Burāšana Stokholmas arhipelāgā

Bija 2012. gada 7. jūlijs, agrs sestdienas rīts, kad mēs sapakojušies devāmies uz jahtu piestātni, lai uzsāktu 9 dienu izbraukumu pa Stokholmas arhipelāgu. Plānos ietilpa izmest arī nelielu līkumu atklātā (Baltijas) jūrā, bet lielāko daļu laika tomēr bija paredzēts burāt salu aizsegā.  Stokholmas arhipelāgs šādiem izbraukumiem ir ideāli piemērots – tas sastāv no aptuveni 30000 salveidīgiem veidojumiem un burāt šādā vidē garlaicīgi nepaliek praktiski nekad. Arī infrastruktūra tur ir attīstīta un viesostu (guestharbor), kur pārnakšņot, netrūkst. Ceļā devāmies četratā – divi precēti pāri, un tas bija iecerēts kā pārbaudījums iespējamam nākamā vai aiznākamā gada braucienam Adrijas jūrā. Kāpēc pārbaudījums? Pirmkārt jau tāpēc, ka ilgstoši uzturoties uz jahtas cilvēkiem mēdz piemesties “jūrasslimība”, bet otrkārt arī tāpēc, ka burāšana ir tāda intīma padarīšana – jūs visu laiku dzīvojat noslēgtā telpā un privātums tur ir svešs jēdziens. Ja izbraucienā pa arhipelāgu vēl ir iespējams izkāpt krastā vai kādā brīdī griezties atpakaļ, tad, piemēram, bracot pāri okeānam, izkāpt nekur īsti nav iespējams un griezties atpakaļ varētu sanākt tik pat ilgi, ja ne ilgāk, kā turpināt ceļu uz priekšu. Burājām ar jahtu, kas nedaudz garāka par 8 metriem un kurai ir divas telpas – viena guļamtelpa un viena dzīvojamā/virtuve ar diviem dīvāniņiem, kas naktī arī transformējas par gultām. Tualete ir aiz aizkarieņiem un atrodas tādā kā skapī starp šīm divām telpām. Manuprāt, tipisks šāda izmēra jahtas iekārtojums. Kā jau minēju, tad tiesības uz privātumu ir diezgan ierobežotas.

Pārbaudījums, manuprāt, noslēdzies ar nepārliecinošu rezultātu, jo, lai arī uzskatu, ka brauciens bija izdevies lielisks, šādas tādas viedokļu nesakritības uz ceļojuma beigām starp mums parādījās, turklāt šobrīd, uz to atskatoties, liekas, ka par kaut kādiem galīgākajiem sīkumiem. Es, protams, pie tā nebiju vainīgs, bet tieši tādās pašās domās droši vien ir arī otra konfliktā iesaistītā puse. Kaut kā pirms tam nebiju aizdomājies par to, cik grūti varētu būt ilgstoši ceļot kopā ar kādu. Ja tā ir ģimene, tad to tu tomēr pazīsti un rēķinies, ka cilvēki ir tādi kādi ir, turklāt nav īpaši grūti “noskaidrot attiecības” iespējama konflikta rezultātā. Savukārt, ja ceļabiedrs ir kāds draugs vai vēl attālāks cilvēks, tad šāda “attiecību noskaidrošana” var izvērsties par vēl lielāku konfliktu. Šobrīd jau ar apbrīnu lasu ceļotāju forumus, kur cilvēki meklē sev ceļabiedrus nedēļu un reizēm pat mēnešu ilgām avantūrām. Manuprāt, tas ir diezgan bīstams solis. Tāpat šobrīd man vairs nešķiet jocīgs appasaules motobraucēju izmēģinājuma brauciens apBaltija pirms lielā ceļojuma, lai noskaidrotu raksturu saderību. Patiesībā man tas pat šķiet vitāli nepieciešams.

Aizvadītā ceļojuma rezultātā uzskatu, ka mūsu raksturu saderība atļauj 7 dienu ceļojumam noritēt bez īpašām domstarpībām, bet ilgāks ceļojums tomēr var novest pie lielākiem vai mazākiem konfliktiem. Vēl arī izrādījās, ka vienam no četriem kuģotājiem atklātas jūras viļņos piemetās diezgan liela jūrasslimība, kas arī varētu traucēt plānotajam braucienam pa Eiropas dienvidiem, ja jūra tur izrādītos nemierīga. Sev par pārsteigumu, man ar jūrasslimību bija ļoti minimālas problēmas, un ceļojuma laikā pat pamanījos reizēm palasīt grāmatu. Galvenais, ko nevajag darīt, ja paliek slikti, ir doties iekštelpās un atgulties. Tā vietā ir jādodas uz klāju un jāskatās tālumā, vēlams ar kādu svarīgu nodarbi, piemēram, jahtas stūrēšanu. Viss, protams, atkarīgs arī no viļņu stipruma, jo pie lielākiem viļņiem domāju, ka arī es sāktu draudzēties ar spainīti un tukšu vēderu.

Tipiski šādos izbraucienos cilvēki nerezervē viesnīcas vai cita veida naktsmājas, bet paļaujas uz diezgan blīvu viesostu tīklu. Šādas ostas ir tādi kā kempingi, kur iespējams pa nakti novietot savu jahtu, pieslēgties elektrībai, uzpildīt ūdens krājumus un ieiet dušā. Parasti tur ir arī kāds restorāns, kur iespējams baudīt vakariņas un kas nenoliedzami ir arī viens no lielākajiem viesostu peļņas avotiem. Galu galā bieži vien tas ir vienīgais restorāns uz mazās saliņas, kur esat izlēmuši piestāt, un cilvēki braucot atvaļinājumos mīl labi paēst. Viesostu cenas bija ļoti dažādas; reizēm tajās bija iekļauta duša, bet reizēm tā bija par atsevišķu samaksu. Ūdens gan vienmēr bija bez maksas, bet par elektrību parasti bija jāmaksā atsevišķi. Vidējā cena par vienu nakti jahtai svārstījās no 100-250 SEK (8-20 LVL).

Tomēr, ja ūdens krājumi atļauj un kuģošanas biedri nesūdzas par otra  padušu sasmakuma līmeni, tad itin mierīgi var pārnakšņot arī vienkārši apstājoties pie kādas neapdzīvotas (vai apdzīvotas) saliņas. Tās gan var izrādīties ne tik lielā aizvējā un ar grūtāku (ja vispār iespējamu) izkāpšanu krastā, tomēr laicīgi sagatavojoties var atrast ne sliktāku vietu kā kādā ostā. Ir pat speciālas kartes ar tā sauktajām naturhamnen (tulkojums no zviedru valodas – dabas ostām). Tādās vietās man lieti noderēja ceļojuma gaitā gūtā pieredze, kā noenkurot jahtu gan jūras vidū, gan piekrastē. Dodoties ceļā biju apņēmies apgūt skipera iemaņas, tāpēc visu iespējamo centos darīt pats pēc kapteiņa norādījumiem. Rezultātā iemācījos sagatavot jahtu braukšanai, apstāties un noenkuroties, pacelt un nolaist buras, burāt gan ar pretvēju, gan sānvēju, gan vēju no mugurpuses un vēl daudz neskaitāmus sīkumus. Nekādu kvalifikāciju, protams, tas man nedeva, bet tā kā bija dienas, kad vairāk nekā pusi no tām jahtu vadīju es viens pats, tad domāju, ka, paliekot vienam pašam uz jahtas jūras vidū, līdz krastam es kaut kā tiktu (piemetināsim – bez dzinēja). Ja vien nesāktos vētra vai pilnīgs bezvējš, protams.

Deviņu dienu laikā pieveicām aptuveni 160 jūras jūdzes (300 km). Divās no dienām bija diezga stiprs lietus, kad burāšana nebija tā patīkamākā nodarbe, bet vēl pāris dienas bija ar īslaicīgu un sīku lietiņu. Vienā no dienām bija pilnīgs bezvējš, bet divas dienas nācās burāt ar diezgan stipru pretvēju. Burāt, protams, var, bet uz priekšu iet ļoti lēnām, tie, kas ir burājuši, noteikti sapratīs.

 

Rezultātā varu teikt, ka šis ceļojums man sniedza nenovērtējamu pieredzi un savā ziņā ielika āķi lūpā, jo zinu, ka kaut kad nākotnē vēlēšos burāt atkal. Tiesa savu jahtu es sev šobrīd nevēlos, jo, lai arī Stokholmā tās cena un uzturēšanas izmaksas ir salīdzinoši lētas (dēļ milzīgā jahtu apjoma), es skaidri apzinos, cik daudz laika un finansiālo ieguldījumu tā prasa, jo ikdienā palīdzu ar jahtas uzturēšanu tās īpašniekam. Katru rudeni tā ir jāizceļ no ūdens un pavasarī atkal jāieceļ iekšā. Turklāt, ikreizi to darot, ir jānoņem vai jāuzliek masts. Katru sezonu tai ir jākasa nost vecā krāsa, tad tā ir jāpārkrāso, jānovasko un jānopulē. Un tad vēl tie visi neskaitāmie sīkumi, kas mēdz salūzt vecāka gada gājuma jahtai, kādu normālais cilvēks varbūt arī vēl varētu atļauties. Lai kļūtu par jahtas īpašnieku, tam ir jābūt ne tikai aicinājumam, bet arī dzīvesveidam. Es nevēlos būt kā reiz vienā arhipelāga ostā sastaptais zviedrs, kurš bija nopircis sev jahtu un devās “obligātajos” izbraucienos. Viņš, esot vēl pa labu gabalu, sauca mūs piestāt, jo “tur esot vislabākā vieta kur apstāties”. Vārds pa vārdam, izrādījās, ka pēc jahtas iegādes un izmaksu aprēķināšanas, viņš secinājis, ka sezonā jāizbrauc ar to vismaz 30 dienas, lai tā atmaksātos un lai nebūtu bijis lētāk jahtu īrēt. Tā nu viņš tagad katru nedēļas nogali dodas šajos “obligātajos” izbraucienos. Uz jautājumu, kāpēc viņš ir viens un kur šobrīd atrodas viņa ģimene, viņš atbildēja, ka ģimenei šogad jahtošana esot jau “piegriezusies” un viņi šobrīd atrodas citur. Bet viņam nabadziņam jāpilda “obligātais pienākums”. Agri no rīta viņš jau bija pazudis, laikam bija izpildījis nedēļas nogales normu.

Ceļojuma laikā satapām daudz dažādas floras un faunas. Ik pa laikam varējām redzēt kādu gulbju bariņu, par nebeidzamajiem kaiju aplidojumiem nemaz nerunājot. Stokhoma, un īpaši jau tās arhipelāgs, ir kā apsēsta ar ērcēm. Lielāko daļu paspēju  nolasīt no drēbēm un miesas laicīgi, tomēr divas man paspēja piesūkties. Viena tā kārtīgi, otra –  knapi pieķērusies. Paldies dievam biju potējies pret ērču encifalītu un no laima slimības arī ne vēsts. Lielākā problēma ar ērcēm te ir tāda, ka tās ir ļoti, ļoti maziņas, ne tādas, kā esam pieraduši redzēt Latvijā, tāpēc pamanīt tās bieži var tikai tad, kad tās jau kārtīgi piesūkušās ar lieliem asinsvēderiem.

Tāda lūk burāšanas pieredze Stokholmas arhipelāgā.

One response so far

  1. Vispār jau ar jūras slimību ir tā – ja tā ir – tad parādās uzreiz, izbraucot atklātos ūdeņos, ja nav – tad nav. Vai arī var parādīties, ja ir pavisam čābīgi viļņi. Lielajos pat drīzāk tās var arī nebūt,ja vien tie nav īsie, vairāk iešūpina mazie. Parasti, ja ir, pierod 24 h laika..vai arī nepierod.

Leave a reply