Islande

Vasaras karstumā (2012.07.27-2012.08.06) devāmies desmit dienu ceļojumā uz vulkānu zemi – Islandi. Lai arī vēl šodien atmiņā uzpeld pelnu radītie gaisa satiksmes traucējumi no vulkāna, kura nosaukumu normāls cilvēks izrunāt nespēj, nevienu aktīvu vulkānu ceļojuma laikā tā arī neredzējām. Toties redzējām neskaitāmo vulkānu sekas, kas klāja vairāk nekā pusi salas – tās bija porainas struktūras lavas paliekas, kas bija pilnīgi nepiemērotas jebkādas veģetācijas augšanai. Šādas vietas izskatījās pēc Mēness un tā tās sauca arī vietējie. Kad tie stāstīja par to, ko mēs nākamajā dienā varētu apskatīt, viņi rādīja uz kartes šo un to, bet tad piemetināja – tur gan nebrauciet, tur nekā nav, tur ir tikai Mēness. Bet mēs uz Mēness vēl nekad nebijām bijuši, tāpēc aizbraucām paskatīties arī to.

Bet vai jūs esat bijuši iekšā Mēnesī? Mēs arī ne, tāpēc īpaši aizraujošs mums likās gājiens pa vairāk nekā simts metru garām vulkānu radītām pazemes alām. Tās saucas Surtshellir, bet slēpņotājiem droši vien noderēs tiešā saite uz Surtshellir slēpni, jo, protams, kāds tur ir noslēpis arī kastīti. Tiesa, lai līdz turienei nokļūtu, ir jābrauc pa tādu granti, pa kādu jūs, iespējams, sen nebūsiet kratījušies, tomēr labās ziņas ir tādas, ka tur “drīkst” braukt ar parasto automašīnu. Kāpēc es uzsveru “drīkst”? Tāpēc, ka gandrīz visa salas vidusdaļa ir paredzēta tikai īpaši aprīkotām 4×4 automašīnām. Pirms ceļiem, kas ved uz salas vidusdaļu ir, pat speciālas zīmes, kas vēstī par to, ka “rental cars not allowed”. Tāda zīme bija arī pirms ceļa uz Surtshellir, bet tā tikai brīdināja, ka pēc kāda laika šis ceļš normālām mašīnām beigsies. Par laimi tas beidzas tikai aiz Surtshellir. Salīdzinājumam zemāk redzama mūsu normālā mašīna (Toyota Auris) blakus kārtīgai islandiešu mašīnai. Turklāt šādas mašīnas tur nav retums, es teiktu, ka katra otrā vai trešā automašīna velk uz šādu.

Islande bija mums sen izsapņots galamērķis. Visi, kas tur reiz bijuši, vienmēr aizrautīgi stāstījuši par piedzīvoto un apbrīnojuši tur esošo dabas skaistumu, kas vienlaikus mijas ar zināmu nerealitātes sajūtu. Un tā kā nesen SAS uzsāka tiešos lidojumus no Stokholmas uz Reikjavīku, tad izlēmām, ka arī mums pienācis laiks šo zemi apciemot. Īpaši jau par lieliskajām cenām, kādas pagājušā gada nogalē piedāvāja SAS. Laikapstākļu ziņā labākais laiks tam ir jūlijs/augusts, bet tad arī tur ir vislielākais daudzums tūristu un cenas dārgajai zemei kļūst vēl dārgākas. Ja vēlaties salu tikai sev, tad pavasaris/rudens noteikti būs piemērotāks, bet arī vēsāks.

Ja man būtu jāraksturo Islande tikai ar 4 lietām, tad es teiktu – karstie avoti, ledāji, vulkāni un ūdenskritumi. Par tiem un citiem mūsu piedzīvojumiem tad arī pastāstīšu nedaudz sīkāk. Pirms pametām Keflavikas lidostu, izņēmām naudu tur esošajā bankomātā (neiesaku). Abi divi tur esošie bankomāti izrādījās diezgan cimperlīgi. Pirmais pajautāja, cik naudiņas gribam izņemt, mēs, protams,  izvēlējāmies un spiedām OK, tad viņš rādīja, ka viss būs OK un teica, lai gaidām naudu. Tad, neko nesakot, izšpļāva karti, bet no naudas nebija ne miņas.  Stresaini pārbaudīju internetbanku, bet paldies dievam nauda nebija rezervēta. Tad mēģinājām otro automātu. Tas, savukārt, vienkārši paņēma karti un 5 minūtes nedarīja absolūti neko, un arī mums neļāva darīt pilnīgi neko, pēc 5 minūtēm viņš tomēr apžēlojās un atdeva maksājumu karti. Tā kā naudu mums vajadzēja uzreiz, tad mēģinājām vēlreiz ar pirmo automātu – šoreiz tas padevās un naudu mums izsniedza. Nauda, starp citu, tur ir ļoti mazvērtīga, par sviestmaizi jums nāksies maksāt vairākus tūkstošus, par viesnīcu vairāk nekā desmit tūkstošus, psiholoģiski grūti. Jau pirmajā dienā ievērojām arī zināmu līdzību Latvijas un Islandes naudā. Par to, kurš no kura smēlies idejas, spriediet  paši.

“Pašā vasaras karstumā” Islandē temperatūra svārstījās ap 15 grādiem, bet tā kā tie paši grādi Islandē esot “siltāki” nekā citur, tad pārāk satraukties nevajadzēja. Turklāt ar daudzajiem karstajiem avotiem visapkārt Islandei, auksti nevajadzētu palikt nevienam. Tā arī mēs jau pirmajā dienā devāmies pa taisno no lidostas uz zilo lagūnu, lai nedaudz sasildītos. Zilā lagūna ir lidostai tuvākais un noteikti arī zināmākais karsto avotu baseins Islandē. Manuprāt, lieliski novietots gadījumā, ja braucat uz ASV ar stopover Reikjavīkā (šādu opciju piedāvā Icelandair); tas atrodas nieka 20 minūšu braucienā no lidostas. Lai arī ūdens tajā tik tiešām ir dabas sildīts un nāk no zemes dzīlēm, tas no sākuma iztek cauri pāris kilometrus attālu esošajai ģeotermālajai elektrostacijai. Līdz ar to pilnīgi dabīgi šie baseini tomēr nav. Ieejas maksa par pamatprogrammu ir 35 EUR no cilvēka (plus dvieļa īre, ja nav savējā). Par to jūs saņemiet elektronisko rokassprādzi, lai atslēgtu/aizslēgtu skapīti un nopirktu dzērienus bārā, nu gluži tāpat kā Līvu Akvaparkā.

Uzreiz pačukstēšu, ka uz salas ir daudz šādu basienu, turklāt lielākā daļa ir daudz lētāki. Piemēram, šis Islandes ziemeļos, ko papildus zilajai lagūnai arī pamēģinājām, maksāja tikai pusi no zilās lagūnas cenas. Tiesa tas bija nedaudz mazāks, tam bija tikai viena veida pirtis, turklāt nebija iespējas uz sejas izsmērēt balto silīcija dubļu masku, ko bezmaksas varēja darīt zilajā lagūnā. Tomēr ziemeļos esošais baseins bija daudz karstāks un smacīgāks (tātad autentiskāks:). Tā smaka, ko cilvēki pieraduši saukt par sapuvušu olu smaku, bet korekti to sauc par sēru, pavada Islandes ceļotājus ļoti bieži. Iespējams visnegaidītāk šī smaka pārsteidz dušā, jo viss karstais ūdens, kas tek no krāna, nāk pa tiešo no zemes dzīlēm. Bet nav pamata satraukumam, jo aukstais ūdens tur ir viens no tīrākajiem krāna ūdeņiem uz pasaules. Pabeidzot dušu ar aukstu ūdeni, jūs ne tikai tiksiet vaļā no nepatīkamās smakas, bet arī uzlabosiet savu veselību.

Karstos avotus Islandē var sastapt ne tikai šādu baseinu veidā. Tā, piemēram, ar slēpņošanas palīdzību mēs atradām kādu alā paslēpušos peldvietu, kas izrādījās tik pat silta kā vanna. Tāpat atradām mazu dabīgi veidojušos baseinu pašā okeāna malā – Grettislaug. Tiesa tas tagad ir nedaudz komercializējies un vietējie blakus izveidojuši kafejnīcu, par Grettislaug apmeklējumu prasot 7 EUR, tomēr kontrastpelde Atlantijas okeānā un pēc tam pāris metrus esošajā Grettislaug ir to vērta. Ūdens tajā ir tik karsts, ka, neuzmanīgam esot, iespējams pat nedaudz apdedzināt kājas.

Ticiet vai nē, temperatūra tajā ir krietni virs 40 grādiem.

Tomēr pirmās ceļojuma dienas pavadījām turpat Reikjavīkas apkārtnē. Islandes galvaspilsēta ir diezgan maza, kā nekā valstī dzīvo vien 32o ooo iedzīvotāji. Arī augstceltnes tajā ir retums, visu pilsētu klāj samērā zema apbūve, kas vēl vairāk izceļ jau tālumis redzamo baznīcu. To arī apmeklējām un nejauši trāpījāmies uz nedaudz vēlāk baznīcā paredzētā koncerta ģenerālmēģinājumu. Rezultātā noklausījāmies pusi “koncerta” bez maksas. Pēc tam izmantojām iespēju uzbraukt ar liftu baznīcas tornī, no kuras varēja redzēt krāsaino pilsētu uz visām debesspusēm. Krāsaino tāpēc, ka islandieši ir aizrāvušies ar košu krāsu izmantošanu gan jumtiem, gan sienām, rezultātā pilsēta izskatās kā raibs suns.

Pilsētā ir vēl kāda svarīga celtne – koncertzāle Harpa. Īpaša tā ir tādēļ, ka izmaksāja milzu naudu un tika uzcelta (vai pabeigta?) pēc lielās Islandes krīzes. Maigi izsakoties, briti bija diezgan šokēti par šādu naudas izlietojumu. Šo un vēl daudz dažādas patiesības par Islandi un islandiešiem uzzinājām šajā pašā hallē notiekošajā stand-up comedy šovā “How to become icelandic in 60 minutes”. Šovs bija interesants, nenožēloju, ka aizgājām, bet, iespējams ne gluži 24 EUR vērts, tomēr jāpieņem, ka Islandē viss ir dārgs un ar to ir jārēķinās. Pati ēka ir ļoti interesantas uzbūves – veidota no dažāda izmēra stikla rūtīm. Kā teica pats šova vadītājs, tad, ceļot šo ēku, lielākie strīdi esot bijuši par to, kurš ēkai mazgāšot logus. Un atbilde, protams, visiem bijusi – “tikai ne es”. Tā viņš centās parādīt to, cik ļoti islandieši mēdz strīdēties par sīkumiem, aizmirstot par lielajām lietām. Vai šī uzvedība un pats koncertzāles būvniecības fakts jums neko neatgādina?

Ceļojumā apbraucām apkārt visai salai, un, lai to paveiktu, noīrējām auto. Šis prieks, tāpat kā viss cits Islandē, ir ļoti dārgs, tomēr citu alternatīvu tam  īsti nav. Tuvējo apkārtni ap Reikjavīku var iepazīt ar dažādām autobusu tūrēm, populārākajai no tām esot Golden Circle, tomēr, lai tiktu kaut kur tālāk, atliks vai nu īrēt automašīnu vai braukt ar autobusu. Brauciens ar autobusu nav neiespējams, pārvadātāji piedāvā pat iegādāties vienvirziena hop on/hop off biļeti, kas ļauj apbraukt apkārt visai salai. Ar to var veikt vienu pilnu apli vai nu pa vai pretēji pulksteņa rādītāja virzienam, izkāpjot un iekāpjot autobusā kur vien vēlies. Tiesa, autobusi tur nekursē tik bieži, turklāt biļete vienam cilvēkam maksā sākot no 150 EUR. Līdz ar to, braucot četratā, cena nebūs stipri pievilcīgāka par labi izmeklētu auto īres piedāvājumu. Ja laiks atļauj, tad autobuss noteikti ir labs variants, bet, ja apskatīt visu ieplānots 10 dienās, tad tas noteikti varētu būt par īsu. Pa ceļam redzējām daudz stopētājus – šis arī ir variants, bet atkal neļauj precīzi saplānot laiku. Runājot par ceļiem, apkārt salai vijas šoseja numur viens. Te jāpiebilst, ka pirmā šoseja reizēm ir grants ceļš, tāpēc par šoseju to saukt var visai nosacīti. Islandieši, apceļojot valsti, pa to vienmēr dodas pulksteņrādītāja virzienā, kamēr ārzemnieki izvēlas pretējo virzienu. Pie šī ceļa tad pārsvarā arī palikām, ik pa laikam veicot šādas tādas deviācijas, lai apskatītu visus iecerētos objektus. Salas vidusdaļu izlaidām ne tikai tāpēc, ka tur esot “Mēness”, bet arī tāpēc, ka ar mūsu parasto automašīnu tur braukt vienkārši nedrīkstēja.

Tomēr, lai redzētu ledājus, nav obligāti jābrauc pa neceļiem līdz salas vidusdaļai. Daži no tiem stiepj savas ķetnas gandrīz līdz okeānam un ir apskatāmi, nenobraucot necik tālu no pirmās šosejas. Lielākā daļa ledāju redzami salas dienvidaustrumu daļā. Laikam jau slavenākais no tiem un jebkura fotogrāfa sapnis ir Jökulsárlón – ledāja lagūna.

Tā atrodas burtiski pirmās šosejas malā un ir savdabīgi izveidojies ezeriņš, kurā ik pa laikam iekrīt no ledāja atlūzuši ledusgabali. Tad tie, lēnām peldot, turpina ceļu uz 100 metru attālo okeānu. Īpaši laikā ap saullēktu un saulrietu tur var redzēt brīnišķīgas gaismas spēles, ko tad nu visi fotogrāfi mēģina noķert. Ja esat skatījušies timelapse video vai fotogrāfijas no Islandes un redzējuši tur peldošus ledusgabalus, tad ir ļoti liela iespējamība, ka tie ir tieši no šīs vietas.

 

Ūdenskritumi. Kurš gan nav redzējis ūdenskritumus, tomēr Islandē tie ir redzami pavisam citā līmenī, tie ir grandiozi gan izmēra, gan caurteces ziņā. Ja salīdzinu tos ar Norvēģijā redzētajiem, tad jāsaka, ka lielākajiem Norvēģijas ūdenskritumiem ir praktiski daudz grūtāk piekļūt, lai apzinātu to varenumu tuvumā. Turklāt, lai arī augsti, Norvēģijas ūdenskritumu caurtece šķita daudz pieticīgāka, salīdzinājumā ar islandiešiem. Pieminēšanas vērti droši vien ir Dettifoss, Gullfoss, Selfoss, Hraunfossar, Godafoss, Háifoss, Seljalandsfoss, Skógafoss un Svartifoss. Tos visus un vēl daudzus mazākus arī apmeklējām ceļojuma laikā. Var šķist, ka saraksts ir diezgan garš, bet tie visi tik tiešām ir savā veidā unikāli, iespaidīgi un apmeklēšanas vērti. Lai bildes runā pašas par sevi.

Gulfoss ir populārākais ūdenskritums Islandē, jo atrodas uz Golden Circle, kas ir populārākā tūre no Reikjavīkas.

Seljalandsfoss varbūt nav tas iespaidīgākais ūdenskritums, bet ko nu no Norvēģijas un Islandes ūdenskritumu izlepuša var gribēt. Toties ūdenskrituma aizmugurē iet labi iemīta taciņa.

Skogafoss.

Svartifoss nav tas spēcīgākais ūdenskritums, tomēr visu atsver tam apkārt esošās bazalta kolonnas. Tās sastopamas daudzviet Islandē, bet ikreiz, kad tās redzi, tu vēl arvien turpini brīnīties, kā tās varēja izveidoties dabīgā ceļā. Tās ir tik perfektā sešstūra formā un blakus viena pie otras. Par to veidošanos var palasīt wikipedia vai kādā no daudzajiem earthcaches Islandē. 

Dettifoss ir visspēcīgākais ūdenskritums ne tikai Islandē, bet arī visā Eiropā (caurteces ziņā). No tā saceltās šļakatas un ūdens daļiņas nosēžas uz blakus esošās klints, kas rada iespaidu, ka tur tek vēl vairāki maziņi ūdenskritumi. Tik pat iespaidīgs ir arī kājāmgājiena attālumā esošais Selfoss ūdenskritums.

Selfoss.

Hraunfossar bija pēdējais ūdenskritums, ko apmeklējām, bet tāpēc ne sliktākais. Tas ir interesants ar to, ka ūdens tajā iztek no vulkāna pazemes alām, kas rada iespaidu, ka tas rodas no nekurienes, jo nekādas upes virs zemes pie tā nav (ja neskaita to, kurā viņš ietek, protams).

 

No responses yet

Leave a reply