Velozagšanas kultūra Zviedrijā

Parasti velosipēdam saslēdzu tikai aizmugurējo riteni. Tā Zviedrijā dara lielākā daļa cilvēku un tas tiek atzīts par pietiekami drošu veidu, lai kāds ar tavu braucamo tā vienkārši neaizripinātos prom. Tomēr, ja es to atstāju kaut kur uz ilgāku laiku par pāris dienām, tad gan to parasti pieslēdzu arī pie kaut kā ne tik viegli pārvietojama. Šāda vajadzība radās arī pagājušajā piektdienā, kad man vajadzēja atstāt savu braucamo uz 4 dienām, tāpēc pieslēdzu to pie velonovietnes ar ķēdi un piekaramo atslēgu, kā arī saslēdzu aizmugurējo riteni. Bija tikai viena problēma – aizmirsu izņemt atslēgas no slēdzenes. Tajā smuki karājās gan riteņa saslēgšanas atslēga, gan piekaramās slēdzenes atslēga, kā arī bonuss – atslēga no mana skapja. Un tikai vakardien, kad man vajadzēja tikt savā skapī, sapratu, ka nekur nevaru atrast atslēgas. Domāju, vai tiešām es varētu būt tās atstājis savā velosipēdā?

Šorīt aizbraucu uz vietu, kur atstāju savu velo, un tavu brīnumu – tas stāv kā stāvējis ar visām atslēgām “aizdedzē”. Tātad četras dienas velosipēds nostāvēja praktiski nepieslēgts (jo atslēgas bija velosipēdā) un tas pilnīgi nevienu neinteresēja. Nepretendēju, ka mans velosipēds ir kaut kas ļoti iekārojams, patiesībā tas ir diezgan prasts un pat ļoti nobraukts, tomēr sava veida rādītājs par velodrošību tas ir. Zviedrijā velosipēdus zog ļoti reti. Jā, ir rajoni, kuri nav tik droši un es neriskētu atstāt savu velosipēdu tajos uz vairākām dienām, bet nav tāda rajona, kur es nevarētu atstāt velosipēdu uz pāris stundām, par to vispār nesatraucoties un nedomājot.

Ja tomēr gadās, ka velosipēdu nozog, tad to parasti var izskaidrot ar vienu no trim iemesliem:

  • Velosipēds ir tiešām vērtīgs (maksā 700 EUR un uz augšu) un zagļi zin, ko dara. Šādu velosipēdu neieteiktu atstāt tā vienkārši “uz ielas”.
  • Velosipēds ir dramatiski sliktā stāvoklī (norūsējis, varbūt ar caurām riepām) un cilvēki, domājot, ka tas ir pamests, no tā atbrīvojušies. Šādas tīrīšanas (kad tiek aizvesti arī pamesti velosipēdi) parasti notiek divreiz gadā – pavasarī un rudenī, konkrētais laiks atkarīgs no rajona.
  • Kāds (parasti jautrā prātā) jūsu velosipēdu vienkārši paņēmis kā pārvietošanās līdzekli. Gadās, ka piektdienas naktī piedzērušies studenti saprot, ka ir nakts vidus, kopmītnes ir tālu, transports kursē reti vai vajadzīgajā maršrutā vairs nekursē vispār. Un, ja visām šīm sakritībām pa virsu gadās vēl kāds tuvumā esošs nepieslēgts velosipēds, tas var tikt izmantots kā braucamais uz mājām. Tiesa pie šīm mājām tas arī tiks pamests. Tāpēc, ja esat atstājuši velosipēdu relatīvi netālu no kādas studentu pilsētiņas, iespējams, ir vērts apstaigāt šo campus un paskatīties, vai savu rumaku nevarat atrast tur, pirms zvanīt policijai.

Un tad, protams, ir niecīgi niecīgā iespēja, ka kāds tiešām apzināti nozadzis jūsu ne pārāk ievērības cienīgo velosipēdu vienkārši tāpat. Bet šāda iespēja tiešām ir ļoti maza.

Lai arī tikko izlielījos par augsto drošību Zviedrijā, manai kolēģei tieši tajā pašā dienā, kad es sapratu, ka esmu atstājis savu velosipēdu nepieslēgtu, nozaga viņas braucamo. Tas tika nozagts no privātmājas teritorijas, kur tas bija novietots zem nojumes. Dīvainā kārtā zagļi ir paņēmuši viņas velosipēdu, bet vietā atstājuši citu. Ja var ticēt viņas vārdiem, tad tas, kas ir atstāts, ir pat labāks nekā tas, kas tika nozagts. Visai dīvaina situācija. Šobrīd viņa kontaktējas ar policiju, lai iesniegtu ziņojumu par savu nozagto velosipēdu un noskaidrotu, ko darīt ar “jauno”, kas viņai atstāts vietā. Arī viņi ir apmulsuši.

Tagad neliela atkāpe, pārlecot pāri Baltijas jūrai uz Latviju. Lai arī lielākā daļa cilvēku, kā galveno iemeslu vārgajai velosatiksmes attīstībai Latvijā min veloceliņu trūkumu, es domāju, ka ir vēl kāds, iespējams, pat daudz svarīgāks iemesls – velosipēda drošība. Tu nevēlēsies ikdienā lietot savu braucamo, ja nebūsi drošs, ka pēc neliela izbrauciena un iepirkšanās 5 minūšu attālajā veikalā, varēsi atrast to tajā pat vietā, kur atstāji. Tāpat pamatīgi nosist apetīti uz velobraukšanu varētu fakts, ka pēc tam tas būs jāstiepj augšā uz, teiksim, ceturto stāvu. Diez vai kāds riskētu atstāt velosipēdu tā vienkārši pieslēgtu uz ilgāku laiku. Ir dzirdēti pat gadījumi, ka velosipēds ir nozagts no balkona. Lai cilvēki vēlētos lietot velosipēdu, to lietošana ir jāpadara maksimāli ērta. Un to nevar panākt tikai ar veloceliņu vai velojoslu izveidi. Ir jāpanāk, lai cilvēki justos droši ne tikai satiksmē, bet arī brīžos, kad viņi ar velosipēdiem nepārvietojas.

Velkot paralēles ar auto – politiķi uzliek īpaši augstu maksu stāvvietām pilsētas centrā, lai autovadītāji vairītos tur novietot automašīnas. Līdzīgi šobrīd ir ar velonovietnēm. Katrai no tām ir sava “maksa” – iespējamība, ka velosipēdu no tās nozags. Piemēram, stāvvieta pie milzīga tirdzniecības centra ir daudz “dārgāka” nekā stāvvieta pie mazā piemājas veikaliņa, pa kura logu ir iespējams redzēt savu velosipēdu. Stāvvieta pie darba vietas, kas neatrodas norobežotā teritorijā, varētu būt ļoti dārga. Šī maksa nav jāmaksā uzreiz, bet tad, kad velosipēdu nozags, stāvvietas izmaksas varētu būt daudz lielākas nekā tad, ja visu šo laiku būtu braukts ar automašīnu. Lai cilvēki gribētu pārvietoties ar velosipēdu, no šīs stāvvietas “maksas” ir jāatbrīvojas.

Tie, kas kaut brīdi padzīvojuši vidē, kur par šādām lietām vienkārši nav jādomā, sapratīs, cik tas ir svarīgi un ka there’s no going back.

 

No responses yet

Leave a reply