazas, viena pat bija uzrāpusies kokā, tiesa to es nepaspēju nofotografēt.

Crete goat

Krētas kaza

Nākamajā dienā izlēmām apmeklēt otro populārāko apskates objektu Krētā – Samārijas aizu. Nospriedām, ka nedēļas nogalē tajā varētu būt daudz vairāk cilvēku, tāpēc labāk turp doties piektdienā.

Daudz kur raksta, ka tā esot garākā aiza Eiropā, savukārt daudz kur to, ka, piemēram, Francijā esot arī garākas aizas. Mani šie fakti tik daudz neinteresē, cik tas, ka tā ir skaista un tātad mums tā bija jānoiet. Parasti cilvēki šo taku iet vienā virzienā – dodas no Hanijas uz Omalos pilsētiņu ar autobusu, tad nokāpj lejup pa aizas taku līdz piekrastes ciematiņam Agia Rumeli, no kura ar laivu dodas uz citu pilsētiņu, no kuras atkal ar autobusu atpakaļ uz Haniju. Uz Agia Rumeli nekādi ceļi neved, tāpēc no tās atpakaļ uz Omalos tajā pašā dienā praktiski nav iespējams nokļūt. Nelielas problēmas mums radīja tas, ka takas sākums atradās aptuveni 3 stundu braucienā no mūsu viesnīcas (vienā virzienā).

Tā kā variants ar autobusu+kuģīti+autobusu mums nederēja, tad nācās veidot pašiem savu variantu – plānojām izbraukt no viesnīcas ap 4 no rīta, lai ierastos pie parka ieejas ap 7. Ap 7 tāpēc, ka ap 7:30 tur sāk ierasties tūristu autobusi un taka pārvēršas tādā kā cilvēku skudru pūznī. Bijām plānojuši noiet taku lejup līdz parka robežai, kas ir 13km gājiens vienā virzienā, un tad atpakaļ augšā līdz mašīnai. Un vakarā lēnā garā atpakaļ uz viesnīcu. Palasot cilvēku pieredzi un ieteikumus internetā sapratu, ka tā bija diezgan traka ideja un reti kurš tā bija darījis, bet, nodomājām, ka, ja jau varējām nokāpt Lielajā kanjonā lejup un augšup vienā dienā, tad jāvar arī šis. Kāpiens lejup līdz pašam ciematam ir 18km un parasti prasa vidēji ap 6 stundām. Nospriedām, ka ceļu līdz parka robežai (13km) lejā un atpakaļ būtu jāvar pieveikt ap 10 stundām.

Samaria aiza

Samārijas aizas pirmie 3km

Lielākā takas daļa (13km) atrodas nacionālajā parkā. Ieeja parkā maksā 5 EUR un biļete ir jāsaglabā līdz pat iziešanai no parka, jo viņi strikti uzskaita ienākušos/izgājušos, lai parkā neviens nepaliktu pa nakti. Ieejas parkā ir divas – viena augšā, otra lejā. Pirmie trīs kilometri ir visstāvākie un praktiski pa vieniem vienīgiem serpentīniem ir jāmēro ceļš lejup. Lai arī aprakstos lasījām, ka tas skaitās dikti stāvi, tas bija lēzenāk nekā kāpiens Lielajā kanjonā vai citās ekstrēmākās vietās. Šis arī skaitās takas grūtākais posms.

small-20150925-IMG_6899

Atpūta un saullēkts parkā

Parkā ik pēc neilga laika ir gan tualetes, gan svaiga dzeramā ūdens uzņemšanas vietas, tāpēc par lieka smaguma nešanu līdzi nav jāsatraucas, pietiek vien ar nelielu puslitra pudelīti. Kaut ko ēdamu enerģijai un sāļu uzņemšanai gan, protams, ir jāsarūpē. Tā kā izgājām tik agri, tad tik tiešām varējām izbaudīt taku praktiski divi vien. Bija arī citi gājēji, bet nebija grūti izvēlēties tādu tempu, lai netraucētu viens otram.

Akmens balsts

Te daži atraktīvākie parka apmeklētāji izdomājuši palīdzēt akmenim neapvelties

Izejot tik agri bija arī vēl kāda priekšrocība – gandrīz visu ceļu lejup pavadījām patīkamā un vēsā temperatūrā, turklāt ēnā. Vēlāk atpakaļceļā praktiski visur, kur vien nebija koku ēnas, bija jāmēro ceļš saulē, kas to padarīja divtik grūtu. Taka bija ļoti labi iekopta un, kamēr vien ceļš neveda tieši pa pašu aizu, nebija pat jāmežģa kājas kāpjot no viena akmens uz citu. Pa ceļam varēja vērot ļoti dažādu dabu – sākot no akmeņainas un tuksnešainas vides līdz pat bieziem un gandrīz necaurredzamiem kokiem. Vienu brīdi taka pat atgādināja iekoptu japāņu dārzu.

Japāņu dārzs Samārijas aizā

Japāņu dārzs Samārijas aizā?

Lielākoties taka negāja pa pašu aizas gultni, bet vairāk pa tās malu, tāpēc nācās visu laiku kāpelēt augšup un lejup, tomēr vairāk uz lejasdaļu bija jāiet arī pa pašu aizas apakšu.

Samārijas aiza

Samārijas aiza

Atpakaļceļā jutāmies kā jau pieminētajā skudru pūznī, jo cilvēki čumēja un mudžēja. Bija grūti izmainīties, ejot pretī neskaitāmajām tūristu grupām. Iziet tik agri kā mēs noteikti bija pareizā izvēle. Tomēr arī uz takas beigām varējām izbaudīt divvientulību, jo pēc aptuveni 14:00 reti kurš vairs uzsāka ceļu lejup.

Skudru pūznis

Skudru pūznis

Ceļu lejup un augšup pieveicām aptuveni 9 stundās. Bijām augšā jau neilgi pēc 16:00. Tagad atlika tikai mērot 3 stundu ceļu atpakaļ uz viesnīcu. Pēc pusstundas braukšanas nospriedām, ka esam diezgan noguruši un acis jau sāk krist ciet, tāpēc izvēlējāmies piestāt un drusku atpūsties. Pēc apstāšanās momentā atlūzām un pamodāmies tikai pēc pusstundas, toties vismaz atlikušo ceļa posmu jutāmies moži.

Jāsaka, ka uz salas bija divas izteiktas tūristu grupas – krievi un vācieši. Īpaši tajā atpūtas kompleksā, kurā palikām. Tur gandrīz vienmēr noklusētā valoda, kurā darbinieki uzsāka sarunu, bija tieši vācu, turklāt viņi diezgan labi viņu pārvaldīja. Iespējams gan, ka tas arī tāpēc, ka viņiem ir sadarbība ar kādu vācu tūrfirmu.

Neplānoti nedēļas nogale iekrita Grieķijas tūrisma dienās, kas nozīmēja, ka ieeja visos muzejos bija bez maksas. Izmantojām šo iespēju un apmeklējām gan Knosos, gan Heraklionas arheoloģijas muzeju. Knosos, mūsdienu civilizācijas šūpulis, lika man nedaudz vilties, jo lielākā daļa, kas tur bija redzama, bija sacelta mūsdienās ar domu, ka “tā varētu būt bijis”. Vienā no šādiem “varētu būt bijis” es atradu, ka no attēla fragmenta, kas saglabājies un no kura uzgleznots pilnais sienas zīmējums, rokas atrastajā fragmentā sakrustotas pretēji tam, kā tas attēlots iespējamajā pilnajā zīmējumā.

Herakliona

Herakliona

Pēdējo dienu aizvadījām Hanijā, no kuras arī nākamajā rītā bija plānots lidojums mājās. No sākuma biju nobažījies, ka varētu nokavēt nākamo lidojumu, jo pārsēšanās laiks starp lidojumiem bija tikai 1 stunda, bet izrādījās, ka manām bažām nebija pamata, jo tieši tā pati lidmašīna, kas lidoja no Hanijas uz Atēnām, mūs pēc tam veda arī no Atēnām uz Stokholmu.

Nokļuvām mājās sveiki un veseli un par diviem “zeltiem” bagātāki. Jāatzīst, ka, kamēr vien Aegean piedāvās mani izvizināt biznesa klasē par ekonomiskās biļetes cenu un Grieķijā būs neapskatīti interesanti galamērķi, man nav iebildumu reizi gadā apmeklēt Grieķiju, statusa uzturēšanas vārdā.

No responses yet

Leave a reply