Apkārt Veternam ar velosipēdu

Veterns jeb zviedru valodā Vättern ir otrs lielākais ezers Zviedrijā. Tas atrodas Zviedrijas dienviddaļā, aptuveni 250 kilometru attālumā no Stokholmas. Katru gadu jūnija vidū ap to notiek velobraukšanas pasākums Vätternrundan, kura laikā braucēji no visas pasaules mēģina apbraukt ar velosipēdu apkārt ezeram. Šis ir garākais ar tik lielu dalībnieku skaitu organizētais atpūtas velobrauciens pasaulē un ik gadu tajā pulcējas ap 20 tūkstoši dalībnieku. Pirmais šāds brauciens notika 1966. gadā, un vēl joprojām ir 4 dalībnieki, kas tajā piedalījušies katru gadu. Brauciena garums ir nedaudz virs 300 kilometriem, bet ir iespēja braukt arī tikai 150km vai tā saukto “meiteņu braucienu”, kas ir 100 km garš. Velobrauciena laikā tiek aizvērti galvenie ceļi ap ezeru un sacensības var sākties. Ašākie mēģina trasi pieveikt mazāk nekā 9 stundās, kamēr pārējiem tiek dotas maksimums 18-28 stundas laika.

Veterns

Skats uz Veternu netālu no Gränna

Pavisam nesaistīti vai tikai daļēji saistīti apkārt ezeram iet arī veloceliņš Runt Vättern, kas tulkojams kā “Apkārt Veternam”. Šis veloceliņš iet pa maziem lauku ceļiem, mežiem, gājēju ceļiem, veloceliņiem un kur tik vēl ne, bet gandrīz nemaz pa lielajiem ceļiem, pa kuriem brauc Vätternrundan dalībnieki. Pa šo celiņu cilvēki var netraucēti braukt cauru gadu, jo mašīnu tur ir maz un tās visas pieklājīgi sabremzējas tevi apdzenot. Šo maršrutu tad arī mēs mēģinājām pieveikt.

Mūsu rīcībā bija tikai 3 dienas, tāpēc nezinājām, vai to paveiksim, jo rezultātā dienā nāktos nobraukt vairāk nekā 100 km. Tas nebūtu nekas traks, ja nebūtu virkne citu apstākļu – mazi salokāmie velosipēdi, nebeidzamie kāpumi un kritumi maršrutā, nebeidzamais lietus otrajā dienā, kā arī atklāsme, ka Runt Vättern veloceliņš nebūt nav 300 km kā Vätternrundan, bet drīzāk gandrīz tuvu pie 450 km. Bet par visu pēc kārtas.

Salokāmie velosipēdi ar nepiemērotām somāmViss sākās agrā sestdienas rītā, kad ap 7:00 no rīta devos pēc mašīnas. Mašīna pēc izmēriem bija salīdzināma ar smārtiņu, tāpēc nekas cits, kā ņemt līdzi salokāmos velosipēdus neatlika, lai arī jau tad zināju, ka tā nav prātīga doma. Tomēr labāk tā, nekā vispār nemēģināt. Somas bijām sakravājuši jau iepriekšējā vakarā. Nekādu speciālo velosomu mums nebija, bet ko gan ar elastīgajiem āķiem pie bagāžnieka nepiestiprināsi. Rezultātā izbraucām no mājām ap pulksten 8:00 un nokļuvām mūsu izvēlētajā sākumpunktā Ödeshög ap 11:00. Kamēr salikām kopā velosipēdus, nostiprinājām bagāžu un benzīntankā piepumpējām riepas, pulkstenis rādīja jau 12:00. Varējām doties ceļā uz šīs dienas pusmērķi Jönköping.

Sākums, protams, bija salds – ne tur kājas sāpēja, ne pakaļpuse bija nosēdēta un norīvēta. Turklāt arī reljefs bija padevies tāds mērens, tikai mazi kalniņi un nogāzes. Braucot garām kādām zviedru lauku mājām, kāds vīrs zviedriski uzsauca, lai turamies un nepadodamies. Kur nu, vēl taču bija pagājusi tikai viena stunda, bijām apņēmības pilni. Jāatzīst, ka no ezera tā arī tuvāko divu līdz trīs stundu laikā tā arī neko neredzējām. Kā jau minēju, tad Runt Vättern ceļš nebūt neiet gar pašu krastu kā bijām iztēlojušies. Tā vietā viņš iet krustu šķērsu pa maziem ciemiem, mežiem un laukiem ap ezeru un varbūt  tikai pusi no ceļa tik tiešām var redzēt ezeru. Tomēr tad, kad tu to redzi, tas tiešām ir tā vērts. Tas vairāk atgādina jūru un otra ezera puse šķiet neaizsniedzama. Ja neskaita dažas lielās pilsētas, tad to pārsvarā apsēduši mazi ciemati un pilsētiņas, kuras tiešām rada pavisam savādāku “Zviedriju”. Tomēr līdz tai mums vēl bija jātiek. Pēc pāris stundu brauciena mūsu iemīļoto un daudz maz līdzeno asfaltu nomainīja zemes ceļš. Tas mūs, protams, neapturēja. Turpinot braukt pa zemes ceļu, šķērsojām šoseju caur pazemes tuneli  un tad sāka parādīties tādi kārtīgi kalni. Nācās ilgi, ilgi mīties zemākajā pārnesumā, lai nokļūtu augšā un tad ar lielu švunku mazāk kā minūtē nobrauktu atkal lejā, lai jau atkal brauktu kalnā. Kam tādam es nebiju sagatavojies, jo domāju, ka tā kā ceļš ved ap ezeru, tas vairāk vai mazāk visu laiku ies vienā līmenī. Tomēr arī tas mūs neapturēja, turpinājām tikai braukt uz priekšu.

Kalnainie zemes ceļi ap Vattern

Braucot pa zemes ceļu cauri Zviedrijas labības laukiem

Ap pulksten 15:00 bijām nonākuši mazā pilsētiņā Gränna. Šī bija brīnišķīga vieta, kur ieturēt līdzi paņemtās pusdienas. Atradām soliņu ar skatu uz piestātni, no kuras nesteidzīgā tempā dodas prāmji uz ezerā esošo salu Visingsö, un apsēdāmies lai paēstu. Ezerā esošā sala un arī pati Gränna pilsētiņa ir iecienīts tūristu galamērķis, tāpēc viss mudž no cilvēkiem. Īpaši jau tāpēc, ka ir padevusies brīnišķīgi saulaina vasaras sestdiena. Nepaiet ne stunda, kad dodamies tālāk ceļā. Nākamais mūsu galamērķis ir  Jönköping. Ja vēlamies apbraukt ap ezeru trīs dienās, tad būtu jānobrauc krietni aiz tās. Ja es jau sāku nojaust, ka mūsu plānoto mērķi mēs varētu nesasniegt, tad Valda vēl ir apņēmības pilna.

Turpmākais maršruts neizrādās savādāks no jau pieredzētā – joprojām ir diezgan stāvi kāpumi un kritumi. Tā vien liekas, ka, ja kaut kur var uzbraukt kalnā, tad Runt Vättern ceļš turp arī aizvedīs. Šķiet, ka tas izvēlēts maršrutā ar visvairāk kritumiem un kāpumiem. Un tā arī izrādās taisnība. Netālu pirms  Jönköpingas skatāmies kartē un spriežam – ja brauksim pa Runt Vättern, tad sanāks ne tikai līkums, bet arī brauciens samērā stāvā kalnā, bet, savukārt, ja brauksim gar priekšā redzamo šoseju, tad sanāks garš un lēzens kritums. Izpētījām arī, ka gar visu mūsu pārplānoto ceļu būtu jāiet veloceliņam un devāmies uz priekšu. Rezultātā ieradāmies  Jönköpingā ap pulksten 20:30 vakarā, nobraukuši ap 90 kilometriem. Bijām šo pilsētu jau apmeklējuši iepriekš, tomēr tad tas bija auksts un samērā drēgns pavasaris, tāpēc tagad to redzējām visā tās krāšņumā. Nemanot nosēdējām ezera piekrastē gandrīz stundu. Tur esošais soliņš, pēc visas dienas brauciena ar velosipēdu, likās tik ērts kā dīvāns.

Saulirets Jonkoping pludmalē

Saulriets Jönköping pilsētas pludmalē

Tā kā ārā jau sāka satumst, tad bija laicīgi jāatrod vieta, kur pārlaist nakti. Līdzi bija gan guļammaisi, gan telts, bija tikai jāatrod vieta, kur to uzcelt. Tā kā Zviedrijā pastāv the everyman’s right (allemansrätten), tad to varam darīt gandrīz visur, kur netraucējam cilvēkiem, atliek tikai atrast piemērotāko vietu, kur arī paši justos netraucēti. Braucam tālāk aiz  Jönköpingas, kur ik pa laikam lejup pie ezera ved mazas taciņas. Viena šķita ļoti piemērota, tāpēc devos lejā, lai izlūkotu vietu. Vieta bija izcila, tikai tur kāds jau dzīvoja. Pēc uzceltā vigvama, ja to tā varēja nosaukt, un tajā izmantotajiem materiāliem, secināju, ka šis ir cilvēks ar ne visiem ierastu dzīvesveidu, ja saprotat, ko ar to domāju. Neko darīt, devāmies tālāk un jau pēc mazāk kā stundas atradām perfektu vietu kāda meža nomalē, kur pārnakšņot. Telti cēlām jau pa tumsu un vakariņās ēdām uz gāzes degļa vārītu makaronu zupu no sausā maisījuma.

Guļot teltī, vienmēr esmu augšā laicīgi pat bez modinātāja, tomēr iepriekšējā diena bija mūs nedaudz nokausējusi, tāpēc cēlāmies tikai ap 8:00. Aptuveni stundas laikā pagatavojām brokastis, kurās ēdām auzu pārslu putru ar ievārījumu, savācām telti un visu pārējo (leave no trace). Bijām gatavi doties ceļā. Jau iepriekšējā vakarā izlēmām, ka trīs dienās šis maršruts ar mūsu izvēlētajiem velosipēdiem nav pieveicams, tāpēc devāmies atpakaļ uz Ödeshög. Diena nebija vairs tik labvēlīga kā iepriekšējā, jo visu dienu ar nelieliem pārtraukumiem vairāk vai mazāk lija lietus. Braucot atpakaļ, atcerējāmies gandrīz katru sētu, katru pagriezienu, šķita, ka te esam dzīvojuši jau gadiem. Ceļojošana ar velosipēdiem tomēr ir savādāka ceļošana – tu redzi un atceries daudz vairāk nekā patraucoties garām ar mašīnu, kuras dzirdējām no brīžiem blakus esošās šosejas un kādā sēdāmies iekšā arī paši tai pat vakarā.

Kalnainie ceļi Jonkoping apkaimē

Jönköping piepilsēta, skats atpakaļ uz ceļu, pa kuru stumjamies augšup

Pa ceļam bieži piestājām, lai ieturētos ar ceļmalā augošajām avenēm. Ja man būtu jāizvēlas divi augi, kuru ir visvairāk Veterna apkārtnē, tad es noteikti izvēlētos avenes un nātres. Turklāt tās aug roku rokā, tāpēc bieži sanāca apdedzināties ar nātru dzēlumiem. Kad vēderi bija pilni, tad sākām tās lasīt arī līdzi paņemtajos trauciņos, un no salasītajām ogām pēc pāris dienām tapa garšīgs ievārījums. Pa reizei varēja atrast arī kādu meža zemeni, bet mellenes kā par brīnumu auga visai skopi.

Slapji un salijuši ieradāmies Ödeshög ap septiņiem vakarā. Kaut arī bija iespēja atpakaļceļu veikt lēnākā tempā un divās dienās, nevis vienā, sliktais laiks un fakts, ka bijām šo daļu ceļa jau redzējuši, lika atgriezties mājās jau otrās dienas vakarā. Pēc trīs stundu brauciena ar mašīnu bijām mājās ap pulksten 23:00. Ja nebūtu brīva arī pirmdiena, tad šo varētu saukt par maksimāli izmantotu nedēļas nogali. Galvenās brauciena mācības – plānojot maršrutu, nelec pār savu asti un piemeklē atbilstošu ekipējumu saplānotajam. Abas šīs lietas gan bija skaidras jau iepriekš, vienkārši darījām kā varējām – brīvā laika vairāk nebija un neko lielāku par salokāmajiem velosipēdiem šajā reizē aizvest nevarējām. Tomēr, lai kā arī gāja, uzskatu, ka brauciens izdevās un mazā daļiņa, ko redzējām no Veterna, sevi attaisnoja.

2 responses so far

  1. Šādi ar 3 piegājieniem apkārt Veternam var apbraukt “2x” :)

  2. Ar šādiem tempiem varbūt būtu vajadzīgi pat veseli četri piegājieni, bet, ja nopietni, tad pietiktu ar 5 brīvām dienām, lai varētu mierīgi un nesteidzīgi izbaudīt šādu piedzīvojumu :)

Leave a reply