Azoru salas, 3. daļa

Trešajā dienā izdomājām paveikt kaut ko nopietnāku, tāpēc devāmies garākā pārgājienā, kura ietvaros plānojām noiet trīs atsevišķas takas. Viena no tām tika uzrādīta kā īslaicīgi slēgta, bet, tā kā tam ne vienmēr var ticēt, tad izlēmām skatīties situāciju uz vietas un nepieciešamības gadījumā doties atpakaļ. Ceļojumam vajadzēja sākties Azoru salu bijušajā galvaspilsētā Villa Franca Do Campo, bet beigties salas dienvidaustrumos esošajā pilsētā Povocao. Līdz Povocao vajadzēja paspēt līdz pieciem pēcpusdienā, kad no turienes atiet pēdējais autobuss uz Ponta Delgada. Gandrīz viss takas ceļš gāja pa okeāna piekrasti. Tā kā šāda veida taku bijām gājuši arī Madeirā, tad domājām, ka tai noteikti vajadzētu attaisnot uz to liktās cerības.

Autobuss uz Villa Franca Do Campo izbrauca neilgi pēc astoņiem no rīta, tāpēc kārtējo reizi viesnīcā ieturējām agrās brokastis. Iznākot ārā no viesnīcas, varēja redzēt, ka naktī bija lijis, tomēr pa dienu lietu te sastapuši vēl netikām. Visapkārt bija spirgts rīta gaiss, tomēr laiks nebija vēss. Valda bija uzvilkusi jaku katram gadījumam, bet jau līdz autobusa pieturai secināja, ka tajā ir par karstu, un vilka to nost. Ieradāmies Villa Franca neilgi pirms 9:00. Pilsēta izskatījās ļoti interesanta un tajā noteikti varētu pavadīt veselu dienu, tās ielas bija izrotātas ar kokos iekārtām dažādu krāsu spuldzītēm. Tās te palikušas no vēl nesen svinētās svēto dienas. Katrai pilsētai ir savs svētais, kuru tā katru gadu godā ar lielām svinībām. Tas ir viens no salu lielajiem notikumiem, par kuru bieži var dzirdēt arī vietējā Azoru televīzijā. Mums no šīm svinībām pāri bija palikusi tikai pēcgarša.

Aizgājām uz okeānu, lai pa gabalu pavērotu netālu esošo mazo saliņu, kuras viducī ir dabīgi izveidojusies oāze. Uz turieni ik pa laikam kursē arī mazie kuģīši, tomēr mums tiem nepietika laika, jo priekšā bija plānots garš pārgājiens, tāpēc drīz vien jau devāmies ceļā. Pirms tam vēl iegājām veikalā, kur nopirkām portugāļu kartupeļu salmiņus, kurus te ražo jau no septiņdesmitajiem. Tos varētu salīdzināt ar tādu pašu pērli kā mūsu kartupeļu plāksnītes. Sākotnēji taka, precīzāk pirmā no trim, ved tikai pa autoceļu. Visapkārt varējām vērot vietējo iedzīvotāju dzīvi un ikdienas gaitas, tomēr šī aina mums bija jau diezgan pierasta. Ik pa laikam gan izbrīnīja perfekti iekārtotās piknika vietas, kas te ceļmalā sastopamas itin bieži. Tām raksturīgs lielisks skats, turpat netālu esoša pludmale, akmens galdiņi un soli, kā arī lepna flīžu veidota zīme, kas vēsta par piknika vietas izveides datumu un nosaukumu.

Pa ceļam sastopam gan piena mašīnu, kas izvadā pienu pa mājām, gan kādu vīru, kas ar zirgu nogādā savas piena kannas uz mājām. Lai arī dzīves ritms uz salas šķiet mierīgs un lēns, reizēm viņi ir izteikti nepacietīgi – pie mājas piebrauc mašīna, tā uztaurē, bet 10 sekunžu laikā nesagaidījusi pasažieri, tā nervozi sāk taurēt atkal un atkal. Kad pasažieris beidzot ierodas, tam tiek veltīts skatiens “nu kur tu tik ilgi biji, es jau te 30 sekundes taurēju!”

Pa ceļam meklējām arī slēpņus. Atklājām te vienu jaunu un uz šīs salas diezgan populāru konteineru veidu – kopā salīmēti divi pudeļu korķīši, katru no tiem var atskrūvēt. Viņu izpratnē šis izmērs ir nano. Pēc pāris stundu iešanas beidzot bijām pieveikuši pirmo no trim plānotajām takām. To svinīgi apliecināja gan GPS iekārtā redzamie dati, gan vecāka kaluma orientieris – informācijas izkārtne ar takas maršrutu un aprakstu. Nākamā taka bija tā, kurai it kā vajadzēja būt slēgtai. Uz informācijas dēļa par to nekas neliecināja, bet takas apraksts stingri piekodināja “DON’T TAKE SHORTCUTS” un lūdza doties atpakaļ, ja takas daļu pašā okeāna piekrastē nav iespējams šķērsot. Pie izkārtnes sastapām arī kādu citu pāri, kas izskatījās daudz iesvīdušāks nekā mēs, varbūt arī mūs sagaida grūtības. Ar cerību, ka nebūs jau tik traki, devāmies mežā. Tīri burtiskā nozīmē, jo beidzot varējām tikt prom no vienmuļā ceļa, kas vijās no viena ciema uz otru, un ienirt džungļos. Ejot pa taku, šķita, ka tā nav pārāk populāra un viscaur aizaugusi ar niedrēm. Mierinājām sevi ar domu, ka ieceļotājiem, kas atklāja šo salu, droši vien klājās vēl grūtāk, jo tad te nebija pat iemītas taciņas. Šai takai bija raksturīgi daudzi kritumi un kāpumi. Sākumā tās šķita takas vienīgās sagādātās grūtības, līdz nonācām pie aprakstā minētā posma – okeāna piekrastes. Izrādās tā bija stāva klints, kuras piekrasti klāj tenisa bumbiņu izmēra akmeņi. Tomēr tā nav gluži sauszeme, jo okeāns ar lieliem viļņiem visu laiku apskalo šos akmeņus. Sapratām, ka bijām ieradušies tur brīdī, kad sākās paisums. Kavēties nevarējām ne mirkli, jo ar katru brīdi viļņi sāka skaloties arvien tuvāk un tuvāk klintij. Noāvām apavus, ar to mums pieredze jau bija, un devāmies iekšā okeānā. Ik pa laikam apstājāmies, balstoties pie klints sienas, lai vilnis mūs nenogāž no kājām. Okeāna spēku es jau biju pārbaudījis pirms tam, tāpēc to neapšaubīju, viņš ir stiprāks par mani, punkts. Tā kā šobrīd rakstu šo rakstu, tad jums ir skaidrs, ka arī ar šo posmu mēs tikām veiksmīgi galā, bet, ja domājat te doties, tad sirsnīgi ieteiktu pirms tam izpētīt paisuma/bēguma laikus. Tomēr ne mēs vienīgie bijām pieveikuši šīs grūtības, jo aiz līkuma esošajā pludmalē negaidīti pārsteidzām kādu pāri. Neesmu drošs, vai viņi baudīja aizliegto augli, jo mēs neuzkrītoši/zviedriski pagājām viņiem garām… nesveicinājāmies.

Vēl pāris kāpieni, kritumi cauri džungļiem un tālumā jau varējām redzēt mūsu nākamo kontrolpunktu – Ribeira Quente. Te bija otrās takas beigas un trešās takas sākums. Tomēr šādi attālumi ir diezgan mānīgi, visticamāk līdz tai bija ejama gandrīz vai stunda, pozitīvais aspekts – ceļš uz to veda lejup. Nonākuši šajā mazajā miestiņā, nospriedām, ka esam pelnījuši nedaudz atpūsties un krastā esošajā kafejnīcā izdzert pa kādam atsvaidzinošam dzērienam. Aizmirsu piebilst, ka diena bija ļoti karsta un, ejot niedru aizvējā, sajūta bija kā siltumnīcā, tāpēc tālumā redzamā kafejnīca bija gluži kā mirāža. Kad beidzot līdz tai nokļuvām, bija pienācis laiks izvēlēties dzērienus. Es jau pāris stundas sapņoju par aukstu aliņu, tāpēc mana izvēle nebija grūta. Valdai, kura alu dzer tikai uz Jāņiem, piedāvāju saldējuma kokteili, bet pēc tam, kad viesmīle izņēma no ledusskapja norasojušu, aukstu glāzi un iepildīja tajā aukstu alu, Valda klusi teica, ka arī dzeršot aliņu. Tā nu mēs sēdējām Atlantijas okeāna piekrastē un izbaudījām godīgi nopelnīto auksta dzēriena glāzi, un ticiet man, tā garšo pilnīgi savādāk pēc 4 līdz 5 stundu gājiena nekā tad, ja šis laiks tiktu vienkārši zvilnēts pludmalē. Trešā taka tika vairāk noskrieta nekā noieta, jo baidījāmies nokavēt autobusu. Daļa no takas veda cauri pļavām un skatu uz salas augstākajām virsotnēm salas austrumu centrālajā daļā.

Kopumā var teikt, ka visas trīs šajā dienā noietās takas bija krasi atšķirīgas – pirmā veda pa ceļu cauri ciemiem, otrā pa niedrēm aizaugušu piekrasti un okeānu, kas apskaloja salus kādus pārdesmit metrus zem mums, bet trešā cauri salai tik raksturīgajām zaļajām pļavām. Kopumā ar dienu bijām ļoti apmierināti, fiziski tā bija mūsu ceļojuma grūtākā diena – tika noieti 26 kilometri 7.5 stundu garumā, kāpums 1.5km pa vertikāli, kritums tik pat. Grūtības ziņā gan tā nestāv ne tuvu Kebnekaises kāpienam vai takai starp Pico Ruivo un Pico do Arieiro Madeirā, tāpēc šis brauciens vērtējams vairāk kā atpūtas nevis pārbaudījumu ceļojums.

Zemāk var redzēt mūsu noieto maršrutu, kā arī lejupielādēt KML failu ar detalizētiem pārgājiena datiem.

KML fails: Villa Franca Do Campo to Povocao

No responses yet

Leave a reply